Melnā saule un Nekā šķirsts

Sen tas bija. Pirms desmit gadiem uzzināju, ka Leipcigā miris viens no maniem skolotājiem filozofijā – Hanss Martins Gerlahs. Neilgi pirms tam no Halles, kur notika Hāmanim veltÄ«tais kolokvijs, biju mēģinājis ar viņu telefoniski sazināties. Bez panākumiem. Gadiem ilgā sarakste bija pārtrÅ«kusi, studiju prieka kauss izdzerts. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņŔ pēdējos mēneÅ”us pavadÄ«jis, smagas slimÄ«bas mākts.

Reiz dzejnieks Hēlderlins kaut kur poētiski izteicās, ka cilvēciskās attiecÄ«bas (tāpat kā filozofiski jautājumi) reiz nevis beidzas, bet gan rimst. Å ie dzejnieka elēģiskie vārdi toreiz palÄ«dzēja pārdzÄ«vot ŔķirÅ”anos. Dzejnieka vārdi palÄ«dzēja ne tikai aprakstÄ«t vispārzināmu cilvēcisku pieredzi par to, ka viss, kas sācies, reiz – lai arÄ« kādā pārejā vai kvalitātē – beidzas. Tie ne tikai ļāva izkļūt no krasi izjusta nepabeigtas, aprāvuŔās sarunas mēmā strupceļa; nē, Å”ie vārdi parādÄ«ja elementāru valodisku uzmanÄ«bu un valodas spēku nosaukt lietas un notikumus Ä«stajos vārdos. PienācÄ«gā veidā, atrodot izteiksmi, kas nevis reducē būŔanu, bet atbrÄ«vo to. Jā, varbÅ«t vēl joprojām romantisma iespaidā arÄ« dzÄ«ves robežu sasniegÅ”anas un to domāŔanas gadÄ«jumos Å”odien cilvēki visai bieži vērÅ”as pie dzejas un dzejniekiem. Tomēr skaidrs, ka tā nav tikai ā€œmodernÄā€ laika iezÄ«me – atcerēties un citēt labu dzeju tad, kad viss cits zaudējis nozÄ«mi.

Dzejnieks Makss Dautendejs vienā no saviem 19. gadsimta nogales dzejprozas darbiem, kas saucas ā€œMelnā sauleā€, rakstÄ«ja: ā€œKur Tavas acis pirms naktÄ«m, / Kur Tavas ausis pirms klusumiem, / Tur, tumsā, pasaules un gribas deg, / Aiz gaiÅ”ajām saulēm zvēro un sprikst / Melno sauļu naksnÄ«gās valstisā€.[1] Dzejnieks novieto nāves ā€œmelno sauļu naksnÄ«gās valstisā€ acu un ausu priekŔā, redzot un dzirdot dzÄ«ves tēlus un skaņas. Tas, kam jānotiek dzÄ«ves beigās pārejā no dienas gaismas pie tumsas, un tas, kas ir ā€œpirmsā€ dienas gaismas (un arÄ« redzamās, dzÄ«vē pierastās nakts tumsas), tiek satuvināts.

Å Ä«s modernā dzejnieka rindas atgādināja par senu stāstu, ko Beda CienÄ«jamais piemin Angļu tautas baznÄ«cas vēsturē un kuru lakoniskā atturÄ«bā un eksistenciālā skaidrÄ«bā uz 20. gadsimta filozofijas fona pārstāsta Karls Jasperss, kad runā par nāvi. Beda stāsta par sanāksmi pie Deiras anglosakÅ”u ķēniņa Edvina, kurā tiek runāts par kristÄ«gās ticÄ«bas pieņemÅ”anu (vai noraidīŔanu). Viens no sapulces dalÄ«bniekiem izmanto lÄ«dzÄ«bu. Pēc hronista vārdiem, viņŔ klausÄ«tāju priekŔā uzbur ainu: no ziemas tumsas un aukstuma glābjoties, zvirbulis tuvojas cilvēku nama gaismai un siltumam; uz Ä«su mirkli putns pa durvju spraugu nonāk pavarda un lāpu apgaismotā un sasildÄ«tā telpā, lai tad atkal no Ŕī spožā acumirkļa ātri atvadÄ«tos. LÄ«dzÄ«bas teicējs sapulcētajiem jautā: ā€œVai gan mÅ«su dzÄ«ve nav kā Ŕī putna lidojums, no tumsas Ä«su mirkli gaismā un tad atkal – tumsā? Mēs nezinām, no kurienes nākam, un nezinām, kurp dodamiesā€.[2]

