Tomasa Manna 1901. gada romāna Budebroki VIII daļas 6. nodaļā jaunais Lībekas tirgotāju dzimtas atvase un vienīgais mantinieks Hano pirmo reizi padziļināti iepazīstas ar mūziku. Šī epizode atklāj Manna mūžgaro fascināciju ar mākslu gan kā patvērumu, gan arī kā kaut ko potenciāli bīstamu. Šajā nodaļā Manns pēkšņi ievada tēmu par estētiskā jūtīguma atmošanos: aizrautība ar mūziku romānā pārstāv iekšējo pasauli, trauslumu un dažu varoņu atsvešinātību no tik apgrūtinošajiem birģeriskajiem pienākumiem un dzimtas patriarhu gaidām. Pat šajā agrīnajā darbā Manns savij vēlāk ierastās tēmas par dekadences, mākslinieka likteņa, mākslas valdzinājuma nesamērojamību ar praktiskās dzīves prasībām. Aina galvenokārt attīstās caur mazo Hano, viņa māti vijolnieci Gerdu un sirmo klavieru skolotāju, ērģelnieku Edmundu Pfīlu, kurš vienlaikus pārstāv gan tradicionālismu, gan arī jaunās vēsmas tā laika (1869) mūzikā. Gan šajā, gan citos tekstos Manns izceļ Bahu kā objektīvas garīgās kārtības simbolu, Bēthovenu kā brīvības un individualitātes varoni un ierāda īpašu vietu Vāgneram, kura juteklīgo, pasauli izšķīdinošo mūziku Manns apbrīnoja, lai gan no tās arī bijās. Rakstniekam šie komponisti iemiesoja mākslas divējādo spēku – disciplīnu un stingru formu no vienas puses, reibumu un transcendenci no otras. Spriedze starp šiem diviem poliem ilustrē spriedzi viņa izpratnē par kultūru, kas aizvien spilgtāk atklājas viņa vēlākos un jo īpaši dzīves nogales darbos.
Citu fragmentu no grāmatas lasiet šeit: https://telos.lv/vasara-pie-juras. Sarunu par Budenbrokiem klausieties šeit: https://telos.lv/saruna-par-budenbrokiem
– Ak, Bahs! Sebastjans Bahs, godātā kundze! – sauca Edmunds Pfīls, Svētās Marijas baznīcas ērģelnieks, lielā satraukumā staigādams pa salonu, kamēr Gerda smaidīdama, galvu rokā atspiedusi, sēdēja pie flīģeļa un kādā atzveltnes krēslā, celi ar rokām aptvēris, klausījās Hano… – Protams… kā jūs teicāt… viņš ir tas, caur kuru harmoniskais ir uzvarējis kontrapunktisko… viņš ir radījis moderno harmoniju, protams! Bet ar ko? Vai lai saku jums, ar ko? Pateicoties kontrapunktiskā stila uz priekšu ejošajai attīstībai – to jūs zināt tikpat labi kā es! Un kad mēs jautājam, kas ir bijis tas princips, kurš šo attīstību virzījis uz priekšu? Vai harmonija? O, nē! Nekādā ziņā! Tas ir bijis kontrapunkts, godātā kundze! Kontrapunkts! … Pie kā, es jums jautāju, gan būtu noveduši absolūtie harmonijas eksperimenti? Es jūs biedinu… kamēr man mēle būs mutē, es biedināšu no kailiem harmonijas eksperimentiem.
Viņa dedzība šādās sarunās bija liela, un viņš ļāva tai brīvu vaļu, jo ikvienā salonā jutās kā mājās. Katru trešdienu pēcpusdienā uz sliekšņa parādījās viņa lielais, stūrainais stāvs ar mazliet uzrautiem pleciem kafijas brūnos, vidū iežņaugtos svārkos, kuru stērbeles nosedza ceļu locītavas, un, savu partneri gaidot, viņš ar mīlestību atvēra Behšteina flīģeli, saskaņoja vijoles pie kokgriezumiem rotātās stāvpults un tad kādu brīdi viegli un ar lielu prasmi preludēja, galvu ar labpatiku no viena pleca uz otru paliekdams.
