“Īsu brīdi viņa sejā un stāvā pavīd kaut kas tik trausls, par ko visos laikos tiek sodīti tie,
kas atļaujas paturēt savu “es” varas priekšā. Ne jau sava spēka dēļ cilvēki top varoņi – lai gan top arī tādēļ, – par varoņiem visbiežāk kļūst tie, kas nespēj aizmālēt savu trauslumu ar iedomātu bravūru.”
Inga Ābele, Klūgu mūks
Latvijas sabiedrības atmiņu telpā kā neapstrīdami pozitīvie varoņi nostiprinājušies tādi cilvēki, kuriem ir nopelni latviešu tautas saglabāšanā un likteņa veidošanā, sākot jau ar nacionālās kustības aktīvistiem 19. gadsimta otrajā pusē. Tās ir gan militārpersonas, kuras karojušas par Latvijas neatkarību, gan sabiedriskie un valsts darbinieki, kuri veicinājuši un stiprinājuši nacionālas valsts attīstību, dažādi literāti, valodnieki, izdevēji un skolotāji, kuri ieguldījuši latviešu valodas un kultūras attīstībā, arī mākslinieki, mūziķi, arhitekti un citi talantīgi cilvēki. Apkopojošu ieskatu par šādiem cilvēkiem sniedz, piemēram, laikraksta Latvijas Avīze un tīmekļa portāla Apollo veidotā 2004. gada aptauja par visu laiku ievērojamākajām Latvijas personībām. Kā īpašas personības, kas darbojušās pāri savu profesiju robežām, šajā sarakstā minēti Žanis Lipke (kategorija – antifašists) un Gunārs Astra (latviešu cilvēktiesību cīnītājs).[1] Lasot šo sarakstu, redzam, kā nacionālā kolektīvā atmiņa, kas kļuvusi par daļu no saliedējošās latvieša identitātes, fokusējas uz cildeno un slavējamo tautas vēstures daļu, atrodot tajā atdarināšanas cienīgus paraugus. Atmiņas par šiem cilvēkiem tiek saglabātas pieminekļos un muzejos.
Negatīvā atmiņu telpa ir veidojusies plašāka. Tā aptver ne tikai zināmākos tautas nodevējus un kolaborantus kā Augustu Kirhenšteinu, Arvīdu Pelši vai Vili Lāci,[2] bet arī ārēja apdraudējuma nesējus. Jāatzīst, ka nenotikušās lustrācijas dēļ[3] vairuma kolaborantu izvērtēšana un integrēšana kolektīvajā atmiņā nenotiek. Piemēram, informāciju par žurnālista Lato Lapsas veidoto izstādi “Kolaboracionisms un kolaboracionisti” (2024), kurā uzrādītas arī sabiedrībā zināmas, joprojām aktīvas un pat ar valstiskiem apbalvojumiem godinātas personas, publicēja tikai Latvijas Avīze,[4] NRA[5] un Ogrenet[6] ziņu portālos, kur tikai pēdējā redzami attēli ar konkrētām personām un vārdiem. Kolaborantu vietā negatīvo tēlu lomu kolektīvajā uztverē biežāk ieņem tā brīža aktīvie un redzamie politiķi, kuri mediju atspoguļoto skandālu un neizdarību gaismā ieguļas tautas atmiņā kā korumpēti līdzekļu izsaimniekotāji.
Visticamāk, tieši nenotikušās lustrācijas dēļ negatīvajā atmiņu telpā ar daudz lielāku vieglumu tiek operēts ar starptautiski atzītiem masu slepkavām un totalitāru režīmu vadītājiem. Tieši starptautiski atzītie negatīvie piemēri ir tie, kas nosaka arī lokālās interpretācijas un vērtējumus. Daļēji tas tā veidojies arī tāpēc, ka tādu vēsturisku personu kā Ādolfa Hitlera un Josifa Staļina noziegumi traģiski ietekmējuši arī mūsu tautas likteni. Līdztekus skaidrajiem pozitīvajiem un negatīvajiem varoņiem ir arī virkne vēsturisku personu, kuras uztver neviennozīmīgi, jo tās ir ne tikai sniegušas ieguldījumu latviešu kultūras un politikas attīstībā, bet arī padevušās okupācijas varai vai sadarbojušās ar to. Tādi, piemēram, ir Kārlis Ulmanis, Andrejs Upīts, Anna Sakse un daudzi citi.
