Par svešiniekiem

Eseja no amerikāņu rakstnieka, vesternu autora Stjūarta Edvarda Vaita (1873–1946) krājuma Būda (The Cabin), kas iznāca 1911. gadā un aprakstīja rakstnieka un viņa sievas vai draudzenes Billijas apmešanos Sjerranevadas kalnos, tur pašrocīgi uzceļot sev mājiņu (“būdu”). Amerikāņu režisori brāļi Koeni izmantoja Vaita daiļrades motīvus savā nesenajā filmā Bastera Skragsa balāde (2018); viena no labākajām filmas etīdēm “Meičiņa, kas pārbijās” (The Gal Who Got Rattled) ir balstīta Vaita īsstāstā.     

Ikreiz, kad redzat putekļus starp kokiem, vispirms pārbaudiet, vai tos nav sacēluši klejojoši lopu bari. Un, kad esat pārliecinājies, ka tuvojas cilvēks uz zirga, iekuriet pavardā uguni. Tāds ir nemainīgs kalnu likums.

Loģika ir vienkārša, nepretrunīga un pareiza. Cilvēka klātbūtne norāda, ka viņš ir jājis no kāda tāla punkta, jo šeit visi punkti ir vairāk vai mazāk tāli; un šis fakts savukārt norāda, ka starp šo brīdi un pēdējo viņa ēdienreizi ir pielikts zināms daudzums piepūles un pagājis noteikts laiks. Līdz ar to, vienalga, kāds ir dienas laiks, jums ceļinieks ir jāpabaro. Šis princips darbojas kā matemātikas formula.

Tāpat ir arī citās nometnēs. Pēc tam, kad būsiet pāris minūtes aprunājušies, kāds klusi un neuzkrītoši aizslīdēs prom. Jūs izdzirdēsiet sausas maizes laušanas skaņu un jūsu nāsīs ieplūdīs vāra, bet aromātiska deguma smarža. Pēc brīža jums atnesīs ēdienu un aicinās paēst. Maltīte var būt dažāda: tās var būt pupiņas uz skārda šķīvja ar stipru kafiju metāla krūzē vai tēja ar raudzētu maizi un ērkšķogu ievārījumu, vai arī kārtainā kūka – atkarībā no tā, kādā nometnē jūs atrodaties. Taču pretīmnākšana visur būs vienāda un jūs bez kautrēšanās atsauksieties uz draudzīgo aicinājumu jau desmitos no rīta: “Paēdiet kārtīgi!” Tāda ir kalnu viesmīlība un pieņemtā kārtība. Tā ir tikpat ikdienišķa kā atbildēšana uz durvju zvanu pilsētā, un to nevar noraidīt, tieši tāpat kā nevar noraidīt pasniegtu krēslu, lai apsēstos.

“Piestājiet un noņemiet cepuri!”, “Paēdiet kārtīgi!”, “Lai labi klājas!” Ar šiem trim izteikumiem var nosegt veselu biedriskuma lauku – sasveicināšanos, laika pavadīšanu un atvadīšanos.

Ir vērts to vēlreiz atkārtot: savvaļā jūs iepazīstat mazāk cilvēku, taču iepazīstat tos labāk. Šeit ir laiks tos aplūkot no visām pusēm, tos novērtēt, ieskatīties viņu dzīlēs un nonākt pie sava vērtējuma. Ļaužu pārpilnās vietās jūs iepazīstat cilvēku tipus un šo tipu piemērus; šeit jūs iepazīstat indivīdus.

