Herdera institūts Rīgā nebija tikai vācbaltiešu izglītības un kultūras vieta, un institūta radītā intelektuālā vide nebija totāli imanenti noslēgta vide. Par spīti delikātajām nacionālajām problēmām un sasāpējušajām finansēšanas problēmām, šīs institūcijas mērķis bija: būt par paraugu un piemēru eiropeiskai izglītībai Latvijā un Baltijā.
Autors: Raivis Bičevskis
Vētrai nākot, vētrasputni izpleš spārnus, nevis uzmeklē alas jūras klintīs. Līdzīgi ir arī domu un ideju jomā. Atcerēsimies Herderu šajā augustā kā vētrasputnu albatrosu.
Nostāju, ka izglītības mērķis ir sagatavot cilvēku pilsoņa dzīvei, pauž arī citi Prūsijas ierēdņi, t. sk. apgaismības idejām daudz atvērtākais ķēniņa Frīdriha II administrators izglītības lietās Karls Augusts fon Cēdlics. “Sagatavot” precīzāk nozīmē “padarīt derīgu”. Šo Velnera un Cēdlica definīciju ar nelielu moralizējoši aizklājošu niansi reproducē PISA dokumenti, kad runā par kompetencēm, kuru mērījumi parādīs valdībām, cik lielā mērā jaunās paaudzes ir “gatavas dzīvei”.
Konservatīvismam ir eiropeiskas saknes un eiropeiska nozīme. Attīstības un konservatīvisma izslēdzošs salīdzinājums ir pašos pamatos aplams, tāpat kā pašos pamatos aplams ir mēģinājums retoriski un ideoloģiski identificēt konservatīvismu ar antidemokrātiskām, antieiropeiskām noskaņām tepat kaimiņos Austrumos un arī pašā Eiropā.
Jo ilgāk ciemiņi uzkavējas Godenholmā, jo vairāk viņi sajūt nemājīgumu un briesmas, kas nemanāmi un tomēr nenovēršami tuvojas. Aiz apkārtnes šķietamā miera un klusuma viņpus vēstures un laika straujās gaitas, nesteidzīgā dzīves ritma un neuzkrītošajām ziemeļu dabas krāsām aizvien vairāk par sevi sāk liecināt šausmīgais.
Vācu, precīzāk, prūšu, instinkts bija: vara pieder veselumam. Atsevišķais tam kalpo. Veselums ir suverēns. Ķēniņš ir tikai savas valsts pirmais kalps (Frīdrihs Lielais). Katram ir sava vieta. Tiek pavēlēts un tiek paklausīts. Tāds (jau kopš 18. gadsimta Prūsijas) ir autoritārais sociālisms, kura būtība ir neliberāla un antidemokrātiska, ja to salīdzina ar angļu liberālismu un franču demokrātiju.
Sabiedrība bez pasaules ir sabiedrība bez cilvēku pārsniedzošā un cilvēka iegribas ierobežojošā. Sabiedrība bez pasaules ir sabiedrība bez tikšanās ar to, kas atrodas viņpus sociālas konstrukcijas (“maskarādes”), bez saviem darbiem un domām nepakļaujamas viņpuses.
Filozofiem – un to ir svarīgi saprast – nav daļas gar to, kas būs “pēc tam”. Jo tur var būt visādi. Bet viņiem ir liela daļa gar to, kas ir. Un ir nāve. Reāluma izjūta, ko tās apzināšanās dod, ir tā, kas filozofiem ir pats dārgākais.
Sistēmu struktūras indivīdu gadījumā ir kā magnētiskais lauks tērauda kniepadatai. Indivīdi neko par sistēmu “nezina”, tomēr seko sistēmas iezīmētajiem maršrutiem. Svarīgākās norises sistēmā netiek vadītas un ir gandrīz teorētiski netveramas.