Apbrīnojama matu bagātība, vesela kaudze sajukušu mazu, cietu, rudu un iesirmu sprodziņu, padarīja šo galvu lielu un smagu, lai gan tā brīvi stāvēja uz garā kakla ar ļoti lielu gāmuru, kas līda laukā no atliektās apkaklītes. Nekoptās, izspūrušās ūsas matu krāsā stāvēja tālāk nost no sejas nekā mazais, pieplakušais deguns… Zem viņa apaļajām acīm, kuras bija brūnas un spožas un muzicējot likās sapņaini raugāmies cauri lietām, kaut kur viņpus tām, nokarājās ādas maisiņi… Šī seja nebija nekas ievērojams, vismaz tajā neizpaudās spēcīga un modra inteliģence. Acu plaksti pa lielākai daļai bija nolaisti, un bieži vien viņa skūtais zods gļēvi un bez gribas nokārās uz leju, apakšlūpai no augšējās neatraujoties, un tas piešķīra viņa mutei mīkstu, sevī noslēgtu, mazliet muļķīgu un padevīgu izteiksmi, kāda cilvēkam ir, saldi snaužot…
Taču pretstatā ar šo viņa mīksto ārējo būtni bija viņa rakstura stingrība un cienīgums. Edmunds Pfīls bija plašā apkārtnē ļoti iecienīts ērģelnieks, un tā kontrapunktiskās gudrības slavu pazina arī ārpus viņa tēvu pilsētas mūriem. Mazā grāmatiņa par baznīcas mūzikas toņkārtām, kuru viņš bija sarakstījis, bija tikusi divas vai trīs reizes ieteikta konservatorijām un pašmācībai, un viņa fūgas un korāļu apdares spēlēja visur, kur Dievam par godu dūca ērģeles. Šīs kompozīcijas, kā arī fantāzijas, ko pa svētdienām spēlēja Marijas baznīcā, bija nevainojamas, savā stingrajā uzbūvē pilnas nepielūdzamas, impozantas, morāli loģiskas cieņas. Savā būtībā tās bija svešas jebkuram šāspasaules skaistumam, un, ko tās izteica, tas nemodināja tīri laicīgas izjūtas nevienā mirstīgajā. No tām runāja, tajās uzvaroši gavilēja par askētisku reliģiju tapusi tehnika, prasme, kas bija padarīta par mērķi, par absolūtu svētumu.
Edmunds Pfīls nievājoši domāja par jebkuru daiļskanību un bez mīlestības runāja par melodiju skaistumu, tas bija tiesa. Bet, lai arī cik dīvaini tas likās, viņš tomēr nebija sauss un kokains cilvēks. – Palestrīna! – tas teica ar kategorisku sejas izteiksmi, kas iedvesa bailes. Bet, tiklīdz viņš no instrumenta lika atskanēt veselai rindai arhaisku mūzikas gabalu, viņa seja kļuva maiga, pilna sajūsmas un aizgrābtības un, it kā tieši šajā darbā saskatot visu, kam galu galā jānotiek, viņa skatiens kavējās brīnišķīgos tālumos… Tāds ir mūziķa skatiens, kas liekas tukšs un neizteiksmīgs, jo tas kavējas dziļākas, tīrākas un neierobežotākas loģikas pasaulē nekā mūsu valodas jēdzienu un domu pasaule.
Viņa rokas bija lielas un mīkstas, likās gluži bez kauliem, ar vasaras raibumiem kā sētin nosētas; mīksta un tukša, it kā rīklē tam būtu aizķēries kāds kumoss, bija arī balss, ar kādu tas apsveica Gerdu Budenbroku, kad viņa, durvju priekškarus atsitusi, ienāca no dzīvojamās istabas: – Jūsu kalps, cienījamā kundze!
Kamēr viņš, mazliet no sēdekļa paceldamies, ar noliektu galvu godbijīgi saņēma namamātes roku, ko tā sniedza viņam, viņa kreisā roka jau stingri un skaidri lika atskanēt kvintām un Gerda, savu Stradivariju paķērusi, ar labu dzirdi ātri uzskaņoja vijoli.
– Baha g-molla koncertu, Pfīla kungs! Man liekas, ka viss Adagio bija vēl diezgan kļūdains…
Un ērģelnieks iesāka. Bet, tiklīdz pirmie akordi bija izskanējuši, parasti lēnām un ļoti uzmanīgi atvērās durvis no gaiteņa un mazais Johans klusiņām un gluži nedzirdami pa grīdsegu aizgāja līdz kādam atzveltnes krēslam. Tur viņš apsēdās, aptvēra ar abām rokām ceļus un klusi klausījās kā mūzikas skaņās, tā vārdos, ko še runāja.
– Nu, Hano, tu gribi mazliet panašķēt mūziku? – Gerda jautāja kādā starpbrīdī, paceldama uz viņu savas tuvu kopā guļošās, tumšu loku apēnotās acis, kurās mūzika bija iekvēlinājusi miklu mirdzumu…
Tad viņš piecēlās un, ne vārda neteicis, palocīdamies sniedza roku Pfīla kungam, kurš viegli un mīlīgi noglaudīja Hano gaišbrūnos matus, kas mīksti un glezni glaudās tam pie pieres un deniņiem.
– Klausies vien, mans dēls! – viņš teica ar laipnu seju, bet bērns mazliet nedroši lūkojās uz ērģelnieka lielo gāmuru, kas runājot kāpa uz augšu, un pēc tam atkal klusi un ātri atslīdēja atpakaļ savā vietā, it kā nevarēdams sagaidīt spēli un valodu turpinājumu.
Tika spēlēts kaut kas no Haidna, dažas lappuses no Mocarta, Bēthovena sonāte. Bet, kamēr Gerda ar vijoli padusē meklēja jaunas notis, notika kas pārsteidzošs: Pfīls, Edmunds Pfīls, svētās Marijas baznīcas ērģelnieks, starpbrīdī brīvi improvizēdams, pamazām pārgāja uz ļoti neparastu ritmu, pie kam viņa skatienā, kas lūkojās kaut kur tālu prom, mirdzēja kaunīga laime… Zem viņa pirkstiem kaut kas cēlās un plauka, vijās un dziedāja līdzi, sākumā klusi, atkal izgaistot, bet tad arvien dzidrāk un sulīgāk – atskanēja īstā kontrapunktā senlaicīgi cēls, brīnumaini svinīgs marša motīvs… Kāpinājums, sarežģījums, pāreja… un līdz ar izskaņu fortissimo iekrita vijole, un nu skanēja “Meistardziedoņu” uvertīra.
Gerda Budenbroka bija kaislīga jaunās mūzikas cienītāja. Bet, kas attiecas uz Pfīla kungu, tad še tā bija atdūrusies uz tik niknu pretestību, ka tā sākumā bija šaubījusies, vai varēs iegūt to sev par partneri. Tai dienā, kad viņa pirmoreiz bija nolikusi viņam uz pults klavieru izvilkumu no “Tristana un Izoldes” un lūgusi, lai nospēlē to viņai priekšā, viņš pēc divdesmit piecām taktīm bija uzlēcis kājās un, riebuma pārņemts, skraidījis šurp un turp, no istabas kakta līdz flīģelim.
– Es to nespēlēšu, cienītā kundze, esmu jūsu padevīgais kalps, bet to es nespēlēšu! Tā jau nav mūzika… ticiet taču man… es arvien esmu domājis, ka no mūzikas kaut ko saprotu! Tas ir haoss! Tā ir demagoģija, Dieva zaimošana un trakums! Tas ir parfimēts tvaiks, kurā zibeņo. Līdz ar to mākslā vairs nav nekādas morāles. Es to nespēlēšu! – Un ar šiem vārdiem tas atkal bija uzmeties uz sēdekļa un, kamēr viņa gāmurs šaudījās augšup un lejup, rīstīdamies un sausi kāsēdams, nospēlējis vēl divdesmit piecas taktis, bet pēc tam aizvēris klavieru vāku, iesaukdamies: – Fui! Nē, ak tu mans Dievs, tas iet par tālu! Piedodiet man, cienījamā kundze, es runāju atklāti… Es no jums saņemu honorāru, jūs man maksājat jau ilgāku laiku par maniem pakalpojumiem… un es esmu vīrs, kura stāvoklis nav nekāds spožais. Bet es atsakos no saviem pienākumiem, es tos atstāju, ja jūs spiedīsiet mani darīt šo negantību!… Un bērns, tur sēž bērns! Klusiņām tas ir ienācis, lai paklausītos mūziku! Vai tad jūs gribat viņa garu galīgi saindēt?
Bet, lai kā viņš ārdījās, lēnām, soli pa solim, pieradinādama un pierunādama viņa tomēr piedabūja to pie šīs mūzikas.
– Pfīl, – viņa teica, – esiet tik labs un uzņemiet šo darbu mierīgāk! Tā neparastais harmoniju izmantošanas veids jūs apmulsina… Jums, salīdzinot ar šo, Bēthovens liekas tīrs, dzidrs un dabisks. Bet apdomājiet, kā savā laikā Bēthovens savus pēc vecajām tradīcijām izglītotos kolēģus izsita no sliedēm… un pats Bahs, mans Dievs, viņam taču pārmeta melodiskuma un dzidruma trūkumu!… Jūs runājat par morāli … Bet ko jūs saprotat ar morāli mākslā? Ja nemaldos, tad tā ir pretstats katram hedonismam. Nu labi, tas jums te ir. Tikpat labi kā Baham, pat lieliskāk, dziļāk un apzinīgāk nekā Baham. Ticiet man, Pfīl, šī mūzika jūsu iekšējai būtībai ir mazāk sveša, nekā jūs to iedomājaties!
– Mānīšanās un sofismi – lūdzu piedošanu! – norūca Pfīla kungs. Bet viņai bija taisnība: šī mūzika viņam tiešām bija mazāk sveša, nekā tas sākumā bija domājis. Ar “Tristanu” tas pilnīgi nekad nesamierinājās, lai gan, izpildot Gerdas lūgumu, aranžēja “Mīlas nāvi” vijolei un klavierēm ļoti talantīgi. Dažas “Meistardziedoņu” daļas bija pirmās, par kurām tas atrada kādu atzinīgu vārdu… un tad, neapturami pieaugdama, pamodās viņā mīlestība uz šo jauno mūziku. Viņš negribēja to atzīt, viņam bija gandrīz vai bail no tās, un kurnēdams viņš noliedza to. Bet viņa partnerei nu vairs nevajadzēja pierunāt viņu, lai tas, kad vecie meistari savu tiesu bija saņēmuši, pāriet uz sarežģītākiem mūzikas gabaliem un ar zināmo kaunīgas un gandrīz vai piktas laimes izteiksmi sejā aizved vijīgo, dzīvo motīvu pasaulē. Bet pēc spēles tad varbūt izcēlās pārrunas par šā mākslas stila attiecībām pret vecajiem stingrajiem paņēmieniem, un kādā dienā Pfīla kungs paskaidroja, ka, lai gan temats personīgi uz viņu neattiecoties, viņš domājot, ka tā pienākums tomēr esot savai grāmatai par baznīcas mūzikas stilu pievienot pielikumu “par vecajām toņkārtām Riharda Vāgnera baznīcas un tautas mūzikā”.
Hano sēdēja gluži kluss, mazās rokas ap ceļiem saņēmis un, kā viņš mēdza darīt, ar mēli vienu no acuzobiem taustīdams, tā ka mute mazliet sašķiebās. Lielām acīm tas neatlaidīgi novēroja māti un Pfīla kungu. Viņš klausījās abu spēli un abu valodas, un notika tā, ka pēc pirmajiem soļiem, ko viņš savā dzīves ceļā bija spēris, tas iepazinās ar mūziku kā ar ļoti nopietnu, svarīgu un dziļu domu pilnu darbību. Brīžiem viņš tikko saprata dažu labu vārdu no tā, kas tika runāts, un skaņas lielāko tiesu tālu pārsniedza bērna uztveres spējas.
Ja viņš tomēr arvien no jauna atgriezās un negarlaikodamies stundu pēc stundas izturēja savā vietā, tad tā bija ticība, mīlestība un godbijība, kas viņam še palīdzēja.
Viņš bija tikai septiņus gadus vecs, kad sāka mēģināt pats uz savu roku uz flīģeļa atdarināt zināmus skaņu savienojumus, kas uz viņu bija atstājuši iespaidu. Viņa māte smaidīdama noraudzījās tajā, izlabodama mēmā dedzībā kopā sameklētos tvērienus un pamācīdama to, kāpēc nedrīkst trūkt tieši šī toņa, lai no viena akorda rastos otrs. Un viņa dzirde apstiprināja to, ko māte tam teica.
Pēc tam kad Gerda Budenbroka kādu laiciņu bija ļāvusi viņam darboties, tā nolēma, ka viņš jāmāca klavieres spēlēt.
– Man liekas, viņam nav solista tieksmju, – Gerda teica Pfīla kungam, – un patiesībā es priecājos par to, jo tam ir savas ēnas puses. Es nerunāju par solista atkarību no pavadītāja, lai gan zināmos apstākļos tas var būt ļoti vārīgs jautājums, un ja man nebūtu jūsu… Bet tajā gadījumā draud briesmas iestigt kailā virtuozitatē, vairāk vai mazāk pilnīgā… par to es daudz ko varētu pastāstīt. Atzīstos jums atklāti, ka, pēc maniem ieskatiem, solistam mūzika sākas tikai tad, kad tas ir sasniedzis ļoti augstu prasmi. Sasprindzinātā koncentrēšanās uz virsbalsīm, to frazēšana un toņu veidošana, pie kam polifonija nonāk līdz apziņai tikai kā kaut kas ļoti neskaidrs un vispārējs, vidēji apdāvinātos var novest pie harmonijas spēju un atmiņas panīkšanas, kas vēlāk grūti labojams. Es mīlu savu vijoli un esmu tikusi diezgan tālu ar to, bet klavieres tomēr es vērtēju augstāk… Es saku tikai to: pārvaldīt klavieres kā līdzekli, ar kura palīdzību atskaņojami visdažādākie akordu veidojumi, kā nepārspējamu mūzikas reprodukcijas līdzekli – tas, pēc manām domām, nozīmē intīmāku, skaidrāku un izsmeļošāku saskari ar mūziku… Klausieties, Pfīl, es gribētu, lai jūs pats tūliņ uzņemtos mācīt Hano, esiet tik labs! Es zinu gan, še pilsētā vēl ir divi vai trīs cilvēki – es domāju sievietes, kuras māca mūziku, bet tās ir tikai klavieru skolotājas… Jūs mani saprotat. Iedresēšanai spēlē uz kāda instrumenta ir tik maza nozīme, daudz svarīgāk ir mūziku mazliet saprast, vai nav tiesa?… Uz jums es paļaujos. Jūs ņemat to nopietnāk. Un jūs redzēsiet, jums būs gluži labi panākumi ar viņu. Viņam ir Budenbroku rokas… Budenbroki var aizsniegt visas nonas un decimas. Bet viņi nekad vēl nav pievērsuši tam uzmanību, – viņa smiedamās nobeidza, un Pfīla kungs pavēstīja, ka ir ar mieru apmācīt Hano mūzikā.
No šā laika tas nāca arī pirmdienu pēcpusdienās, lai nodarbotos ar mazo Johanu, kamēr Gerda sēdēja dzīvojamā istabā. Pie tam viņš nerīkojās gluži tā, kā parasts, jo juta, ka bērna mēmajai un kaislajai dedzībai viņš ir vairāk parādā nekā tikai iemācīt tam mazliet spēlēt klavieres. Kad pats pirmais un elementārākais bija pārspēts, viņš sāka jau viegli saprotamā veidā teoretizēt, lai atklātu savam skolniekam harmonijas mācības pamatus. Un Hano visu saprata, jo patiesībā viņam tikai apstiprināja to, ko viņš jau pats bija zinājis.
Cik vien iespējams, Pfīla kungs ņēma vērā bērna dedzīgo cenšanos tikt ātrāk uz priekšu. Ar sirsnīgu rūpību viņš mēģināja atvieglot svina smagumu, ar kādu matērija velk atpakaļ fantāziju un kvēles pilnu talantu. Viņš neprasīja pārāk stingri lielu pirkstu veiklību skaņkārtu vingrinājumos, un tas arī nebija viņa mērķis. Ko viņš prasīja un ko arī ātri sasniedza, bija drīzāk skaidrs, aptverošs un noteikts pārskats par visām skaņkārtām, to savienojumu iekšēja un izsmeļoša pazīšana, no kuras drīz vien attīstās tas ātrais skats par jo daudzām kombināciju iespējām, tā intuitīvā klaviatūras pārvaldīšanas sajūta, kas pavedina fantazēt un improvizēt… Ar aizkustinošu smalkjūtību viņš ņēma vērā sava mazā, dzirdes ziņā izlutinātā skolnieka tieksmes uz nopietnu mūziku. Viņš nenomāca Hano dziļās un svinīgās jūtas, likdams tam mācīties banālas dziesmiņas. Viņš lika tam spēlēt korāļus un nekad neļāva vienam akordam atraisīties no otra, neaizrādījis uz likumiem, pēc kuriem tas notika.
Strādādama kādu rokdarbu vai lasīdama grāmatu, Gerda otrpus durvju aizkariem sekoja mācību gaitai.