Varbūt var atļauties vēl nedaudz filozofijas. Pilsētām ir jāpaveic noteikts darbs: tramvajiem ir jābrauc, liftiem ir jāpaceļas. Zirgi kādam ir jāvada, avīzes ir jāpārdod, krekli ir jāuzšuj. Lai to paveiktu, pilsētai ir miljoniem roku. Katra roku pāra neliels pieskāriens doto darbu paveiks. Tā nu mēs redzam cilvēkus, kuros dzīvīguma ir maz un kuriem ir daudz netikumu; cilvēkus, kuri strādā tikai dažas dienas nedēļā, kuru spējas ir vājas, bet kuri pietiekami labi izpilda industrijas uzdevumus. Pilsētā cilvēks var piedzerties, atskurbt un tik un tā mazgāt logus vai slaucīt kantora grīdu. Galvassāpes viņam rada neērtības, taču darbs tik un tā tiek paveikts. Tāpēc, ka tas ir viens vienīgs darbs, vienkāršs darbs, vienmēr viens un tas pats darbs. Visām citām vajadzībām pilsētai ir citi roku pāri. Vārgs pieskāriens ratam, lai to pagrieztu, ir gandrīz bezjēdzīgs; taču miljoni šādu vārgu pieskārienu liek ratam griezties.

Un tā mēs nemitīgi vērojam cilvēku vrakus – piesūkušos ar alkoholu, slimību saēstus, netikumu novārdzinātus –, kuri kaut kā sniedz savu mazo pienesumu pilsētas dzīvei un no pilsētas saņem iespēju izdzīvot savā sliktajā stāvoklī. Pilsēta viņus pārvērš par vrakiem, bet tā vismaz ļauj viņiem vilkt dzīvību. Jebkādā citā vietā viņi neizturētu pat nedēļu. Kad viņi beidzot atdod galus, pēc īsāka vai garāka darbības perioda, netrūkst citu, kas viņus aizstāj. Pilsētas triumfējošā vitalitāte nemazinās. Pilsētas varenie darbi turpinās, tā ka pēc desmit gadiem tā ir uzcēlusi, attīrījusi un attīstījusi apbrīnojamas, titāniska mēroga lietas. Taču tajā dzīvojošo indivīdu vidējais dzīvīgums un darbaspējas viscaur ir ļoti zemas.

Turpretī neapgūtos laukos cilvēkam ir jābūt spēcīgam, veselam un spējīgam uz sevi paļauties. Nepietiek ar to, ka viņš apgūst spēju durt caurumiņus, būdams drošs, ka viņam blakus stāvošais cilvēks – vai tāds pats cilvēks kā viņš – caurumiņā vienmēr ieliks kniedi un tad vēl nākamais cilvēks uzsitīs pa to ar āmuru. Šādas nepabeigtas darbības šeit viņam neko daudz nedos. Šeit viņš nav pirksts, roka, acis vai kāds cits atsevišķs loceklis industriālajā ķermenī; šeit viņš pats ir industriālais ķermenis. Ja viņš grib kaut ko piekniedēt, viņam ir jāmāk kniedēt.

Un, tā kā kniedēšana nav vienīgā lieta, kas nepieciešama dzīvei, cilvēkā ir jābūt dzīvīguma krājumiem, kas ir lielāki par spēju piesist ar āmurīti. Viņam ir jābūt veselam un brīvam no maitājošiem netikumiem. Kad viņš zaudē savu spēku, viņš zaudē iespēju izdzīvot. Viņa kopienai – izkaisītai un skopi apgādātai ar cilvēkiem – ir nepieciešama visa viņa spējība. Tā nevar apmierināties tikai ar daļu, un, ja viņš tīši sevi aiztur, tā drīz vien noraksta viņu zaudējumos.

Protams, būtu muļķīgi mēģināt pierādīt, ka viss tikums ir atrodams tikai laukos. Tāds nav šī sprediķa nolūks. Izteiktās piezīmes varbūt būs vieglāk saprast, ja tās apdomās šādā veidā:

Nometnieku kopienās, protams, ir vienlaikus gan neiespējami, gan arī nevēlami uzņemt visus svešiniekus. Jau tikai milzīgais viņu skaits neļaus visus iepazīt – pat ja tas būtu vēlami. Un, starp citu, tas nav vēlami. Īpaši humanitāri noskaņots cilvēks varētu izrādīt noteiktu interesi par Džounsu, Braunu un Robinsonu[1] vai citiem dzīvokļa biedriem, vai priekšpilsētu iemītniekiem ar viņu šaurajām, ierobežotajām interesēm, viņu gumijkokiem, viņu nelielo draugu loku un nomācošo garlaicību. Vairums no mums būtu pārpārēm piesātinājušies jau pēc pirmās mokošās tikšanās. Mēs labprātāk izvēlamies draugus pēc savas gaumes un tā arī darām. Tas mums dod iespēju labi pavadīt laiku, taču mūsu simpātiju loks ir šaurs.

