Sabatina James, The Price of Love: the Fate of a Woman and a Warning to the West, Manchester, NH: Sophia Institute Press, 2025.
Ja kāda valsts savā starpā nonāk naidā,
tad tāda valsts nevar pastāvēt.
Mk. 3:24
Šogad aprit 25 gadi, kopš 2001. gada 11. septembrī ASV Dvīņu torņos Ņujorkā ietriecās divas islāma teroristu lidmašīnas. 08.46 tika sagrauts Ziemeļu tornis, bet 09.03 – Dienvidu tornis. Šajā traģiskajā notikumā gāja bojā 2996 cilvēki, bet ievainoto skaits lēšams līdz 25 tūkstošiem.
Tas bija tikai sākums daudziem lieliem un maziem islāma teroristu pastrādātiem noziegumiem, kā arī atentātiem pret dažādām publiskām personām, kas uzdrošinājušās kritizēt islāmu. Esmu apkopojusi, manuprāt, simboliskākos atentātus, taču nebūt ne visus:
2004. gada 11. martā trīs minūšu laikā, sākot no plkst. 7.36, nogranda desmit sprādzieni Madrides metro. Gāja bojā 193, bet tika ievainoti 2057 cilvēki.
2004. gada 22. novembrī tika nogalināts Teo van Gogs, kas bija uzņēmis filmu Pakļaušanās par sievietes lomu islāmā. Viņš bija publisks un skaļš islāma kritiķis.
2005. gada 7. jūlijā plkst. 8.49 nogranda trīs sprādzieni Londonas metro. Gāja bojā 56 un tika ievainoti 784 cilvēki.
2015. gada 7. janvāri par Muhameda karikatūru satīras žurnāla Charlie Hebdo redakcijā noslepkavoja 11 cilvēkus un vēl 12 ievainoja.
2015. gada 13. novembrī no plkst. 21.16 līdz 14. novembra plkst. 00:58 notika apšaudes dažādos Parīzes rajonos. To laikā gāja bojā 139 cilvēki un vismaz 416 tika ievainoti. Vairums bojāgājušo bija ieradušies uz koncertu, kura laikā islāma teroristi sāka šaut uz skatītājiem.
2016. gada 22. martā Briselē nogranda trīs sprādzieni: divi lidostā un viens – metro. 39 bojāgājušie un 340 ievainotie.
2016. gada 14. jūlijā Francijas valsts svētkos plkst. 22.30 islāma terorists ar kravas mašīnu iebrauca pūlī, kas pēc svētku uguņošanas pastaigājas pa Angļu promenādi. 86 bojāgājušie, 458 ievainotie.
2016. gada 26. jūlijā Sentetjēndiruvrē Francijā sv. Mises laikā musulmaņu ekstrēmists pie altāra nogalināja 85 gadus veco priesteri Žaku Amelu.
2022. gada 12. augustā publiskās uzstāšanās laikā sadūra rakstnieku Salmanu Rušdi. Viņa grāmata Sātaniskās vārsmas izdota 1988. gadā un musulmaņu aprindās tiek uzskatīta par Muhamedu nonievājošu. Rušdi iepriekš vairākas reizes bija piedzīvojis atentāta mēģinājumus. Viņa grāmatas tulkotājs japāņu valodā Hitoči Igaraši tika nodurts 1991. gadā.
Ko no visiem šiem notikumiem mācījās Eiropa un ASV? Diezgan savādu lietu: jo naidīgāk un nežēlīgāk musulmaņi izturas, jo lielākā skaitā viņiem jāļauj iebraukt pie mums un par viņiem jārūpējas. Jūs man neticat? Paskatieties uz simbolisko faktu, ka 25. gadadienā kopš Dvīņu torņu atentāta atceres pasākumos Ņujorkā droši vien piedalīsies arī Ņujorkas mērs Zohrans Mamdani, kurš ir pirmais musulmanis šajā amatā. Viņš ir dzimis Ugandā 1991. gadā, ieguvis ASV pilsonību 2018. gadā un par Ņujorkas mēru kļuvis 2026. gada 1. janvārī. Jau 18. februārī kā fantastiska ziņa tika sagatavots video sižets[1] par to, ka Ņujorkas mērs uzsācis Ramadānu, un žurnāliste, priecīgi saviļņota, jautāja mēram, kādas ir viņa sajūtas pirmajā Ramadāna dienā. Skatītājs arī uzzināja, ka Ņujorkā 20% iedzīvotāju ir musulmaņi (it kā tas būtu kāds sasniegums). Ar nepacietību gaidu viņa uzrunu 11. septembra piemiņas pasākumos. Droši vien tajā dzirdēsim par islāmu kā miera reliģiju un torņu spridzinātājiem kā margināliem ekstrēmistiem. Starp citu, 2026. gada 18. februārī, kad Ņujorka, prieka piepildīta, uzsāka Ramadānu, sagadīšanās pēc bija arī Pelnu trešdiena, kad kristieši uzsāka Lielo gavēni, bet šis fakts neizpelnījās ziņu lielajos medijos.
Kamēr Ņujorka turpina līksmot par savu pirmo musulmaņu mēru, turpat ASV, vietā, kas tiek turēta slepenībā, dzīvo kāda sieviete, kuras pieņemtais vārds ir Sabatina Džeimsa. Viņa slēpjas jau 20 gadus un tikai pēdējos desmit no tiem pavadījusi ASV. Iepriekš viņa dzīvoja Austrijā, uz kurieni bija emigrējusi kopā ar savu ģimeni 1990. gadu vidū, taču tur policija viņai nevarēja nodrošināt aizsardzību. Viņa pārcēlās uz Vāciju, kur piedzīvoja atentāta mēģinājumu kādā publiskās uzstāšanās reizē, un atkal bēga, lai patvertos Atlantijas okeāna otrā krastā. Viņa vairs nav musulmane kā Mamdani, un tieši šī iemesla dēļ viņu arī vajā. Un par to ir šis raksts.
