Grāfs Žozefs Marī de Mestrs (Joseph Marie de Maistre, 1753–1821) bija franču konservatīvais filozofs, monarhists un kontrrevolucionārs, kura politiskais skatījums uz Franču revolūciju kļuvis par vienu no mūsdienu konservatīvisma intelektuālajiem pirmavotiem. De Mestrs dzimis Šamberī, studējis jezuītu skolās un 1787. gadā ievēlēts Savojas Senātā, bet pēc Franču revolūcijas sākuma bija spiests doties trimdā. Ilgu laiku viņš darbojās kā Sardīnijas karaļa pārstāvis Krievijā, vēlāk Turīnā ieņēma nozīmīgus valsts amatus. De Mestrs kritizēja apgaismības racionālismu un liberālismu. Viņa filozofijā centrālā vieta bija atvēlēta viņa katoliskajai izglītībai, bet viņa paša intelektuālie ietekmes avoti bija pretrunīgi – de Mestrs stingri aizstāvēja konkrētus katolicisma principus, bet vienlaikus bija brīvmūrnieks, kas ir katoļu baznīcai pretišķīga kustība. Neskatoties uz šīm pretrunām, de Mestrs bija pārliecināts par autoritātes nepieciešamību sabiedrībā: viņš uzskatīja, ka suverēnam jābūt absolūtai varai un ka reliģija nodrošina sociālo kārtību un morālo pamatu.[1]
Līdzīgi kā laikabiedrs konservatīvais domātājs Edmunds Bērks, de Mestrs sabiedrību uzskatīja par ilgstošas vēsturiskās pieredzes gala rezultātu un revolūcijā saskatīja fundamentālu draudu civilizācijai. Viņš kritizēja “sabiedriskā līguma” teoriju, uzsverot, ka sabiedrība ir organisms, kas attīstījies vēstures gaitā un ka neviena atsevišķa šī organisma daļa nevar radīt politisko kārtību, kas balstīta neatkarīgos prāta spriedumos. Tā vietā de Mestrs uzsvēra kopīgās vērtības, kas pastāv sabiedrībā, it īpaši reliģiskās vērtības, ko aizstāv katoļu baznīca. Kaut arī de Mestra izteiktā katoļa pārliecība un monarhisms var šķist svešs mūsdienu latviešu lasītājam, viņa pārdomās par sabiedriskās kārtības pamatiem un konstitūcijas būtību ir daudz vērtīga arī mūsdienu politisko diskusiju kontekstā.
Par konstitūcijas pamatu
De Mestrs uzskatīja, ka politisko konstitūciju būtība neslēpjas rakstītos pantos vai formāli pieņemtos likumos, bet gan tajā neredzamajā, dziļāk sakņotajā struktūrā, ko veido tradīcijas, paražas un kopīga pieredze. Viņaprāt, sabiedrība pati sevi regulē nevis ar abstraktiem likumiem, bet ar vienotu gribu – dzīvu, nerakstītu spēku, kas atspoguļo cilvēku kopīgo apziņu un vēsturisko pieredzi. Tomēr šī griba nevar būt pilnīgi autonoma; tā ir jāsaskaņo ar augstāku, pārāku autoritāti – dievišķo likumu, kas stāv pāri cilvēku radītajām normām un piešķir tām jēgu un leģitimitāti. Tikai tad, kad cilvēku griba pakļaujas šim augstākajam principam, sabiedrībā iespējams īsts līdzsvars, stabilitāte un morālais pamats. Šādā skatījumā rakstītie likumi ir tikai virskārta, bet īstais spēks un uzturētājs ir tradīcija un dievišķā kārtība, kas pārsniedz indivīdu un paaudžu robežas.[2]
De Mestrs formulēja vairākas būtiskas tēzes par politisko konstitūciju realitāti. Pirmkārt, viņš uzsvēra, ka politisko konstitūciju fundamentālie principi pastāv neatkarīgi no jebkādiem rakstītiem normatīviem aktiem. Citiem vārdiem sakot, konstitūcija nav tikai dokumentā fiksēta norma, bet gan pastāvīgu, sabiedrības dzīvē iesakņojušos principu kopums, kas veido politisko sistēmu pamatu. Šie principi eksistē jau pirms to formalizācijas likumos un regulē ne tikai valdības un institūciju darbību, bet arī savstarpējās attiecības sabiedrībā. Konstitūcija ir reāli pastāvoša un novērojama, nevis teorētiska konstrukcija.
Otrkārt, de Mestrs norādīja, ka konstitucionālais likums pats par sevi nevar radīt fundamentālas tiesības no nekā. Rakstītie konstitucionālie akti vienmēr ir tikai jau eksistējošo nerakstīto tiesību un principu atzīšana vai attīstīšana. Likumi ir atvasinājums no dziļākām, vēsturiskajām un kultūras veidotām normām. Rakstītā forma ir tikai mehānisms, kā pastiprināt un precizēt šīs jau pastāvošās normas, bet tās nekad neatveido pilnīgi jaunu pamatstruktūru.
Treškārt, de Mestrs uzsvēra, ka pats būtiskākais konstitūcijas elements – tās fundamentālā daba – nekad nav pilnībā ierakstīta tekstā. Šo nenoteiktību uztver kā vājuma avotu, taču patiesībā tā ir konstitūcijas spēka izpausme, kas slēpjas sabiedrības kopīgajā izpratnē par likumu un kārtību.
Visbeidzot, de Mestrs norādīja uz paradoksālo saistību starp rakstīto konstitūciju un tās trauslumu. Saskaņā ar de Mestru, konstitūcijas vājums un trauslums ir tieši proporcionāls rakstītās konstitūcijas pantu skaitam.[3] Šeit de Mestra domas turpina klasisko Cicerona atziņu, ka likumu skaita vairošanās ilustrē kādu sabiedrībā pastāvošu netaisnību – mēģinājumu ar formālismu un birokrātiju risināt dziļākas sabiedriskās dzīves problēmas.
.jpg){kind=link}
Iepretim franču revolucionāru pieejai, kas konstitūciju radīja intelektuālu teoriju un radikālu sociālu pārmaiņu ceļā, de Mestrs kā pretstatu piedāvāja Anglijas konstitucionālo sistēmu. Viņš uzsvēra, ka Anglijas konstitūcija nav radusies pēc iepriekš sagatavota plāna vai mākslīgi formulētu principu rezultātā, bet gan veidojusies pakāpeniskas, gadsimtiem ilgušas politiskas evolūcijas ceļā:
“[Anglijas konstitūcija] noteikti netika radīta a priori. Nekad nebija tā, ka Anglijas valstsvīri sanāca kopā, lai teiktu: “Izveidosim trīs varas un līdzsvarosim tās šādā veidā utt.” Nevienam no viņiem nekas tāds pat neienāca prātā. Konstitūcija ir apstākļu rezultāts, un šo apstākļu skaits ir bezgalīgs. Romiešu likumi, baznīcas likumi, feodālie likumi; sakšu, normaņu un dāņu paražas; visu kārtu privilēģijas, aizspriedumi un pretenzijas; kari, sacelšanās, revolūcijas, iekarojumi, krusta kari; visi tikumi un visi netikumi; zināšanas visās jomās, kā arī visas kļūdas un kaislības – visi šie elementi, īsi sakot, savstarpēji sajaucoties un mijiedarbojoties un tā radot visdažādākās kombinācijas, kas dažkārt skaitāmas miljonos, galu galā pēc vairākiem gadsimtiem radīja vissarežģītāko vienību un vispareizāko politisko spēku līdzsvaru, kādu pasaule jebkad bija redzējusi.”[4]
Cilvēka atkarība no Dieva gribas
De Mestra skatījums uz politisko kārtību ir cieši saistīts ar viņa izpratni par cilvēka dabu. Viņš uzsvēra, ka cilvēks, lai gan brīvs un apveltīts ar saprātu, darbojas robežās, kuras nosaka gan dabas likumi, gan vēsturiskā tradīcija. Cilvēks nav franču revolucionāru sludinātā “baltā lapa”, kuru ierobežo sabiedrība; viņš nav pilnībā suverēns savā darbībā. Cilvēks ir atkarīgs no Dieva gribas un augstākiem, bieži nesaprotamiem spēkiem, kas nosaka viņa dzīves un arī sabiedrības likteni. Saikne starp cilvēka individuālo rīcību un viņa ierobežoto spēku ļauj izprast, kā politiskā kārtība veidojas pakāpeniski un nemanāmi – tā nav plānota, apzināta darbība, bet gan ilgstošas mijiedarbības un daudzu lēmumu, paradumu, kultūras normu, pārliecību un vēsturisko notikumu rezultāts. Sabiedriskā kārtība tādējādi attīstās kā mijiedarbības rezultāts starp atsevišķo un kopumu, kurā tas, kas ir patiess, tiek saglabāts caur tradīciju, radot stabilu, bet vienlaikus elastīgu nerakstīto konstitucionālo struktūru.
