Sen tas bija. Pirms desmit gadiem uzzinÄju, ka LeipcigÄ miris viens no maniem skolotÄjiem filozofijÄ ā Hanss Martins Gerlahs. Neilgi pirms tam no Halles, kur notika HÄmanim veltÄ«tais kolokvijs, biju mÄÄ£inÄjis ar viÅu telefoniski sazinÄties. Bez panÄkumiem. Gadiem ilgÄ sarakste bija pÄrtrÅ«kusi, studiju prieka kauss izdzerts. Tikai vÄlÄk uzzinÄju, ka viÅÅ” pÄdÄjos mÄneÅ”us pavadÄ«jis, smagas slimÄ«bas mÄkts.
Reiz dzejnieks HÄlderlins kaut kur poÄtiski izteicÄs, ka cilvÄciskÄs attiecÄ«bas (tÄpat kÄ filozofiski jautÄjumi) reiz nevis beidzas, bet gan rimst. Å ie dzejnieka elÄÄ£iskie vÄrdi toreiz palÄ«dzÄja pÄrdzÄ«vot ŔķirÅ”anos. Dzejnieka vÄrdi palÄ«dzÄja ne tikai aprakstÄ«t vispÄrzinÄmu cilvÄcisku pieredzi par to, ka viss, kas sÄcies, reiz ā lai arÄ« kÄdÄ pÄrejÄ vai kvalitÄtÄ ā beidzas. Tie ne tikai ļÄva izkļūt no krasi izjusta nepabeigtas, aprÄvuÅ”Äs sarunas mÄmÄ strupceļa; nÄ, Å”ie vÄrdi parÄdÄ«ja elementÄru valodisku uzmanÄ«bu un valodas spÄku nosaukt lietas un notikumus Ä«stajos vÄrdos. PienÄcÄ«gÄ veidÄ, atrodot izteiksmi, kas nevis reducÄ būŔanu, bet atbrÄ«vo to. JÄ, varbÅ«t vÄl joprojÄm romantisma iespaidÄ arÄ« dzÄ«ves robežu sasniegÅ”anas un to domÄÅ”anas gadÄ«jumos Å”odien cilvÄki visai bieži vÄrÅ”as pie dzejas un dzejniekiem. TomÄr skaidrs, ka tÄ nav tikai āmodernÄā laika iezÄ«me ā atcerÄties un citÄt labu dzeju tad, kad viss cits zaudÄjis nozÄ«mi.
Dzejnieks Makss Dautendejs vienÄ no saviem 19. gadsimta nogales dzejprozas darbiem, kas saucas āMelnÄ sauleā, rakstÄ«ja: āKur Tavas acis pirms naktÄ«m, / Kur Tavas ausis pirms klusumiem, / Tur, tumsÄ, pasaules un gribas deg, / Aiz gaiÅ”ajÄm saulÄm zvÄro un sprikst / Melno sauļu naksnÄ«gÄs valstisā.[1] Dzejnieks novieto nÄves āmelno sauļu naksnÄ«gÄs valstisā acu un ausu priekÅ”Ä, redzot un dzirdot dzÄ«ves tÄlus un skaÅas. Tas, kam jÄnotiek dzÄ«ves beigÄs pÄrejÄ no dienas gaismas pie tumsas, un tas, kas ir āpirmsā dienas gaismas (un arÄ« redzamÄs, dzÄ«vÄ pierastÄs nakts tumsas), tiek satuvinÄts.
Å Ä«s modernÄ dzejnieka rindas atgÄdinÄja par senu stÄstu, ko Beda CienÄ«jamais piemin Angļu tautas baznÄ«cas vÄsturÄ un kuru lakoniskÄ atturÄ«bÄ un eksistenciÄlÄ skaidrÄ«bÄ uz 20. gadsimta filozofijas fona pÄrstÄsta Karls Jasperss, kad runÄ par nÄvi. Beda stÄsta par sanÄksmi pie Deiras anglosakÅ”u Ä·ÄniÅa Edvina, kurÄ tiek runÄts par kristÄ«gÄs ticÄ«bas pieÅemÅ”anu (vai noraidīŔanu). Viens no sapulces dalÄ«bniekiem izmanto lÄ«dzÄ«bu. PÄc hronista vÄrdiem, viÅÅ” klausÄ«tÄju priekÅ”Ä uzbur ainu: no ziemas tumsas un aukstuma glÄbjoties, zvirbulis tuvojas cilvÄku nama gaismai un siltumam; uz Ä«su mirkli putns pa durvju spraugu nonÄk pavarda un lÄpu apgaismotÄ un sasildÄ«tÄ telpÄ, lai tad atkal no Ŕī spoÅ¾Ä acumirkļa Ätri atvadÄ«tos. LÄ«dzÄ«bas teicÄjs sapulcÄtajiem jautÄ: āVai gan mÅ«su dzÄ«ve nav kÄ Å”Ä« putna lidojums, no tumsas Ä«su mirkli gaismÄ un tad atkal ā tumsÄ? MÄs nezinÄm, no kurienes nÄkam, un nezinÄm, kurp dodamiesā.[2]
Dzejnieka āmelnÄs saulesā zvÄro tur, no kurienes nÄkam un kurp dodamies. Valodai nav ŔķÄrŔļu, un tÄ poÄtiski nosauc to, kas citÄdi nav nosaucams. Å Ä« nosaukÅ”ana Ŕķiet viegla un tomÄr tÄda nav. Dzejnieka valodas kustÄ«gums turpina dzÄ«ves kustÄ«gumu arÄ« tur, kur tas rimst. Tur atdarÄs vÄrti uz āmelno sauļu naksnÄ«gÄm valstÄ«mā. Bet kÄ ir ar filozofa āsaulÄmā? Ko par nÄvi teiks filozofs?
Lai ieskicÄtu atbildi uz Å”iem jautÄjumiem, atstÄju malÄ ars moriendi tradÄ«cijas neskaitÄmÄs filozofiskÄs liecÄ«bas un atkal izmetu tÄ«klu pÄr tumÅ”o atmiÅu lÄ«dzenumu. TÄ«kls slÄ«d pÄr mÄmo gultni; tad tajÄ ieÄ·eras filma Pitch Black. PÄc kosmosa kuÄ£a avÄrijas tÄ ekipÄža nonÄk uz tuksneÅ”ainas planÄtas. Starp to un tÄs āsauliā riÅÄ·o vÄl citas planÄtas, kuras reizi ilgÄkÄ laika periodÄ sastÄjas kombinÄcijÄ, kas izraisa pilnÄ«gu saules aptumsumu. Filmas režisoram labpatÄ«k, ka ļaudis tumsÄ saduras ar dzÄ«vÄ«bas formÄm, kuras Ä«so mirkli, kas kuÄ£a komandai lemts uz planÄtas, padara par elli. Par Å”o kino atceros tikai vienas epizodes dÄļ: tas ir brÄ«dis, kad planÄtas āsauleiā priekÅ”Ä sÄk slieties starpplanÄta; tÄ vienlaikus baisi un nenovÄrÅ”ami iznirst pie horizonta un aizÅem aizvien vairÄk debesu telpas. Toreiz, skatoties Å”o filmu, redzot cilvÄkus, kas sastinguÅ”i Ŕīs parÄdÄ«bas priekÅ”Ä un pacÄluÅ”i plaukstu pie acÄ«m, vÄro notiekoÅ”o (kas uzbÅ«vÄts nepÄrprotamÄ saskaÅÄ ar ācildenÄā moderno definÄ«ciju atbalsÄ«m), uzplaiksnÄ«ja doma: viÅi ir nonÄkuÅ”i ātÄluā ā nonÄkuÅ”i pie tÄla krasta, izmesti nekurienÄ; taÄu tieÅ”i tur atklÄjas un parÄdÄs skati, kas redzami vienÄ«gi tur. BezkaislÄ«gÄ planÄtu parÄde saplosa cerÄ«bas, taÄu ātÄluā nu reiz ir āpar tÄluā: atpakaļceļa nav, aptumsums iestÄsies, apkÄrtÄjÄs zÄ«mes neliecina neko labu, nenovÄrÅ”amais jau ir te. Un tomÄr ā viÅi bÅ«s redzÄjuÅ”i ko tÄdu, ko redzÄt var tikai te un tad, kad ir par vÄlu un kad ir par tÄlu iets.
LÄ«dzÄ«ba ar cilvÄka dzÄ«vi toreiz, lÅ«kojoties ekrÄnÄ, bija pilnÄ«gi uzskatÄma: ne aiz savas gribas ceļotÄji nonÄkuÅ”i vietÄ, no kuras Ä«sti nav izejas kÄ vien nÄve. Un tomÄr te, starp divÄm tumsÄm ā kosmiskÄs telpas un saules aptumsuma tumsas ā, var redzÄt ko tÄdu, kas ar savu klÄtesamÄ«bu salauž un samaļ klÄtesoÅ”o lÄ«dzÅ”inÄjos dzÄ«ves kontekstus un sociÄli konstruÄtos mÄrÄ·us un iedomas. Vai kas tiek dots vietÄ? JÄ. VietÄ tiek dots kas cits ā ne tikai cildeni baiss skats. Toreiz man bija skaidrs, ka satikÅ”anÄs ar pilnÄ«gu aptumsumu Pitch Black ir satikÅ”anÄs ar reÄlo. SatikÅ”anÄs ar nÄvi uzdÄvina realitÄti.

PÄrdomÄjot Å”os iespaidus tagad, man Ŕķiet, ka diez vai labÄk var raksturot filozofu sastapÅ”anos ar nÄvi. Lai gan vismaz kopÅ” Platona Faidona pÄrsteidzoÅ”Ä domas neatlaidÄ«bÄ filozofi ir izmÄÄ£inÄjuÅ”i domas un valodas ceļus viÅpus Edvina padomnieka lÄ«dzÄ«bÄ aprakstÄ«tÄ dzÄ«ves gaiÅ”Ä un siltÄ nama (tÄdÄjÄdi dažbrÄ«d pat stipri pielÄ«dzinoties dzejniekiem), tomÄr pirms Å”iem mÄÄ£inÄjumiem (un galvenokÄrt) viÅi ir mÄÄ£inÄjuÅ”i domÄ par nÄvi satikt realitÄti.
Å is apgalvojums ir viegli pÄrprotams. Un Å”o pÄrpratumu iemesla izpratne ir tikpat svarÄ«ga, cik Å”ajÄ apgalvojumÄ ietvertÄ doma. Proti, es nedomÄju, ka filozofi ir pÅ«lÄjuÅ”ies materiÄlistu spÄ«tÄ«bÄ turÄties pie tÄ, ko ākožu, redzu, dzirdu, jÅ«tuā un kas āmaÅÄm nav par grÅ«tuā (kÄ reiz dzejoja jaunais Å ellings) vai ka viÅi ir nelabojami agnostiÄ·i. Runa ir par ko citu. Doma par nÄvi izrauj no sabiedrÄ«bas radÄ«tu ilÅ«ziju un aizmirÅ”anÄs kloÄkas, kurÄ visbiežÄk un parasti esam iegrimuÅ”i.
NÄve nevis atÅem dzÄ«vi, bet gan beidzot to padara reÄlu. Å is formulÄjums laikam gan arÄ« ir Ä«sÄkais kopsavilkums slavenajÄm Heidegera EsamÄ«bas un laika (1927) pasÄžÄm par nÄvi un mirÅ”anu. TÄs filozofiem ir labi pazÄ«stamas: nÄves apzinÄÅ”anÄs izmet no sabiedrÄ«bas apdullinoÅ”Äs ÅemÅ”anÄs un kÅadas un vispÄr tikai ļauj uzdot jautÄjumu par to, ko dzÄ«vot kÄ savu dzÄ«vi vai, pareizÄk sakot, kÄ bÅ«t āÄ«stiā ā pa Ä«stam. Atskatoties uz darbu ar Heidegera tekstiem un domÄm aptuveni 20 gadu garumÄ, es teiktu: Heidegera pasÄžu interpretÄcijas ļoti steidzas un Ätri nonÄk no domas par nÄvi pie gatavÄ«bas dzÄ«vot paÅ”iem, pie dzÄ«ves izvÄles, pie tÄ, ko un kÄ dzÄ«vot. Heidegera skolnieku vidÅ« bija zinÄma anekdote par to, kÄ viÅi kvÄli apliecinÄja skolotÄjam, ka esot gatavi Ä«stai dzÄ«ves izvÄlei, taÄu ⦠nezinot, ko izvÄlÄties. Labas anekdotes mÄdz arÄ« maldinÄt. Pirms izvÄles ir realitÄte, pirms iespÄjas bÅ«t ā būŔana. Heidegers pats savdabÄ«gi komentÄ EsamÄ«bas un laika domu par nÄvi kÄ Ä«stenas būŔanas sÄkumu vÄlÄkÄ tekstÄ, kuru no viÅa eksistenciÄli ekspresÄ«vÄ traktÄta Ŕķir daudzu notikumu plaisa. VÄlÄ«nÄ tekstÄ āLietaā Heidegers, runÄjot par to, ka cilvÄks ir spÄjÄ«gs uz ānÄvi kÄ nÄviā, un to, ka āsaprÄtÄ«gÄm dzÄ«vÄm bÅ«tnÄm visupirms ir jÄkļūst par mirstÄ«gajiemā, nosauc nÄvi par āNekÄ Å”Ä·irstuā un esamÄ«bas āglabÄjumuā.[3] Heidegers ļaujas valodai, sasniedzot dimensiju, kurÄ doma un dzeja saskaras. Neviens vÄcietis ā filozofiski sagatavots vai ne ā uzreiz un arÄ« pÄc ilgÄkÄm pÄrdomÄm nepateiks, kas domÄts ar Å”iem vÄrdiem. Un tomÄr, domÄts ir Å”is: viss tas, kas reiz parÄdÄ«jies un iznÄcis neapslÄptÄ«bÄ (tÄ Heidegers tulko grieÄ·u alÄtheia ā patiesÄ«bu), tapis redzams, tagad nÄvÄ apslÄpjas, pavÄrÅ” savu slÄpto, mÄmo un neredzamo pusi. LabprÄt sekotu tulkojuma iespÄjÄm un viÅa izteikumus ā vismaz paÅ”reizÄjiem nolÅ«kiem ā atveidotu tÄ: nÄve ir āNekÄ Å”Ä·irstsā un āesamÄ«bas slÄpnisā. NÄve ir viens no retajiem āslÄpÅiemā, no kuriem uzglÅ«n reÄlais. Doma par nÄvi konfrontÄ nevis ar dzÄ«ves robežu, bet gan ar dzÄ«ves reÄlumu, kuru sociÄli kulturÄli Ä£enerÄtÄs iluzorÄs konstrukcijas izdzÄÅ”. DzÄ«ve bez Pitch Black mirkļiem ir dzÄ«ve ilÅ«zijÄ.
Filozofiem ā un to ir svarÄ«gi saprast ā nav daļas gar to, kas bÅ«s āpÄc tamā. Jo tur var bÅ«t visÄdi. Bet viÅiem ir liela daļa gar to, kas ir. Un ir nÄve. ReÄluma izjÅ«ta, ko tÄs apzinÄÅ”anÄs dod, ir tÄ, kas filozofiem ir pats dÄrgÄkais. Diez vai viÅi interesÄjas par nÄvi kÄ dzÄ«ves beigÄm. Bet pavisam noteikti viÅi interesÄjas par nÄvi kÄ to, kas atgriež realitÄtei reÄlumu. TÄpÄc tuvoties nÄvei nozÄ«mÄ dzimt dzÄ«vei ar reÄluma garÅ”u. Tikai pÄc tam ā reÄlÄ pasaulÄ ā var sÄkt skatÄ«ties apkÄrt un uzdot reÄlus jautÄjumus, kurus vismaz uz mirkli neskar ilÅ«ziju vara, tikai tad var sÄkt jautÄt par to, kas Ä«sti sprikst āmelno sauļuā naksnÄ«gajÄ tumsÄ aiz vai pirms dzÄ«ves robežÄm. Pirms tam ikviena atbilde uz jautÄjumu par āaizā bÅ«s tikai stÄsts, tikai vÄl viena plÄksne, kas atdalÄ«jusies no ilÅ«ziju Ädas virsmas. Tikai, kad skar ājÅ«ras zilganÄ liesmaā, kas ālaiza debesu pamaliā, kÄ tas ir Dautendeja āMelnajÄ saulÄā,[4] vai kad pie pamales plecu paceļ tumÅ”Äs planÄtas milzÄ«gums, tad sit filozofu stunda. NÄve ā tÄs nav beigas, tas ir realitÄtes sÄkums.
[1] āWo deine Augen vor NƤchten stehen, / Wo deine Ohren durch Stillen gehen, / Brennen noch Welten und Willen im Dunkel: / Hinter den weiĆen Sonnen gleiĆen und funkeln / Schwarze Sonnen nƤchtiger Reiche.ā
[2] āIta haec vita hominum ad modicum apparet; quid autem sequatur, quidue preaecesserit, prorsus ignoramusā (Historia ecclesiastica gentis Anglorum, II, 13).
[3] Martins Heidegers, āLietaā, tulk. Rihards KÅ«lis. Kentaurs, XXI, 14, 1997, 111. lpp.
[4] Kein Baum mehr, kein Halm kein Gras, / Salzbitter duftet die Luft, / Donner zittert im Fels, senkrecht stürzen die Stufen, / Donner rufen im Stein, unten kracht brandend die Flut, / Unten im Nachtschattenschein ruht dunkel das Meer. / Das Meer eine mächtig blauende Flamme, flachgereckt, / Leckt drohend zum Rande des Himmels.