Par Sabatinu Džeimsu es uzzināju pavisam nesen, kad biju sākusi ievērot, ka pastāv tādu cilvēku kategorija kā bijušie musulmaņi, kas brīdina Rietumu sabiedrību par islāma briesmām. Atšķirībā no dažiem populāriem eiropiešiem vai amerikāņiem, kas iztirzā šo tēmu, minētie cilvēki, kas atteikušies no islāma, mēģina izbēgt no terora un vajāšanām, ko pret viņiem vērš šajā pašā Rietumu sabiedrībā dzīvojošie it kā mērenie un labi integrētie pārējie musulmaņi. Tieši tā. Ir runa par vajāšanām, kas tiek izvērstas šeit, Eiropā. Turklāt smagākais liktenis pēc atteikšanās no islāma parasti piemeklē tieši sievietes. Sabatina Džeimsa ir viena no šādām sievietēm.
Vispirms īsi iepazīstināšu ar grāmatas saturu. Džeimsa sāk ar to, ka apraksta sabiedrību, kurā dzīvo musulmaņu ģimenes ar vidējiem ienākumiem zemēs, kur islāms ir valdošā reliģija. Tad seko stāsts par to, kā šīs ģimenes turpina dzīvot tad, ja pārceļas uz kristīgām valstīm. Uzreiz paskaidrošu, ka Sabatina ar kristīgām valstīm un kristiešiem saprot visas kristianizētās zemes, kur nav nomainījusies reliģija (pat ja tās pašas sevi uzskata par sekulārām). Musulmaņu skatījumā visi šo valstu iedzīvotāji ir “kristieši”. Eiropeiski ierastāk būtu par kristiešiem saukt tikai tos, kas atzīst personīgu ticību Dievam un apmeklē baznīcu. Pārējie būtu kas nu kurš, bet ne “kristieši”. Turpretī musulmaņiem šāds iedalījums neeksistē. Visi cilvēki, kas dzīvo zemēs, kur ir kulta celtnes ar krustu galā, ir kristieši. Personīgajai pārliecībai te nav nekādas nozīmes. Izšķiroša ir piederība kultūrai ar kristīgu izcelsmi. Ir svarīgi šo nošķīrumu paturēt prātā.
Tā nav autobiogrāfija, tomēr Sabatina pastāsta, ka piedzimusi 1981. gadā Pakistānā un viņas vectēvs bija imāms. Musulmaņu sabiedrība, kurā viņa dzīvoja līdz 10 gadu vecumam, kad pārcēlās uz Austriju, bija ļoti saliedēta, ar lielu savstarpēju atbalstu, taču arī ļoti vardarbīga. Nebiju pārsteigta, kad lasīju, cik ikdienišķi vīram ir sist sievu, tomēr atzīšos, ka biju satriekta lasīt, cik nežēlīgi mātes izturas pret saviem bērniem. Vardarbība pret bērniem ietver vilkšanu pa grīdu aiz matiem, grūšanu ar pieri pret sienu un trauku pārplēšanu uz galvas. Turklāt tas notika, jau dzīvojot Austrijā! Tā kā musulmaņu bērni nekad nesūdzas par vardarbību, jo no tās cieš visi, viņi pat neiedomājas, ka varētu būt citādi. Turklāt viss minētais notika ļoti progresīvu un mēreni noskaņotu musulmaņu ģimenē. Galu galā vecāki ļāva meitai Austrijā iet uz skolu, kas Pakistānā viņai nemaz nepienāktos. Citiem bērniem ir bijusi daudz dramatiskāka pieredze. Piemēram, ēģiptiešu izcelsmes kanādieti Jasmīnu Mohamedu sešu gadu vecumā sēja pie gultas un ar rīksti sita pa pēdām, līdz tās asiņoja, lai sodītu par to, ka viņa nebija iemācījusies no galvas vairākas Korāna sūras.[2]
Neskatoties uz dzīves apstākļiem, Sabatina ļoti mīlēja savus vecākus, savus radiniekus un vēlējās būt laba musulmane. Dzīve viņai šķita pat pieņemama līdz vienai epizodei: 16 gadu vecumā, kad ģimene devās pirmajās brīvdienās uz Pakistānu, par godu šim notikumam tika sarīkotas lielas viesības. Vismaz tā Sabatina sākotnēji uzskatīja, taču vakara gaitā noskaidrojās, ka viņa ir ieradusies uz savu saderināšanās ballīti ar brālēnu Salmanu. Neviens nebija par to ar viņu iepriekš runājis. Un te Sabatina izdarīja kaut ko ļoti eiropeisku, musulmaņu meitenei viņas vecumā netipisku un islāmiskā sabiedrībā vecākus apkaunojošu. Viņa skaļi pateica: “Es ar viņu neprecēšos.” Tikpat labi viņa būtu varējusi mājai vienkārši pielaist uguni; arī tad radītais haoss nebūtu lielāks. Jo no piedāvātās laulības bez sekām drīkst atteikties tikai vīrietis. Meitenei ir jāprecas ar jebkuru vecāku izvēlēto līgavaini. Viņai pat nav nepieciešams piedalīties savā laulību ceremonijā. Sievas vietā laulības apliecībā drīkst parakstīties arī viņas tēvs. Un tā nav kaut kāda musulmaņu tradīcija, to paredz valsts civilā likumdošana.
Vecāki nolēma Sabatinu sodīt par nepaklausību un, kad paši atgriezās Austrijā, atstāja meiteni Pakistānā, atraidītā precinieka ģimenē, kas apņēmās viņu “vest pie prāta”, nododot madrasā jeb Korāna internātskolā dumpīgi noskaņotām meitenēm. Pavadījusi Pakistānā gandrīz gadu, no rīta līdz vakaram skandējot Korāna sūras, dzīvojot pusbadā un guļot uz netīras grīdas, Sabatina saprata, ka nevarēs atgriezties Eiropā, ja nepiekritīs laulībām. Viņa apņēmās tēlot, ka laulībām piekrīt, lai pēc tam pie pirmās iespējas Austrijā izšķirtos. Šo notikumu secību kā skolas atstāstījumā aprakstu tādēļ, ka šī lēmuma dēļ sagruva visa viņas tālākā dzīve. Reti kurš eiropietis spēj iztēloties, kādos apstākļos meitenes islāma pasaulē piespiež uz laulībām.
