Dzimtes identitātes ideoloģijas pieņemšana nozīmē sievietes nojēguma pārdefinēšanu. Tieši ar to arī pēdējos divdesmit gadus ar dažādu institūciju palīdzību ir nodarbojusies transseksuālisma kustība anglosfērā. Rezultātā ir notikusi sistemātiska bioloģiskā dzimuma nomainīšana ar dzimtes identitātes kategorijām likumā, valodā, sabiedriskās kārtības regulācijā un datu vākšanā. Džonsa šo procesu sauc par “politisko dzimuma izdzēšanu”.
LGBT
Izraēla 2022. gadā atteicās pievienoties Stambulas konvencijai, kā iemeslu minot 60. un 61. panta patvēruma noteikumu bīstamību. Tika norādīts, ka šie noteikumi prasītu Izraēlai izskatīt patvēruma pieprasījumus ne tikai tiem ārzemniekiem, kuri bēg no politiskās vai etniskās vajāšanas, bet arī visiem tiem, kuri apgalvo, ka cietuši no seksuālās vai ar dzimuma identitāti saistītās vardarbības.
Valstij ir pienākums reģistrēt, atzīt un tiesiski, sociāli un ekonomiski aizsargāt tikai viena veida pāru savienību – laulību starp sievieti un vīrieti. Aicinām Latvijas Republikas Saeimā ievēlētos deputātus un Ministru kabineta locekļus nelokāmi sargāt laulību, nebūvējot tai blakus, aizmugurē vai priekšā cita veida partnerības institūtus.
Upura un glābēja dinamika ir pašu primitīvāko morālo jūtu izpausme un bērnišķīgi vienkāršs veids, kā domāt par labo un ļauno. Taču fakts, ka šīs jūtas ir primitīvas un bērnišķīgas, nebūt nenozīmē, ka tās ir vājas un viegli noraidāmas.
Apskatot piedāvātos modeļus, kļūst skaidrs, ka Skola 2030 materiālā tiek izmantots kvīru teorijas modelis. Kvīru teorētiķi par kategorijām (arī zinātniskajām) domā kā par sociāli konstruētām – bez reāla ontoloģiska pamata.
Trauslais liberālisma sapnis, iespējams, ir tikai mierinoša ilūzija. Vairums no mums, kas šo sapni ir sapņojuši, zina, ka tas drīzāk ir mirāža, lielā mērā mantota no cilvēkiem, kuriem bija ārkārtīgi neliberāli konfesionāli aizspriedumi, kas daudziem, arī man, nemaz neļautu studēt šādā koledžā. Taču tajā jomā, kurā šis liberālais sapnis ir labs, tas ir patiešām ļoti, ļoti labs.
Es vērsos tieši pie jaunievēlētā prezidenta, kurš bija rupji sprauslājis par džentlmeni priekšlikuma ierosinātāju, un mudināju viņu pieiet savam amatam ar cieņu pret institūciju un novērtējot to uzticību, kas viņam izrādīta, lai uzturētu kultūru, pie kuras izkopšanas ir smagi strādājušas daudzas studentu paaudzes. Es viņu brīdināju nepārvērst šo vietu par politisku mašinēriju un sacīju, ka, ja viņš to darīs, nemitīgi dzenot cauri paziņojumus ar niecīgu balsu vairākumu, koledžas Vidējā koptelpa pazaudēs to trauslo un īpašo šarmu, kas ir ļāvis (piemēram) konservatīviem katoļiem un zaļmatainiem marksistiem baudīt citam cita kompāniju.
Ja vispār bija kāds apzinīgs students, kurš visādi citādi maksimāli lietderīgi izmanto savu laiku universitātē un kurš uzzināja par šo priekšlikumu, tas visdrīzāk notika mutvārdu ceļā un kādā nepiemērotā brīdī. Attiecīgi viņam bija ārkārtīgi maz laika, lai formulētu savu attieksmi pret, iespējams, pašu strīdīgāko jautājumu, kurš šobrīd šķeļ Rietumu demokrātijas.
Juceklis rodas kā likumsakarīgs iznākums, ja sabiedrība kolektīvi cenšas uzņemties atbildību par homoseksuālu cilvēku vēlmi pēc bērniem.
Neilgi pēc tam, kad 2014. gadā Lielbritānijā tika legalizētas viendzimuma laulības, seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju organizācija Stonewall nāca klajā ar paziņojumu, ka savā darbībā kļūs iekļaujošāka un tagad aizstāvēs arī transpersonu tiesības. Viens no šīs aizstāvības mērķiem bija padarīt dzimtes identitāti primāru, savukārt bioloģisko dzimumu – sekundāru.
Mums nav sabiedriskas derības jeb līguma, ka būsim “iekļaujoši” kreiso partiju definētajā nozīmē. Iekļaušanu mēs neesam salīguši uzskatīt par svarīgu ne attiecībā uz svešiniekiem, ne savējiem, kas ir pārkāpuši mūsu normas un likumus. Mākslinieki un kultūras darbinieki ir daļa no Latvijas sabiedrības, bet sabiedrība kopumā nav devusi mandātu būt iekļaujošai.
Audzināts liberālās kristietības garā, Džeimss daudz prātoja par Dievu un Viņa ieceri. “Ja Dieva tomēr nav, mans ķermenis nepieder pie Viņa plāna,” viņš prātoja, bet vienlaikus nāca pie atziņas, ka cilvēkiem, kuri jūtas piedzimuši nepareizajā ķermenī, ir ļoti egocentrisks skatījums, it kā tas būtu “viņiem sūtīts īpašs pārbaudījums”. Ja Visums ir tikai grandioza nejaušība, “kāda jēga tik drastiski sevi mainīt?”
Runājot par hormonu preparātiem un pubertātes bloķētājiem, kā arī vienam nepilngadīgajam jau “mainītu dzimumu”, kāda no intervētajām ekspertēm stingri uzsvēra, ka šis nav politiķu jautājums – šis esot klīnisks, proti, ārstu ekspertīzes jautājums. Ārsti tad lai arī izlemjot. Pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs savukārt sacīja, ka nē, tas viss ir politisks jautājums. Manuprāt, tas primāri un izšķiroši ir ārstu ētikas jautājums.
Daudzi cilvēki biblisko ētiku nosoda kā skarbu un aizspriedumainu. Bet patiesībā tā ir balstīta cieņā pret mūsu bioloģiju kā neatņemamu daļu no tā, kas mēs esam. Tā piedāvā bagātīgu, daudzšķautņainu skatījumu uz to, ko nozīmē būt par cilvēku.
Pirms vairākiem gadiem neirozinātnieks Čaks Roselli no Oregonas Veselības un zinātnes universitātes pētīja aunus, kuri deva priekšroku sava dzimuma sugasbrāļiem. Viņa pētījuma rezultātu publicēšana izraisīja bažas (tās izprovocēja dzīvnieku tiesību aizstāvji, mēģinot iesaistīt savā kampaņā geju aktīvistus), ka tos varēs izmantot kā pamatu eigēniskiem centieniem izskaust homoseksualitāti. Roselli darba devējs saņēma desmitiem tūkstošus sūdzību ar prasību atlaist zinātnieku; sabiedrībā pazīstami geji un lesbietes, to vidū tenisa zvaigzne Martina Navratilova, vērsās pret Roselli un viņa darba devēju masu medijos. Pētniekam, protams, nebija šādu tālejošu nodomu, bet, ja cilvēki tā reaģē uz aunu homoseksualitātes pētījumu, kāda būtu reakcija uz geju gēna atklāšanu cilvēku DNS?