Neviennozīmīgais vērtējums par bijušo Latvijas prezidentu Kārli Ulmani sabiedrībā formējies pakāpeniski. Pozitīvā vērtējuma pamatā ir Ulmaņa loma valsts dibināšanā, Neatkarības kara laikā un jo īpaši Latvijas saimnieciskajā un nacionālajā uzplaukumā. Tāpēc sabiedriskās domas aptaujās Ulmanis mēdz atrasties pozitīvi vērtēto vēsturisko personību saraksta augšgalā. Negatīvo vērtējumu rada 1934. gada 15. maija apvērsums un autoritārā režīma gadi, lai gan daļā sabiedrības par “zelta laikmetu” tiek uzskatīti arī tie.[7] Negatīvo vērtējumu Ulmanis saņem arī par publisko aicinājumu tautai nepretoties iebrucējiem.
Dalīta attieksme izveidojusies pret filozofu un revolucionāru Kārli Marksu, kura kopā ar Frīdrihu Engelsu izstrādātās doktrīnas kļuva par idejisko bāzi arī komunistiskajam režīmam PSRS. Ja vēl pirmajos neatkarības gados attieksme pret marksismu šī iemesla dēļ Latvijā bija pašsaprotami negatīva, tad ar laiku domas sāka dalīties, jo marksisms ārpus PSRS bija attīstījies jaunos virzienos. Rietumu neomarksisms mūsdienās ir kļuvis par neatņemamu sociālo un humanitāro zinātņu sastāvdaļu. Redzamākais klasiskā marksisma un K. Marksa ideju apoloģēts Latvijas intelektuālajā vidē ir Latvijas Universitātes profesors un politologs Juris Rozenvalds, kura pozitīvie uzskati par marksismu un tā ietekmi[8] parādās gan mediju telpā,[9] gan tiek mācīti studentiem. “Demonizētais Markss tagad dabū par visu, viņam tiek uzkrauta atbildība par gandrīz visiem aizvadītā gadsimta grēkiem, it īpaši tiem, kurus pastrādāja padomju totalitārisms, rakstīja Rozenvalds 2008. gadā.[10] Neomarksisma un kreiso ideju popularitāte ar laiku pieaugusi Latvijas jauniešu un aktīvistu vidū.[11] Viņi atdarina marksisma pieaugošo popularitāti Rietumu jauniešu vidu[12] un paši nav piedzīvojuši laiku, kad marksismu cieši saistīja ar Padomju Savienību un gulagiem. Neomarksisma idejas bieži sastopamas arī laikmetīgās mākslas vidē.[13] Uzskatu atšķirības un sadursmes sabiedrībā par šo tēmu rodas no divu veidu interpretācijām. Daļa sabiedrības marksismu joprojām redz kā revolucionāru ideoloģiju ar bīstamām sekām,[14] kas likumsakarīgi noved līdz komunistisko režīmu upuriem, kamēr citi to uzskata par brīvības, taisnīguma, vienlīdzības un progresa iedvesmotāju.
Varoņu un neliešu izmantojums aktualitāšu analīzē
Visi vēlas, lai sabiedrības saliedētība būtu lielāka un tās panākšanai tiek lietoti dažādi līdzekļi, tostarp visiem kopīgu varoņu meklēšana. Tomēr šajos meklējumos gadās aizrauties un tas rada dažādas problēmas. Ne tikai soctīklu komentāros, kuros izteiksmes forma ir salīdzinoši brīva un emocijas sakāpinātas, bet arī medijos sastopami teksti, kuros, lai piesaistītu publiku vai veiksmīgāk izklāstītu domu, kā atskaites punkti izmantoti tēli no kolektīvās atmiņas. Lai būvētu, sakārtotu un vienkāršotu pasaules telpu, analizējot politiskās un citas aktualitātes, operē ar Latvijas un ārvalstu vēsturiskajām personām. Latvija atrodas divu lielvaru – Amerikas un Krievijas – informatīvās ietekmes zonā, tāpēc šo abu valstu vadītājus V. Putinu un D. Trampu uztver kā vēsturisku personību idejiskos pēctečus un iesaista plašākā salīdzinājumu ķēdē. Tā, piemēram, attiecības starp Trampu un Putinu vēsturnieka un politologa Kārļa Daukšta vērtējumā esot līdzīgas Hitlera un Staļina attiecībām,[15] bet Vaira Vīķe-Freiberga norāda uz Putina saistību ar Staļinu un Pēteri I.[16] Visticamāk, šie piemēri tiks izmantoti arī vēlāk, kad pašreizējo līderu valdīšanas laiks jau būs iegūlies vēsturē.
Daudzi starptautiskie salīdzinājumi nav unikāli Latvijas videi, bet ieplūst mūsu domāšanas telpā, pārņemot citu valstu mediju interpretācijas un domāšanas veidu. Ietekmīgākos politiskos līderus un viņu rīcība nemitīgi apspriež, tāpēc izmanto nevis vienu, bet veselu virkni dažādu salīdzinājumu. Tramps ir ticis nosodoši salīdzināts gan ar Hitleru, gan Musolīni, gan Mao,[17] bet slavinoši, piemēram, ar vienu no ASV dibinātājiem Bendžaminu Franklinu[18] vai septīto ASV prezidentu Endrjū Džeksonu.[19] Arī šībrīža valstu līderus piemēra kā šablonus citu valstu politikām.[20] Laikraksts The New York Times, mēģinot saviem lasītājiem pastāstīt par Austrumeiropas politiku, 2017. gadā publicēja rakstu, kurā centās identificēt Austrumeiropas “Trampus”. Šajā rakstā par Latvijas Trampu nodēvēts Aivars Lembergs,[21] bet toreiz izteiktais Čehijas premjerministra Andreja Babiša salīdzinājums ar Trampu[22] no jauna aktualizējās parlamenta vēlēšanu kontekstā šī gada oktobrī.
Latvijas vietējo notikumu analīzi pastiprināti ietekmē kaimiņos esošās karojošās Krievijas faktors. Pēc 2022. gada Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Putinu kā negatīvo tēlu un Kremli kā biedinošu diagnozi arvien biežāk piesauc pilnīgi visu politisko uzskatu latvieši, kas norāda ne tik daudz uz sabiedrību vienojošu izpratni par draudošajām briesmām, cik uz zināmu spriestspējas paralīzi un nespēju izskaidrot notikumus ar vietējo procesu palīdzību. Jāatzīmē gan, ka negatīvs vērtējums par Krievijas diktatoru pastāv jau sen.[23] Režisors Viesturs Kairišs Rīgas mēru Nilu Ušakovu intervijā kritiski nosaucis par mazo Putinu jau 2012. gadā,[24] bet deputāts Olafs Pulks – 2016. gadā.[25] Īpaši ar šo salīdzināšanas metodi aizrāvies žurnālists Aivars Ozoliņš, kurš caur Putina ietekmes prizmu skatījies uz ļoti dažādiem notikumiem, sākot ar Laimdotas Straujumas retoriku un beidzot ar neseno Alvja Hermaņa partijas dibināšanas pieteikumu.[26]
Tautas uztverē nostiprinājušās personību salīdzinājuma formas kā kritika nereti ieraugāma piketos. Plakāta formāts pieprasa skaidru un lakonisku vizuālu vēstījumu, tāpēc tajos mēdz parādīties interpretatīvi vienkāršojumi. Tā, piemēram, Ogres mērs Egils Helmanis tika salīdzināts gan ar Viktoru Orbānu, gan ar Putinu piketā pret Ogres novada muzeja direktores un muzeja galvenā vēsturnieka atstādināšanu no amata.[27]
Trampa kā negatīvā tēla izmantojums biežāk bijis raksturīgs kreisajiem vai liberālajiem politiskajiem spēkiem, taču ne vienmēr. Tā pārsvarā konservatīvi noskaņotais žurnālists Bens Latkovskis savā rakstā velk paralēles starp Aināra Šlesera un Trampa politiku, veltot kritiku abiem.[28]
Apzinoties šīs domāšanas telpas īpatnības, ir gadījumi, kad paši politiķi vai citas publiski redzamas personas sevi salīdzina ar kādu no starptautiskajiem līderiem. Aināra Šlesera un Egila Helmaņa salīdzinājumi ar Trampu un Orbānu nav radušies tukšā vietā. Helmanis salīdzinājumu ar Orbānu izpelnījās pēc Ogres tilta izgaismošanas Ungārijas karoga krāsās, jo pauda solidaritāti ar Ungārijā pieņemto likumu par bērnu aizsardzību no LGBTQI+ satura,[29] bet Šlesers ar partijas “Latvija Pirmajā vietā” izveidi.[30] Ja Šlesera gadījumā pielīdzināšanās Trampam turpinās joprojām,[31] tad Helmaņa un citu Nacionālās Apvienības biedru[32] pašsalīdzināšanās ar Orbānu ir apstājusies. Ungārijas politiku Latvijas sabiedrībā šobrīd uztver negatīvi saistībā ar to, ka valsts turpina sadarbību ar Krieviju un bloķē Ukrainu atbalstošus lēmumus Eiropas Parlamentā. Arī Tramps saņēmis asu kritiku savas ilgstoši pielaidīgās attieksmes pret Putinu dēļ, taču tas Trampa popularitāti Šlesera partijas biedru vidū ietekmējis maz.
Salīdzināšana un drošības jautājumi
Zīmīgs salīdzināšanas gadījums atrodams organizācijas “Gribu palīdzēt bēgļiem” darbinieces Ievas Raubiško aizstāvības runā tiesā, kas tika publicēta medijos dienu pirms sprieduma pasludināšanas. Spriežot pēc runas autores ieraksta sociālajos tīklos,[33] teksta publiska izplatīšana iecerēta jau iepriekš, lai pievērstu notiekošajam plašāku sabiedrības uzmanību. Ieva Raubiško tika apsūdzēta par to, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniegusi apzināti nepatiesu informāciju par Sīrijas pilsoņu grupas nelegālu atrašanos Latvijā, lai radītu pamatu patvēruma piešķiršanai sīriešiem.Runas noslēgumā atrodama atsauce uz Žani Lipki: “Par šīm pašām vērtībām [vispārcilvēciskām un kristīgām – K. P.]un tiesībām Otrā pasaules kara laikā stāvēja arī Žanis Lipke, glābjot ebrejus. Viņam izdevās izglābt ~55 ebreju tautības cilvēkus. Filmā “Tēvs Nakts” Žanis Lipke pēc ebreju masu slaktiņa pieredzēšanas Rumbulas mežā saka: “Vajag [izglābt] vairāk, vajag vairāk.””[34]
Nenoliedzot, ka paralēļu vilkšanai ir zināms pamats (arī Žanis Lipke pārkāpa tā brīža likumus ar nodomu glābt cilvēku dzīvības) kolektīvās atmiņas varoņa piesaukšanai kā savas rīcības motīva pamatojumam tomēr ir arī citas no šāda spēcīga salīdzinājuma izrietošas blaknes. Atbilstoši analoģijai, Latvijas likumdošana būtu jāsalīdzina ar nacistiskās Vācijas likumiem, “migrantu atgrūšanas prakse” – ar genocīdu, vietējie ebreji – ar hibrīdkarā izmantotiem sīriešiem, kuri atbēguši līdz Latvijas robežai no vairāk kā 4000 km attālas vietas, bet algoti un apmācīti bēgļu organizāciju darbinieki – ar ebreju slēpējiem, kuriem bija jāapzinās, ka nāksies gadiem ilgi atteikties no ierastās dzīves, dzīvot pastāvīgās bailēs no aresta, spīdzināšanas un nogalināšanas, kā arī riskēt ar savu tuvinieku dzīvībām.
Savukārt I. Raubiško piebilde par filmu un tās varoņa vārdiem liek aizdomāties par, iespējams, neapzināto mēģinājumu veidot saikni tieši ar spēcīgo kolektīvā atmiņā glabāto tēlu, nevis ar konkrētu vēsturisku personu (Dāvja Sīmaņa filma “Tēvs Nakts” ar panākumiem izrādīta gan kino, gan Latvijas Televīzijā). Turklāt Sīmaņa filmas teksts “Vajag vairāk, vajag vairāk” šķiet iedvesmots nevis no Ž. Lipkes biogrāfijas, bet tieši pārcelts no pasaulslavenās amerikāņu režisora Stīvena Spīlberga filmas “Šindlera saraksts”.
Salīdzināšanas metode, ja piemērs ir tāls no esošās situācijas un būtiskos aspektos atšķirīgs, manuprāt, nevis paskaidro notikumu, bet gan “aizskaidro” to prom. Turklāt šāda lielu varoņu piesaukšana ne tikai neko nemaksā, bet arī pati par sevi neko nepierāda. Atcerēsimies, ka pat Ādolfs Eihmans tiesas prāvā par savas rīcības iedvesmotāju nosauca Imanuelu Kantu. I. Raubiško gadījumā, manuprāt, būtu vērtīgāk apdomāt samilzušo konfliktu, kāds radies, meklējot samērīgumu starp valstu iedzīvotāju un nelegālo migrantu drošību un labklājību.[35] Tā ir daļa no ilgstošas un plašākas juridiskas debates, kuru kopš 2002. gada Eiropas Savienības līmenī regulē tā sauktā ES Atbalsta direktīva (Facilitation Directive)[36] un kuras mērķis ir novērst cilvēku tirdzniecību un nelegālu imigrāciju, vienlaikus diferencējot kriminālu cilvēku kontrabandu un cilvēktiesību aspektus. Turklāt, lai gan Raubiško intervijā atsaucas uz mērķi likt Latvijai ievērot augstākstāvošas ES likumu normas, viņa pati tās ir pārkāpusi, organizējot palīdzību ieceļošanai ES dalībvalsts teritorijābez atbilstošas atļaujas.[37]
Kāds cits interesants salīdzināšanas gadījums, kura centrā izvirzījušies valsts drošības jautājumi, publicēts saistībā ar kreiso aktīvistu vārdā Vladislavs Romaņenko. Jaunais vīrietis šogad tika izraidīts no Latvijas saskaņā ar Valsts drošības dienesta lēmumu par “komunistisko ideju izplatīšanu, kas ir pretrunā Satversmei, par saistību ar ārvalstu ekstrēmistiskām organizācijām un darbībām, kas apdraud Latvijas nacionālo drošību un sabiedrisko kārtību”.[38] Esejā ar spilgtu nosaukumu “Vai drošības dienests izraidītu arī Raini?” šo notikumu analizē ilgus gadus Zviedrijā dzīvojošs “radikāli labējās”[39] politikas pētnieks Pēteris F. Timofejevs. Salīdzinājuma nepieciešamība rakstā skaidrota šādi: “Kas zina – varbūt, ja Rainis dzīvotu mūsdienās un būtu citas valsts pilsonis, kurš saglabājis savu interesi par kreisajām idejām, VDD jau sen būtu rekomendējis iekšlietu ministram iekļaut dzejnieku to ārzemnieku sarakstā, kuriem Latvijā iebraukt aizliegts.”[40] Pat ja šis salīdzinājums plašāku rezonansi neizpelnījās, mēģinājums šādi aizstāvēt Romaņenko ir uzmanības vērts. Tas konfrontē sabiedrības atmiņā nostiprinājušos Raini – nozīmīgu dzejnieku, dramaturgu, izglītības ministru, tulkotāju un ievērojamu latviešu literārās valodas attīstītāju ar Raini revolucionāru, sociālistu un cietumnieku. Šāds Romaņenko salīdzinājums ar Raini šķiet tik neloģisks tāpēc, ka ne jau pēdējās īpašības ir tās, par kurām Raini novērtē – līdzīgi kā Ulmani ciena ne jau par apvērsumu vai par to, ka viņš padevās okupācijai. Raini ir bijis ierasts cildinoši salīdzināt ar latviešu nacionālās atmodas literātiem,[41] nevis ar sabiedrībai plašāk nezināmiem aizdomīgiem Krievijas pilsoņiem.
Jāatzīmē arī, ka Timofejevs rakstā Romaņenko uzskatu attaisnošanai izmanto jau iepriekš pieminēto marksisma apoloģētiku, sasaistot to ar Rietumu filozofiju (“Universitātēs, kurās māca politisko filozofiju, marksistiskās un postmarksistiskās idejas tiek ne tikai padziļināti iztirzātas lekcijās un apspriestas, par tām tiek rīkoti semināri, jo citādi nav iespējams pilnībā saprast mūsdienu kreisās ideoloģijas un moderno politisko un sociālo filozofiju”) un mēģinot nošķirt kreiso ekstrēmismu no kreisā libertārisma.
Secinājumi
Par pieaugošu tendenci veikt pārspīlētus un situācijas analīzei neatbilstošus salīdzinājumus jau 2017. gadā rakstījis žurnālists Māris Zanders rakstā “Jaunā eklektika”, kur viņš secina: “Esam kļuvuši slinki politikas (jo īpaši politisko oponentu) aprakstīšanā. Runa ir par tendenci raksturot vairākas politiskās tendences – piemēram, tās, kas asociējas ar Trampu un Putinu, – salīdzinājumā ar nacismu un/vai fašismu 20. gadsimta pirmajā pusē. [..]