Tomēr stāsts nav par Sabatinas nelaimīgo dzīvi. Stāsts ir par to, kā Eiropā musulmaņu ģimenes iemanās dzīvot pēc tādiem pašiem likumiem, pēc kādiem dzīvotu savas mītnes zemē, ievērojot šariata prasības, nicinot vietējos iedzīvotājus, uzskatot viņus par neticīgajiem un netīrām cūkām. Savukārt eiropieši ne individuālā, ne iestāžu līmenī nespēj pasargāt meitenes no šāda terora, jo vienkārši nespēj aptvert un noticēt, ka kas tāds ir iespējams “mērenu un integrējušos” musulmaņu vidū, kuri valkā rietumniecisku apģērbu un strādā labi atalgotu darbu.
Notikušais sadragāja Sabatinas ticību Allāham: “Drīz vien par savu situāciju es sāku vainot islāmu. Un man bija taisnība. Tikai šodien, kad esmu padziļināti izpētījusi Hadītu, esmu sapratusi, ka visi aizliegumi un vardarbība, ar kuru saskāros, bija saistīti nevis ar manu vecāku raksturu, bet gan ar Sunnu. Proti, bija jādara tas, ko bija darījis pravietis Muhameds. Galu galā pats Muhameds apprecēja sešgadīgu meiteni, kad viņam jau bija gandrīz piecdesmit. Kas tad tur slikts, ja mani mēģināja izprecināt sešpadsmit gados? Ja mani vecāki būtu praktizējoši kristieši, viņi mani nekad nespiestu precēties ar Salmanu, uzskatot to par goda un reliģijas jautājumu. Viņi nekad mani neieliktu madrasā un nepamestu Pakistānā. Viņi nekad mani nespiestu dzīvot saskaņā ar vērtībām, kuras Rietumos vienkārši ir bezjēdzīgas.”[3]
Neatrazdama nekādu atbalstu tuvinieku lokā, Sabatina sāka lasīt Bībeli, kuru bija iedevis klasesbiedrs Jozefs. Tur viņa atklāja no Allāha pavisam citādu Dievu, nonāca pie secinājuma, ka vēlas piederēt šim Jēzum, un paziņoja to vecākiem. Meita, kas neprecas ar to, ar kuru liek, jau ir kauns un negods visai ģimenei, taču sieviete, kas pievērsusies kristietībai, – tas ir nāves spriedums. Kurš novēršas no islāma, tas ir zaimotājs un viņam jāmirst. Pakistānā, Austrijā, ASV, uz Marsa – jebkur. Par apostāzi pienākas sods, un vienīgais atbilstīgais sods tādam nodarījumam ir nāve. Piespriestais nāvessods tika oficiāli izsludināts ģimenes un garīdznieku sapulcē. Meitenei deva divas nedēļas, lai pārdomātu, pirms tas tiek izpildīts. Vai neesat aizmirsuši, ka tas viss notiek Austrijā mērenu un integrējušos musulmaņu vidē? Un kurš izpildīs šo nāvessodu? Jebkurš, kuram būs tāda iespēja un kurš zinās par spriedumu.
Nesen Latvijā plašu ievērību ieguva Leona Rusiņa lieta. Vīrietis vajāja, draudēja, rīkoja skandālus. Viņa bijusī dzīvesbiedre rakstīja iesniegumus policijā, meklēja aizsardzību, mainīja telefona numurus, mainīja dzīvesvietas, bet vienmēr Rusiņš viņu atrada. Tagad iedomājieties, ka šādi rusiņi, kas draud, ir nevis viens, bet vesela kopiena. Viņi vajā, zvana, rīko skandālus darba vietā. Sabatinas gadījumā pats sliktākais bija tas, ka viņa sāka piedzīvot regulāru seksuālu uzmākšanos no savas sociālās grupas vīriešiem. “Kamēr biju musulmane, biju kājslauķis. Kad kļuvu par kristieti, es vairs nebiju pat tas. Jebkurš musulmaņu vīrietis drīkstēja ar mani darīt jebko, un viņam par to nebūtu nekādu morālu seku (tas ir liktenis, kuru dalīju ar neskaitāmām kristietēm musulmaņu pasaulē). Ir grūti aprakstīt Austrijā to paralēlo sabiedrību, kuru tur uzbūvējuši musulmaņi. Visi vīrieši, kas man uzmācās, bija precējušies. Daudzi no viņiem strādāja labi atalgotu darbu. Dažiem no viņiem piederēja restorāni. Citi strādāja birojos. Visi sadarbojās, lai saglabātu savu paralēlo sabiedrību neskartu, un, kad viņu pūliņi mani atkal pievērst islāmam nedarbojās, viņi mēģināja mani sazāļot un seksuāli izmantot.”[4]
Sabatina raksturo seksuālu uzmākšanos nevis kā vāju impulsu kontroli, bet kā apzinātu mēģinājumu viņu šādi sodīt. Musulmaņiem seksuāla vardarbība ir pārmācīšanas un pazemošanas rīks. Atliek vien atsaukt atmiņā skandālu, kuru izraisīja pakistāniešu izvarošanas bandas, kas ilgstoši netraucētas darbojās Lielbritānijā, lai saprastu, ka Džeimsa stāsta taisnību.[5] Turklāt šādi grupējumi ir ne tikai Lielbritānijas, bet arī pašas Pakistānas problēma.[6]
Līdz ar piespriesto nāvessodu Sabatina zaudēja visu – ģimeni, draugus, dzīvesvietu un bija spiesta uzturēties patversmē bezpajumtniekiem. Neviens no musulmaņu kopienas ar šādu personu nedrīkst ne runāt, ne dot tai patvērumu. Pat tie musulmaņi, kas nav pārāk reliģiozi, daudzas ieražas varbūt uzskata par arhaiskām, taču kristīgā sabiedrībā viņi nenīdīsies ar citu musulmani. Ja kāds to uzdrīkstētos, pret viņu vērstos tieši tāpat kā pret vajāto. Tāpēc Džeimsa vērsās pēc palīdzības Austrijas medijos, savukārt vecāki, lai meitu apklusinātu, iesūdzēja viņu tiesā par neslavas celšanu. Lieta beidzās ar Sabatinas attaisnošanu, un viņai piešķīra policijas aizsardzību. Bet kā viņu pasargāt no visiem musulmaņiem Eiropā?