Taču ārpus civilizācijas ir iespējams priecāties, satiekot ikvienu nejaušu viesi. Daži ir interesantāki par citiem. Un daži ir bīstami tuvu pilnīgiem neliešiem un draņķiem. Taču ikviens no viņiem ir pilns dzīvīguma – citādāk viņš neeksistētu. Vienas sezonas laikā jūs ciešā tuvinājumā satiekat visas sociālā visuma sastāvdaļas, turklāt ar simpātijām un uz vienlīdzības pamatiem. Tas jums dod iespēju iegūt jaunu skatījumu ne vienā vien lietā. Reiz Arizonā Billija, kura sekoja pārtikas vagonam, lai gūtu jaunu pieredzi, stipri aizrāvās ar viena kovboja ārējo pievilcību, iznešanos un sarunām. Kad Billija ar šo kovboju bija diezgan satuvinājusies, mēs viņu informējām par plaši zināmo faktu, ka viņš ir lopu zaglis un vilcienu laupītājs. Kopš tā laika viņai ir izmainīts, lai gan mulsuma caurvīts, skatījums uz bruņotām laupīšanām.

Reiz atkal mēs bijām ierīkojuši apmetni uz senās, aizmirstās takas virs viena no milzīgajiem Sjerranevadas kanjoniem. Vakaram tuvojoties, mums pievienojās kāds vīrs ar diviem nastu nesējiem dzīvniekiem un iekārtoja naktsmītni. Viņa klātbūtne mani mulsināja. Šo taku jau labi sen bija aizstājusi viena cita, kas bija vairākas jūdzes īsāka. Nebija ceļa, kas viņu vestu no kanjona augšienes caur šo konkrēto pļavu. Ja vien viņš nebija tīši metis līkumu, es nevarēju iztēloties, kāpēc viņš gāja pa šo veco taku. Kad biju dalījies savās pārdomās ar Billiju, viņa piedāvāja vienkāršu risinājumu.

“Aizej un paprasi viņam,” viņa teica.

“Un varbūt viņam tur ir aitu bars, kas ganās svešā augstienes pļavā, vai kādi nolūki šajā minaretu[2] pusē, vai kaut kas cits. Nav pieklājīgi cilvēkus izprašņāt par lietām,” es atbildēju.              

“Mīļumiņ,” žēlojās Billija, “nedomāju, ka jebkad spēšu pierast pie šīs rietumnieku manieres “vienmēr vēro pārinieku, ka tik viņš neizšauj uz tevi pirmais”. Ja es būtu vīrietis, es būtu viņam jau piegājusi un uzprasījusi.”    

“Un iekūlusies nepatikšanās,” es atbildēju.

Jo nav ne mazāko šaubu, ka tas ir nepieklājīgi – jautāt cilvēkam, kādas viņam te ir darīšanas vai no kurienes viņš nāk. Kad svešinieks pēkšņi parādās šajā mežonīgajā nekurienē, dvēsele burtiski alkst viņu iztaujāt: kas viņš ir, no kurienes nāk, cik tālu atrodas šī vieta, vai ceļš ir grūts, vai viņš ir makšķerējis vai nošāvis briedi un visu pārējo. Tas ir dabiski. Taču šai vēlmei nevajag sekot.

Tieši tādā veidā attīstās jūsu novērošanas spējas. Neviena svešinieka aprīkojuma detaļa jums nepaslīd garām nepamanīta. Šerlokam Holmsam būtu bijis vērtīgi salīdzināt savas piezīmes ar laba rietumnieka novērojumiem. Jūs klusējot izsverat un izvērtējat šo cilvēku un viņa apģērbu, un izdarāt savus secinājumus. Ja nav iemesla neko slēpt, dažas ugunskurā degošas pagales un unce aizkūpinātas tabakas visu patiesību iznesīs gaismā. Šis cilvēks bija padzirdējis, ka pastāv vecā taka, un izdomājis to pamēģināt, tas arī viss.

Dažkārt ir ārkārtīgi grūti noturēt mēli aiz zobiem. Reiz mēs ar Billiju un Vesu bijām apmetušies netālu no centrālās virsotnes. Mēs bijām tik tālu no dzelzceļiem, pilsētām un apmetnēm, cik vien fiziski ir iespējams. Un tad, saulei rietot, pietuvojās jātnieks.

“Varēsiet zirgu un mani pabarot?” viņš jautāja.

“Re, kur ir pļava,” es teicu, “un droši vien varēsim jums kaut ko sagrabināt.”   

Viņš atsegloja zirgu un atlaida pavadu, pievienojās mums vakariņās un brokastīs, tad atkal apsegloja zirgu un devās prom.

Tajā visā nebija nekā neparasta. Taču ievērojiet: viņam nebija ne segas, ne ēdiena, ne jakas, pat ne skārda krūzītes. Un viņš bija vismaz četru dienu jājiena attālumā no tuvākajām mājām. Turklāt viņš bija kārtīgi apbruņots: ar karabīni un diviem koltiem.  

Visu vakaru mēs sarunājāmies par dažādām tēmām, bet viņš ne reizi neieminējās, no kurienes nāk, kāpēc šeit atrodas, no kā pārtiek vai uz kurieni dodas. Tā nu mēs arī nejautājām. No rīta viņš saķēra savu zirgu, apsegloja to un pienāca pie manis.

“Cik?” viņš lakoniski pavaicāja, bāžot roku kabatā.

“Necik.”

“Jūs esat pirmie, kas nenoslauc visu, ko vien var noslaukt,” viņš sacīja, atkal izvilcis roku no kabatas. “Tiem tur gan laši labi garšoja.”

“Tad jūs droši vien bijāt ielejā,” es sacīju, jo pietiekami labi pazinu kalnu viesmīlības paradumus, lai turētu tos aizdomās.

“Biju gan,” viņš drūmi atteica, “un vēl citās vietās.” Tad viņš cieši uz mani paskatījās. “Tur es arī pēdējo reizi ēdu. Pirms trijām dienām.”

Kamēr viņš pievilka seglu siksnas pirms došanās prom, es dabūju saraustīti dzirdēt viņa stāstu. Acīmredzami viņš bija mūs vērojis un vērtējis kopš pirmā mirkļa, kad ieradās nometnē.

Viņš bija šerifs no Goldfīldiem, kurš dzinās pakaļ diviem zirgu zagļiem. Viņš bija devies ceļā uz karstām pēdām, bez sagatavošanās. Taka bija viņu izvedusi cauri tuksnesim simtdesmit jūdžu garumā, viņš jau divreiz bija šķērsojis kalnus un tagad atkal jāja tiem pāri. Saistībā ar pārtikas ieguvi viņš paļāvās uz veiksmi.  

“Man ir diezgan labi veicies,” viņš teica. “Es viņus noķeršu.”

Un tomēr neizdibināmi viesi atkal un atkal visu vakaru nosēž pie jūsu ugunskura, spriedelējot par valsti, politiku, raktuvēm un apgabalu pārvaldniekiem, un tad nākamajā rītā dodas prom, atstājot jūs tikpat gudrus, cik iepriekš, par to, kas viņi ir, ar ko nodarbojas un pat kāds ir viņu vārds.



[1] Atsauce uz Entonija Trollopa 1862. gadā iznākušo grāmatu Brauna, Džounsa un Robinsona nedienas (The Struggles of Brown, Jones, and Robinson).  

[2] Minareti – virsotņu kopas nosaukums Sjerranevadas kalnu grēdā.   

Tulkoja un sagatavoja A. Irbe.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: