Pēteris Birkerts (1881–1956) bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Otrajam sējumam dots apakšvirsraksts Gara estetika un kritika (1939). Piedāvājam izvilkumus no otrā sējuma vairāk nekā 100 lapaspušu garā izklāsta, kurā apkopotas latviešu tautas domas, vērojumi un atzinumi par gudrību un muļķību.
Iepriekš publicēto P. Birkerta darba fragmentu skatīt šeit: https://telos.lv/netematiska-un-nekonsekventa-doma/
Aplūkojot muļķības problemu, tauta pakavējas gan pie viņas būtības, gan pie tās lomas, kāda tai ir cilvēka dzīvē; tāpat pie viņas vērtības no dažādiem viedokļiem, sevišķi no patikas un nepatikas, resp. e s t e t i s k ā v i e d o k ļ a.
Bet tā kā muļķība ir negativa parādība, tad, protams, tauta daudz rīkojas ar dažāda rakstura kritikas ieročiem, kā, piem., ironiju, satiru, sarkasmu. Muļķībai līdzteku un ar to ciešā sakarā un sadarbībā iet daudzas citas psichiska rakstura parādības.
I MUĻĶĪBAS BŪTĪBA UN JĒDZIENS
1. Muļķības vispārējais jēdziens.
No zinātniskā viedokļa muļķības jēdziens un muļķības jautājums ir diezgan sarežģītas lietas. Par viņu zinātniekos valda diezgan lielas domu starpības. Muļķības jautājumu ir aplūkojuši gan filozofi, gan psichologi, gan mediķi psicho-patologi. No filozofu uzrakstītiem darbiem vispazīstamākais ir Roterdamas Erasma (1467–1536) satira par muļķību “Muļķības slavinājums” (Encomium moriae). Jaunākā laikā viens no vērtīgākiem darbiem ir kāda Minchenes nervu ārsta Dr. L. Lēvenfelda darbs “Par muļķību”.[1] Bez tam par muļķību, kā patoloģisku parādību, ir rakstījuši daudzi psichiatri.
Mūs te, protams, interesē galvenā kārtā tautas pieeja muļķībai, resp. tautas jēdziens par muļķību.
Te mums jāteic, ka tauta, līdzās gudrības problemai, plaši ar aplūkojusi arī muļķības problemu, pielietojot to pašu metodi. Par šo īpatnējo metodi mēs runājam mūsu grāmatā Ievads latvju tautas prātniecībā, 88. lpp.
Tauta pie muļķības jēdziena tiek, izceļot muļķības galvenās iezīmes un salīdzinot muļķību ar gudrību. Raksturīgākais, ko tauta norāda, ir tas, ka gudrība un muļķība ir – p r ā t a l i e t a s. Gudram ir daudz prāta, muļķim maz.
“Ne prāta, ne sāta tam.” Lautenb.
“Tik gudrs priekšā – tik pakaļā.” BFK. 1219.
“Ko ar muļķi runāt, ko ar pliku plūkties, muļķim nav gudrības, plikam nav spalvas.” BFK. 295.
“Tam pelavas vien pa galvu jaucas.” BFK. 295.
“Augumā garš, prātā īss.” BFK. 1203.
“Tam jau sen prātiņš pupās.” BFK. 1218.
“Viņa pirkstiņš vairāk prot nekā šis visā rumpī.” Stend.
“Tikpat daudz saprašanas kā vistas kājā gaļas.” BFK. 1221.
Bet, ja prāta ir ļoti maz, tad tas ir “muļķa prāts”. (“Muļķim muļķa prāts.) Ja tauta runā par prātu bez specialiem vērtējumiem, tad tā ar to saprot veselīgu, normalu prātu. Kur tāda vairs nav, tur sākas muļķība.
Prāta galvenā darbība ir – d o m ā š a n a. Par domu tauta runā tāpat kā par prātu: domas var būt veselas, normalas vai arī neveselas. Gudram ir gudras domas, muļķim – muļķa domas.
“Ģeģim ģeķa gudrība.” BFK. 99.
“Tam tik daudz gudrības, cik zosis māk runāt.” BFK. 71.
“No muļķa gudrības neizsitīsi, lai arī to mūžam pērtu.” BFK. 71.
Pie gudrības pieder arī z i n ā š a n a s, ko gudrs cilvēks gūst un vienmēr pavairo. Muļķis to nedara. Viņš gudrāks netiek. Tāpat pie dumjības pieder pieklājības un kauna trūkums.
“Nav ne kauna, ne prāta.” BFK. 1211.
