2025. gada 18. septembrī, holokaustā izdzīvojušā vēsturnieka un muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātāja Marģera Vestermaņa 100. dzimšanas dienā, iznāca viņa 470 lappuses biezā monogrāfija Marģers Vestermanis (sadarbībā ar Jolantu Treili), Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā 1941–1945, Rīga: Latvijas ebreju kopiena, 2025.
Grāmata ietver pārskatu par abām Latvijas okupācijām un tās apstākļiem, ebreju glābējiem un ārkārtīgi bīstamo ebreju glābšanas parādību, izšķirot trīs periodus atkarībā no holokausta akciju attīstības. Kad Hitlera armija iebruka Latvijā, tajā atradās aptuveni 75 000 ebreju (215. lpp.) un sākās Latvijas pilnīga “iztīrīšana” no ebrejiem. Pēc šīm akcijām – lielākā genocidālā pasākuma Latvijas teritorijā tās pastāvēšanas laikā – dzīvas, pateicoties glābējiem un slēpējiem, lielākoties atsevišķiem indivīdiem, bija palikušas nedaudz vairāk par 1000 personām, tas ir, 1–2%.
Grāmatas vērtīgākā daļa ir vairāk nekā 30 gadu laikā tapusī dokumentālā sadaļa “Glābēji un glābtie”, kas apkopo visu līdz šim zināmo par glābšanas operācijām, to veicējiem, norises vietu un laiku, glābtajiem un viņu likteni, kā arī norāda visus informācijas avotus.
Vestermaņa sastādītais ebreju glābēju saraksts ietver 517 zināmus un 127 nezināmus glābējus, kopskaitā 644, kā arī 84 atbalstītājus, ar norādi, ka glābēju skaits droši vien bija lielāks (166. lpp.). Kā redzams, Vestermanim taisnība – to, kas mēģināja palīdzēt, bija daudzkārt vairāk nekā tikai pāris varonīgi cilvēki, kuru vārdi Latvijas sabiedrībā ir zināmi.
Tā kā dokumentālā sadaļa plešas no 157. līdz 416. lappusei, nevaram to šeit iekļaut pilnībā. Ētisku apsvērumu dēļ arī negribam veidot “spilgtāko stāstu izlasi” vai izvilkumu pēc kādiem saviem kritērijiem, tāpēc pārpublicējam pēc kārtas 17 šķirkļus, sākot no uz labu laimi atšķirtas lappuses (ziņu avoti un references meklējami grāmatā). Vestermaņa pētījums nopērkams muzejā “Ebreji Latvijā”, Žaņa Lipkes memoriālā, kā arī apgāda “Zinātne” grāmatu galdā.
(180.–181.)
Glābēji: Lepiksons Pēteris (1877–1944), igaunis, dzelzceļnieks; Zinkevičs Boļeslavs (1883), baltkrievs, dzelzceļa strādnieks
Vieta, laiks: Jūrmala, Bulduru dzelzceļa stacija, 1941. g. 19. nov.–29. dec.
Glābtie: Leons Skuta
Bulduru dzelzceļa darbinieki P. Lepiksons un B. Zinkevičs kopīgi slēpuši 1941. g. 18. novembra vakarā no Rīgas Centrālcietuma izbēgušo burtlici ebreju Leonu Skutu, kurš puspliks un, iespējams, ievainots nonācis Bulduros. Rīgas prefektūra 20. novembra telefonogrammā ziņo, ka L. Skuta dzimis Lietuvā, 1913, dzīv. Rīgā, K. Barona ielā 52–6, gara auguma, īsiem, blondiem matiem, un uz viņu ticis šauts, tāpēc bēglis varētu būt ievainots. 29. decembrī Skuta atklāts, un visi trīs apcietināti. Glābēju liktenis nav zināms, bet šaubu nav, ka apcietinātais ebrejs nošauts.
(182.)
