Franču rakstnieka Marsela Prusta (1871–1922 ) septiņu romānu cikls Zudušo laiku meklējot iznāca laikā no 1913. līdz 1927. gadam. Pirmā cikla daļa saucas Svana pusē, un šajā pirmajā romānā ir garstāstam līdzīga atsevišķa daļa ar nosaukumu “Kāda Svana mīlestība”, kuru var lasīt kā autonomu stāstījumu. Jauns, izglītots, inteliģents un jūtīgs vīrietis Šarls Svans, kurš mēģina izsisties galvaspilsētā, metodiski apmeklējot dažādus salonus, kuros pulcējas aristokrāti un citas sabiedrībā ietekmīgas personas, iemīlas nedaudz noslēpumainā jaunā sievietē Odetē de Krēsī. Svanam šīs attiecības izrādās ārkārtīgi mokošas, jo viņš cieš no slimīgas greizsirdības, kas turklāt izrādās pamatota. Viņš pat saņem anonīmu vēstuli no kāda “labvēļa”, ka Odetei ne tikai ir attiecības ar vēl citiem vīriešiem un arī sievietēm, bet ka viņa, iespējams, dažkārt ar to pat pelna naudu. Tikpat strauji un mokoši kā sākusies, šī slimīgā apsēstība ar Odeti Svanam vienā brīdī beidzas, viņam pašam to vēlāk komentējot ar vārdiem: “Iedomāties vien, ka es izšķiedu savus mūža gadus, ka es gribēju mirt, ka tā bija manas dzīves lielākā mīlestība – pret sievieti, kas man nemaz nepatika, kas nebija mans tips!”
Marsela Prusta rakstības stilam nav līdzinieku – ne tikai franču valodā (kur Prusta sarežģītā sintakse prasa piepūli gan no tulkotājiem, gan pašiem franču lasītājiem), bet vispār; un šis neatkārtojamais Prusta stils un tonis sasniedz savas virsotnes pasāžās, kurās precīzi un suģestīvi vides, ainavas, priekšmetu, cilvēku, viņu jūtu, domu un attiecību apraksti savienojas ar vispārīgām atziņām par “cilvēka stāvokli” ātri aizejošā dzīvē un mainīgā pasaulē.
Romāns Svana pusē iznāca latviski Skaidrītes Jaunarājas tulkojumā izdevniecībā “Jumava” 1996. gadā, bet šeit lasāmais fragments tulkots no jauna.
Kādu dienu, kad Svans pēcpusdienā bija izgājis, lai kādu apciemotu, bet neatrada to personu, kuru vēlējās satikt, viņam ienāca prātā aiziet pie Odetes stundā, kurā viņš nekad pie tās negāja, bet zināja, ka viņa vienmēr ir mājās, jo pirms tējas laika guļ diendusu vai raksta vēstules, un kurā viņam būtu prieks viņu uz īsu brīdī satikt, īpaši netraucējot. Durvju sargs viņam teica, ka viņai vajadzētu būtu mājas; viņš piezvanīja pie durvīm, domāja, ka saklausa troksni un dzird soļus, bet neviens viņam neatvēra. Satraucies un aizkaitināts, viņš pārgāja uz mazo ieliņu mājas otrā pusē un nostājās zem Odetes istabas loga; aizkari viņam neļāva neko saskatīt; viņš spēcīgi pieklauvēja pie rūtīm un pasauca; neviens neatvēra. Viņš redzēja, ka daži kaimiņi viņu vēro. Tad viņš devās prom, pieņemdams, ka varbūt kļūdījies, kad dzirdēja soļus; taču viņš joprojām bija tik noraizējies, ka nespēja domāt ne par ko citu.
Pēc stundas viņš atgriezās. Tagad Odete bija satiekama; viņa viņam pastāstīja, ka bijusi mājās arī iepriekš, kad viņš zvanījis, bet gulējusi; zvans viņu pamodinājis, viņa nojautusi, ka tas ir Svans, skrējusi viņam pakaļ, bet viņš jau bijis prom. Viņa arī bija labi dzirdējusi klauvēšanu pie rūtīm. Svans šajā piebildē uzreiz atpazina vienu no tiem reāla notikuma fragmentiem, ar kuriem melošanā pieķertie sevi mierina, iekļaujot to izgudrota, nepatiesa notikuma sastāvā, domādami, ka tā viņi tam ierāda pareizo vietu un nolaupa tā līdzību ar Patiesību.