“Mucā audzis tautu dēls,
Pa spundiņu ēdināts:
Nesaprata locītiesi
Pret to tautu māmulīti.” (14961.)
Patoloģisko elementu muļķībā tauta atzīmē, pie., ar sakamvārdu:
“Muļķība ir gudrības rūsa.”
Tās ir svarīgākās muļķības jēdziena sastāvdaļas. Citas šī jēdziena sastāvdaļas aplūkosim atsevišķi. Līdz ar to tad arī gūsim plašāku un vispusīgāku jēdzienu par muļķību un viņas vērtējumu no estetiskā viedokļa.
2. Muļķis neņemas mācībā.
Viens no gudrības avotiem ir – m ā c ī b a. Mācība ir tāds garīgs process, kurā cilvēks piesavinas sev derīgas atziņas un zināšanas. Te vēl varētu piezīmēt – g a t a v a s a t z i ņ a s u n z i n ā š a n a s. Cilvēks atziņas var gūt arī patstāvīgas pētniecības ceļā. Šis ceļš ir daudz grūtāks. Bez tam viņš bieži vien nevajadzīgs: jo kāpēc vēl reiz tērēt spēkus un pētīt to, kas jau ir reiz izpētīts un atrasts. Atliek to tikai izprast un piesavināt. Šis pēdējais ceļš ir – m ā c ī b a, m ā c ī š a n ā s.
Sevišķi tad, kad nebija iespiestu grāmatu, mūsu sentēviem viņu dzīves gaitās no šūpuļa līdz kapam nācās mācīties no citu ļaužu padomiem, pamācībām, brīdinājumiem, ieteikumiem u. t. t.
Ja cilvēks ir apdāvināts no dabas ar labām gara dāvanām, ar labu atmiņu un vērīgu prātu, tad viņš mācās čaklāki: viņš kārāki un ar baudu piesavinas zināšanas un tiek arvienu gudrāks. Tādā ziņā mācība ir gudrību avots un arī labāku gara dāvanu zīme.
Citādi tas ir ar muļķi. M u ļ ķ i s n e m ī l m ā c ī t i e s. Viņā maz zināšanu kāres, nav tīksmes pēc atziņām, padomiem, izrādījumiem. Un ja muļķim arī ar piespiešanu mēģina zināšanas viņa galvā dabūt iekšā, tad tomēr tur maz kas iznāk.
“Muļķim gudrību pat ar karoti neieliesi.” BFK. 152.
“Muļķim gudrību ne ar āmuru neiekalsi.” BFK. 127.
“Ja muļķi māci, dod mironim zāles.” BFK. 555.
“Jo dumu māca, jo dumāks paliek.” BFK. 127.
“Ar kausu galvā nekas nav ielejams.” BFK. 124.
“Vai nu zirga galvu izmācīsi!” BFK. 185.
“Kā spoguls neder aklam, tā gudri vārdi muļķim.” B. 1893. g. 32.
“Truls skolēns ir līdzīgs šuvējam, kas šuj bez diega.” BFK. 111.
“Tukšs izgājis, tukšs atnācis.” BFK. 124.
“Vilku un lāci var izmācīt, bet glupu cilvēku nevar izmācīt.” BFK. 156.
Tā tad mācības negriba un nemācīšanās ir viena no muļķa cilvēka un muļķības iezīmēm. Gudrs labprāt mācās vienmēr, muļķis – nē.
3. Muļķim vājas vērtēšanas spējas.
Vērtēšanas un kritikas spēja ir viena no vērtīgākajām cilvēka prāta īpašībām. Viņa cilvēkam vajadzīga uz katra soļa. Dzīvē jāmāk vērtēt gan paša, gan cita darbi, gan paša, gan cita daba un raksturs, gan tuvākās, gan tālākās apkārtnes notikumi un dažādas dzīves norises. Visas šīs lietas cilvēkam prasa: ko tu par mums domā, kā tu mūs vērtē?
Bet vērtēt cilvēks sekmīgi un jēdzīgi var tikai tad, kad viņš ir lietas un parādības izpratis. Tāpēc saprašana vispirms.
Bez lietu un parādību saprašanas vērtēšanas spēja vēl prasa iepriekšējas atziņas un zināšanas. Bet to iegūšanai vajadzīga interese, iegaumēšana un atmiņa.
Tās visas ir tādas lietas, kas cilvēkam ar mazām prāta spējām nav veicamas. Tādam cilvēkam vāja garīga interese, vāja atmiņa un vēl vājāka domāšana un izpratne. Tāpēc viņam arī nav normālas lietu un parādību novērtēšanas spējas. Citiem vārdiem: muļķis ir vājš vērtētājs un kritiķis, pat ikdienas parastās lietās un ikdienas sīkumos. Tāpēc arī muļķa gaitām un muļķa darbiem parasti ir maz jēgas.
“Kas vējam līdzi skrien, tas ir ģeķis.” BFK. 345.
“Kas uz muļķa piekrišanu gaida, tam pašam par muļķi jāpaliek.” Altm.
Pēdējos niekus muļķis allaž novērtē augstu un ieskata tos par lielām lietām, kamēr īsti vērtīgas lietas tas notur par blēņām un niekiem.
“Muļķim viss ir nieks.” BFK. 85, 1116.
“Muļķīša ceļš ir taisns viņa paša acīs.” BFK. 111.
“Muļķim viss ir viens.” BFK. 428.
4. Muļķa runas īpatnības.
Cilvēka gara pasaules īpatnības vislabāki un pilnīgāki izpaužas viņa runā. Runa taču nav cits nekas, kā vārdos tērptais katra cilvēka gara pasaules saturs. Tā tad runā izpaužas kā muļķa, tā gudra cilvēka gara īpatnības un pēc runas satura var spriest, vai viņš ir gudrs vai muļķis.
Tautas vispārējā atziņa par muļķa runas raksturu ir tā, ka muļķis nevar gudri runāt. Viņa runa ir tāda, kāds ir viņa gars.
“Muļķis runā muļķa valodu.” BFK. 1429.
“Ģeķim ģeķa valoda.” BFK. 541.
“Muļķim muļķa mute.” BFK. 124.
“Nezin, bet runā.” BFK. 794.
“Runā tikpat gudri kā nerrs.” BFK. 689.
“Kā klibam kājas, tā ģeķa mutei gudri vārdi.” BFK. 99.
Viens no muļķa runas satura aspektiem ir tas, ka muļķa runai n a v t a k t a.
“Runā kā fūrmanis.” BFK. 84.
“Kad muļķi runā, tad gudrie stāv klusu.” BFK. 52, 88, 3.
Bez tam muļķis izpauž lietas, ko nevajadzētu, pat savus sirds noslēpumus.
“Muļķis nes sirdi uz mēles, gudrs nes mēli uz sirds.” BFK. 243.
Tālāk muļķa runas īpatnība ir – d a u d z r u n ī b a un pļāpība. Savāda cilvēka dabas pretišķība: jo mazāk satura, jo lielāks vārdu izplūdums.
“Kas daudz runā, tas maz zin.” BFK. 86.
“Kas muļķis – lai runā.” BFK. 1225.
“Sekli ūdeņi vienmēr urdz, dziļi – klusē.” BFK. 75.
Pļāpība un daudzrunība ir tik raksturīga muļķa iezīme, bet mazrunība – gudra cilvēka iezīme, ka pat muļķi notur par gudru tad, kad viņš stāv klusu.
“Muļķi, kas klusu cieš, tura par gudru.” M. V. 1869. g. 23.
Jēdzīgam cilvēkam ar muļķi sarunāties nav viegli, jo muļķis nevar domāt loģiski, domāt un runāt par noteiktu tematu. Viņš parasti tematam runā garām un apkārt. Tāpēc tauta teic:
“Ar muļķi nav vērts, ka runā.” BFK. 147.
“Labāk ar cūkām pelavas ēst, nekā ar muļķi runāt.” BFK. 123.
“Labāk ar dumju dejot, nekā ar dumju runāt.” BFK. 168.
“Ar muļķi strīdēties ir tas pats, kas ar sietu ūdeni nest.” BFK. 99.
“Nerunā priekš ģeķa ausīm.” BFK. 99.
“Ko ar muļķi runāt, ko ar pliku plūkties.” BFK. 141.
“Labāk ar vilku mežā braukt, nekā ar muļķi runāt.” BFK. 326.
“Neatbildi muļķim pēc viņa muļķības, ka tu muļķis netiec.” BFK. 167.
“Labāk paklausīties suņa riešanu, nekā muļķa runu.” BFK. 138.
Bez tam vēl ģeķa, resp. muļķa īpašība ir tā, ka viņam netīk saprātīga runa.
“Ģeķim netīk gudra valoda.” BFK. 124.
Muļķim vislabāk ar muļķi runāt.
“Tāds ar tādu satiekas, tāds ar tādu runājas.” BFK. 123.
“Muļķis muļķi māca.” BFK. 71.
Muļķa runai tautas acīs piekrīt tik negativas īpašības un tauta viņu tik zemu vērtē, ka tādos gadījumos, kad kāda cilvēka runu vajag nonievāt, šo runu salīdzina ar muļķa runu.
“Runā kā muļķis.” BFK 52, 460.
“Dzīvo tūkstoš gadus, bet muļķīgi nerunā.” BFK. 271.
“Runā kā dumš.” BFK. 138.
“Runā kā negudrs.” BFK. 50.
5. Muļķa smiešanās.
Savā galvenā būtībā smiekli ir prieka zīme, bet pats prieks ir – dzīves saule. Pēc prieka tiecas gandrīz vai katrs cilvēks, un dzīves ideals ir – gaiša, prieka apmirdzēta dzīve, kurā skan šie prieka pilnie, sidrabotie smiekli.
Bet smiekliem ir arī sava otrā puse. Smiekli var būt ne tikai nevainīga prieka pilni, tie var būt arī nicinoši, apsmejoši un līdz ar to nepatīkami. Tāpat smiekli var būt saistīti ar gara aprobežotību, muļķību. Tad tie tāpat ir nepatīkami, kā gara zemuma un nīkulības zīme.
Un katrs cilvēks praktiskā dzīvē ir labs psichologs; viņš ātri vien no otra izturēšanās un žestiem zin spriest arī par viņa garu: augstu vai zemu, gudru vai dumju. Neapvaldīti un netaktiski smiekli raksturo muļķi.
“Muļķis smejas no savas muļķības.” BFK. 167.
“Muļķis pats smejas par saviem jokiem, kad citi klusē.” BFK. 111.
“Pie smieklu rīkles var nerru pazīt.” Stend.
“Pie daudz smiešanās pazīst nelgu.” BFK. 1503.
“Gudru nemaz nevajaga, kas otru var smiet.” BFK. 138.
Tauta atzīmē arī starpību starp muļķa un gudra cilvēka smiekliem.
“Muļķis smejas par niekiem, bet prātīgs cilvēks par priekiem.” BFK. 159.
Tas ir svarīgs un interesants formulējums, kas izpauž svarīgu patiesību šinī jautājumā.
Bez tam vēl muļķa smiekli ir mazāk apvaldīti, kā gudra cilvēka smiekli.
“Gudra cilvēka smiekli ir redzami, bet ne dzirdami.” BFK. 1131.
“Kur gudrs tikai pasmaida, tur ģeķis jau smejas pilnā kaklā.” B. 1887. g. 26.
Galvenais slēdziens no visa tā: muļķa smiekli ir nepatīkami taisni tāpēc, ka aiz tiem ir redzama muļķa cilvēka nožēlojamā nabadzība un nīkulība.
6. Netaktiska un nejēdzīga izturēšanās kā muļķības zīme.
“Lai nedod Dievs ar muļķiem pīties.” BFK. 324.
“Vergs glaimo, muļķis apvaino.” BFK. 1106.
“Muļķis muļķi par lopu sauc.” Stend.
“Muļķim muļķa darīšana.” BFK. 444.
Cilvēka sapratne, viņa gars un jēga izpaužas darbos un darbībās, sevišķi viņa attiecībās pret citiem cilvēkiem. Šo īpatnējo izturēšanos sauc par – t a k t u.
Ja izturēšanās ir saprātīga un jēdzīga, tad to ieskata par taktisku, ja izturēšanās attiecībās maz jēgas, etiskā elementa, pieklājības, tad to sauc par netaktisku.
Izturēšanās takts ar jēgu iet roku rokā.
Kur uzvedībā jeb konduktivās attiecībās takta nav, tur nav arī jēgas, nav saprāta, bet pats cilvēks, šīs izturēšanās vaininieks, tad arī tiek uzlūkots kā nejēga, kā cilvēks ar aprobežotu sapratni jeb, citiem vārdiem, – kā muļķis.
Sevišķi tautas anekdoti un tautas pasakas sniedz daudz raksturīgu piemēru par muļķīgu izturēšanos.
Tā, piem., ja puisis aizbrauc precībās un pie galda rij olu pakaļ olai uz vienu kumosu katru, bet otrreiz atkal – atsevišķus zirņus griež ar nazi, un trešo reizi – biezputru ar saujām ēd, tad tā jau ir droša zīme, ka te darīšana ar muļķi. (Sk. P. Birkerts, Latvju tautas anekdotes, I sēj., Nr. 339, 340, 341, 342, 343.) Tāpat daudz interesantu piemēru par muļķa izturēšanos sniedz arī tautas pasakas. (Sk. piem., P. Šmits, Latviešu pasakas un teikas, XII sēj., 406. lp 1. A. 1685., 2. A. 1686., 3. A. 1685., 4. A. 1685., u. c.).