Dzejnieka ā€œmelnās saulesā€ zvēro tur, no kurienes nākam un kurp dodamies. Valodai nav ŔķērŔļu, un tā poētiski nosauc to, kas citādi nav nosaucams. Å Ä« nosaukÅ”ana Ŕķiet viegla un tomēr tāda nav. Dzejnieka valodas kustÄ«gums turpina dzÄ«ves kustÄ«gumu arÄ« tur, kur tas rimst. Tur atdarās vārti uz ā€œmelno sauļu naksnÄ«gām valstÄ«mā€. Bet kā ir ar filozofa ā€œsaulēmā€? Ko par nāvi teiks filozofs?

Lai ieskicētu atbildi uz Å”iem jautājumiem, atstāju malā ars moriendi tradÄ«cijas neskaitāmās filozofiskās liecÄ«bas un atkal izmetu tÄ«klu pār tumÅ”o atmiņu lÄ«dzenumu. TÄ«kls slÄ«d pār mēmo gultni; tad tajā ieÄ·eras filma Pitch Black. Pēc kosmosa kuÄ£a avārijas tā ekipāža nonāk uz tuksneÅ”ainas planētas. Starp to un tās ā€œsauliā€ riņķo vēl citas planētas, kuras reizi ilgākā laika periodā sastājas kombinācijā, kas izraisa pilnÄ«gu saules aptumsumu. Filmas režisoram labpatÄ«k, ka ļaudis tumsā saduras ar dzÄ«vÄ«bas formām, kuras Ä«so mirkli, kas kuÄ£a komandai lemts uz planētas, padara par elli. Par Å”o kino atceros tikai vienas epizodes dēļ: tas ir brÄ«dis, kad planētas ā€œsauleiā€ priekŔā sāk slieties starpplanēta; tā vienlaikus baisi un nenovērÅ”ami iznirst pie horizonta un aizņem aizvien vairāk debesu telpas. Toreiz, skatoties Å”o filmu, redzot cilvēkus, kas sastinguÅ”i Ŕīs parādÄ«bas priekŔā un pacēluÅ”i plaukstu pie acÄ«m, vēro notiekoÅ”o (kas uzbÅ«vēts nepārprotamā saskaņā ar ā€œcildenÄā€ moderno definÄ«ciju atbalsÄ«m), uzplaiksnÄ«ja doma: viņi ir nonākuÅ”i ā€œtāluā€ – nonākuÅ”i pie tāla krasta, izmesti nekurienē; taču tieÅ”i tur atklājas un parādās skati, kas redzami vienÄ«gi tur. BezkaislÄ«gā planētu parāde saplosa cerÄ«bas, taču ā€œtāluā€ nu reiz ir ā€œpar tāluā€: atpakaļceļa nav, aptumsums iestāsies, apkārtējās zÄ«mes neliecina neko labu, nenovērÅ”amais jau ir te. Un tomēr – viņi bÅ«s redzējuÅ”i ko tādu, ko redzēt var tikai te un tad, kad ir par vēlu un kad ir par tālu iets.

LÄ«dzÄ«ba ar cilvēka dzÄ«vi toreiz, lÅ«kojoties ekrānā, bija pilnÄ«gi uzskatāma: ne aiz savas gribas ceļotāji nonākuÅ”i vietā, no kuras Ä«sti nav izejas kā vien nāve. Un tomēr te, starp divām tumsām – kosmiskās telpas un saules aptumsuma tumsas –, var redzēt ko tādu, kas ar savu klātesamÄ«bu salauž un samaļ klātesoÅ”o lÄ«dzÅ”inējos dzÄ«ves kontekstus un sociāli konstruētos mērÄ·us un iedomas. Vai kas tiek dots vietā? Jā. Vietā tiek dots kas cits – ne tikai cildeni baiss skats. Toreiz man bija skaidrs, ka satikÅ”anās ar pilnÄ«gu aptumsumu Pitch Black ir satikÅ”anās ar reālo. SatikÅ”anās ar nāvi uzdāvina realitāti.

Pārdomājot Å”os iespaidus tagad, man Ŕķiet, ka diez vai labāk var raksturot filozofu sastapÅ”anos ar nāvi. Lai gan vismaz kopÅ” Platona Faidona pārsteidzoŔā domas neatlaidÄ«bā filozofi ir izmēģinājuÅ”i domas un valodas ceļus viņpus Edvina padomnieka lÄ«dzÄ«bā aprakstÄ«tā dzÄ«ves gaiŔā un siltā nama (tādējādi dažbrÄ«d pat stipri pielÄ«dzinoties dzejniekiem), tomēr pirms Å”iem mēģinājumiem (un galvenokārt) viņi ir mēģinājuÅ”i domā par nāvi satikt realitāti.

Å is apgalvojums ir viegli pārprotams. Un Å”o pārpratumu iemesla izpratne ir tikpat svarÄ«ga, cik Å”ajā apgalvojumā ietvertā doma. Proti, es nedomāju, ka filozofi ir pÅ«lējuÅ”ies materiālistu spÄ«tÄ«bā turēties pie tā, ko ā€œkožu, redzu, dzirdu, jÅ«tuā€ un kas ā€œmaņām nav par grÅ«tuā€ (kā reiz dzejoja jaunais Å ellings) vai ka viņi ir nelabojami agnostiÄ·i. Runa ir par ko citu. Doma par nāvi izrauj no sabiedrÄ«bas radÄ«tu ilÅ«ziju un aizmirÅ”anās kloākas, kurā visbiežāk un parasti esam iegrimuÅ”i.

Nāve nevis atņem dzÄ«vi, bet gan beidzot to padara reālu. Å is formulējums laikam gan arÄ« ir Ä«sākais kopsavilkums slavenajām Heidegera EsamÄ«bas un laika (1927) pasāžām par nāvi un mirÅ”anu. Tās filozofiem ir labi pazÄ«stamas: nāves apzināŔanās izmet no sabiedrÄ«bas apdullinoŔās ņemÅ”anās un kņadas un vispār tikai ļauj uzdot jautājumu par to, ko dzÄ«vot kā savu dzÄ«vi vai, pareizāk sakot, kā bÅ«t ā€œÄ«stiā€ – pa Ä«stam. Atskatoties uz darbu ar Heidegera tekstiem un domām aptuveni 20 gadu garumā, es teiktu: Heidegera pasāžu interpretācijas ļoti steidzas un ātri nonāk no domas par nāvi pie gatavÄ«bas dzÄ«vot paÅ”iem, pie dzÄ«ves izvēles, pie tā, ko un kā dzÄ«vot. Heidegera skolnieku vidÅ« bija zināma anekdote par to, kā viņi kvēli apliecināja skolotājam, ka esot gatavi Ä«stai dzÄ«ves izvēlei, taču … nezinot, ko izvēlēties. Labas anekdotes mēdz arÄ« maldināt. Pirms izvēles ir realitāte, pirms iespējas bÅ«t – būŔana. Heidegers pats savdabÄ«gi komentē EsamÄ«bas un laika domu par nāvi kā Ä«stenas būŔanas sākumu vēlākā tekstā, kuru no viņa eksistenciāli ekspresÄ«vā traktāta Ŕķir daudzu notikumu plaisa. VēlÄ«nā tekstā ā€œLietaā€ Heidegers, runājot par to, ka cilvēks ir spējÄ«gs uz ā€œnāvi kā nāviā€, un to, ka ā€œsaprātÄ«gām dzÄ«vām bÅ«tnēm visupirms ir jākļūst par mirstÄ«gajiemā€, nosauc nāvi par ā€œNekā Ŕķirstuā€ un esamÄ«bas ā€œglabājumuā€.[3] Heidegers ļaujas valodai, sasniedzot dimensiju, kurā doma un dzeja saskaras. Neviens vācietis – filozofiski sagatavots vai ne – uzreiz un arÄ« pēc ilgākām pārdomām nepateiks, kas domāts ar Å”iem vārdiem. Un tomēr, domāts ir Å”is: viss tas, kas reiz parādÄ«jies un iznācis neapslēptÄ«bā (tā Heidegers tulko grieÄ·u alētheia – patiesÄ«bu), tapis redzams, tagad nāvē apslēpjas, pavērÅ” savu slēpto, mēmo un neredzamo pusi. Labprāt sekotu tulkojuma iespējām un viņa izteikumus – vismaz paÅ”reizējiem nolÅ«kiem – atveidotu tā: nāve ir ā€œNekā Ŕķirstsā€ un ā€œesamÄ«bas slēpnisā€. Nāve ir viens no retajiem ā€œslēpņiemā€, no kuriem uzglÅ«n reālais. Doma par nāvi konfrontē nevis ar dzÄ«ves robežu, bet gan ar dzÄ«ves reālumu, kuru sociāli kulturāli Ä£enerētās iluzorās konstrukcijas izdzēŔ. DzÄ«ve bez Pitch Black mirkļiem ir dzÄ«ve ilÅ«zijā.

Filozofiem – un to ir svarÄ«gi saprast – nav daļas gar to, kas bÅ«s ā€œpēc tamā€. Jo tur var bÅ«t visādi. Bet viņiem ir liela daļa gar to, kas ir. Un ir nāve. Reāluma izjÅ«ta, ko tās apzināŔanās dod, ir tā, kas filozofiem ir pats dārgākais. Diez vai viņi interesējas par nāvi kā dzÄ«ves beigām. Bet pavisam noteikti viņi interesējas par nāvi kā to, kas atgriež realitātei reālumu. Tāpēc tuvoties nāvei nozÄ«mē dzimt dzÄ«vei ar reāluma garÅ”u. Tikai pēc tam – reālā pasaulē – var sākt skatÄ«ties apkārt un uzdot reālus jautājumus, kurus vismaz uz mirkli neskar ilÅ«ziju vara, tikai tad var sākt jautāt par to, kas Ä«sti sprikst ā€œmelno sauļuā€ naksnÄ«gajā tumsā aiz vai pirms dzÄ«ves robežām. Pirms tam ikviena atbilde uz jautājumu par ā€œaizā€ bÅ«s tikai stāsts, tikai vēl viena plēksne, kas atdalÄ«jusies no ilÅ«ziju ādas virsmas. Tikai, kad skar ā€œjÅ«ras zilganā liesmaā€, kas ā€œlaiza debesu pamaliā€, kā tas ir Dautendeja ā€œMelnajā saulÄ“ā€,[4] vai kad pie pamales plecu paceļ tumŔās planētas milzÄ«gums, tad sit filozofu stunda. Nāve – tās nav beigas, tas ir realitātes sākums.


[1] ā€œWo deine Augen vor NƤchten stehen, / Wo deine Ohren durch Stillen gehen, / Brennen noch Welten und Willen im Dunkel: / Hinter den weißen Sonnen gleißen und funkeln / Schwarze Sonnen nƤchtiger Reiche.ā€

[2] ā€œIta haec vita hominum ad modicum apparet; quid autem sequatur, quidue preaecesserit, prorsus ignoramusā€ (Historia ecclesiastica gentis Anglorum, II, 13).

[3] Martins Heidegers, ā€œLietaā€,  tulk. Rihards KÅ«lis. Kentaurs, XXI, 14, 1997, 111. lpp.

[4] Kein Baum mehr, kein Halm kein Gras, / Salzbitter duftet die Luft, / Donner zittert im Fels, senkrecht stürzen die Stufen, / Donner rufen im Stein, unten kracht brandend die Flut, / Unten im Nachtschattenschein ruht dunkel das Meer. / Das Meer eine mächtig blauende Flamme, flachgereckt, / Leckt drohend zum Rande des Himmels.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: