Vai Svētie Raksti un Baznīcas Tradīcija teoloģiski pamato patriotisma tikumu un nosaka, kādam ir jāizskatās kristīgam patriotismam?[1]
Vēstulē Galatiešiem svētais apustulis Pāvils apraksta saites, kas izriet no ticības Kristum, un saka tā: “Nav ne jūda, ne grieķa, nav verga, ne brīvā, nav ne vīrieša, ne sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū” (Gal. 3:28). Daži piesauc šo citātu kā argumentu, kas apstiprina, ka Evaņģēlijs nojaucot arī atšķirību starp tautām.
Līdz ar to patriotisms esot “vecā cilvēka” un pirmgrēka ievainotās pasaules palieka. Globālisms un vispārējā brālība šādā perspektīvā šķiet labāk atbilstoša Evaņģēlija garam. Savukārt kardināls Stefans Višiņskis bez jebkādas šaubīšanās teica, ka patriotisms ir viscaur kristīga attieksme, – galu galā tas nav nekas cits kā tēvzemes mīlestība. Vēl vairāk, pat nacionālisms – saskaņā ar Tūkstošgades Primātu[2] – ir kristīga mīlestība pret paša tautu. Tātad – vai patriotisms iederas Evaņģēlija loģikā, vai arī tā ir tikai faktiskā realitāte, kuru Dievs vienkārši pieļauj?
Tautu pastāvēšana Radīšanas kārtībā
Tie kristieši, kuri atbalsta globalizāciju un vispārējo brālību (šīs idejas parādījās Baznīcas Maģistērijā Jāņa XXIII pontifikāta laikā), bieži norāda, ka atsevišķu tautu rašanās esot saistīta ar stāstu par Bābeles torni. Sadalīšanās dažādās valodās un tautās esot lepnības grēka sekas. Tomēr Bībeles stāstījumā tautu un valodu sadalīšanās apraksts atrodas pirms mēģinājuma celt Bābeles torni. Bībeles tekstā ir norādīts, ka tautas un valodas izceļas no Noasa pēctečiem (skat. Radīšanas grāmatas desmito nodaļu). Pats tautu pastāvēšanas fakts tātad ir ierakstīts sākotnējā pasaules kārtībā; savukārt mēģinājums uzcelt Bābeles torni (kuru Dievs pārtrauc) drīzāk norāda uz grēka sekām cilvēku savstarpējās saziņas jomā.
Vecajā Derībā tautiskuma ideja ir ļoti stipri jūtama. Dievs ne tikai respektē tautu eksistenci, bet pat izvēlas un izrāda labvēlību dažām no tām, bet uz citām dusmojas. Neraugoties uz to, Svētie Raksti saka, ka Jahve ir vienīgais Dievs, visu tautu Kungs – arī to, kuras Viņu nepazīst vai noraida. Vēl vairāk, Bībeles stāstījumā var atrast norādes uz to, ka Dievs ieceļ sargeņģeļus ne tikai atsevišķiem cilvēkiem, bet arī veselām tautām. Dāniēla grāmatā atrodams mājiens uz to, ka lielais Priekšnieks Mihaēls (Miķelis) – identificēts kā erceņģelis Miķelis – ir īpašs Israēla tautas aizstāvis (skat. Dan. 10:13,21). Kristīgā tradīcija precizē, ka Jaunās Derības laikos erceņģelis Miķelis ir kļuvis par jaunās izredzētās tautas – Baznīcas – aizbildni.
Un tomēr Baznīca sniedzas pāri tautu robežām. Vai tas nenozīmē, ka Evaņģēlija loģika iznīcina nāciju un valstu robežas? Bet ko lai tad saka par Baznīcas vēstures epizodēm, kurās Dievs, šķiet, turpina rīkoties īpašā veidā katrā atsevišķā tautā? Galu galā Polijas vēsturē ir Baznīcas atzīti notikumi kuros, piemēram, Vissvētākā Jaunava Marija parāda īpašu mīlestību poļu tautai.
No ticības viedokļa raugoties, saites, kas vieno kristiešus, patiešām ir spēcīgākas un saistošākas par jebkurām citām. Taču Evaņģēlijs – pasludinot, ka kristieši ir brāļi, jo viņiem ir viens Tēvs Debesīs – neatceļ asins saites, bet gan norāda, ka tās nevar būt svarīgākas par ticības saitēm. Tādēļ ticība Kristum var sašķelt pat ģimenes locekļus (skat. Mt. 10:35-37). Tāpat arī kristīgās pasaules vienotība neiznīcina nacionālās atšķirības, bet gan ievieš saskaņu starp tām.
Pēc šīs loģikas kristietības vēsturē radās ideja par Christianitas – kristīgo sabiedrību, kas tomēr nekad nav centusies izdzēst atšķirības starp tautām. Tādēļ Baznīca vienmēr ir uzskatījusi, ka patriotisms izriet no Ceturtā Dieva baušļa un ir īpašs veids, kā to pildīt. Tāpēc tas, kurš nemīl savu dzimteni, pārkāpj Dieva bausli. Šo viedokli cita starpā pauda arī sv. Akvīnas Toms, kurš savā darbā Teoloģijas Summa mācīja, ka cilvēkam ir pienākums godāt ne tikai Dievu, bet arī savus vecākus un dzimteni. Otrajā vietā aiz Dieva ir mūsu vecāki un dzimtene, jo mēs esam no viņiem dzimuši un tajā auguši. Tāpēc pēc pienākuma pret Dievu cilvēka vislielākais pienākums ir pret saviem vecākiem un dzimteni (STh. II-II, q. 101, a. 1).
Kristieša dabiskais un pārdabiskais pienākums
No katoliskas loģikas viedokļa raugoties un aplūkojot dzimtenes jautājumu globālā kontekstā, mums ir jāuztur harmonija starp diviem elementiem: mīlestību pret tēvzemi un tiekšanos pēc visu tautu vienotības. Ne galējs nacionālisms, ne nacionālais izolacionisms nav Dievam tīkamas idejas, taču arī globālisms, kas iznīcina nacionālo identitāti, ir kristietībai svešs. Tautu vienotībai būtu jābūt ticības vienotības rezultātam. Patiesa vienotība nevar rasties no sekulāras un globālistiskas universālās brālības idejas; tā var tikt realizēta tikai Baznīcas ietvaros, iekļaujot tajā visus cilvēkus un tautas.
Katoliskā teoloģija ne tikai vispārīgi definē līdzsvaru starp to, kas ir individuāls un atšķirīgs, un to, kas ir kopīgs. Daži teologi norāda, ka visa radība nes sevī tās Radītāja – Trīsvienīgā Dieva – nospiedumu un līdzību. Tāpat kā Dievā ir trīs Personas, kas nav vienādas, bet ir pilnīgi vienotas, tā arī Viņa darbos ir jābūt spriedzei starp daudzveidību un vienotību.
Tautas nav jāiznīcina – to daudzveidība ir Dieva radības bagātības izpausme. Tām jābūt atšķirīgām, bet šajā atšķirībā tām jābūt vienotām – nevis caur kādu ideju vai ārējām attiecībām, bet gan caur katoliskās ticības būtību un substanci. Tādēļ atkārtosim: galējs nacionālisms, kas novests līdz pat naidam pret citām tautām, ir pretrunā ar Evaņģēliju; tāpat arī globālisma gars, kas iznīcina nacionālo daudzveidību, ir nesavienojams ar Kristus Garu.
Tātad tēvzemes mīlestība jeb patriotisms ir ne tikai dabisks, bet arī pārdabisks kristieša pienākums. Saskaņā ar Baznīcas mācību, patiesa tautu vienotība tiek panākta, nevis likvidējot to identitāti, bet gan apvienojot tās vienā Kristus Miesā.
Pielikums: Sv. Akvīnas Toma Teoloģijas Summa (II-II) par pienākumiem pret vecākiem un tēvzemi
101. jautājums: Par svētbijības tikumu jeb pietāti (pietas)
Pēc reliģijas mums jāapsver svētbijība, kuras izskatīšana par acīmredzamiem padarīs tai pretējos netikumus. Attiecībā uz svētbijību rodas četri izpētes punkti:
Pirmkārt, uz ko svētbijība attiecas?
Otrkārt, ko svētbijība liek dot citiem?
Treškārt, vai svētbijība ir īpašs tikums?
Ceturtkārt, vai no svētbijības izrietošie pienākumi būtu jāatmet reliģijas dēļ?
1. artikuls: Vai svētbijības pienākums attiecas uz noteiktiem cilvēkiem jeb personām?
1. iebildums: Šķiet, ka svētbijība neattiecas uz konkrētiem cilvēkiem. Jo Augustīns (De Civ. Dei X) saka, ka svētbijība patiesībā nozīmē Dieva pielūgšanu, ko grieķi apzīmē ar terminu eusebeia [dievbijība]. Taču Dieva pielūgšana nenozīmē attiecības ar cilvēkiem, bet tikai ar Dievu. Tāpēc svētbijība neattiecas uz konkrētiem cilvēkiem.
2. iebildums: Tālāk Gregors saka (Moral. I): “Svētbijība savā dienā sagādā mielastu, jo tā piepilda sirds dziļākos nostūrus ar žēlsirdības darbiem.” Bet žēlsirdības darbi ir jāveic attiecībā pret visiem, saskaņā ar Augustīnu (De Doctr. Christ. I). Tāpēc svētbijība neattiecas uz kādām īpašām personām.
3. iebildums: Turklāt cilvēku lietās pastāv daudzas citas savstarpējas attiecības, ne tikai radniecības un pilsonības attiecības, kā norāda Filozofs [Aristotels] (Ētika VII, 11 un 12), un uz katru no tām balstās sava veida draudzība, kas, saskaņā ar 2. Tim. 3:5 skaidrojumu, šķiet, ir svētbijības tikums: “Patiesi šķiet svētbijīgi.” Tāpēc svētbijība neattiecas tikai uz radiniekiem un līdzpilsoņiem.
Pretēji tam, Tullijs [Cicerons] saka (De Invent. II), ka tieši ar svētbijību mēs pildām savu pienākumu pret radiniekiem un tēvzemes labvēļiem un uzticīgi viņiem pakalpojam.
Es atbildu, ka cilvēks kļūst par citu cilvēku parādnieku dažādos veidos, atkarībā no viņu dažādajām izcilībām un dažādajiem labumiem, kas no viņiem saņemti. Abos gadījumos Dievs ieņem pirmo vietu, jo Viņš ir visaugstākais un ir mūsu pirmais esības un pārvaldības princips. Otrkārt, mūsu esības un pārvaldības principi ir mūsu vecāki un tēvzeme, kas mūs ir gan dzemdinājuši, gan barojuši. Līdz ar to pēc Dieva cilvēks galvenokārt ir parādnieks saviem vecākiem un savai tēvzemei. Tādēļ, tāpat kā reliģija nozīmē pielūgt Dievu, svētbijība nozīmē otrām kārtām godāt vecākus un tēvzemi.
Godāšana, kas pienākas vecākiem, ietver visu radinieku godāšanu, jo mūsu radinieki ir tie, kas cēlušies no tiem pašiem vecākiem, saskaņā ar Filozofa [Aristotela] teikto (Ētika VIII, 12). Godāšana, kas pienākas vecākiem, ietver cieņas izrādīšanu līdzpilsoņiem un visiem tēvzemes draugiem. Tādējādi svētbijība pirmām kārtām attiecas uz šiem cilvēkiem.
Atbilde uz 1. iebildumu: Lielākais ietver sevī mazāko. Tāpēc Dievam pienākošā pielūgsme kā kaut ko sevišķu ietver sevī arī godāšanu, kas pienākas mūsu vecākiem. Tāpēc ir rakstīts (Mal. 1:6): “Ja nu Es esmu tēvs, kur tad nu ir Man parādāmais gods?” Līdz ar to vārds “svētbijība” attiecas arī uz Dieva pielūgsmi.
Atbilde uz 2. iebildumu: Kā saka Augustīns (De Civ. Dei X), “vārds “svētbijība” tautas valodā bieži tiek lietots saistībā ar žēlsirdības darbiem; es uzskatu, ka iemesls tam ir fakts, ka pats Dievs ir paziņojis, ka šie darbi Viņam ir patīkamāki par upuriem. Šis ieradums ir novedis pie vārda “svētbijīgs” [pius] attiecināšanas uz Pašu Dievu”.
Atbilde uz 3. iebildumu: Attiecības ar radiniekiem un līdzpilsoņiem vairāk nekā citas attiecības ir saistītas ar mūsu esības principiem; tāpēc vārds “svētbijība” tām ir piemērotāks.
3. artikuls: Vai svētbijība ir īpašs, no citiem atšķirīgs tikums?
1. iebildums: Šķiet, ka svētbijība nav īpašs, no citiem atšķirīgs tikums. Jo kalpošana un cieņas izrādīšana jebkuram nāk no mīlestības. Taču tā attiecas uz svētbijību. Tāpēc svētbijība kā tikums nav atdalāma no žēlsirdības.
2. iebildums: Turklāt reliģijai ir raksturīgi pielūgt Dievu. Bet svētbijība arī pielūdz Dievu, saskaņā ar Augustīnu (De Civ. Dei, X). Tātad svētbijība nav atšķirama no reliģijas.
3. iebildums: Turklāt svētbijība, kas parāda godu tēvzemei un pilda pienākumus pret to, šķietami ir tas pats, kas tiesiskais taisnīgums [iustitia legalis], kas tiecas uz kopējo labumu. Taču tiesiskais taisnīgums, saskaņā ar Filozofa [Aristotela] teikto (Ētika V, 1, 2), ir vispārējs tikums. Tātad svētbijība nav īpašs tikums.
Pretēji tam, Tullijs [Cicerons] (De Invent. II), uzskata to par taisnīguma sastāvdaļu.
Es atbildu, ka īpašs tikums ir tāds, kas uz savu objektu raugās kādā īpašā aspektā. Tā kā taisnīguma būtība ir dot otram to, kas viņam pienākas, tad visur, kur ir kāds īpašs aspekts, kādēļ kaut kas personai pienākas, tur pastāv īpašs tikums. Mēs esam īpašā veidā parādā tam, kas ir mūsu dabiskais esības un pārvaldības princips. Uz šo principu attiecas svētbijība, ciktāl tā parāda godu un pilda pienākumus pret vecākiem un tēvzemi, kā arī pret tiem, kas ar tiem ir saistīti. Tātad svētbijība ir īpašs tikums.
Atbilde uz 1. iebildumu: Tāpat kā reliģija ir ticības, cerības un žēlsirdības apliecinājums, kurā cilvēks ir pirmām kārtām vērsts uz Dievu, tā arī svētbijība ir žēlsirdības apliecinājums, ko mēs izrādām pret saviem vecākiem un tēvzemi.
Atbilde uz 2. iebildumu: Dievs ir mūsu esības un pārvaldības princips daudz izcilākā veidā, nekā tēvs vai tēvzeme. Tādēļ reliģija, kas pielūdz Dievu, ir atšķirīgs tikums no svētbijības, kas godina vecākus un tēvzemi. Bet lietas, kas attiecas uz radībām, tiek pārnestas uz Dievu kā uz izcilības un cēloņsakarības virsotni, kā saka Dionīsijs (Div. Nom. I). Tāpēc svētbijība apzīmē Dieva pielūgšanu izcilākajā nozīmē, tāpat kā Dievs visizcilākajā nozīmē tiek saukts par Mūsu Tēvu.
Atbilde uz 3. iebildumu: Svētbijība attiecas uz tēvzemi tiktāl, ciktāl tā ir mūsu esības princips; savukārt tiesiskais taisnīgums skar mūsu tēvzemes labumu, ciktāl tas atbilst kopīgajam labumam. Tādēļ tiesiskais taisnīgums pēc sava rakstura ir vairāk vispārējs tikums, nekā svētbijība.
[1] Tēvs Jans Strumilovskis (Jan Strumiłowski), OCist. ir poļu katoļu priesteris, cisterciešu ordeņa mūks un habilitētais teoloģijas doktors. Raksta oriģināls (publicēts žurnālā Polonia Christiana) ir atrodams šeit: https://pch24.pl/o-jan-strumilowski-patriotyzm-i-chrzescijanstwo. No poļu valodas tulkojis Juris Rudevskis.
[2] Par primātu (latīņu val. primas, ģen. primatis) Katoļu baznīcā sauc noteiktas bīskapijas (diecēzes) bīskapu (parasti – arhibīskapu), kuram vēsturisku iemeslu dēļ ir atzīts goda prioritātes statuss pār citiem bīskapiem attiecīgajā valstī vai Baznīcas provincē. Viņa sēdeklis ne vienmēr atrodas galvaspilsētā. Piemēram, Francijā primāti ir Lionas un Ruānas arhibīskapi. Spānijā – Toledo arhibīskaps. Ungārijā – Estergomas arhibīskaps. Polijā – Gņezno arhibīskaps. Par “Tūkstošgades Primātu” (Prymas Tysiąclecia) Polijā sauc Stefanu Višiņski (Stefan Wyszyński), kurš no 1948. gada līdz savai nāvei 1981. gadā bija Gņezno un Varšavas arhibīskaps (kopš 1953. gada – arī kardināls). Nosaukums ceļas no tā, ka viņa amata pilnvaru laikā, 1966. gadā, Polija svinēja savas kristīšanas tūkstošgadi. (Tulk. piez.)