– Jūs pārspējat visas manas cerības, – viņa, tiklīdz radās izdevība, pateica Pfīlam. – Bet vai jūs neejat par tālu? Nesteidzaties pārāk? Jūsu metode man liekas ārkārtīgi radoša… Dažreiz viņš tiešām sāk jau mēģināt fantazēt. Bet, ja viņš nav cienīgs mācīties pēc tādas metodes kā jūsējā, ja viņš nav diezgan apdāvināts, tad viņš neiemācīsies nekā…
– Viņš ir šīs metodes cienīgs, – Pfīls pamādams teica. – Dažreiz es vēroju viņa acis… tur slēpjas daudz kas, bet muti viņš never vaļā. Vēlāk dzīvē, kad viņa mute varbūt aizslēgsies arvien ciešāk, tam būs vajadzīga kāda iespēja sevi izteikt…
Gerda paraudzījās viņā, šajā stūrainajā mūziķī ar rudo cekulu un maisiņiem zem acīm, ar izspūrušajām ūsām un lielo gāmuru, tad sniedza tam roku un teica:
– Paldies jums, Pfīl! Jūs domājat labi, un mēs vēl nemaz nevaram zināt, cik daudz jūs darāt viņa labā.
Un Hano pateicība šim skolotājam, zēna pakļaušanās viņa vadībai bija ārkārtīga. Viņš, kas skolā, neraugoties uz visām palīgstundām, truli gudrodams un necerēdams nekā saprast, sēdēja pie savām rēķinu tabelēm, viņš no pusvārda saprata visu, ko teica Pfīls, saprata un piesavinājās, kā var piesavināties tikai to, kas jau no laika gala ir bijis tuvs. Edmunds Pfīls savos brūnajos stērbeļu svārkos viņam likās kā liels eņģelis, kas viņu katru pirmdienas pēcpusdienu ņem pie rokas, lai no visām ikdienas bēdām aizvestu skanošā rāmas, saldas un mierinošas nopietnības pasaulē…
Dažreiz Pfīla kungs mācīja viņu pie sevis mājās, plašā, vecā mājā ar ģēvelēm un daudzām vēsām ejām un kaktiem, kuru ērģelnieks apdzīvoja viens pats ar savu veco saimniecības vadītāju. Dažreiz svētdienās mazajam Budenbrokam atļāva piedalīties Marijas baznīcas dievkalpojumā augšā pie ērģelēm, un tas bija kas cits nekā sēdēt lejā ar citiem ļaudīm baznīcas vidū. Augstu pār draudzi, augstāk pat par mācītāju Pringsheimu uz tā kanceles viņi abi sēdēja vareno skaņu bangu brāzmā, kurām viņi abi lika rasties un pār kurām tie valdīja, jo Hano ar svētlaimīgu dedzību un lepnumu tad drīkstēja savam skolotājam palīdzēt pie reģistru atvilkšanas. Bet, kad pēcspēle draudzes dziedāšanai bija galā, kad Pfīla kungs lēnām bija visus pirkstus noņēmis no kauliņiem un licis vēl lēni un svinīgi izskanēt pamata un basa tonim un kad pēc jaukas noskaņas pilna starpbrīža uz kanceles zem atbalss jumtiņa mācītājs Pringsheims, balsi locīdams, sāka savu runu, nereti notika, ka Pfīla kungs gluži vienkārši pazobojās par mācītāja Pringsheima stilizēto izloksni, viņa garajiem, tumšajiem vai arī strupi izgrūstajiem patskaņiem, viņa nopūtām, par pēkšņo drūmuma un apskaidrotības maiņu viņa sejā. Tad smējās arī Hano, klusi un dziļi iepriecināts, jo, viens otrā neskatīdamies un viens otram nekā neteikdami, viņi abi tur augšā bija tajās domās, ka šis sprediķis ir diezgan aušīga pļāpāšana, bet patiesais dievkalpojums drīzāk esot tas, ko mācītājs un viņa draudze laikam gan uzskatīja kā piedevu gara pacilātības vairošanai, proti – mūzika.
Jā, mūzikas izpratnes trūkums, kāds valdīja tur apakšā, baznīcas vidū, starp šiem senatoriem, konsuliem, pilsoņiem, bija tas, kas Pfīla kungam mūžīgi darīja raizes, un tieši tādēļ viņš labprāt juta sev līdzās savu mazo skolnieku, kuru tas vismaz klusītēm varēja darīt uzmanīgu uz to, ka tas, ko viņš tikko spēlējis, ir kas sevišķi grūts. Viņš nodevās visdīvainākajiem spēles tehnikas izmēģinājumiem. Viņš bija izstrādājis kādu “ačgārnu imitāciju”, komponējis kādu melodiju, kas, uz priekšu un atpakaļ lasot, bija gluži vienāda, un pēc tam izveidojis to par veselu “vēža gaitā” spēlējamu fūgu. Beidzis spēlēt, viņš ar drūmu seju salika rokas klēpī. “Neviens to neievēro,” viņš teica, bezcerīgi pamādams ar galvu. Un tad čukstēja, kamēr mācītājs Pringsheims sprediķoja:
– Tā bija ačgārna imitācija, Johan. Tu vēl nezini, kas tas ir… tā ir tēmas atdarināšana no gala uz sākumu, no pēdējās nots līdz pirmajai… kaut kas ļoti grūts. Vēlāk tu uzzināsi, ko nozīmē atdarinājums kādā stingrā muzikālā frazē… Ar ačgārnībām tevi nekad nemocīšu, es tevi uz to nespiedīšu… To nav vajadzīgs prast. Bet nekad netici tiem, kuri to sauc par niekošanos, kam nav nekādas muzikālas vērtības. Ačgārno gājienu tu atradīsi pie visiem lielajiem komponistiem it visos laikos. Tikai remdenie un viduvējie noliedz tādus mēģinājumus aiz augstprātības. Cilvēkam jābūt pazemīgam, to ievēro, Johan.
1869. gada 15. aprīlī savā astotajā dzimšanas dienā Hano kopā ar māti spēlēja kopā sanākušajai ģimenei kādu mazu, viņa paša sacerētu fantāziju, vienkāršu motīvu, kurš viņam bija iepaticies un kuru tas bija uztvēris un mazliet izvērtis. Protams, Pfīla kungs, kam viņš to bija uzticējis, atrada tajā daudz ko peļamu.
– Kas tās par teatrālām beigām, Johan? Tās jau nemaz nesader kopā ar pārējo! No sākuma viss ir diezgan kārtīgi, bet kāpēc tu te pēkšņi pārlec no H-dura uz ceturtās pakāpes kvartsekstakordu ar pamazinātu terci, to es gribētu zināt? Tā ir niekošanās. Un pie tam tu vēl to tremolē. To tu kaut kur esi noklausījies… Kur tu to esi ņēmis? Ā, es zinu gan. Tu esi par daudz vērīgi klausījies, kad es tavai mātei nospēlēju dažus sacerējumus. Pārstrādā beigas, bērns, tad tas būs gluži glīts mazs gabaliņš.
Bet tieši šis molla akords un šīs beigas Hano likās visnozīmīgākās, un viņa māti tās tā smīdināja, ka pie tām viņi arī palika. Viņa paņēma vijoli, nospēlēja līdz vadmotīvu un tad, kamēr Hano visu vienkārši atkārtoja, līdz beigām variēja diskantu trīsdesmitdivdaļu pasāžās. Tas saskanēja pavisam lieliski; Hano noskūpstīja māti aiz laimes, un tā viņi 15. aprīlī uzstājās ar to ģimenes priekšā.
Konsuliene, Permanedera kundze, Klotilda, konsuls Krēgers ar kundzi, direktors Veinšenks ar kundzi, kā arī Budenbroku dāmas no Platās ielas un Veihbrota jaunkundze Hano dzimšanas dienai par godu bija četros ēduši pusdienas pie senatora un kundzes, un nu viņi sēdēja salonā un klausīdamies vēroja bērnu, kas savos matroža svārciņos sēdēja pie flīģeļa, un svešādi eleganto Gerdu, kura vispirms uz g-stīgas nospēlēja krāšņu kantilenu un tad ar nevainojamu virtuozitāti ļāva vaļu veseliem plūdiem dzirkstošu un putojošu kadenču. Sudraba drātiņa ap lociņa kātu mirdzēt mirdzēja gāzes liesmu gaismā.
Hano, bāls no uztraukuma, pie galda gandrīz nekā nebija varējis ieēst; bet tagad nodošanās savam darbam, kas jau pēc divām minūtēm būs galā, bija tik liela, ka viņš lielā aizgrābtībā aizmirsa visu ap sevi. Mazais melodiskais veidojums bija vairāk harmoniskas nekā ritmiskas dabas, un gluži savāds likās pretstats starp primitīvajiem un bērnišķīgajiem mūzikas paņēmieniem un svarīgo, dedzīgo, gandrīz rafinēto veidu, ar kādu tie tika uzsvērti un pasniegti. Greizi galvu uz priekšu pastiepis, Hano rūpīgi izcēla katru pārejas toni, un, uz pašas soliņa malas sēdēdams, tas ar pedāli un pārbīdīšanu ikkatru jaunu akordu centās padarīt sevišķi nozīmīgu. Patiesībā, ja mazais Hano atstāja kādu iespaidu – un ja arī tikai pats uz sevi, – tad šis iespaids bija vairāk izjūtams nekā sajūsminošs. Kādai gluži vienkāršai melodijai, to svinīgi un lēni akcentēdams, viņš piedeva noslēpumainu un īpatnēju nozīmi. Dažs akords, daža jauna harmonija, dažs iestarpinājums, kuru Hano nospēlēja, uzacis saraucis, ar stāvu izdarīdams augšuptraucošos kustību, pēc tam pārejot klusā izskaņā, ieguva nervozi pārsteidzošu iespaidīgumu… Un nu nāca beigas, šīs Hano iemīļotās beigas, kas pirmatnējās pacilātības ziņā visam uzlika vainagu. Klusu un dzidri, vijoles pasāžu aplidots un ievīts, tremolēja e-molla akorda pianissimo… Tas auga, pieņēmās, lēnām lēnām kāpa, pie forte Hano pievienoja disonējošo, uz pamattoņkārtu vadošo Cis, un, kamēr Stradivarija vijole viļņojot un skanot ievija arī šo Cis, viņš kāpināja disonansi ar visu spēku līdz fortissimo. Viņš kavējās ar noslēgumu, viņš vēl taupīja to sev un klausītājiem. Kāds gan būs šis noslēgums, šī brīnišķīgā un atsvabinošā nogrimšana H-durā! Tā būs neizsakāma laime, pārmērīgi salds gandarījums. Miers! Svētlaimība! Debesu valstība!… Vēl ne… vēl ne! Vēl acumirklis nogaidīšanas, vilcināšanās, saspīlējuma, kam vajadzēja kļūt nepanesamam, lai apmierinājums toties būtu saldāks… Vēlreiz, pēdējoreiz izbaudīt šīs smeldzošās, nemierīgās ilgas, šīs visas būtnes alkas, šo pēdējo, krampjaino gribas saspīlējumu, kas tomēr sev vēl liedz piepildījumu un atpūtu, jo zina: laime ir tikai acumirklis… Hano stāvs lēnām saslējās, viņa acis iepletās lielas, lielas, sakniebtās lūpas drebēja, pēkšņi notrīsēdams viņš ievilka caur degunu gaisu… un tad laimes brīdis vairs ilgāk nebija atturams. Tas nāca, nāca pār viņu, un viņš tam vairs nepretojās. Viņa muskuļi atslāba, aiz noguruma un pārmērīga sasprindzinājuma galva noliecās uz pleca, acis aizvērās, un skumjš, gandrīz sāpīgs neizsakāmas laimes pilns smaids rotājās ap viņa lūpām, kamēr ar pedāli un pārbīdīšanu, vijoles pasāžu aplidots un apšalkts, viņa tremolo, kuram tas pievienoja basa pasāžas, pārgāja uz H-duru, ātri sasniedza fortissimo un tad, īsi uzbangojot, bez izskaņas notrūka.
Nebija jau iespējams, ka spēle atstātu uz klausītājiem to pašu iespaidu kā uz Hano. Permanedera kundze, piemēram, no visa šā apvērsuma nebija sapratusi gluži nekā. Bet bērna smaidus, viņa stāva kustības, mazās mīļotās galviņas svētlaimīgo noslīgšanu uz sāniem, to gan viņa bija redzējusi… un šis skats bija to aizkustinājis līdz pašiem viņas viegli aizkustināmās labsirdības dziļumiem.
– Kā tas zēns spēlē! Kā tas bērns spēlē! – viņa iesaucās, gandrīz raudādama, piesteidzās pie Hano un apkampa viņu. – Gerda, Tom, tas būs otrs Mocarts, otrs Meijerbērs, otrs… – Un, trešam tikpat nozīmīgam vārdam trūkstot, kas tai uz vietas neiekrita prātā, viņa apbēra skūpstiem savu brāļadēlu, kurš sēdēja gluži gurds, ar tādām acīm, kas likās nekā neredzam.
– Diezgan, Tonij, diezgan! – senators klusi teica. – Es lūdzu tevi, ko gan tu viņam gribi iestāstīt…
Sagatavoja Krišjānis Lācis.