De Mestrs raksta: “Mūs šajā punktā maldina tik dabisks sofisms, ka tas mūsu uzmanībai pilnībā paslīd garām. Tā kā cilvēks darbojas, viņš domā, ka darbojas viens; un, tā kā viņš apzinās savu brīvību, viņš aizmirst savu atkarību. Fiziskajā kārtībā viņš paklausa saprātam, un, lai gan viņš spēj, piemēram, iestādīt zīli, to laistīt u. tml., viņš tomēr neapstrīd, ka nerada ozolus, jo redz kokus augam un nobriestam bez cilvēka iedarbības. Viņš arī zina, ka nav radījis pašu zīli. Taču sabiedriskajā kārtībā, kur viņš ir klātesošs un darbojas, viņš ir sācis ticēt, ka ir visa viņa darbības rezultātā notiekošā tiešais autors. Viņš ir gluži kā ķelle, kas sevi iedomājas par arhitektu. Cilvēks ir saprātīgs; viņš ir brīvs, viņš ir cēls – bez šaubām; bet viņš tik un tā ir tikai rīks Dieva rokās.”[5]
Žozefs de Mestrs kategoriski noraidīja franču apgaismības pārliecību, ka cilvēka racionālā domāšana spēj radīt autonomu konstitūciju un pilnībā pārkārtot sabiedrību. Viņš aicināja uz pazemību un tāpēc īpaši slavināja antīkās tautas, kuras savās konstitūcijās izrādījušas reliģiozitāti, uzsverot, ka tieši reliģiskā pazemība ir nodrošinājusi šo civilizāciju ilgstošo stabilitāti:
“Tātad viss mūs atgriež atpakaļ pie vispārīgā likuma: cilvēks nevar radīt konstitūciju un nevienu īstu konstitūciju nav iespējams uzrakstīt. Pamata likumu kopums, kuram jāveido civilā vai reliģiskā sabiedrība, nekad nav ticis uzrakstīts un nekad arī netiks a priori uzrakstīts. Gluži vienkārši, tad, kad sabiedrība jau ir izveidojusies un neviens nespēj pateikt, kā tieši tas noticis, ir iespējams dažus konkrētus noteikumus izteikt publiski vai izskaidrot rakstiski; bet gandrīz vienmēr šādas deklarācijas ir vai nu lielu ļaunumu sekas, vai arī lielu ļaunumu cēlonis un tautām tās vienmēr izmaksā dārgāk, nekā ir vērtas. (..) Slavenākās senatnes tautas, īpaši tās, kas bija visnopietnākās un gudrākās – ēģiptieši, etruski, lakedaimonieši un romieši – savās konstitūcijās bija visdievbijīgākās; un impēriju ilgums vienmēr ir bijis proporcionāls tam, cik lielā mērā reliģiskais princips ir ietekmējis politisko konstitūciju: pilsētas un tautas, kas visvairāk nodevušās dievišķajai pielūgsmei, vienmēr ir bijušas visnoturīgākās un visgudrākās; tāpat paši reliģiozākie laikmeti vienmēr visvairāk izcēlušies ar savu ģēniju.”[6]
Žozefs de Mestrs uzskatīja, ka apgaismības racionālisms, kas dievišķo cilvēka saprātu un noliedz Dievu, ir izraisījis terora un haosa periodu pēc Franču revolūcijas. “Netikums ir pastāvējis visos laikos, bet nekad pirms 18. gadsimta nav notikusi sacelšanās pret Dievu.”[7]
Atšķirībā no Bērka, de Mestrs bija izteikti kontrrevolucionārs konservatīvisma pārstāvis, kas neatzina kompromisu ar revolucionāro liberālismu un apgaismības idejām. De Mestrs redzēja Franču revolūcijas asiņainās sekas kā apliecinājumu tam, ka cilvēka saprāts bez dievišķās kārtības nespēj nodrošināt stabilu un taisnīgu politisko sistēmu. Viņš uzstājīgi aizstāvēja tradicionālās institūcijas – monarhiju un katoļu baznīcu – ne vien kā garantiju politiskajai stabilitātei, bet arī kā garantiju labā vairošanai sabiedrībā. Cilvēku sabiedrībās, tāpat kā dabā, pastāv divi pretēji spēki – labais un ļaunais –, kas pastāvīgi mijiedarbojas, jo nav nekā laba, ko ļaunums neaptraipītu vai neizmainītu, un nav nekā ļauna, ko labais neierobežotu tiecībā uz kaut ko augstāku. Labā attīstīšana un uzturēšana prasa apzinātu piepūli un pacietību, savukārt steiga bez augstākas vadības riskē radīt haosu, tāpēc labi domājošs prāts instinktīvi aizsargājas pret pārmērīgu dedzību.[8]
Žozefa de Mestra nozīme mūsdienās
De Mestra pārdomas par nerakstīto konstitūciju, cilvēka dabu un sabiedrības kārtību saglabā savu aktualitāti, arī neskatoties uz viņa darbības posma laika garu un viņa izteikto monarhismu un katolicismu. Latvijas Republikas starpkaru perioda konstitucionālās problēmas ir tuvs un saprotams piemērs, kā strauji ieviesta konstitūcija bez sabiedrības tradīciju un pieredzes izvērtēšanas radīja politisko nestabilitāti. Savukārt mūsdienu valsts pārvaldes birokratizāciju un normatīvismu, sekojot de Mestra atziņām, var vērtēt kā mēģinājumu aizlāpīt irstošās sabiedriskās saites bez izpratnes par dziļākām sociālām vajadzībām, kas nodrošina sabiedrības stabilitāti un morālo pamatu.