Protams, situācijā, kad jāpauž savas antipātijas maksimāli sakāpināti, ir parocīgi lietot jēdzienus, kas automātiski asociējas ar milzu ļaunumu, tomēr tad arī jārēķinās, ka paņēmiens var darboties apgrieztā formā. Ja Tramps ir līdzīgs Hitleram, tad jau Hitlers arī tāds “Tramps” vien ir bijis. [..] Otrs iebildums izriet no pragmatiskākiem apsvērumiem. Proti, vēsturisku analoģiju lietošana ne tikai neko daudz nepasaka par mūsdienu reālijām, bet arī iemidzina. Piemēram, ja kāds politisks režīms mūsdienās tiek apzīmēts kā “protofašisms”, “kvazifašisms” vai līdzīgos gudri skanošos vārdos, tad mēs droši vien pieļaujam, ka analoģijas dod iespēju kaut ko diezgan droši prognozēt. Paļaušanās uz definīciju baro ilūzijas.”[42]
Zandera secinājumus varu papildināt arī ar savām pārdomām. Analoģiju meklēšanu parasti veic ar kādu konkrētu mērķi. Ja to veic godprātīgi un trāpīgi, tad tā tiešām ļauj cilvēkam iegūt distanci, it kā atvērt acis uz to, kāda ir aprakstītā cilvēka darbība plašākā kontekstā. Piemēram, cienījama, ja to var sasaistīt ar sabiedrībā atzītiem varoņiem, vai zemiska – ja ar neliešiem. Ja salīdzinājums ir pārāk nesaprotams, pretrunīgs vai maldinošs, tas var iedarboties pretēji – cilvēki ir sašutuši par sava varoņa piemiņas apkaunošanu vai nepatiesu situācijas atainojumu, vai arī atbalsta gadījumā sāk atražot stereotipiskus priekšstatus par notiekošo. Nav saprātīgi visas slepkavības salīdzināt ar Jēzus nāvi un visas runas – ar Gunāra Astras pēdējiem vārdiem. Tiešs cilvēka salīdzinājums ar citu cilvēku gandrīz vienmēr būs neveiksmīgs, jo cilvēks ir vairāk kā tikai viena rīcība vai viena motivācijas šķautne. Cilvēkus ietekmē arī atšķirīgi ārējie apstākļi. Ja aprakstītie cilvēki tiešām ir varoņi, jūs ātri pamanīsiet, ka nav vajadzības viņus ar kaut ko salīdzināt, bet viņu dzīve un rīcība runās pašas par sevi, mudinot iedziļināties, vērtēt un mācīties. Ja nav – nekāda salīdzināšana nepalīdzēs.
Tāpat būtu vērts apdomāt, cik produktīvi ir lietot no personas atvasinātus vārdus, lai apzīmētu idejiskos sekotājus un vai tas nerada liekus pārpratumus. Piemēram, vai pats Tramps maz būtu “trampists” pēc mūsu kritērijiem, lietojot šādu apzīmējumu? Vai personu un tās rīcības atbalstītāju vieno vienas un tās pašas spējas, iespējas un intereses? Un, ja ne, kāpēc mēs izturamies, it kā tā būtu?
Pilsētas mērs, kurš izgaismo tiltu citas valsts karoga krāsās, atbalstot ģimenes vērtības, nav tas pats, kas šīs citas valsts attiecības ar Putinu. Sabiedrībā cienītā Raiņa politiskais kreisums nepamato to, kāpēc Latvijas Valsts Drošības dienests, izraidot Krievijas pilsoni – politisko aktīvistu, būtu rīkojies netaisnīgi. Valsts robežu nesargāšana nav cilvēku glābšana. Citu valstu vēsturisku un mūsdienu politiķu lēmumu piemērošana negarantē pašu valstī tāda paša politiskā scenārija atkārtošanos.
Prognozēju, ka uzskatu polarizācijas apstākļos, pieaugot plaisai starp dažādu politisko uzskatu pārstāvjiem un turpinot lietot tiešas salīdzināšanas metodi, iepriekš kopīgie vēsturiskie varoņi un naratīvi tiks izmantoti aizvien marginālāku uzskatu un interpretāciju pamatošanā. Izvēloties neadekvātus, pārspīlētus un vienkāršotus, nevis mērenus un komplicētus salīdzinājumus, mēs kā sabiedrība riskējam ar to, ka atskats uz šodien notiekošo būs ārkārtīgi sašķelts un nākotnē izmantojamo varoņu un neliešu loks tik atšķirīgs, it kā viņi būtu dažādu valstu pilsoņi. Tādu valstu, kurām katrai vajadzēs savu pašpārvaldi, savu drošības politiku, savas robežas un savu valodu. Taču sabiedrības saliedētība prasītu apzinīgāku sabiedrībā iecienīto varoņu piesaukšanu. Neviens nav varonis pilnīgi visās jomās, un tautai, lai tā varētu godāt savus varoņus, nav nepieciešams tos apaudzēt ar mītiem. Varētu arī censties iztikt bez mēģinājumiem tos piesaistīt aktuāliem pretrunīgiem jautājumiem vismaz mediju telpā, lai neradītu jaunus nepamatotus mītus.
(Ārpus raksta tā apjoma ierobežojuma dēļ palika Grētas Tūnbergas salīdzinājums ar Žannu d’Arku, Džordža Floida salīdzinājums ar Mārtinu Luteru Kingu, Alvja Hermaņa salīdzinājums ar Žanu Liku Melanšonu, bet, domāju, daļu atklājumu un secinājumu jāļauj izdarīt arī pašiem lasītājiem).
Pētnieciskais raksts izstrādāts ar VPP projekta “Sabiedrības saliedētības vektori” (VPP-KM-SPASA-2023/1-0002) atbalstu.
[1] https://web.archive.org/web/20160322113626/http://www.apinis.lv/books/100%20LV%20web/100%20LV_beigas.pdf
[2] https://nra.lv/neatkariga/intervijas/321291-daina-bleiere-kolaboranti-bija-lacis-kalnins-ulmanis-kirhensteins.htm
[3] https://lvportals.lv/norises/273513-vesture-un-nakotne-lustracijas-gaisma-2015
https://www.tvnet.lv/6413997/sab-lustracija-radis-sabiedribas-skelsanos-un-draudus-valsts-drosibai
[4] https://www.la.lv/foto-vdk-stukacu-kartotekas-un-visiem-labi-zinami-vardi-ogre-smagas-dzelzs-durvis-verusi-lato-lapsas-zemzemes-ekspedicija-kolaboracionisms-un-kolaboracionisti
[5] https://nra.lv/neatkariga/izpete/474608-ka-tad-izskatas-unikala-pazemes-izstade-ogre-par-kolaborantiem.htm
[6] https://www.ogrenet.lv/aktuali/foto-durvis-verusi-zemzemes-ekspedicija-kolaboracionisms-un-kolaboracionisti-11896
[7] https://enciklopedija.lv/skirklis/138164-Kārlis-Ulmanis
[8] Skat., piemēram, 2010. gada interviju par politikas aktualitātēm Rīgas Laikā:
“Vai uz to, kā jūs domājat par politiskajiem procesiem, iespaidu atstājis Kārlis Markss?”
“Tad var vispār uzdot jautājumu jebkuram mūsdienu pētniekam sociālajās zinātnēs, vai viņš varētu teikt, ka Markss viņu nav ietekmējis. Markss ir absolūtā klasika. Ne atbilžu ziņā – to sīkāk neanalizēsim, jo tad mēs ieejam vēl citā tēmā par to, kur ir viņa kļūdas –, bet viņš ir viens no pīlāriem, uz kā balstās 20. gadsimta sociālās zinātnes. Es gribētu teikt, ka Markss neapšaubāmi atstājis uz mani iespaidu – tādā ziņā, ka var no tīri filozofiskās analīzes aiziet uz ļoti praktiskām lietām. Ka viens cilvēks savā domāšanā savieno tādu izteikti filozofisku ievirzi agrīnajos darbos un tādu sociāli ekonomisko procesu analīzi, kāda ir atrodama “Kapitālā” un citos Marksa ekonomiskajos darbos, pie tam viņš nekad nav bijis tikai ekonomists. Tieši sintētiskā pieeja, kas apvieno filozofiju, socioloģiju, ekonomisko pieeju, tas neapšaubāmi atstāj ietekmi.” https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/kamer-tas-paliek-domas-11549
[9] https://satori.lv/article/kur-tikai-markss-mums-var-palidzet-andas-klavinas-intervija-ar-politiskas-filozofijas-pasniedzeju-juri-rozenvaldu
https://lvportals.lv/viedokli/260161-juris-rozenvalds-kapitalismam-ir-jauzliek-iemaukti-2014
[10] https://www.rigaslaiks.art/zurnals/markss-ka-musu-pasu-spogulis-815
[11] https://satori.lv/article/protesta-akcija-aicinas-iestaties-pret-aktivistu-sodisanu
[12] https://www.theguardian.com/world/2012/jul/04/the-return-of-marxism
[13] https://www.punctummagazine.lv/2020/08/25/laikmetigas-makslas-centrs-izdos-komunistiskas-partijas-manifestu/
[14] https://nra.lv/viedokli/viktors-birze-nacionala-savieniba-taisnigums/360297-marksisma-ideologijas-normalizacijai-nav-vietas-sabiedriskajos-medijos.htm
https://www.austsaule.lv/podcast/31-marksisma-kritika/