Tā tad par cilvēka gudrības vai muļķības pakāpi spriež pēc viņa takta izturēšanās gaitās, un sakarā ar to tad pret viņu izturas vai nu ar cieņu, vai nicināšanu.
Par netaktisku un muļķīgu izturēšanos tauta izsaka daudz asu zobgalību un niecinošu parunu.
“Tik dumjš kā cūku gans – sauc lielu cilvēku par “tu”.” BFK. 266.
“Nevienam nav dūšas izrādīties par tādu, kāds viņš patiesībā ir, kā vienīgi muļķim.” B. 1895. 5. 35.
“Nav nekā muļķīgāka par gudrību nevietā.” BFK. 266.
“Ar muļķībām tālu netiksi.” BFK. 71.
“Arī mazs vīrs spēj darīt lielu muļķību.” BFK. 1344.
7. Muļķim – bezjēgas darbi.
“Muļķis liela savu sievu, gudrs – savu suni.” BFK. 71.
“Katram ģeķim savi ērmi patīk.” Stend.
Katram darbam, ko cilvēks dara, ir savs jēdzīgs mērķis. Katrs prātīgs darbs atnes cilvēkam kaut kādu labumu un sekmē kādu no viņa daudzu vajadzību apmierināšanas. Citiem vārdiem: prātīgs, gudrs cilvēks dara jēdzīgu un derīgu darbu. Bet par muļķi to nevar sacīt. Muļķa darbam allaž vien nav nekādas jēgas, un labuma vietā tas nes ļaunumu un postu.
Par tādiem muļķa un bezjēgas darbiem diezgan daudz runā mūsu tautas anekdoti un pasakas.
Piem., dumja ir tā sieva, kas, dzirdēdama, ka pie kāpostiem jāliek gaļa, sagriež cūkas gaļu šķēlēs un saliek dārzā uz augošām kāpostu galviņām.
Tikpat dumjš darbs ir suni piesiet pie alus mucas spundes un, kad spundi izrāvis un alus iztecējis, tad ar alu pieplūdušo klēti izkaisīt ar miltiem, lai tā būtu sausa. (P. Birkerts, Latvju tautas anekdotes, 1. Nr. 467–482.)
Muļķis ir tas gans, kas, nesot saviem brāļiem brokastu, savai ēnai met ar ķiļķeniem (klučiem), līdz podiņš paliek tukšs (jo noturējis ēnu par cilvēku, kas tam nāk līdz).
Muļķis – tas, kas, dzirdējis, ka lopi sagriežami čupā, ņem lopiem pārgriež rīkles un tad tos sakrauj čupā. (P. Šmits, Latviešu pasakas un teikas, XII sēj., 417.–430. lp.)
Tādu un tamlīdzīgu muļķīgu darbu piemēru tautas anekdotos un pasakās ir daudz, un viņi dod gaišu liecību par to, kas ir muļķīgs darbs; un otrām kārtām, tur redzam, ka muļķīgs darbs dod liecību par muļķīgu cilvēku kā tādu, jo no darba var spriest par darba darītāju.
8. Muļķis – cilvēks bez galvas.
Galva latvju tautai ir – gudrības simbols. Par gudru cilvēku teic:
“Tas ir cilvēks ar galvu,” u. t. t.
“Tam tik ir galva uz pleciem.”
Par muļķi cilvēku teic taisni otrādi:
“Vai tad tam maz ir galva uz pleciem!” BFK. 50.
“Bezgalvis. Bezgalve.” Lautenb.
“Kas ir rumpis, ja viņam trūkst galvas?” BFK. 124.
Reizēm padumjš cilvēks ir tomēr darbīgs un labas dabas. Tādos gadījumos tad teic:
“Zelta rokas, praula galva.” BFK. 670.
Dažreiz atkal, runājot par gudrību un muļķību, šo abstrakto vārdu vietā liek ne jau visu galvu, bet vienīgi smadzenes.
“Tam nav smadzeņu galvā ne tik daudz, cik vistas kājā gaļas.” BFK. 386.
Ar vārdu sakot – vēl viens muļķa un muļķības raksturojums ir cilvēks bez galvas. Vai arī: muļķības simbols tautas valodā ir – cilvēks bez galvas.
[1] Dr. L. Loewenfeld, Über die Dummheit, Zweite Auflage, 1921.