Bez šaubām, līdzko Odete bija izdarījusi kaut ko tādu, ko negribēja atklāt, viņa to noslēpa dziļi sevī. Bet, tiklīdz viņa nonāca tā cilvēka, kuram gribēja melot, klātbūtnē, viņu pārņēma satraukums, visas viņas idejas zaudēja pamatu, iztēles un spriešanas spējas bija paralizētas, galvā bija pilnīgs tukšums, tomēr kaut kas bija jāpasaka un viņa savā tuvumā atrada vienīgi to lietu, kuru bija gribējusi noslēpt un kura, būdama patiesa, vienīgā vēl bija palikusi. Viņa atdalīja no šīs lietas nelielu, pašu par sevi nenozīmīgu gabaliņu, teikdama sev, ka galu galā tā būs labāk, jo šī ir patiesa detaļa, kas nedraud ar tādām briesmām kā nepatiesa detaļa. “Tas vismaz ir tiesa,” viņa sev sacīja, “un tiktāl tas ir labi; viņš var ievākt informāciju un tad viņš zinās, ka tas ir tiesa, šī lieta katrā ziņā mani nenodos.” Viņa kļūdījās; tieši šī detaļa viņu nodeva; viņa neapzinājās, ka šai patiesajai detaļai bija leņķi, kas ļautu to ievietot tikai starp citām patiesam notikumam atbilstošām detaļām, no kurām viņa to bija patvaļīgi atdalījusi, un ka, lai starp kādām izdomātām detaļām viņa šo detaļu neievietotu, tā ar matērijas pārpalikumiem un neaizpildītajiem tukšumiem vienmēr atklātu, ka nāk no citas vietas. “Viņa atzīst, ka dzirdējusi, kā es zvanu, tad klauvēju, un domājusi, ka tas esmu es, un ka viņa gribēja mani satikt.” Svans sev teica. “Taču tas nesaskan ar faktu, ka viņa neatvēra durvis.”
Taču viņš nepievērsa viņas uzmanību šai pretrunai, jo domāja, ka, atstāta savā vaļā, Odete varbūt nāks klajā ar tādiem meliem, kas sniegs vāju norādi uz patiesību; viņa turpināja runāt; viņš viņu nepārtrauca, viņš ar alkainu un sāpīgu dievbijību uzsūca vārdus, kurus viņa teica un par kuriem viņš juta (tieši tāpēc, ka viņa, jo vairāk runāja, jo vairāk slēpa), ka tie, kā svētais plīvurs, glabā tās bezgalīgi vērtīgās un diemžēl nepieejamās realitātes – ko viņa darīja trijos, kad viņš bija atnācis? – miglaino apveidu un aprises; tās realitātes, no kuras viņam nekad nebūs nekā vairāk kā vien šie meli, nesalasāmi un dievišķi pēdu nospiedumi, un kura tagad pastāvēja vienīgi šīs būtnes apslēpjošajā atmiņā, kas to apcerēja, nespējot novērtēt, bet nekad to viņam neatdos.
Protams, viņš brīžiem iedomājās, ka Odetes ikdienas gaitas pašas par sevi diez vai bija aizgrābjoši interesantas un ka attiecības, ko viņa varbūt uzturēja ar citiem vīriešiem, diez vai dabiski spētu novest – vispārīgā veidā un ikvienai domājošai būtnei – pie tik morbidas melanholijas, kas varētu iedzīt pašnāvībā. Viņš apzinājās, ka šī interese, šīs skumjas pastāvēja tikai viņā, kā slimība, un ka tad, kad viņš no tās izveseļosies, Odetes rīcība, skūpsti, kurus viņa kādam varētu būt sniegusi, atkal kļūs tikpat nekaitīgi kā daudzu citu sieviešu rīcība.
Taču atziņa, ka Svana šī brīža mokošās ziņkāres cēlonis ir tikai viņā pašā, nenoveda viņu pie secinājuma, ka būtu saprātīgi to neuzskatīt par svarīgu un nedarīt visu iespējamo, lai to apmierinātu. Jo Svans tieši tobrīd sasniedza vecumu, kura filozofija – sakrizdama ar dotā laikmeta filozofiju un sakrizdama arī ar tās vides filozofiju, kurā Svans bija daudz pavadījis laiku, un ar princeses Delomesas aprindu filozofiju, kurā bija pieņemts, ka cilvēks ir inteliģents tiktāl, ciktāl viņš par visu šaubās un kurā par īstu un neapšaubāmu uzskata tikai katra atsevišķa indivīda gaumi, – vairs nebija jaunības filozofija, bet gan pozitīvistiska, gandrīz medicīniska filozofija, kas piemīt cilvēkiem, kuri tā vietā, lai savu centienu objektus padarītu ārējus, cenšas no jau aizritējušajiem dzīves gadiem destilēt kādu nemainīgu ieradumu un kaislību pārpalikumu, kuru viņi var uzskatīt par sev raksturīgu un paliekošu un kuram viņi turpmāk mērķtiecīgi pielāgo izvēlēto dzīvesveidu tā, lai šie ieradumi un kaislības tiktu apmierinātas. Svanam likās prātīgi savā dzīvē ierādīt vietu ciešanām, kuras viņam radīja neziņa, ko Odete bija darījusi, tāpat kā viņš dzīvē ierādīja vietu ekzēmas saasināšanās epizodēm, kuras izraisīja mitrais klimats; un viņam likās prātīgi savā budžetā atvēlēt ievērojamu naudas summu, lai iegūtu informāciju par Odetes ikdienas gaitām, bez kuras viņš justos nožēlojami, tieši tāpat kā viņš atvēlēja līdzekļus citām nodarbēm, par kurām viņš zināja, ka tās sagādās baudu – vismaz, pirms viņš iemīlējās, – kā, piemēram, kolekcionēšanai un laba ēdiena baudīšanai.
No franču valodas tulkoja un sagatavoja A. Irbe.