Mūsdienu kreisā aktīvisma, postmodernisma un identitātes politikas izpausmes varētu būt negaidītie apgaismības saprāta kulta rezultāti: sacelšanās pret dievišķo kārtību un tradicionālajām vērtībām ir novedusi pie sabiedrības sašķeltības, kopīgu ideālu un mērķu trūkuma, kā arī demogrāfiskās krīzes. Mums netrūkst normatīvo aktu, kas reglamentē teju visas sabiedriskās dzīves jomas – piemēram, bēdīgi slavenā Stambulas konvencija, kura prasa politiskās vides un sabiedrības enerģiju, resursus un uzmanību, bet nerisina tik kompleksu un daudzšķautņainu problēmu kā vardarbība. Vienlaikus tāda pašsaprotamība kā tautas dzīvības turpināšanās ir kļuvusi par vienu no lielākajām problēmām – varbūt tieši tāpēc, ka tā neprasa normatīvismu, bet ir tiešs tautas saiknes ar patiesām vērtībām atspoguļojums.
Mūsu nesenajā vēsturē jau ir piemērs, kad komunistiskā sistēma bija vēl antitradicionālāka un naidīgāka pret Dievu nekā franču jakobīņu teroristiskais režīms. Vienīgais veids, kā šī sistēma varēja pastāvēt, bija totalitārisms. Vienlaikus, pēc komunistiskās teorijas sludinot valsts atmiršanu un utopiju, šī sistēma valsti padarīja visaptverošu, cenšoties regulēt ikvienu dzīves jomu, bet nespējot apmierināt nevienu cilvēka cienīgas dzīves vajadzību.
Mēs nedzīvojam totalitārismā, taču ideoloģiskais fanātisms nav zudis. Vīzijas par bioloģiskā dzimuma mainīšanas iespējamību vai abstraktās “rasisma” un “koloniālisma” kolektīvo “grēku” idejas, kas valda kreisajā akadēmiskajā vidē, un no šīm idejām izrietošie “naida runas” likumi apliecina, ka no dievišķās kārtības šķirts saprāta kults var novest pie fundamentāla nesaprātīguma, ko tad nepieciešams uzturēt spēkā ar valsts varas aparātu. Žozefa de Mestra atziņa, ka stabila un taisnīga politiskā kārtība rodas tikai tad, ja cilvēka griba ir saskaņota ar augstāku, dievišķu likumu, norāda, ka likumus un normas nevar uztvert kā patstāvīgus spēkus, kas nodrošinās kārtību, taisnīgumu vai pat atbilstību realitātei, ja tiek ignorēta sabiedrības kolektīvā pieredze, tradīcijas un morālie principi.
Žozefa de Mestra filozofija aicina atgūt pazemību cilvēka ierobežoto spēku priekšā un atzīt, ka sabiedriskās kārtības saglabāšana prasa pacietību, apzinātu piepūli un cieņu pret nerakstītajiem principiem, kas balstās gan vēsturiskajā pieredzē, gan reliģiskajā ticībā. Šīs atziņas saglabā savu aktualitāti, gan analizējot Latvijas vēsturiskās konstitucionālās problēmas, gan raugoties uz mūsdienu globālās un lokālās politikas svārstībām.
[1] https://www.britannica.com/biography/Joseph-de-Maistre
[2] Joseph de Maistre, Essay on the generative principle of political constitutions. In Introduction to Contemporary Civilization in the West (Vol. II). New York: Columbia University Press, 1956, pp. 92-93.
Pirmavots: Joseph de Maistre, Essai sur le principe générateur des constitutions politiques et des autres institutions humaines, 1814.
[3] Turpat, pp. 93–94.
[4] Turpat, pp. 95.
Oriģinālā teksts no XII nodaļas (šeit un tālāk citātus no franču valodas tulkojusi A. Irbe).
[5] Turpat, p. 94.
Oriģinālā: X nodaļa.
[6] Turpat, p. 99.
Oriģinālā: XXVIII un XXXII nodaļas (pēdējā de Mestrs citē un pārfrazē Sokrata mācekļa Ksenofonta Sokratam piedēvētus apgalvojumus).
[7] Turpat, pp. 102–103.
[8] Turpat, p. 100.