[15] https://jauns.lv/raksts/arzemes/643531-vesturnieks-dauksts-tramps-un-putins-abu-attiecibas-atgadina-stalina-un-hitlera-laikus
[16] https://jauns.lv/raksts/zinas/88985-vike-freiberga-putins-grib-ieiet-vesture-ka-genetisks-petera-i-un-stalina-krustojums
[17] https://www.theatlantic.com/politics/archive/2024/10/trump-authoritarian-rhetoric-hitler-mussolini/680296/
[18] https://talkingpointsmemo.com/cafe/donald-trump-ben-franklin-american-dream
[19] https://www.historynewsnetwork.org/article/is-donald-trump-another-andrew-jackson
[20] https://www.delfi.lv/video/54057146/kapec/120072719/zurnaliste-inga-springe-latvijas-tramps-ir-tikai-laika-jautajums
[21] https://www.nytimes.com/2017/02/24/world/europe/zbigniew-stonoga-andrej-babis.html
[22] https://www.1188.lv/zinas/cehijas-velesanas-uzvaru-prognoze-cehu-trampam-babisam/55560
[23] https://www.la.lv/aptauja-vairak-neka-puse-latvijas-iedzivotaju-pauz-negativu-attieksmi-pret-krievijas-prezidentu-putinu
[24] https://m.diena.lv/raksts/latvija/viedokli/kairiss-usakovs-ir-mazais-putins-13979425
[25] https://www.la.lv/gads-lidz-velesanam-vai-latviskie-speki-atkaros-rigas-atslegas
[26] https://www.delfi.lv/898102/versijas/44681910/aivars-ozolins-straujumas-un-putina-retorika;
https://www.delfi.lv/898102/versijas/44386507/aivars-ozolins-ir-labejie-nacionalisti-putins-un-hitlers; https://adm.diena.lv/raksts/latvija/politika/aivars-ozolins-krievija-sauc-kalvitis-trauc-691992; https://www.delfi.lv/898102/versijas/43037036/aivars-ozolins-ir-usakovs-bruge-sev-putina-celu-uz-velesanam; https://ir.lv/rubrika/komentars/slikts-teatris.220236
[27] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/20.04.2023-pikets-par-ogres-mera-helmana-atstadinasanu-pie-varam-ekas-pulce-vairak-neka-100-cilveku.a505573/
[28] https://nra.lv/neatkariga/komentari/bens-latkovskis/494155-vai-trampismam-sleserismam-latvija-ir-iespejas-nomainit-vienotibas-varu.htm
[29] https://www.apollo.lv/7283102/lemums-par-ogres-tilta-izgaismosanu-ungarijas-karoga-krasas-saskel-internetu
[30] Apzināta atsauce uz Donalda Trampa vēlēšanu kampaņu America First: https://www.bbc.com/news/election-us-2016-36152947
[31] https://www.apollo.lv/8245057/slesers-lidzigi-ka-tramps-piedava-tirgot-zelta-vizas-ekonomikas-veicinasanai;
https://x.com/ltvzinas/status/1854763471109263838
[32] https://jauns.lv/raksts/zinas/451253-dzintars-no-orbana-sanemis-pateicibas-vestuli-par-pretrunigi-verteta-ungarijas-likuma-atbalstisanu
[33] https://www.facebook.com/reel/2223485498100281
[34] https://ir.lv/rubrika/viedoklis/ievas-raubisko-pedejais-vards.219861;
https://m.pietiek.com/raksti/ievas_raubisko_pedejais_vards_tiesa/
[35] Vērtīgu ieskatu šajā problēmā sniedz, piemēram, Daglass Marijs savā grāmatā Eiropas dīvainā nāve.
[36] https://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2002/90/oj/?locale=LV
[37] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/20.08.2025-beglu-atbalstitaju-raubisko-par-robezas-nelikumigas-skersosanas-atbalstisanu-soda-ar-sabiedrisko-darbu.a611088/
[38] https://satori.lv/article/ap-90-cilveku-pie-augstakas-tiesas-proteste-pret-aktivistu-ierobezosanu
[39] https://satori.lv/profile/peteris-f-timofejevs-2
[40] https://satori.lv/article/vai-drosibas-dienests-izraiditu-ari-raini
[41] https://www.literaturascelvedis.lv/post/ukraiņu-dzeja-iesaka-māra-jēkabsone