Māmiņu forumi un citi ķeceri (klausies arī Audiorakstos)

Sveiki, lai kas jūs būtu! Maz ticams, ka esam tikušies, tāpēc piedosiet man, ka īsti nezinu, kā jūs uzrunāt. Tiesa, man deva padomu. Sacīja, ka man vajadzētu jūs uzrunāt tā, it kā es rakstītu vēstuli cilvēkam, kuru cienu un kurš rūpīgi izlasīs to, ko rakstu. Diemžēl es laikam neviena šāda cilvēka nepazīstu, tāpēc varbūt būs labāk, ja iztēlošos, ka jūs sēžat man pretī manā virtuvē un ka jums piemīt šī brīnišķīgā īpašība, kas tā apbur latviešos – spēja sēdēt mierīgi (varbūt pat nedaudz bezkaislīgi, kas vienmēr mulsina britus) un klausīties manā haotiskajā monologā. Un, ja tas ir tā, tad lai Dievs vai dievi jūs svētī – jūs esat tikpat pacietīgs kā mana sieva.

Īstenībā es pazīstu vienu cilvēku, kurš varbūt izlasīs to, ko rakstu (lai teiktajam piesietos). Pēdējā reize, kad ar viņu sarakstījos, bija janvāris… kā tas sanāk? Mūsu Kovida Gada Vienpadsmitajā mēnesī? Šis atgādinājums palīdzēs ievadīt tēmu.

Viņš ir kolorīts tips. Precējies ar latviešu sievieti, pats no manas dzimtās salas, šobrīd dzīvo Briselē. Izlasījis daudz grāmatu, runā daudzās valodās, pļēguro. Un, tā kā tas bija janvāris, mūsu sarakste ietvēra domu apmaiņu par obligāto masku nēsāšanas priekšlikumu jaunāko klašu skolēniem un aptuveni 28 000 pilsoņu parakstīto protesta vēstuli ar prasību ļaut bērniem brīvi elpot. Viņš mani informēja, ka, viņaprāt, ierosinājums likt bērniem staigāt maskās ir šaušalīgs, bet viņš nekad to neatzītu īstam un pilnasinīgam koronas noliedzējam – plakanās zemes apoloģētam. Tad viņš turpināja ar viedu atziņu, ka sadarbošanās ar citiem vecākiem, lai nodrošinātu mājmācību, nozīmētu sadarbošanos ar “plānprāšu ģimenēm… ar eņģeļiem, čipošanu un visu pārējo.”[1]    

Dažas dienas vēlāk man gadījās papļāpāt ar kādu jaunu māmiņu pie viņas dzīvokļa ieejas. Tā bija nelegāla satuvināšanās un apspriede (es nespēju izsekot līdzi, kas ir un kas nav atļauts), un mūsu saruna pievērsās nākotnē plānotajām nelegālajām darbībām. Viņa ierosināja, ka mūsu bērni varētu satikties XXX, jo tur nebūtu ne policijas, ne ziņotāju. Abi par to nedaudz pasmējāmies, bet man jāatzīst, ka sāku justies neomulīgi. Te nu viņa stāvēja: konservatīvi un ikdienišķi ģērbusies, apzinīga gaišmate, kura brīvi runāja trīs valodās un dzīvoja ļoti kārtīgā un plašā desmit gadus vecā dzīvoklī. Domāju, ka Rīgas Stradiņa universitātes absolvente, un zinu, ka senāks sīkburžuāzijas elements viņai reiz piederēja neliels uzņēmums. Taču te viņa stāvēja un runāja tā, it kā būtu disidente totalitārā distopijā. Un viņa tā nerunāja tikai ar mani savā dzīvoklī, viņa tā runāja tīmeklī māmiņu forumā, kur māmiņas dalās ar visādām saitēm uz pētījumiem un sazvērestībām, it kā viņa būtu tieši tādas personas karikatūra, kurai mans senais britu draugs nekad neatzītos savās izjūtās attiecībā uz bērniem maskās.

Viņai un citām māmiņu foruma biedrenēm ir ienaidnieks. Jūs zināt, kurš tas ir. Pēdējo reizi, kad redzēju šī ienaidnieka bildi foruma “apšaudē”, tā lika nedaudz salekties. Viņam bija pusatvērta mute virs klasiska piegriezuma pletkrekla un ikdienišķa džempera, un viņš tieši kādā jautājumā apgaismoja BBC žurnālistu, kurš pundura izmērā stāvēja pie viņa kājām. Bils, jo tas bija Viņš, bija redzams uz milzonīga ekrāna, it kā viņš būtu dievišķa būtne, kuras tēls projicēts ēkā, kas atgādināja baznīcu (mājīgs apgaismojums plūda no kolonnām greznotām, elegantu arku ieskautām velvēm zem augstiem gotiskiem griestiem). Tā, izrādījās, bija nevis baznīca, bet gan Londonas Dabaszinību muzejs.   

Tieši virs Bila karājās skelets ar kādas plēsoņas profilu. Tas izskatījās kā milzīgs lidojošs dinozaurs, gatavs ar atplestu rīkli mesties virsū nabaga žurnālistam, kurš šķirstīja savas piezīmes. It kā Geitsa kungs būtu no viņsaules izsaucis izmirušu sugu, kas tagad kārotu cilvēka miesas. Izrādījās gan, ka tas bija zilā vaļa skelets, kas, ja turpinām analoģiju, nozīmētu, ka žurnālists bija tikai planktons, kura kuslo dzīvību tūlīt aizslaucīs.

“Bil!” sauca žurnālists klusinātā balsī, kuru tūlīt apslāpēja milzīgās, bet tukšās baznīcas apgarotā atbalss. “Vai varat mūs dzirdēt?” Bils varēja un dāsni veltīja savu laiku, lai iezīmētu radikālās izmaiņas, ar kurām cilvēcei nāksies sadurties nākamajos trīsdesmit gados. To klausoties, man pamazām atausa, ka vietai, kurā saka sprediķi, tiešām ir liela nozīme. Ar to es gribu teikt, ka šī nebija vieta, kurā ērti noturēt interviju (pat intervētājs atvainojās par sliktu skaņas kvalitāti), un nebija nekāda cita iemesla, kāpēc tur būt – izņemot, ka šī vieta bija tukša. Tad kāpēc to darīt šeit? Varbūt ir tā, ka zinātniskie, administratīvie un tehniskie risinājumi, kurus viņš sludināja, bija ietērpti jaunas, savādas reliģijas talārā un stājā? Un, ja tā un ja pašreizējās zinātnes ortodoksijai tiek pievienots dievišķas ortodoksijas cietinātājs, vai šī foruma māmiņu un viņu ceļabiedru liktenis ir nevis tikai disidentiem, plānprāšiem, antivakseriem un kovididiotiem paredzētā nostumšana malā, bet gan senu ķecerību jaunākā uzlējuma publisks nosodījums, sagatavots tiem, kuri atsakās atzīt dievišķā iedvesmā atklāto patiesību?   

Dievs mans liecinieks, es neesmu teologs. Taču nesen izlasīju Marka Gafnija Naasēņu gnostiskos noslēpumus, un mani aizrāva kristīgās baznīcas pirmās lielās ķecerības – ariānisma – gnostiskā interpretācija. Šobrīd nav īstais laiks iedziļināties detaļās, kuras nesaprotu, bet Gafnija kungs, vispirms lielās līnijās iezīmējis imanences nozīmi, pavēstīja, ka, lai arī Baznīca skaidri nolēma, ka Jēzum Kristum nebija cilvēka dvēseles, ķecerība joprojām bija populāra, jo “atzīstot pilnīgu Kristus cilvēciskumu, Arijs parastiem cilvēkiem dāvāja cerību. Ariānisms implicīti ietvēra gnostisko pārliecību, ka parasti kristieši spēj sekot viņu Glābēja pēdās.” Tātad viņi varēja izglābties, nevis pielūdzot Kristu, bet gan līdzinoties viņam.

Vai jūs manī vēl klausāties?

Lūdzu, esiet pretīmnākošs un paraugieties, vai varat saskatīt paralēles starp šīs ķecerības demokrātisko pievilcību un to ideoloģiju, kas laistīja saknes Geitsa kunga komerciālajai godībai, proti, Silīcija ielejas agrīnajām dienām un vispasaules tīmeklim, kurā ķecerīgās māmiņas dalās ar savām bažām.

BBC

Elektroniskās agoras – šī virtuālā tirguslaukuma, kurā mēs varam sazināties bez cenzūras, – ultrasonogrāfiju veica 1968. gadā Sanfrancisko pilsētā, “visu demo versiju pirmmātē”. Tur sapulcinātie bija liecinieki hiperteksta, e-pasta un peles izgudrošanai. Prezentācijas veidošanā palīdzēja Stjuarts Brends, kopienas “Atpakaļ uz laukiem” vadošā personība. Ādama Kērtisa dokumentālajā filmā Visu uzrauga mīlošās žēlastības mašīnas (All Watched Over by Machines of Loving Grace) viņš sacīja, ka, viņaprāt, iesaistītie cilvēki “jūtas tā, it kā datori tos būtu atbrīvojuši, un nu viņi ļaus datoriem atbrīvot sabiedrību un civilizāciju … katru sasodīto ķermeni. Datori izglābs pasauli… datori burtiskā nozīmē atdos varu tautai. Tā bija agrīnā interneta, Google un visa pārējā iterācija. Internets bija plašs tīkls, un tas pats sevi uzlaboja.”

Uzreiz pēc dzimšanas bērns sāka augt un pieņemties spēkā. Apmēram trīsdesmit gadus vēlāk Ričards Bārbrūks un Endijs Kemerons savā esejā Kalifornijas ideoloģija apgalvoja, ka “ASV rietumkrasta rakstnieku, hakeru, kapitālistu un mākslinieku lielajai aliansei ir izdevies definēt neviendabīgu ortodoksiju nākamajam laikmetam – Kalifornijas ideoloģiju.”

Neviendabīgu, jo tajā joprojām dzīvoja hierarhijas nicinošais hipiju gars, ko labi raksturoja Brends un angļu profesors Māršals Makluens, kurš ticēja, ka dialogs jaunajā tirguslaukumā aizstās sprediķi lekciju. 1990. gadu beigās kopīgs tehnoloģiskais determinisms to bija sakausējis ar rendiānisku (pēc Ainas Rendas vārda) ekonomisko libertārismu, ko tajā laikā iemiesoja “Jaunie labējie”. Tas bija izveidojis modernās gigantiskās korporācijas, kuru neatkarīgo libertāriešu garu, protams, nedaudz apvaldīja atkarība no valsts pabalstiem, pēc kuriem Bila galva, karājoties Dabaszinību muzejā, turpināja saukt.

Toreiz, deviņdesmito gadu beigās, Bārbrūks un Kemerons arī pievērsa uzmanību Silīcija ielejas fantāzijām par atteikšanos no cilvēka ķermeņa “miesiskuma” (wetware). Šis transhumānistu sapnis kopā ar Kalifornijas ideoloģiju un ticību gaidāmajai singularitātei veidoja tehnoutopisko trīsvienību.

Viņi varēja tikai minēt, vai, kā un kad šis sapnis taps par īstenību. Protams, tagad, 2021. gadā, iesoļojot Kovida Otrajā gadā, mums – man, manam vecajam biedram, māmiņu forumiem un arī jums – tas būtu jāzina, vai ne? Vai šajā ainā ar ietekmīgo virzītāju vēlmēm nav izveidojusies šaubas nepieļaujoša ortodoksija? Un, ja ir, tad kāda?

Nesen noskatījos Klausa Švāba videolekciju – tikai, lai pārbaudītu sazvērestību teorētiķu faktus. Švābs paziņoja, ka 4. industriālā revolūcija “novedīs pie mūsu fizisko, digitālo un bioloģisko identitāšu saplūšanas”. Mums vajadzētu viņā ieklausīties. Viņš ne tikai ģērbjas tā, it kā būtu starpgalaktiku sūtnis, bet ir arī Pasaules ekonomikas foruma vadītājs, kura dalībnieki ir planētas lielākās korporācijas. Un te nu viņš ir, ieskicējot tādu tehnoloģiju briedumu, ko atpazītu deviņdesmito gadu tehnodistopistiutopisti. Jo šī mūsu trīsvienība ir dziļi iegremdēta mākslīgā interneta un Lietu Tīmekļa virskundzībā. Tā paziņo par savu ienākšanu pasaulē, kurā dzīvi bez tīmekļa vairs gandrīz nav iespējams iedomāties.

Šī ir pasaule, kurā, teiksim, mūsu tālruņus šobrīd var skenēt, lai apliecinātu vakcinēšanos – vēl vienu būtisku farmācijas industrijas un tehnoloģiju saplūšanas piemēru Geitsa zemē. Mūsu ķermeņus – fiziski, bioloģiski un digitāli apvienotus – tagad var daudz vieglāk izsekot un nopēlēt, marķēt un iepakot. Turklāt tas ir tas, ko dienā, kad šo rakstu, manas dzimtās zemes valdība apsver kā nepieciešamu, lai iegūtu piekļuvi mūsu gaitām darbā, baznīcā un krodziņā. Diezgan liels spiediens un diezgan liela prasība, lai iekļautos stingrajās vadlīnijās.

Tomēr atgriezīsimies pie ķeceriem. Mūsu māmiņu forumi un to līdzskrējēji saziņai joprojām izmanto veco ķecerīgo, prethierarhisko tehnoloģiju, vai ne? Rau, te viņi dalās ar saitēm uz pētījumiem, kuros secināts, ka iedzimtais grēks asimptomātiska transmisija notiek ļoti reti, ka dievbijīgas paklausības izrādīšana masku nēsāšana – īpaši uz bērniem – ir maziedarbīga vai pilnīgi neiedarbīga, nevajadzīga un neveselīga, ka mazi bērni gandrīz nekad nepārnes vīrusu uz pieaugušajiem un ka slēdzes un ierobežojumi, kas balstīti grafikos, kuri apkopo cilvēku dvēseļu pēdējos elpas vilcienus tāltālos štatos, piemēram, Ziemeļ- un Dienviddakotā, Kalifornijā un Floridā, šķiet, neatstāj lielu iespaidu uz neredzamo vīrusa kustību.

Nu jā, viņi to pagaidām izmanto, lai gan varbūt ne uz ilgu laiku. Mūsu pašu TVnet nesen deva platformu NATO Izcilības centra stratēģiskās komunikācijas direktoram Jānim Sārtam. Saistībā ar to, ko viņš dēvēja par “lēni nākošo jauno laikmetu”, viņš apsprieda nepieciešamību regulēt publisko telpu, lai apkarotu sazvērestības teoriju izplatības draudus. Būtībā līdzīgi tam, kā nodrošina, ka draudze pirms sprediķa, tā laikā un pēc tā nepļāpā savā starpā.

Kā nesen ierosināja vietējais transhumānists, starplaikā varētu izveidot rīku, kurš periodiski ķērstītu blogus un blogu ierakstus, meklējot ķeceru kovidiotu vaidus. Lai gan viņš ieteica to darīt labdabīgos nolūkos, tomēr, paturot prātā ķeceru likteni visā vēsturē, nav nepieciešams īpaši augsts domas lidojums, lai iztēlotos gaidāmās sankcijas. Iedomāsimies, kā šīs māmiņas varētu tikt regulētas (līdzīgi pašuzlabojošai programmai), lai viņas vairs nedalītos ar ķecerību dezinformāciju izplatošiem ierakstiem. Varbūt liedzot saņemt 500 eiro par bērnu no nu jau paralizējošos parādos iedzītās nācijvalsts devīgās rokas?

Labi, vai nevēlaties iedzert? Pēc šī visa es tiešām vienu vēlētos. Un, riskējot ar salkanību, savu sakāmo noslēgšu, paceļot glāzi par kaut ko svarīgu.

Vai atceraties, sen atpakaļ, vēl 1. vai 2. mēnesī, kad rosināja bērniem aizliegt pieeju rotaļu laukumiem? Pašvaldības policija tad ierastos ar smagiem soļiem un maigām balsīm un bērnus padzītu. Tomēr nepagāja ilgs laiks, līdz sarkanbaltā lente, kas norobežoja aizlieguma zonu, tika pārrauta un saplēsta, un gulēja, neviena neievērota, uz asfalta. Lai gan daži ļaudis iebilda, bērni atgriezās spēļlaukumos, un policija, garām braucot, skatījās caur pirkstiem.

Es redzu māmiņu foruma pretestībā to pašu īpašību, ko redzu sarkanbaltās lentes ignorēšanā. Nezinu, kāpēc, bet Latvijā šāda attieksme nav reta. Varbūt tā ir jūsu pagāniskā pagātne? Vai tas varētu būt saistīts ar kādu jums piemītošu ticību, kuru pašreizējais Laika Gars izsmej? Varbūt tās sēkla slēpjas neuzticībā autoritātei un labā spējā saost lienošo totalitārismu – vismaz vecākajās paaudzēs? Lai vai kāda ortodoksija neieperinātos mūsu šejienes dzīves centrā, ceru, ka tai kā būtiska sastāvdaļa vienmēr piemitīs šī iezīme. Proti, tas, kas slēpjas saiknē starp māti, bērnu un sabiedrību, un tas, kas šobrīd ir pati lielākā ķecerība: jūsu vietējo viedums.

Priekā!


[1] Šeit uzticīgi tulkojam Bārnija kunga tekstu. Piebilstam, ka asi iestājamies pret “čipošanu” un tamlīdzīgām izdarībām, taču atzīstam un apliecinām eņģeļu un ļauno dēmonu reālu pastāvēšanu – kas arī daudz ko izskaidro. Skat. Thomas Aquinas, Summa theologica, Ia, Pars prima, Quaest. 50–64; 106–114. (Red. piez.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: