Sen tas bija. Pirms desmit gadiem uzzināju, ka Leipcigā miris viens no maniem skolotājiem filozofijā – Hanss Martins Gerlahs. Neilgi pirms tam no Halles, kur notika Hāmanim veltītais kolokvijs, biju mēģinājis ar viņu telefoniski sazināties. Bez panākumiem. Gadiem ilgā sarakste bija pārtrūkusi, studiju prieka kauss izdzerts. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņš pēdējos mēnešus pavadījis, smagas slimības mākts.
Reiz dzejnieks Hēlderlins kaut kur poētiski izteicās, ka cilvēciskās attiecības (tāpat kā filozofiski jautājumi) reiz nevis beidzas, bet gan rimst. Šie dzejnieka elēģiskie vārdi toreiz palīdzēja pārdzīvot šķiršanos. Dzejnieka vārdi palīdzēja ne tikai aprakstīt vispārzināmu cilvēcisku pieredzi par to, ka viss, kas sācies, reiz – lai arī kādā pārejā vai kvalitātē – beidzas. Tie ne tikai ļāva izkļūt no krasi izjusta nepabeigtas, aprāvušās sarunas mēmā strupceļa; nē, šie vārdi parādīja elementāru valodisku uzmanību un valodas spēku nosaukt lietas un notikumus īstajos vārdos. Pienācīgā veidā, atrodot izteiksmi, kas nevis reducē būšanu, bet atbrīvo to. Jā, varbūt vēl joprojām romantisma iespaidā arī dzīves robežu sasniegšanas un to domāšanas gadījumos šodien cilvēki visai bieži vēršas pie dzejas un dzejniekiem. Tomēr skaidrs, ka tā nav tikai “modernā” laika iezīme – atcerēties un citēt labu dzeju tad, kad viss cits zaudējis nozīmi.
Dzejnieks Makss Dautendejs vienā no saviem 19. gadsimta nogales dzejprozas darbiem, kas saucas “Melnā saule”, rakstīja: “Kur Tavas acis pirms naktīm, / Kur Tavas ausis pirms klusumiem, / Tur, tumsā, pasaules un gribas deg, / Aiz gaišajām saulēm zvēro un sprikst / Melno sauļu naksnīgās valstis”.[1] Dzejnieks novieto nāves “melno sauļu naksnīgās valstis” acu un ausu priekšā, redzot un dzirdot dzīves tēlus un skaņas. Tas, kam jānotiek dzīves beigās pārejā no dienas gaismas pie tumsas, un tas, kas ir “pirms” dienas gaismas (un arī redzamās, dzīvē pierastās nakts tumsas), tiek satuvināts.
Šīs modernā dzejnieka rindas atgādināja par senu stāstu, ko Beda Cienījamais piemin Angļu tautas baznīcas vēsturē un kuru lakoniskā atturībā un eksistenciālā skaidrībā uz 20. gadsimta filozofijas fona pārstāsta Karls Jasperss, kad runā par nāvi. Beda stāsta par sanāksmi pie Deiras anglosakšu ķēniņa Edvina, kurā tiek runāts par kristīgās ticības pieņemšanu (vai noraidīšanu). Viens no sapulces dalībniekiem izmanto līdzību. Pēc hronista vārdiem, viņš klausītāju priekšā uzbur ainu: no ziemas tumsas un aukstuma glābjoties, zvirbulis tuvojas cilvēku nama gaismai un siltumam; uz īsu mirkli putns pa durvju spraugu nonāk pavarda un lāpu apgaismotā un sasildītā telpā, lai tad atkal no šī spožā acumirkļa ātri atvadītos. Līdzības teicējs sapulcētajiem jautā: “Vai gan mūsu dzīve nav kā šī putna lidojums, no tumsas īsu mirkli gaismā un tad atkal – tumsā? Mēs nezinām, no kurienes nākam, un nezinām, kurp dodamies”.[2]
Dzejnieka “melnās saules” zvēro tur, no kurienes nākam un kurp dodamies. Valodai nav šķēršļu, un tā poētiski nosauc to, kas citādi nav nosaucams. Šī nosaukšana šķiet viegla un tomēr tāda nav. Dzejnieka valodas kustīgums turpina dzīves kustīgumu arī tur, kur tas rimst. Tur atdarās vārti uz “melno sauļu naksnīgām valstīm”. Bet kā ir ar filozofa “saulēm”? Ko par nāvi teiks filozofs?
Lai ieskicētu atbildi uz šiem jautājumiem, atstāju malā ars moriendi tradīcijas neskaitāmās filozofiskās liecības un atkal izmetu tīklu pār tumšo atmiņu līdzenumu. Tīkls slīd pār mēmo gultni; tad tajā ieķeras filma Pitch Black. Pēc kosmosa kuģa avārijas tā ekipāža nonāk uz tuksnešainas planētas. Starp to un tās “sauli” riņķo vēl citas planētas, kuras reizi ilgākā laika periodā sastājas kombinācijā, kas izraisa pilnīgu saules aptumsumu. Filmas režisoram labpatīk, ka ļaudis tumsā saduras ar dzīvības formām, kuras īso mirkli, kas kuģa komandai lemts uz planētas, padara par elli. Par šo kino atceros tikai vienas epizodes dēļ: tas ir brīdis, kad planētas “saulei” priekšā sāk slieties starpplanēta; tā vienlaikus baisi un nenovēršami iznirst pie horizonta un aizņem aizvien vairāk debesu telpas. Toreiz, skatoties šo filmu, redzot cilvēkus, kas sastinguši šīs parādības priekšā un pacēluši plaukstu pie acīm, vēro notiekošo (kas uzbūvēts nepārprotamā saskaņā ar “cildenā” moderno definīciju atbalsīm), uzplaiksnīja doma: viņi ir nonākuši “tālu” – nonākuši pie tāla krasta, izmesti nekurienē; taču tieši tur atklājas un parādās skati, kas redzami vienīgi tur. Bezkaislīgā planētu parāde saplosa cerības, taču “tālu” nu reiz ir “par tālu”: atpakaļceļa nav, aptumsums iestāsies, apkārtējās zīmes neliecina neko labu, nenovēršamais jau ir te. Un tomēr – viņi būs redzējuši ko tādu, ko redzēt var tikai te un tad, kad ir par vēlu un kad ir par tālu iets.
Līdzība ar cilvēka dzīvi toreiz, lūkojoties ekrānā, bija pilnīgi uzskatāma: ne aiz savas gribas ceļotāji nonākuši vietā, no kuras īsti nav izejas kā vien nāve. Un tomēr te, starp divām tumsām – kosmiskās telpas un saules aptumsuma tumsas –, var redzēt ko tādu, kas ar savu klātesamību salauž un samaļ klātesošo līdzšinējos dzīves kontekstus un sociāli konstruētos mērķus un iedomas. Vai kas tiek dots vietā? Jā. Vietā tiek dots kas cits – ne tikai cildeni baiss skats. Toreiz man bija skaidrs, ka satikšanās ar pilnīgu aptumsumu Pitch Black ir satikšanās ar reālo. Satikšanās ar nāvi uzdāvina realitāti.
Pārdomājot šos iespaidus tagad, man šķiet, ka diez vai labāk var raksturot filozofu sastapšanos ar nāvi. Lai gan vismaz kopš Platona Faidona pārsteidzošā domas neatlaidībā filozofi ir izmēģinājuši domas un valodas ceļus viņpus Edvina padomnieka līdzībā aprakstītā dzīves gaišā un siltā nama (tādējādi dažbrīd pat stipri pielīdzinoties dzejniekiem), tomēr pirms šiem mēģinājumiem (un galvenokārt) viņi ir mēģinājuši domā par nāvi satikt realitāti.
Šis apgalvojums ir viegli pārprotams. Un šo pārpratumu iemesla izpratne ir tikpat svarīga, cik šajā apgalvojumā ietvertā doma. Proti, es nedomāju, ka filozofi ir pūlējušies materiālistu spītībā turēties pie tā, ko “kožu, redzu, dzirdu, jūtu” un kas “maņām nav par grūtu” (kā reiz dzejoja jaunais Šellings) vai ka viņi ir nelabojami agnostiķi. Runa ir par ko citu. Doma par nāvi izrauj no sabiedrības radītu ilūziju un aizmiršanās kloākas, kurā visbiežāk un parasti esam iegrimuši.
Nāve nevis atņem dzīvi, bet gan beidzot to padara reālu. Šis formulējums laikam gan arī ir īsākais kopsavilkums slavenajām Heidegera Esamības un laika (1927) pasāžām par nāvi un miršanu. Tās filozofiem ir labi pazīstamas: nāves apzināšanās izmet no sabiedrības apdullinošās ņemšanās un kņadas un vispār tikai ļauj uzdot jautājumu par to, ko dzīvot kā savu dzīvi vai, pareizāk sakot, kā būt “īsti” – pa īstam. Atskatoties uz darbu ar Heidegera tekstiem un domām aptuveni 20 gadu garumā, es teiktu: Heidegera pasāžu interpretācijas ļoti steidzas un ātri nonāk no domas par nāvi pie gatavības dzīvot pašiem, pie dzīves izvēles, pie tā, ko un kā dzīvot. Heidegera skolnieku vidū bija zināma anekdote par to, kā viņi kvēli apliecināja skolotājam, ka esot gatavi īstai dzīves izvēlei, taču … nezinot, ko izvēlēties. Labas anekdotes mēdz arī maldināt. Pirms izvēles ir realitāte, pirms iespējas būt – būšana. Heidegers pats savdabīgi komentē Esamības un laika domu par nāvi kā īstenas būšanas sākumu vēlākā tekstā, kuru no viņa eksistenciāli ekspresīvā traktāta šķir daudzu notikumu plaisa. Vēlīnā tekstā “Lieta” Heidegers, runājot par to, ka cilvēks ir spējīgs uz “nāvi kā nāvi”, un to, ka “saprātīgām dzīvām būtnēm visupirms ir jākļūst par mirstīgajiem”, nosauc nāvi par “Nekā šķirstu” un esamības “glabājumu”.[3] Heidegers ļaujas valodai, sasniedzot dimensiju, kurā doma un dzeja saskaras. Neviens vācietis – filozofiski sagatavots vai ne – uzreiz un arī pēc ilgākām pārdomām nepateiks, kas domāts ar šiem vārdiem. Un tomēr, domāts ir šis: viss tas, kas reiz parādījies un iznācis neapslēptībā (tā Heidegers tulko grieķu alētheia – patiesību), tapis redzams, tagad nāvē apslēpjas, pavērš savu slēpto, mēmo un neredzamo pusi. Labprāt sekotu tulkojuma iespējām un viņa izteikumus – vismaz pašreizējiem nolūkiem – atveidotu tā: nāve ir “Nekā šķirsts” un “esamības slēpnis”. Nāve ir viens no retajiem “slēpņiem”, no kuriem uzglūn reālais. Doma par nāvi konfrontē nevis ar dzīves robežu, bet gan ar dzīves reālumu, kuru sociāli kulturāli ģenerētās iluzorās konstrukcijas izdzēš. Dzīve bez Pitch Black mirkļiem ir dzīve ilūzijā.
Filozofiem – un to ir svarīgi saprast – nav daļas gar to, kas būs “pēc tam”. Jo tur var būt visādi. Bet viņiem ir liela daļa gar to, kas ir. Un ir nāve. Reāluma izjūta, ko tās apzināšanās dod, ir tā, kas filozofiem ir pats dārgākais. Diez vai viņi interesējas par nāvi kā dzīves beigām. Bet pavisam noteikti viņi interesējas par nāvi kā to, kas atgriež realitātei reālumu. Tāpēc tuvoties nāvei nozīmē dzimt dzīvei ar reāluma garšu. Tikai pēc tam – reālā pasaulē – var sākt skatīties apkārt un uzdot reālus jautājumus, kurus vismaz uz mirkli neskar ilūziju vara, tikai tad var sākt jautāt par to, kas īsti sprikst “melno sauļu” naksnīgajā tumsā aiz vai pirms dzīves robežām. Pirms tam ikviena atbilde uz jautājumu par “aiz” būs tikai stāsts, tikai vēl viena plēksne, kas atdalījusies no ilūziju ādas virsmas. Tikai, kad skar “jūras zilganā liesma”, kas “laiza debesu pamali”, kā tas ir Dautendeja “Melnajā saulē”,[4] vai kad pie pamales plecu paceļ tumšās planētas milzīgums, tad sit filozofu stunda. Nāve – tās nav beigas, tas ir realitātes sākums.
[1] “Wo deine Augen vor Nächten stehen, / Wo deine Ohren durch Stillen gehen, / Brennen noch Welten und Willen im Dunkel: / Hinter den weißen Sonnen gleißen und funkeln / Schwarze Sonnen nächtiger Reiche.”
[2] “Ita haec vita hominum ad modicum apparet; quid autem sequatur, quidue preaecesserit, prorsus ignoramus” (Historia ecclesiastica gentis Anglorum, II, 13).
[3] Martins Heidegers, “Lieta”, tulk. Rihards Kūlis. Kentaurs, XXI, 14, 1997, 111. lpp.
[4] Kein Baum mehr, kein Halm kein Gras, / Salzbitter duftet die Luft, / Donner zittert im Fels, senkrecht stürzen die Stufen, / Donner rufen im Stein, unten kracht brandend die Flut, / Unten im Nachtschattenschein ruht dunkel das Meer. / Das Meer eine mächtig blauende Flamme, flachgereckt, / Leckt drohend zum Rande des Himmels.
