Nogurdināja kuratoru uzmācīgi didaktiskie centieni “audzināt” skatītāju. Izstādes autori bija izdomājuši veselu evolucionāru ceļojumu mākslas un iekāres pasaulē, kā rezultātā skatītājam vajadzētu saprast, ka mēs sākām ar ko aizgājušu un nevēlamu, bet noslēdzām ar lielisko “jauno pasauli”, kurā visi svin seksuālo brīvību un dažādību, atmetot nosodījumu un aizspriedumus.

Vai tiešām cilvēkiem ir “bail no dzimtes”? Ir cilvēki, kuri noraida dzimtes konceptu, ir cilvēki, kuri nepiekrīt slejā vairākkārt minētās Džūditas Batleres idejām, ir cilvēki, kuri ir sašutuši par reālajām sekām, kas radušās, batleriskajai dzimtes izpratnei nostiprinoties dažādās valsts un administratīvajās institūcijās, kā arī izglītības sistēmā.

“Šis nav kino,” viņa sacīja, “šīs darbības nav simulētas, tās ir reālas. Līgumi, ko šie uzņēmumi liek sievietēm parakstīt, ir nelikumīgi: nevienam nav tiesību gūt peļņu no cilvēka ķermeņa izmantošanas un piekrist vardarbības aktam pret sevi.”

Sabiedrība ir ieinteresēta tieši tradicionālās laulības pastāvībā un ekskluzivitātē. Šī pastāvība un ekskluzivitāte ir nepieciešamas, lai aizsargātu ikviena bērna identitāti un statusu, kā arī sargātu bērnu tiesības tikt audzinātiem, piedaloties gan mātei, gan tēvam.

Laulības institūcijas relativizācija caur alternatīviem “partnerības” institūtiem vai laulības paplašināšana, iekļaujot jebkādu cilvēku kopību, kas jūt “tuvas personiskas attiecības”, ir necieņa pret mātēm un tēviem. Tā ir netaisnība pret bērniem, un tā ir nelietīga nolaidība pret tautas turpināšanas uzdevumu, kas ir Latvijas valsts augstākais mērķis un piepildījums. Tā ir to dabisko patiesību noliegšana, kas ir ikvienas sabiedrības pastāvēšanas pamatā.

Ne VISC Materiāls, ne arī citi seksuālās izglītības materiāli neiepazīstina pusaudžus ar vērtību sistēmu vai pasaules uzskatu, saskaņā ar kuru viņš/viņa varētu racionāli spriest. Taču nav iespējams veicināt racionālu lēmumu pieņemšanu, pirms tam nenodrošinot jauniešus ar seksuālās morāles prizmu, caur kuru savas izvēles vērtēt.

Dzimtes identitātes ideoloģijas pieņemšana nozīmē sievietes nojēguma pārdefinēšanu. Tieši ar to arī pēdējos divdesmit gadus ar dažādu institūciju palīdzību ir nodarbojusies transseksuālisma kustība anglosfērā. Rezultātā ir notikusi sistemātiska bioloģiskā dzimuma nomainīšana ar dzimtes identitātes kategorijām likumā, valodā, sabiedriskās kārtības regulācijā un datu vākšanā. Džonsa šo procesu sauc par “politisko dzimuma izdzēšanu”.

Izraēla 2022. gadā atteicās pievienoties Stambulas konvencijai, kā iemeslu minot 60. un 61. panta patvēruma noteikumu bīstamību. Tika norādīts, ka šie noteikumi prasītu Izraēlai izskatīt patvēruma pieprasījumus ne tikai tiem ārzemniekiem, kuri bēg no politiskās vai etniskās vajāšanas, bet arī visiem tiem, kuri apgalvo, ka cietuši no seksuālās vai ar dzimuma identitāti saistītās vardarbības.

Upura un glābēja dinamika ir pašu primitīvāko morālo jūtu izpausme un bērnišķīgi vienkāršs veids, kā domāt par labo un ļauno. Taču fakts, ka šīs jūtas ir primitīvas un bērnišķīgas, nebūt nenozīmē, ka tās ir vājas un viegli noraidāmas.

Apskatot piedāvātos modeļus, kļūst skaidrs, ka Skola 2030 materiālā tiek izmantots kvīru teorijas modelis. Kvīru teorētiķi par kategorijām (arī zinātniskajām) domā kā par sociāli konstruētām – bez reāla ontoloģiska pamata.

Trauslais liberālisma sapnis, iespējams, ir tikai mierinoša ilūzija. Vairums no mums, kas šo sapni ir sapņojuši, zina, ka tas drīzāk ir mirāža, lielā mērā mantota no cilvēkiem, kuriem bija ārkārtīgi neliberāli konfesionāli aizspriedumi, kas daudziem, arī man, nemaz neļautu studēt šādā koledžā. Taču tajā jomā, kurā šis liberālais sapnis ir labs, tas ir patiešām ļoti, ļoti labs.

Es vērsos tieši pie jaunievēlētā prezidenta, kurš bija rupji sprauslājis par džentlmeni priekšlikuma ierosinātāju, un mudināju viņu pieiet savam amatam ar cieņu pret institūciju un novērtējot to uzticību, kas viņam izrādīta, lai uzturētu kultūru, pie kuras izkopšanas ir smagi strādājušas daudzas studentu paaudzes. Es viņu brīdināju nepārvērst šo vietu par politisku mašinēriju un sacīju, ka, ja viņš to darīs, nemitīgi dzenot cauri paziņojumus ar niecīgu balsu vairākumu, koledžas Vidējā koptelpa pazaudēs to trauslo un īpašo šarmu, kas ir ļāvis (piemēram) konservatīviem katoļiem un zaļmatainiem marksistiem baudīt citam cita kompāniju.

Ja vispār bija kāds apzinīgs students, kurš visādi citādi maksimāli lietderīgi izmanto savu laiku universitātē un kurš uzzināja par šo priekšlikumu, tas visdrīzāk notika mutvārdu ceļā un kādā nepiemērotā brīdī. Attiecīgi viņam bija ārkārtīgi maz laika, lai formulētu savu attieksmi pret, iespējams, pašu strīdīgāko jautājumu, kurš šobrīd šķeļ Rietumu demokrātijas.

Neilgi pēc tam, kad 2014. gadā Lielbritānijā tika legalizētas viendzimuma laulības, seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju organizācija Stonewall nāca klajā ar paziņojumu, ka savā darbībā kļūs iekļaujošāka un tagad aizstāvēs arī transpersonu tiesības. Viens no šīs aizstāvības mērķiem bija padarīt dzimtes identitāti primāru, savukārt bioloģisko dzimumu – sekundāru.

Mums nav sabiedriskas derības jeb līguma, ka būsim “iekļaujoši” kreiso partiju definētajā nozīmē. Iekļaušanu mēs neesam salīguši uzskatīt par svarīgu ne attiecībā uz svešiniekiem, ne savējiem, kas ir pārkāpuši mūsu normas un likumus. Mākslinieki un kultūras darbinieki ir daļa no Latvijas sabiedrības, bet sabiedrība kopumā nav devusi mandātu būt iekļaujošai.

Audzināts liberālās kristietības garā, Džeimss daudz prātoja par Dievu un Viņa ieceri. “Ja Dieva tomēr nav, mans ķermenis nepieder pie Viņa plāna,” viņš prātoja, bet vienlaikus nāca pie atziņas, ka cilvēkiem, kuri jūtas piedzimuši nepareizajā ķermenī, ir ļoti egocentrisks skatījums, it kā tas būtu “viņiem sūtīts īpašs pārbaudījums”. Ja Visums ir tikai grandioza nejaušība, “kāda jēga tik drastiski sevi mainīt?”

Runājot par hormonu preparātiem un pubertātes bloķētājiem, kā arī vienam nepilngadīgajam jau “mainītu dzimumu”, kāda no intervētajām ekspertēm stingri uzsvēra, ka šis nav politiķu jautājums – šis esot klīnisks, proti, ārstu ekspertīzes jautājums. Ārsti tad lai arī izlemjot. Pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs savukārt sacīja, ka nē, tas viss ir politisks jautājums. Manuprāt, tas primāri un izšķiroši ir ārstu ētikas jautājums.

Daudzi cilvēki biblisko ētiku nosoda kā skarbu un aizspriedumainu. Bet patiesībā tā ir balstīta cieņā pret mūsu bioloģiju kā neatņemamu daļu no tā, kas mēs esam. Tā piedāvā bagātīgu, daudzšķautņainu skatījumu uz to, ko nozīmē būt par cilvēku.