Glābēji: Šulcs-Dibuā Oto (miris 1945. g. februārī), vācietis, vērmahta hauptmanis, kapteinis, Rīgā stacionētās vācu tehniskās vienības komandanta pulkveža Valtera Brunsa adjutants
Vieta, laiks: Rīga, K. Valdemāra iela 37–2, 1941. g. rudens–1942. g. janvāris, pēc tam Vācija, Frankfurte pie Mainas
Glābtie: Stella Hercberga (dz. Pasternaka, 1911–1969)
1941. g. vasarā zobārsta Šleima Hercberga dzīvoklī iemitināja divus vācu virsniekus. Kad Hercbergiem bija jāpārceļas uz geto, šie virsnieki izkārtoja tā, ka Hercberga sievu Stellu oficiāli nozīmēja par viņu mājkalpotāju. Katru rītu viņa no geto nāca uz savu bijušo dzīvokli un vakaros atgriezās geto, taču virsnieki viņai neko nelika darīt, bet deva iespēju uzturēties savā mājoklī un nodarboties, ar ko vēlas (lasīt, šūt, klausīties radio u. tml.). Kad novembra beigās kļuva zināms par gaidāmajām akcijām un briesmām, kas draud geto ebrejiem, virsnieki lika Stellai atvadīties no vīra un pateikt, ka viņa dosies uz Šveici pie kāda viņu radinieka. Līdz pat kara beigām Šleimam nebija nekādu ziņu no sievas. Faktiski Stellai tika sagādāti dokumenti uz latvietes Stellas Pastornekas vārda, un viņa devās uz Vāciju, kur Frankfurtē pie Mainas strādāja par medicīnisko māsu. Pēc Arolsena arhīvā esošiem dokumentiem, Stella 1944. gada 9. oktobrī dzemdējusi dēlu Villiju Gregoru Pastorneku, un pēc oficiālas šķiršanās ar Latvijā palikušo vīru Š. Hercbergu 1946. gadā, 50. gadu sākumā apprecējusies ar sava bērna tēvu, vācu virsnieku, kuru apzīmējusi kā savu glābēju, un turpinājusi dzīvot Vācijā. Pēc vācu novadpētnieces Ingeborgas Baumanes domām, viens no Stellas Hercbergas glābējiem bijis hauptmanis (kapteinis) Oto Šulcs-Dibuā, ko apliecina viņa sievai 1942. g. janvārī sūtīta vēstule ar lūgumu parūpēties par St[ellu]. Otra virsnieka, iespējamā S. Pastornekas bērna tēva un vīra identitāte nav noskaidrota.
(183.)
Glābēji: Rudzīte Karola (dzim. fon Lindenkampfa, 1912–1997), pusvāciete (tēvs Aleksandrs fon Lindenkampfs jau 30. gados savai sievai – ebrejietei Rozālijai Markuševičai pagādāja vācietes dokumentus), “Taisnīgais starp tautām” (1986)
Vieta, laiks: Rīga, Hospitāļu iela 5–26, vēlāk Sigulda, 1941. g. 5. dec.–1944. 6. okt.
Glābtie: Ina Volperte-Haita (1931)
Pēc tam, kad ebreju ārstu Mironu Volpertu 1941. gada naktī no 1. uz 2. jūliju apcietināja, viņa sieva lūdza draudzenei Karolai Rudzītei vajadzības gadījumā parūpēties par Volpertu meitu Inu. Pēc pirmās akcijas 5. decembrī vecmāmiņa aizveda Inu līdz caurumam geto žogā, pie kura viņu sagaidīja K. Rudzīte, kas aizveda meiteni uz savas mātes dzīvokli, jo nav uzticējusies savai mājkalpotājai. Apmesties bija domāts Rudzīšu ģimenes iegādātajā mājā ar lielu dārzu Siguldas nomalē, kur slēpšanās būtu drošāka nekā Rīgā. Inai sākās stipras zobu sāpes, un dr. Guna Vigdorčika zobus salabojusi kā daudziem slēptajiem ebrejiem Rīgā. Siguldā Ina slēpta trīs gadus un šajā laikā tikai dažas reizes izgājusi ārā. Meitene dzīvojusi bailēs un vientulībā, tomēr bijusi ļoti pateicīga Karolai Rudzītei, kura, neraugoties uz aizņemtību ar pašas mazā bērna kopšanu, centusies veltīt uzmanību arī Inai. Kara pēdējā ziemā mājā negaidīti ieradās SS ļaudis un sāka to pārmeklēt. Ina bailēs noslēpās siena šķūnī, tika atklāta, bet blondo matu un izskata dēļ policisti viņu noturēja par latviešu zemniekmeiteni. Pēc stundām ilgās salšanas siena šķūnī Ina smagi saslima. Pēc atveseļošanās drošības labad meiteni palaikam slēpa pie Karolas vīra paziņām kaimiņu saimniecībās. 1944. gada 6. oktobrī padomju armija ienāca Siguldā, un Ina varēja pārtraukt slēpties.
(184.–185.)
Glābēji: Vabulis Jānis (1914–1997), latvietis, beidzis Rīgas karaskolu un LU Juridisko fakultāti, Latvijas armijas leitnants, turpinājis dienestu arī Padomju okupācijas laikā Sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusā. “Taisnīgais starp tautām” (2015); Sietiņa Ieva (1884–?), latviete, Šepšeloviču ģimenes aukle
Vieta, laiks: Rīga, Stabu iela 6–24, 1941. g. nogale; Miera iela 29–1, no 1942. g. februāra līdz 1944. g. apr.; Rīga, Aurenieku iela 1–1, 1941. g. 27. nov.–dec. sāk.
Glābtie: Zelda Šepšeloviča (1920–2015)
Latvijas armijas leitnants Jānis Vabulis slēpa 1941. g. 27. novembrī no Rīgas geto izbēgušo pirmskara paziņu Zeldu Šepšeloviču. Pirmo slēptuvi Zeldai organizēja bijusī aukle Ieva Sietiņa pie savas paziņas Elzas Lejnieces (1895) Aurenieku ielā. Sietiņa palīdzēja Šepšelovičai arī vēlāk, apgādājot ar pārtiku. J. Vabulis ar Rīgas angļu koledžas studenti Zeldu iepazinās 1941. gada februārī sporta svētku karnevālā. Zelda iedeva viņam savu adresi Rīgā Stabu ielā 6–23. Kad Vabuli vasaras sākumā pārcēla uz Liteni un sākās virsnieku deportācija uz Sibīriju, viņš dezertēja un ieradās Rīgā, kur Zelda palīdzēja viņam noīrēt dzīvokli tajā pašā namā. Nacistu okupācijas laikā no 1941. g. augusta J. Vabulis strādāja Rīgas pilsētas 3. tirdzniecības uzņēmumā par vadītāju, bet pēc tam, no 1942. g. februāra par referentu Gebītskomisariātā. Kad 1941. g. novembra nogalē pie viņa ieradās no Rīgas geto īsi pirms Rumbulas slaktiņa izbēgusī Zelda Šepšeloviča, J. Vabulis viņu paslēpa savā dzīvoklī Stabu ielā 6, bet no 1942. g. februāra slēpa savā dzīvoklī Miera ielā 29–1. J. Vabulis darbā izgādāja Zeldai apliecību ar fotogrāfiju, ar kuru viņa varēja pārvietoties pilsētā. Kad 1944. gadā J. Vabulim draudēja iesaukums latviešu SS leģionā, abi aprīlī bēgļu laivā aizbēga uz Zviedriju un no 1944. g. maija dzīvoja Stokholmā, kur Z. Šepšeloviča ASV un Lielbritānijas vēstniecībai, kā arī organizācijas Jews World Congress vietējam pārstāvim Hilelam Štorham iesniedza materiālus par nacistisko okupantu briesmu darbiem Latvijā un to latviešu kolaboracionistu sarakstu, kuri bija piedalījušies ebreju iznīcināšanā. Zelda kļuva viņiem bīstama, un tie sāka J. Vabuli un Z. Šepšeloviču vajāt, tāpēc abi 1945. g. jūlijā atgriezās Padomju okupētajā Rīgā, kur augustā apprecējās. NKVD 1946. g. 12. februārī apcietināja J. Vabuli par pretpadomju literatūras glabāšanu un izplatīšanu. Arī Z. Šepšeloviču apcietināja nākamajā dienā, bet drīz vien spaidu kārtā ievietoja psihiatriskajā slimnīcā. Vabuli notiesāja un izsūtīja uz Noriļsku, no kurienes viņš 1954. gadā pēc reabilitācijas atgriezās Rīgā. Zelda bija nodibinājusi jaunu ģimeni un 1971. gadā pārcēlās uz dzīvi Izraēlā.
(186.)
Glābēji: Vigdorčika Guna (dzim. Spera, 1911–1979), latviete, zobārste
Vieta, laiks: Rīga, 1941–1944
Glābtie: Vigdorčiks Vladimirs (1909–1997), Josifs Ābramsons u. c.
Organizējusi sava vīra ebreju zobārsta Vladimira Vigdorčika slēpšanu. Palīdzējusi slēpt arī mazuli Josifu Ābramsonu, slepus ārstējusi Rīgā vairākās slēptuvēs mītošos ebrejus, apgādājusi ar pārtiku. To vidū, kuri saņēma Gunas Vigdorčikas medicīnisko palīdzību, bija G. Civjans, V. Freimane, I. Kleimanis, arī ebreji, kas slēpās Peldu ielā 15 pie Almas Poles, un citi, kas slēpās pie Artūra Motmillera K. Barona ielā 17 mazum mazā (5 x 6 metri) pagrabiņā. Vienam no slēptajiem tur bija nepieciešama ķirurģiska operācija – latviešu zobārste to spīdoši veica neiedomājamā saspiestībā un antisanitāros apstākļos.
(187.)
Glābēji: Vilciņš Andrejs (1899–?), līdz 1924. g. Volfsons, kristīts pusebrejs, pasē latvietis, tēvs izīrēja zirgus ormaņiem, dēls vēlāk automašīnas
Vieta, laiks: Rīga, Lienes iela 4, 1941. g. decembra sākumā
Glābtie: Šneidere Betija (1927–2013)
Pēc A. Vilciņa meitas ziņām, tēvs slēpis kādu laiku starp Rumbulas slepkavošanas akcijām viņu mājās no Rīgas geto izvestu ģimeni: tēvu, māti un meitu Betiju (atmiņās saukuši ar iesauku Kopkas). Vēlāk aizvedis kaut kur citur. Meita Betija pēc kara dzīvojusi Jūrmalā, izmācījusies par juristi/ekonomisti.
Izdevās noskaidrot, ka Vilciņa slēptās bijušas Betija Šneidere un viņas māte, kurām pirmo īslaicīgo patvērumu pēc izkļūšanas no geto sniedzis Betijas tēva Kopela Šneidera sens draugs un darījumu partneris Andrejs Vilciņš.
(188.–198.)
Glābēji: Eniņa Grieta (Margrieta) (1880–1970), latviete, adventiste; Eniņš Fricis, latvietis, dēls, “Taisnīgais starp tautām” (1999); Sproģis Jānis (dz. 1923), latvietis, “Taisnīgais starp tautām” (1999); Indriksone Ilze (1877–?), latviete, sētniece; Indriksons Vilis (1873–?), latvietis, namdaris. I. Indriksones vīrs; Ivanova Aina (dz. 1924), latviete; Janaite; Ginteru ģimene, latvieši; Embrika Lavīze (1890–1978), latviete, šuvēja; Kandēvics Kārlis (1889–1957), latvietis, kokamatnieks; Kandēvica Ieva (1888–1967), latviete, adītāja
Vieta, laiks: Liepāja, Miera iela 14, 1941. g. dec.–1942. g. jūl, pēc tam ar pārtrauk. no 1942. g. beigām līdz 09.05.1945; Liepāja, Doņu iela 8, 1942. g. vasara; Liepāja, Ģimnāzijas iela 6–9, 1941. g. dec. beigas līdz 1942. g. sākumam; Pērkones iela 18, 1942. g. sept.–okt.; Tirgoņu iela 11–2, 09.1942.–02.1943.; Siena iela 11, Siena tirgus, 1941. g. vasara–1942. g. okt.
Glābtie: Izraels Alite (1925–1995), Ābrams Fleišmans (1925–2007)
Kad pirms Liepājas lielajām slepkavošanas akcijām 15.–16. dec. tika izdots štandortfīrera Dītriha aizliegums ebrejiem atstāt savas mājas, pusaudži Izraels Alite un Ābrams Fleišmans noslēpās. Sētniece Ilze Indriksone kopā ar vīru un dēlu apgādāja ebreju zēnus ar produktiem un pa laikam slēpa savā dzīvoklī, bet pārnakšņot sūtīja pie draudzenēm Janaites, Ainas Ivanovas un Ginteru ģimenes. Laiku pa laikam ebreju pusaudžus slēpa un baroja arī Kandēvicu ģimene, periodiski patvērumu deva Lavīze Embrika (dažos avotos neprecīzi norādīts uzvārds – Embrekts).
Tomēr par galvenajiem ilglaicīgajiem Ābrama un Izraela glābējiem kļuva Grieta Eniņa, kas bija pazinusi Ābrama tēvu, un Grietas dēls Fricis, pie kuriem abi ebreju zēni atrada pastāvīgu patvērumu no 1942. gada rudens. Vēl vienu pastāvīgu slēptuvi viņi ieguva pie skolas biedra Jāņa Sproģa, pie kura puiši pa laika apmetās, kad bija jāmaina slēptuve. Pateicoties glābējiem, abi izdzīvoja un sagaidīja atbrīvošanu Liepājā 1945. gada 9. maijā.
(199.–203.)
Glābēji: Eilenbergs Žanis (Eižens) (1900–1972), latvietis, Liepājas Pāvila Evaņģēlistu baptistu draudzes garīdznieks; Liepājas brāļu evaņģēliski luteriskās baznīcas kordiriģents un ērģelnieks;
Vieta, laiks: Liepāja, Karlīnes iela 3 (mūsdienās M. Gūtmaņa), ev. luter. draudzes nams “Bētleme”, 1941. g. okt.–1943. g. nov.; Liepāja, Avotu iela 2, dz. 2
Glābtie: Īzaks Klavanskis (1907–1975)
Liepājas evaņģēlistu baptistu draudzes nama ērģelnieks Ž. Eilenbergs iepazinās ar spaidu darbos norīkoto ebreju maiznieku konditoru Īzaku Klavanski 1941. g. jūlijā un ieteica briesmu gadījumā meklēt patvērumu draudzes lūgšanu namā. Tā no 1941. g. ziemas līdz 1943. g. ziemai Klavanski lūgšanu nama bēniņos slēpa tā darbinieki Ž. Eilenbergs, Jēkabs un Zelma Pāvili un A. Vecvagare. Pēc tam, kad padomju aviācijas uzlidojumā draudzes nams tika nopostīts, Klavanskim nācās meklēt citu patvērumu. Kādu laiku viņš slēpās savā vecajā dzīvoklī, kuru šajā laikā īrēja E. Salmiņa (I. Klavanska atmiņās dēvēta par Smilgas kundzi), kas deva patvērumu un apgādāja ar produktiem. 1944. g. janvārī Klavanskis devās uz Vecpili, uz kurieni pēc lūgšanu nama nodegšanas bija devušies Pāvili, un slēpās tur, taču mājā mitinājās vācu zaldāti un vietējie policisti. Klavanski atklāja un apcietināja. Taču, tā kā viņam izdevās uzdoties par puskrievu puslatvieti Sergeju Smirnovu no Daugavpils, viņu nogādāja krievu karagūstekņu nometnē Liepājā un no turienes darba nometnē Kēnigsbergā. Īzaks izdzīvoja un atgriezās Latvijā.
(204.)
Glābēji: Gludausis Arnolds (1924–1992), latvietis, “Taisnīgais starp tautām” (1998)
Vieta, laiks: Liepāja, Malkas iela, vēlāk Zaļā iela 1, bēniņi, 1941–1945
Glābtie: Leja Brozgale (1913–1945); Edīte Brozgale (1935); Ella Solomira (1924–1975)
Slēpis Leju Brozgali un viņas 1935. g. dzimušo meitu Edīti (slēpšanas fakts apstiprināts ar Liepājas tiesas lēmumu 17.09.1996). Slēpis arī savu bijušo klasesbiedreni Ellu Solomiru līdz viņas apcietināšanai un ievietošanai Liepājas geto 1942. gadā. Pēc kara abi apprecējušies.
(205.)
Glābēji: Rimova Lizete (1882–1972), latviete, sētniece
Vieta, laiks: Liepāja, 1941. g. dec.–1942. g. jūlijs
Glābtie: Epšteina Maša (1926)
Pēc tam, kad 1941. g. jūlijā nošāva Epšteinu ģimenes galvu, kaimiņiene sētniece Lizete Rimova turpmāko akciju laikā slēpa ebreju ģimeni, pakļaujot riskam savējo, jo kaimiņos dzīvoja aizsargi. Rimova sniedza atbalstu arī tad, kad Maša atgriezās pēc kara no nometnēm Vācijā.
(206.)
Glābēji: Škirovs Georgs, krievs
Vieta, laiks: Liepāja, 1941. g. dec.
Glābtie: Roza Nīburga (1914–2004), Aviva Nīburga (1937)
Georgs Škirovs ebreju sieviešu un bērnu masu nošaušanas laikā Liepājā 1941. gada ziemā slēpis Rozu Nīburgu un viņas mazo meitu Avivu.
(207.–213.)
Glābēji: Kižlo Mihals, polis, zemnieks; Kižlo Leontīne, poliete, zemniece (sieva), “Taisnīgais starp tautām” (1993); Kižlo Staņislavs (1939), polis, dēls; Kižlo Helēna (prec. Lukša, 1936), poliete, meita; Rudzītis Pēteris (1898–1968), latvietis, katoļu priesteris, Krāslavas baznīcas dekāns; Spiridovskis Arkādijs (1876), polis, kalējs; Spiridovska Malvīne (1896), poliete, mājsaimniece
Vieta, laiks: Šemeļku ciems, Pļusas ciema padome, Braslavas rajons, Baltkrievija, 20.09.1941.–28.06.1944.; Krāslava, Mazpulku iela 17, 1941. g. sept.
Glābtie: Barkāns Dāvids (1893–1984), Barkāne Ļubova (1903–1997), Barkāns Jēkabs (1928–2020), Barkāns Rafals (1930), Šeina Rudermane (1870–1943), Anna Kantore (prec. Zelikmane)
Kižlo ģimene Baltkrievijā 2 gadus un 10 mēnešus slēpa ebreju ģimeni no Krāslavas: uzņēmēju Dāvidu Barkānu, viņa sievu Geņu / Ļubovu, viņu dēlus Jēkabu un Rafailu, kā arī sievasmāti Šeinu Rudermani, kura nomira 1943. g. slēptuvē pie Kižlo ģimenes. Vēlāk slēpa arī jaunu ebreju meiteni no Braslavas Annu Kantori.
Barkānu ģimenes slēpšanas organizēšanā aktīvi piedalījās Krāslavas baznīcas dekāns Pēteris Rudzītis, kurš palīdzēja sameklēt vajātajai Barkānu ģimenei paslēptuvi, aizrunāja ģimeni, pie kuras slēpties, brīdināja par gaidāmo apcietināšanu. Agrākās atmiņu versijās J. Barkāns kā galveno slēpšanas organizatoru minējis priesteri Izidoru Ancānu. Pēc kara abus garīdzniekus tiesāja par “valsts nodevību”. Barkānu ģimenes glābšanā aktīvi piedalījās arī kaimiņi un paziņas: Kozlovska, Boroviks, Graudiņš, Krāslavas policists Staņislavs Grundāns, Dāvida Barkāna bijušais darba biedrs Rūdolfs Razmuss, mājkalpotāja Marija Vorslova u. c. Kad ceļā uz Baltkrieviju Barkānu vecāmāte Šeina Rudermane mežā noklīda, viņu kādu laiku slēpa Spiridovsku ģimene. Visu slēpšanas laiku palīdzēja Pļusu ciema draudzes prāvests Francišeks Biļša.
(214.–215.)
Glābēji: Krūmiņš Pauls (1892–1965), latvietis, mūziķis, “Taisnīgais starp tautām” (1989); Pavlovičs Leons (1911–?), polis, pēc paša ziņām itin kā Latvijas armijas leitnants līdz 1940. g., vēlāk dzelzceļnieks
Vieta, laiks: Daugavpils, Rīgas iela 30, 1941–1942
Glābtie: Cecīlija Gradis (1918); Nadežda Sāra Gradis (1912–1987)
Mūzikas pedagogs Pauls Krūmiņš Daugavpilī glābis savu audzēkni – Latvijas konservatorijas vijolklases studenti Cecīliju Gradis, kuru kā brīnumbērnu bija sācis mācīt no piecu gadu vecuma un ar kuru kopā bija muzicējis, un viņas māsu Nadeždu Sāru. Kad Daugavpils geto gāja bojā abu vecāki, Krūmiņš paslēpa māsas savā dzīvoklī. Māsas Gradis palīdzēja glābt arī viņu kaimiņi – Ševeļkovu ģimene. Drošības dēļ abas palaikam nosūtīja slēpties arī pie paziņām Kalkūnos un Višķos. P. Krūmiņš sagādāja māsām viltotas pagaidu apliecības uz Lidijas Krūmiņas un Irēnas Liepiņas vārda. Mēģinot prefektūrā apliecības pagarināt, viņas tika atpazītas. Daugavpils vietējā avīze “Daugavpils Vēstnesis”, kas bija īpaši nadzīga rīdīšanā pret ebrejiem, publicēja ņirdzīgu rakstu “Vēl viens žīdu draugs”, kurā Daugavpilī plaši pazīstamais pedagogs kaunināts: “Ar brīdi, kad vijolnieks K. deva savu parakstu divu žīdeņu pārtaisīšanai par latvietēm, viņš pats vairs nav latvietis un vieta Daugavpils latviešu sabiedrībā viņam nevar būt.” Pēc tam, kad Daugavpils policijas pasu nodaļa atklāja, ka māsu dokumenti ir viltoti, Pauls Krūmiņš ar dzelzceļnieka Leona Pavloviča palīdzību organizēja viņu aizbraukšanu uz Viļņu, kur jaunās sievietes nokļuva Viļņas geto. Paulu Krūmiņu 1942. g. 15. aprīlī ar Daugavpils apgabaltiesas spriedumu notiesāja un piesprieda astoņu mēnešu cietumsodu. Leonu Pavloviču par sadarbību ar mūziķi Krūmiņu ebreju glābšanā arestēja 1942. g. 6. augustā, ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā un vēlāk Termiņcietumā. 1944. gada septembrī Pavlovičs pārvests uz Štuthofas koncentrācijas nometni (ieslodzītā numurs P-86711) un vēl citām nometnēm. No pēdējās bēdzis 1945. gada martā. Lietuvā māsām palīdzēja lietuviešu ebreju glābējs Jozs Rutkausks (1904–1944), kurš deva patvērumu savā dzīvoklī un sagādāja jaunus viltotus dokumentus. Cecīlija Gradis kļuva par latvieti Valentīnu Pavlovsku, bet Nadežda – par Helēnu Pavlovsku. Kā aizdomās turētas lietuviešu strādnieces viņas nosūtīja piespiedu darbos uz Vīni, kur abas sagaidīja atbrīvošanu. Cecīlijai pēc kara izdevās Itālijā pabeigt mūzikas studijas. Pēc apprecēšanās viņa pārcēlās uz Dienvidāfriku, kur strādāja par vijolnieci valsts orķestrī.
(216.–218.)
Glābēji: Matuseviča Anna (1885 – 1969), poliete; Matusevičs Jans (1906–1973), polis, kalējs, dēls; Arcihovska Jadviga (dzim. Matuseviča, 1924–2007), poliete, meita, Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (2000), “Taisnīgais starp tautām” (1989)
Vieta, laiks: Rēzekne, Rēznas iela 1, 1941. g. nov.–1944. g. 27. jūl.
Glābtie: Haims Izraelits (1887–1964), Jākobs Izraelits (1926)
Ģimene palīdzējusi slēpt paziņas Rēzeknes ebrejus dzelzslietu tirgotāju Haimu un viņa brāļadēlu Jākobu / Jankelu Izraelitus. Jākoba tēvu 1941. g. 4. jūlijā izveda no Rēzeknes cietuma un nošāva. Māti, vecmāmiņu un māsu, kas slimoja ar kaulu tuberkulozi, nošāva lielās slepkavošanas akcijas laikā 24.–25. augustā. Laikā, kad apcietināja J. Izraelita ģimeni, viņš kopā ar tēvoci Haimi slēpās pašu mājas pagrabā. Pēc tam abi trīs nedēļas slēpās pie kāda zemnieka Orlova bēniņos, kur atradās arī Foļa (Falks) un Griša (Grigorijs) Borci. Orlovs nezināja, ka bez brāļiem Borciem tur slēpjas arī abi Izraeliti. 1941. g. oktobrī abiem Izraelitiem nācās aiziet no šī patvēruma, un viņi vērsās pie brāļiem kalējiem Rutkovskiem – Pētera (1903) un Staņislava (1914–1959), kuri jau iepriekš bija palīdzējuši ar pārtiku un tagad atļāva paslēpties viņiem piederošā šķūnī. Pie Rutkovskiem bieži nāca kopīgs paziņa – kalējs Matusevičs, kurš 1941. g. novembrī pieņēma un paslēpa abus bēgļus savā vecajā, dzīvošanai vairs nederīgajā mājā. Sākotnēji Matusevičs pierunāja kopīgu paziņu Mihailu Gžibovski (1915–1995) paņemt bēgļus pie sevis lauku mājās, taču tur viņi nodzīvoja tikai vienu nedēļu, jo viņus nejauši uzgāja kaimiņiene. Tad Izraeliti atgriezās pie Matusevičiem, kur slēpās līdz 1943. g. vasarai, kad vācu administrācija pieprasīja veco māju, lai tur pēc remonta ievietotu krievu bēgļus. Izraelitiem bija steigšus jāpāriet uz Matuseviču kūtsaugšu, kur viņi palika līdz 1944. gada jūlija sākumam. Atkāpjoties no Rēzeknes, vācieši dedzināja mājas, un Matuseviči tāpat kā citi iedzīvotāji pameta pilsētu. Slēptuvi pameta arī Izraeliti un uzturējās rudzu laukā līdz 27. jūlijam, kad Sarkanā armija ienāca Rēzeknē.
(219.–220.)
Glābēji: Kukrevičs Antons (1920), latvietis, elektriķis policijā; Kukreviča Adele (1883), poliete, zemniece, māte
Vieta, laiks: Meļašku sādža, Zvirgzdenes pagasts, Ludzas tuvumā, 1941. g. 20. nov.–1944. g. 23. jūlijs
Glābtie: Solomons Sujers (1904–1956), Ģertrūde Sujere (1915–?), Melita Sujere (1937), Olga Griškāne (1912–?)
A. Kukrevičs 1941. g. 20. novembrī palīdzēja izbēgt no Ludzas geto ebreju Sujeru ģimenei – fotolaboratorijas īpašniekam Solomonam, viņa sievai Ģertrūdei un meitai Melitai. Slēpa arī no Ludzas geto izbēgušo Skaistkalnes aptiekas farmaceiti Olgu Griškāni (Hazanu), kuras vīru aviācijas uzlidojuma laikā nogalināja, un Olga nonāca Ludzas geto. Kukrevičs paslēpa ebrejus pie mātes laukos, kur viņi mitinājās gandrīz trīs gadus, līdz Sarkanā armija 1944. g. jūlijā atbrīvoja Ludzu. Adele Kukreviča uzstāja, ka glābs tikai kristiešus, tādēļ izsauca Ludzas katoļu priesteri Jāni Gabrānu (kurš vēlāk palaikam sūtīja slēptajiem pārtiku), kas viņus nokristīja. Ebreju glābšanu ar pārtiku un siltām drēbēm slepeni atbalstīja arī Ludzas ugunsdzēsēju priekšnieks Apsītis.
Sujeri ir vienīgā Ludzas ebreju ģimene, kurai izdevās izglābties.
(221.–222.)
Glābēji: Kursīte Antoņina, latviete, zemniece; Kursītis Jānis, latvietis, zemnieks
Vieta, laiks: Daugavpils apkaime, Mežciems, 1941–1944
Glābtie: Ābrams Zelikmans (1911–2010), Jerahmiels Rudņickis (1903–1944), Raja Kodeša (1913–1944), Perla Okuņa (1916–1944) u. c.
Kursīšu ģimenes gatavība palīdzēt visiem vajātajiem bija labi zināma arī daudziem bēguļojošajiem Daugavpils geto ebrejiem. Arī kaimiņi to bija pamanījuši un iedēvējuši Kursīšu mājas par “žīdu ēdnīcu”. Tomēr neviens viņus nenodeva. To ebreju vidū, kuriem Kursīšu pastāvīgais atbalsts līdz 1943. gada ziemai bija palīdzējis izdzīvot Mežciema mežos, bija Ābrams Zelikmans, Jerahmiels Rudņickis, māsas Raja (Haja) Kodeša (dz. Okuņa) un Perla Okuņa. Izdzīvoja vienīgi Ā. Zelikmans, pārējie gāja bojā koncentrācijas nometnē Štuthofā. Pēc Kursīšu ģimenes piederīgo ziņām, viņu mājās palaikam tika slēpti arī citi ebreji.
(223.–225.)
Glābēji: Matulis Ignats (1901–1944, gāja bojā karadarbības laikā), baltkrievu zemnieks, strādājis Daugavpils dzelzceļa stacijā; Matule Kamīlija (1908–1948), baltkrieviete, zemniece; Matule Anna (prec. Staševska, 1932), baltkrieviete, meita
Vieta, laiks: Baltkrievija, Braslavas pilsēta, Kohanišku ciems, 1941. g. ziema–1944. g. jūlijs
Glābtie: Solomons / Šloma Ļaks (1903–1987), Hava / Eva Ļaka (1906–1992), Jākobs Ļaks (1943)
1941. gada ziemā Daugavpils stacijā, kur strādāja Ignats Matulis, viņš sastapa pazīstamu ebreju Solomonu Ļaku, kuru kopā ar sievu Evu (Havu) izveda no Daugavpils geto un noslēpa savā lauku saimniecībā Braslavas pilsētas nomalē, meža tuvumā. Slēpa kūtī un kartupeļu bedrē, kur 1943. g. februārī Evai Ļakai piedzima dēls, kuru sākotnēji sauc par Jamo (no krievu val. яма – ‘bedre’). Dzemdības pieņēma Ignata sieva Kamīlija Matule. Bērna kopšanā piedalījās arī Matuļu meita Anna. Visi ebreji izdzīvoja un turpināja uzturēt ciešas draudzīgas attiecības ar Matuļu ģimeni. 70. gados Ļaki izceļoja uz Izraēlu, vēlāk uz ASV, turpināja saraksti un atbalstīja glābēju ģimeni ar sūtījumiem. Bedrē dzimušais zēns kļuva par ārstu.
Sagatavoja Agnese Irbe. Ar Žaņa Lipkes memoriāla palīdzību un M. Vestermaņa laipnu atļauju.