Džeimsa bija spiesta pārvākties no Lincas, kur sākotnēji dzīvoja, uz Vīni, tad no Austrijas uz Vāciju, tad no Vācijas uz ASV, bet visur viņai sekoja pa pēdām. “Drīz pēc tam, kad man pēdējo reizi draudēja ar nāvi, es aizbraucu no Eiropas. Savukārt tie, kas man draudēja, palika turpat – viņiem netika nodarīts nekāds kaitējums, viņi ir brīvi un neskarti. Es bieži sev jautāju, cik ilgi tas var turpināties. Nu jau divus gadu desmitus eiropieši ir noraudzījušies, kā ielas, ko viņi reiz dēvēja par savējām, pārvēršas līdz nepazīšanai, kā viņu tradīcijas zaudē nozīmi un kā viņu balsis tiek apklusinātas. Un tomēr – viņi neko nesaka. Viņi noliec galvas un slepus sačukstas, taču tikai daži no viņiem uzdrīkstas skaļi pateikt patiesību. Tikmēr Kristus ienaidnieki, tie, kas mošejās sludina naidu, kas uzbrūk vājajiem, kas apgāna un iznīcina, brīvi pārvietojas pa Vīnes, Berlīnes, Parīzes un Romas ielām. Salāfisti, Hamās atbalstītāji, tie, kas alkst asiņu un līksmo par teroru, dzīvo bez bailēm. Bet tos mūsu starpā, kas vēlas aizstāvēt Rietumus un Rietumu iedzīvotājus, kas brīdina par to, kas drīzumā notiks, trenkā kā noziedzniekus. Izraidīti no tās civilizācijas, kuru cenšamies aizstāvēt, mēs esam spiesti bēgt.”[7]
Atkārtošos – Džeimsa nav uzrakstījusi grāmatu, lai sūdzētos par savu likteni. Kad viņas stāsts kļuva publisks, ar viņu sāka sazināties neskaitāmi cilvēki, lielākoties sievietes, kas bija līdzīgā situācijā, un lūdza palīdzību. Tā viņa saskārās ar paradoksu, ka kulturāli kristīgā sabiedrībā nav iespējams aizsargāt kristiešus no musulmaņu vajāšanām, jo kristieši skatās uz islāmu un to nesaprot, viņi skatās un neredz. Kristieši projicē uz islāmu savus kristīgos pieņēmumus par reliģiju (pat ja pašiem tie šķiet sekulāri).
“Viena no mūsu laikmeta lielākajām ironijām ir tāda, ka cilvēki, kas Rietumos piedzimuši ar neiedomājamām privilēģijām – it īpaši Amerikā –, šķiet, vismazāk tās apzinās. Tas nav nosodījums. Tā ir acīmredzama patiesība. Atšķirībā no pārējiem, esmu dzīvojusi gan musulmaņu pasaulē, gan brīvajās Rietumu sabiedrībās, un kontrasts ir milzīgs. Taču daudzi nesaprot, ka brīvības, kuras viņi uzskata par pašsaprotamām, nav normālais cilvēku civilizācijas stāvoklis. Tās ir izņēmums, trausls brīnums pasaulē, kur valda tirānija. Es labi saprotu šīs nācijas ikdienišķās raizes, taču mums ir jāatrisina daudz svarīgāks jautājums, kuru pārāk daudzi Rietumos izvēlas neredzēt. Kamēr mēs tērējam savu enerģiju sīkām raizēm, spēki, kas ir tālu no mūsu skatiena, vēro, nogaida, shēmo. Viņi šeit nesaskata civilizāciju, kas iegrimusi cildenā pašrefleksijā. Viņi redz civilizāciju, kuru novājinājis narcisms un šaubas par sevi, kuru paralizējusi vainas apziņa un kura ir nobriedusi iekarošanai.”[8]
Džeimsa uzskata, ka aprakstītais politkorektums diemžēl ir skāris arī kristiešus. Viņa norāda, ka katoļu Baznīcas augstākā hierarhija ir pārāk aizrāvusies dialogā un mierpilnu attiecību kultivēšanā ar islāmu un demonstrē absolūtu dedzības trūkumu evaņģelizācijas laukā. Savukārt protestanti, viņasprāt, ir norūpējušies par to, lai Dievs gādātu par viņu personīgo pestīšanu un labklājību, un neinteresējas par svešiem likteņiem. Kad grāmatā izlasīju, ka dažās baznīcās (nekonkretizējot ne konfesiju, ne valsti) viņa redzējusi lūgšanu paklājiņus un Korānu, lai musulmaņi varētu nākt lūgties, es, protams, nedomāju, ka grāmatas autore to ir izdomājusi, taču pieļāvu, ka tas, visticamāk, tomēr ir izņēmums. Tomēr, kad šis fakts tika minēts arī Mohamedas grāmatā, turklāt ar paskaidrojumu, ka kristīgās draudzes atvēlējušas savas telpas liberālajām musulmaņu feministēm, kuras vēlējās, lai par imāmiem varētu kļūt arī sievietes, man nācās atzīt, ka nemaz tāds izņēmums tas tomēr nav. Vai esmu vienīgā, kurai, uzzinot šādus faktus, acu priekšā kā atvērta brūce nostājas svētās Sofijas katedrāle Konstantinopolē, kas tagad četru absurdu minaretu ielenkumā spiesta tēlot mošeju? Bet Konstantinopoli vismaz ieņēma, savukārt mēs padodamies paši.
Grāmatas pēdējā daļā Sabatina analizē dažādus traģiskus notikumus, kas saistīti ar noziegumiem, kurus Eiropā pastrādājuši musulmaņi. Tie jau ir tikuši atspoguļoti arī mūsu medijos, tāpēc pie tiem nepakavēšos. Ar katru grāmatas nodaļu šķiet, ka piedzīvotās vajāšanas pašu autori mudina domāt un mēģināt palīdzēt aizvien lielākā mērogā. Apzinoties, kādu vajāšanu no musulmaņu puses viņai nācies piedzīvot par savu kristīgo ticību Eiropā, viņa sāk aptvert, ka kristiešiem Pakistānā noteikti klājas vēl ļaunāk. Retoriskais jautājums, kuru viņa uzdod eiropiešiem, ir šāds – ja Eiropa atplestām rokām lielā skaitā uzņem musulmaņus, uz kurieni lai bēg tie kristieši, kurus vajā dažādi islāma režīmi un kuri, ieradušies Eiropā, šeit saduras ar tām pašām neiecietīgajām musulmaņu kopienām?
Kad pirms daudziem gadiem sāku domāt par islāma radītajām problēmām, tas nebūt nebija Eiropas, bet gan kristiešu tiesību sakarā tieši islāma valstīs. Džeimsa savā grāmatā apraksta medijos neatspoguļotus, individuālus gadījumus, kuru patiesums ir pārbaudīts. Šādu stāstu būtu daudz vairāk, bet izvēlējos tikai ilustratīvos.
Pirmais stāsts ir par Asiju Bibi, četru bērnu māti no Pakistānas. 2010. gadā viņu apsūdzēja zaimošanā, par ko Pakistānas Krimināllikums paredz nāvessodu. Tagad paklausieties uzmanīgi, kā šī zaimošana izpaudās. Asija nebija uzrakstījusi nievājošu grāmatu vai uzņēmusi filmu, pat ne uzzīmējusi nicinošu karikatūru. Asija bija nabadzīga sieviete, kristiete, kas zemnieku saimniecībā kopā ar citām nabadzīgām sievietēm, kas bija musulmanes, pelnīja iztiku, lasot ogas. Bija ļoti karsts, un visas strādnieces mocīja slāpes. Kristieši Pakistānā nedrīkst neko ēst vai dzert kopā ar musulmaņiem, jo tiek uzskatīti par nešķīstiem. Asija bija izmantojusi musulmaņu sieviešu krūzi, lai padzertos, tādējādi to apgānot un kļūstot par zaimotāju. Tieši par to viņai piesprieda nāvessodu. Vēlreiz atkārtošu – pats zaimošanas akts bija fakts, ka kristiete bija lietojusi musulmaņiem rezervētu trauku. Lieta tomēr kļuva publiska, un starptautiskais spiediens neļāva tā vienkārši šo sievieti pakārt. Tāpēc viss ievilkās uz vairākiem gadiem.
Tiesvedības laikā tika nonāvēti divi Asiju aizstāvējuši politiķi, kas aicināja pārskatīt likumu par zaimošanu. 2018. gadā Augstākā Tiesa galu galā Asiju attaisnoja pierādījumu trūkuma dēļ, taču tas nenozīmēja, ka sieviete varēja mierīgi doties mājās. Pakistānā sākās masu protesti. Bārdainu vīriešu bari izskrēja ielās ar plakātiem, pieprasot viņas nāvi, un bija skaidrs, ka viņu gaida linča tiesa, jo viņai arī bija uzlikts aizliegums izbraukt no Pakistānas. Galu galā sarežģītu starptautisku manevru rezultātā 2019. gadā izdevās Asiju dabūt ārā no šīs islāma republikas. Viņai piešķīra patvērumu Kanādā, ar jaunu identitāti un policijas aizsardzību.[9]
Marjamas Ibrahimas stāsts ir vēl absurdāks. Un ievērojiet gadu, kad tas notika. Tās nav “tūkstoš un vienas nakts pasakas”. Tas ir 2014. gads. Pat ja apsūdzība Asijas Bibi gadījumā balstās uz pieņēmumu par kristiešu nešķīstību, tad vismaz fakts, ka viņa bija kristiete, kas lietojusi musulmaņu trauku, bija patiess. Var strīdēties par to, vai tādēļ jāsoda ar nāvi, bet nav strīda par pašu faktu. Toties Marjamai Ibrahimai, kuru Sudānā uzaudzināja kristīga māte un kura sevi uzskatīja par koptu kristieti, tika piespriests nāvessods kā apostatei, jo viņas tēvs bija musulmanis, kaut nomira, kad meitenei bija 6 gadi. Cilvēka personīgajai pārliecībai nebija nekāda svara. Ja tēvs ir musulmanis, bērns automātiski skaitās musulmanis, un, ja bērns sevi uzskata par jebko citu, izņemot musulmani, tad viņš (šajā gadījumā viņa) ir sodāms ar nāvi par atteikšanos no islāma. Bet arī tas vēl nebija viss. Tā kā Marjama sevi uzskatīja par kristieti, viņa bija apprecējusies ar vīrieti, kas arī bija kristietis. Viņiem jau bija piedzimis dēls, un Marjama atkal bija stāvoklī, kad nokļuva cietumā. Tiesnesis nosprieda, ka, tā kā viņa ir musulmane, arī viņas laulība ar kristieti nav bijusi likumīga, tāpēc viņai piesprieda vēl 100 pletnes cirtienus par ārlaulības dzimumattiecībām. Sudānas tiesas gan ir diezgan saprotošas un grūtniecēm nāvessodu neizpilda, turklāt sievietei ieslodzījumā ir tiesības divus gadus pēc dzemdībām savu bērnu zīdīt. Tikai tad viņu pakar. Bet, ja to lasa Eiropā, neskaitāmas reizes pārņem sajūta, ka neproti lasīt. Nevar būt, ka tur ir rakstīts tas, ko izlasi. Un tomēr ir.[10] Par laimi, arī šajā gadījumā sievieti izdevās izglābt, un viņa ar ģimeni ieguva patvērumu Lielbritānijā.
Visiem gadījumiem gan nav laimīgu beigu. 2015. gada 15. februārī Islāma valsts kaujinieki Lībijā nolaupīja 21 koptu kristieti no Ēģiptes, kas strādāja celtniecībā, sodīja viņus ar nāvi, uzfilmēja video un nosūtīja ziņu kristīgajām valstīm. Pavadošo tekstu ņēmu no starptulkojuma angļu valodā, tāpēc ir iespējamas tulkojuma neprecizitātes: “Visa slava Allāham, spēcīgajam un varenajam, un lai svētība un miers tam, kuru viņa zobens ir sūtījis kā žēlastību visai pasaulei. Ak, ļaudis, nesen jūs mūs redzējāt uz dižās Sīrijas pakalniem, griežot nost galvas, kas ilgi bija nesušas maldu krustu un bijušas pārpilnas ar spītu pret islāmu un musulmaņiem. Šodien mēs esam uz dienvidiem no Romas, islāma zemē, un sūtam vēl vienu ziņu: ak, krustneši, drošība jums būs tikai domās. It īpaši tad, kad jūs cīnāties pret mums visiem, – tāpēc arī mēs cīnāmies pret jums visiem, līdz karš būs beidzies un Jēzus, lai miers ir ar viņu, nokāps, sadragājot krustu un nogalinot cūkas, un atcels neticīgajiem uzlikto nodokli.”[11]
Protams, es nedomāju, ka ikviens musulmanis Eiropā vai ārpus tās plāno pie pirmās izdevības nogriezt galvu savam kaimiņam krustnesim. Tomēr mana, ar spītu pret islāmu un musulmaņiem pārpilnā, turklāt – sievietes galva saprata vienu: Allāham ir zobens, un viņa pravietim ir zobens, un, pat ja tas stāv piekārts mājās pie sienas, tas tomēr tur ir. Neizmantots zobens un zobena neesamība ir divas dažādas realitātes. Kā reiz kādā TV raidījumā sacīja prof. Leons Taivāns, kuru citēju brīvi pēc atmiņas: “Ja vēlaties saprast reliģiju, skatieties uz tās dibinātāju. Muhameds bija karavadonis, bet Jēzus – ne.” Interesanta šķiet arī rietumnieku dēvēšana par krustnešiem, bet paralēles starp krusta kariem par Svētās zemes atbrīvošanu no musulmaņiem 11. gadsimtā un musulmaņu atbrīvošanu no diktatoriem mūsdienās, domājams, nav nejaušas.
Tā ir rūgta realitāte kristiešiem islāma zemēs – gan tiem, kas jau piedzimuši kristīgā ģimenē, gan tiem, kas atteikušies no islāma un pieņēmuši kristietību. Bet vai kāds vispār cenšas noskaidrot, no kurienes šajās zemēs radās vietējā kristīgā minoritāte? Vai kāds vispār vēl atceras, kādas bija pirmās kristianizētās teritorijas sešus gadsimtus pirms islāma rašanās? Vai kāds vēl zina, ka Ziemeļāfrika, Tuvie un Vidējie Austrumi kādreiz bija kristīgi un tikai daudz vēlāk tika islamizēti? Var teikt, ka ārpus Eiropas šī pakāpeniskā islamizācija noslēdzās ar Konstantinopoles krišanu, kas notika 1453. gadā un nozīmēja arī Bizantijas impērijas beigas. Uzdrošinos izteikt minējumu, ka mūsdienās pareizticīgā Baznīca, salīdzinot ar katoļu Baznīcu, pēc ticīgo skaita ir daudz mazāka tieši tādēļ, ka lielu daļu savu zemju kopā ar visiem ticīgajiem zaudēja islāmam.
Musulmaņi nemitīgi tiecās iespiesties arī Eiropā. Viņi pacietīgi un lēnām pakļāva lielu daļu Ibērijas pussalas. Viņi būtu varējuši izplesties pa visu Eiropu, un neviens vairs neatcerētos, ka Eiropa reiz bijusi kristīga, ja vien, piemēram, Kastīlijas karaliene Izabella un Aragonas karalis Ferdinands nebūtu uzvarējuši cīņu, kuru daudz vēlāk vēsturnieki sāka dēvēt par Reconquista jeb Atkarošanu. Viņi padzina maurus no Ibērijas pussalas tajā pašā laikā, kad Bizantijas impērija padevās islāma spiedienam. Paklausieties, kā tas aprakstīts eposā Dziesma par manu Sidu:
“Kurš mīl mūsu Radītāju, no visa spēka lai dur! [..]
Visus karogotus trīssimt pīķus tur,
Vienu mauru ikkatrs uz sava pīķa lai dur,
Apcērtas atpakaļ, pagriež un atkal pa mauram dur.”[12]
Es teiktu, ka šis ir ļoti vardarbīgas situācijas apraksts. Tomēr musulmaņu padzīšana no Eiropas kontinenta nenozīmēja, ka viņi aizgāja uz neatgriešanos. Viņi mēģināja atkal un atkal te atgriezties. Pēdējā mēģinājumā 1683. gadā viņi bija aizgājuši jau līdz Vīnei un divus mēnešus to noturējuši aplenkumā. Vai kāds vispār atceras, cik daudzus eiropiešus musulmaņi turēja kā savus vergus? Tādos apjomos, ka 11. gadsimtā tika nodibināts vesels reliģisks ordenis, kas nodarbojās ar līdzekļu vākšanu, lai izpirktu kristiešus vergu tirgos un atlaistu viņus brīvībā? (Tie bija tā sauktie trinitārieši.[13]) Un it kā ar to vēl nebūtu gana, 13. gadsimtā šim pašam nolūkam tika nodibināts vēl viens reliģiskais institūts – mersedārieši?[14] Vai kāds vēl atceras, ka musulmaņu elites karavīri – janičāri – tika izaudzināti no kristiešu zemēs nolaupītiem zēniem?
Ja Eiropā vienmēr ir pretojusies islāmam un musulmaņiem, tad kāpēc tagad ir novērojama tik krasa pārmaiņa? No kurienes pēkšņi tik liela mīlestība uz islāmu? Tik izteikta tolerance? It īpaši tagad, kad notikuši daudzi nežēlīgi uzbrukumi Rietumu vērtībām un rietumniekiem. Varbūt tas ir tāpēc, ka islāms ir uztaustījis Eiropas vājo vietu, proti, kristietības pamatprincipu par mīlestību pret tuvāko, kas politiski transformējas par cilvēktiesībām un rūpēm par katru indivīdu? Pie kristiešiem nevar nākt, žvadzinot zobenu, jo tad viņi cīnās. Jānāk kā tādam, kam vajadzīga palīdzība. Tad durvis būs vaļā.
No vēstures kristianizētajās zemēs redzams, ka ar musulmaņiem var miermīlīgi sadzīvot tik ilgi, kamēr viņu nav daudz. Tas, kas reiz notika Bizantijas impērijā, šobrīd notiek daudzās Āfrikas valstīs, it īpaši Nigērijā, kuru plosa islāma reliģiskais ekstrēmisms, jo musulmaņu skaits ir sasniedzis tieši tik lielu īpatsvaru, lai varētu sākt diktēt savus noteikumus.
Pēc šīs pagarās interlūdijas atgriezīsimies pie Džeimsas grāmatas noslēguma, lai arī paši izdarītu gala secinājumus. “Islāms iedala pasauli divās valstībās,” viņa raksta. “Viena ir Dār al-Islam – Islāma nams, kur islāma tiesībām ir virsroka, un Dār al-Harb – kara nams, kur islāma valdīšana vēl jāiedibina. Likmes ir skaidras, un to sekas gadsimtu gaitā ir kļuvušas labi redzamas. Ēģipte reiz pilnībā piederēja koptu kristiešiem, mūsdienās kopti tajā ir aplenkta minoritāte. Sīrija reiz bija plaukstoša kristīga valsts un nu piedzīvojusi, ka tās senās kristīgās kopienas ir uz iznīcības robežas. Tās nav nejaušības, kas notikušas, laikam ejot. Tie ir rezultāti sistēmai, kas ir radīta, lai pakļautu. Ja zeme reiz tiek islamizēta, tādai tai ir jāpaliek. Un zemes, kas vēl nav islamizētas, ar laiku ir jāpakļauj.
Kamēr kristīgie Rietumi ir aizslīdējuši sekulārisma virzienā, atmetot savu ticību kā apģērbu, kas izgājis no modes, islāms paliek tas, kas vienmēr ir bijis: reliģija, kas neatraujama no politiska un militāra ietvara. Nav tāda jēdziena kā “postislāmiska” valsts. Pamest ticību nozīmē izraisīt naidu, izraidīšanu vai vēl ko ļaunāku.
Tradicionālais islāms ir stratēģijas reliģija, kas savu ekspansiju pārvalda ar to pašu stratēģiju, kuru pielietoja Muhameds. Kad tā pozīcijas ir vājas, tas sludina mieru. Kad tas ir pie varas, tas pieprasa pakļaušanos.”[15]
Sabatinas Džeimsas grāmata liek lasītājam uzdot virkni jautājumu. Piemēram, no kurienes radies uzskats, ka multikulturāla sabiedrība vispār ir iespējama un visas kultūras un reliģijas ir savstarpēji savietojamas, ja islāms pilnīgi noteikti ir tāda reliģija un kultūra, kas citas sev līdzās netolerē? Es nepārstāvu, protams, ekstrēmi labējos un neaicināšu ne nošaut, ne izsūtīt musulmaņus, kas dzīvo Eiropā. Vairs nav Kaujveža Sida laiki. Tad jau mēs rīkotos tāpat kā viņi, un tas nebūtu eiropieša cienīgi. Tomēr varētu ierobežot migrāciju no islāma valstīm, ieklausoties cilvēkos, kurus mūsu vidū islāms vajā, un beidzot beigt pašiem kaunēties par savu kristīgo kultūru, kurā tik daudzi musulmaņi nepārprotami alkst dzīvot. Eiropā šobrīd domā, ka mums te nevajag nekādu kristietību, mums ir sekulārisms, bet sekulārisms nenoturēsies pret islāmu, jo tas savā būtībā balstās uz neko. Kurš ir gatavs mirt sekulārisma vārdā? Bet Allāha vārdā gan ir gatavi.
Atcerieties zobenu pie sienas! Kāpēc eiropiešiem šķiet, ka problēmas ar augsto noziedzības līmeni, kas pastāv migrantu mītnes zemēs, netiks pārnestas šurp? Kāpēc viņiem šķiet, ka, ja mītnes zemē kristieši tiek vajāti, tie, kas viņus vajā, pārcēlušies šurp, sāks izjust sirsnīgu mīlestību uz viņiem? Kā var ticēt, ka islāms ir miera reliģija, ja atteikšanās no tā tiek uzskatīta par zaimošanu, kas sodāma ar nāvi? Kā var naivi ticēt, ka, lielā skaitā Eiropā iepludinot musulmaņu vīriešus, kas pieraduši pret sievietēm izturēties vardarbīgi, nepasliktināsies Eiropas sieviešu stāvoklis? Kāpēc bēgļi vai migranti no valstīm, kur dominējošā reliģija ir islāms, neizvēlas bēgt uz zemēm ar tādu pašu reliģiju? Kāpēc kristiešiem, ierodoties islāma zemēs, ir jāievēro vietējās uzvedības normas, ieskaitot apģērbā (lielākoties sievietēm), bet no musulmaņiem tas Eiropā netiek prasīts? Visbeidzot, kas Rietumus mudina ielaist tik daudz svešzemnieku un ticēt, ka tas nepaliks bez sekām? Kā var ticēt, ka tie, kuriem mītnes zemē šķiet pieņemami nolaupīt nepilngadīgas meitenes no kristīgām ģimenēm, lai piespiestu viņas apprecēties ar savu nolaupītāju un pieņemt islāmu, ieradušies šeit, pēkšņi piedzīvos brīnumainas pārvērtības savā dvēselē?
Nejauši iepazinos ar Lielbritānijas vadlīnijām patvēruma meklētājiem.[16] Ievērojot labākās britu pieklājības normas, patvēruma meklētāju aicina nesist sievietes, nepieņemt lēmumus viņu vietā, nevienu neizvarot un nenoslēgt laulību ar vairāk kā vienu sievu, jo pretējā gadījumā tas var ietekmēt (izcēlums mans) viņa patvēruma lūgumu. Ko nozīmē “var ietekmēt”? Vai es vienīgā vēlētos, lai tur būtu rakstīts, ka par šādiem pārkāpumiem patvēruma lūgums tiek noraidīts, lēmums nav pārsūdzams un pārkāpēju nekavējoties izraidīs? Nereti Eiropas normas var palīdzēt musulmanim dzīvot pretrunā ar šīm normām, lai gan mītnes zemē viņš to nemaz nevarētu atļauties! Kā piemēru var minēt Jasmīnas Mohamedas stāstīto par musulmaņu daudzsievību. Musulmanim var būt četras sievas, ar nosacījumu, ka viņš tās var uzturēt, tāpēc nabadzīgās ģimenēs vīrietim sieva ir tikai viena. Toties, dzīvojot Kanādā, musulmanis beidzot var atļauties apņemt vairākas sievas, jo, tā kā likumīgi viņš var laulību noslēgt tikai ar vienu, bet ar pārējām laulība tiek noslēgta mošejā, un tā kā saskaņā ar Kanādas likumiem šāda laulība neeksistē, tad sievieti, kurai oficiāli nav vīra, var noformēt kā vientuļo māti. Šāda viltus vientuļā māte Kanādā var saņemt valsts pabalstu, kuru nesaņemtu, piemēram, Pakistānā. Tā nu musulmanis var laimīgi apņemt vairākas sievas, jo par pārējām sievām, sākot no otrās, maksās valsts.
Sabatina Džeimsa nav vienīgā, kas tik kritiski izteikusies par islāmu. Šādu liecību ir daudz. Turklāt jāņem vērā, ka ne jau katrs, kas cietis no islāma, par to pēc tam ir gatavs publiski runāt. Individuālie stāsti ir tik iedvesmojoši un iespaidīgi, jo tie parāda, kā dažādas kultūras un to normas realizējas indivīda dzīvē. Tomēr šāda subjektīva pieredze, protams, pēc savas būtības ir ierobežota, tāpēc, lai padarītu lasītājam Džeimsas rakstīto ticamāku, minēšu pāris rezolūcijas, kuras šovasar pieņēma Eiropas Parlaments.
2026. gada 9. jūlijā tika pieņemta rezolūcija,[17] kas nosoda kristiešu vajāšanu Nigērijā.[18]
2026. gada 14. jūlijā tika pieņemta rezolūcija[19] par minoritāšu meiteņu aizsardzību no laulībām bērnībā, par piespiedu laulībām un piespiedu pievēršanu islāmam Pakistānā.[20]
Sabatinas Džeimsas stāsts ir individuāls, ciktāl tas apraksta viena cilvēka piedzīvoto un pieredzi. Taču tas nav unikāls tādā ziņā, ka ir neskaitāmi bijušie musulmaņi, kas Rietumus brīdina par islāma draudiem telpā, kuru nosacīti varētu dēvēt par “pie mums”. Viņi visi vērš uzmanību uz to, cik nežēlīgi valstīs, kur islāms ir valdošā reliģija, notiek izrēķināšanās ar citādi domājošajiem. Būtu neapdomīgi neuzdot sev jautājumu, vai šāda izturēšanās pret nemusulmaņiem nav daļa no islāma tiesiskā ietvara – tāpat kā sieviešu sišana un bērnu izprecināšana.
Eiropieši daudzkārt islāma draudus ir atvairījuši – pat tad, kad šķita, ka viss ir gandrīz pagalam. Arī tagad mēs nedzīvojam apstākļos, kad visam ir beigas. Nav tā, ka neko nevarētu darīt. Taču, lai kaut ko darītu, vispirms jāapzinās, kāds ir apdraudējums. Tādas sievietes kā Sabatina Džeimsa, Jasmīna Mohameda, Ajana Hirsi Ali (Ayan Hirsi Ali), Jasmīna Folka-Dikersone (Jasmin Faulk-Dickerson) un daudzas citas par to nemitīgi atgādina. Pirms 25 gadiem tika sagrauti Dvīņu torņi, un tā bija liela traģēdija. Taču daudz lielāka traģēdija būtu, ja sagrūtu visa Rietumu pasaule nevis tāpēc, ka kāds to uzspridzināja, bet tāpēc, ka tad, kad vajadzēja pastāvēt uz savu kultūru, mēs sapņaini skatījāmies laukā pa logu. Jo citādi minareti uzsliesies ne tikai vairs ap svētās Sofijas katedrāli Konstantinopolē.
[1] https://www.youtube.com/watch?app=desktop&v=cfPm0aMGsF0
[2] Mohamedas grāmatu te atsevišķi neanalizēšu, taču vēlos vietām to izmantot, lai papildinātu Džeimsas stāstu. Mohameda nāca no pārtikušu ēģiptiešu ģimenes, kas ne visai lielu vērību pievērsa reliģiskajai dzīvei, līdz pārcēlās uz Kanādu un tur radikalizējās. Abas autores, Mohameda un Džeimsa, nāk no atšķirīgām kultūrām un ir emigrējušas uz atšķirīgām valstīm. Pametot islāmu, abas izvēlējās atšķirīgus ceļus – Sabatina kļuva par kristieti, bet Jasmīna – par ateisti, feministi un iekļaujošas sabiedrības aizstāvi. Visas šīs atšķirīgās komponentes tomēr pārsteidzoši vienādi ir “noformatējis” islāms, un ir biedējoši, cik nespējīga aizstāvēt šādas meitenes izrādījās Rietumu sabiedrība. Skat. Yasmine Mohammad, Unveiled: How the West Empower Radical Muslims, Free Hearts Free Minds, 2019.
[3] Sabatina James, The Price of Love: the Fate of a Woman and a Warning to the West, p. 124.
[4] Turpat, p. 144.
[5] Skat. https://www.bbc.com/news/uk-65174096
[6] Skat. https://www.pakistantoday.com.pk/2025/04/11/islamabad-records-highest-number-of-gang-rape-incidents-in-pakistan-report-reveals Pieņemu, ka var uzticēties publikācijām Pakistānas medijos angļu valodā.
[7] Sabatina James, The Price of Love: the Fate of a Woman and a Warning to the West, p. 221.
[8] Turpat, p. 247.
[9] Diezgan pilnīgs materiāls par šo gadījumu ir atrodams: https://www.bbc.co.uk/news/resources/idt-sh/Asia_Bibi
[10] https://www.bbc.com/news/uk-27646747
[11] https://en.wikipedia.org/wiki/21_Coptic_Christian_Martyrs_of_Libya un https://www.bbc.com/news/world-31481797
[12] Dziesma par manu Sidu, no senkastīliešu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš. Rīga: Neputns, 2019, 45. lpp.
[13] Ordo Sanctissimae Trinitatis et Captivorum.
[14] Ordo Beatae Mariae de Mercede Redemptionis Captivorum.
[15] Turpat, p. 238.
[16] https://www.gov.uk/government/publications/understanding-behaviours-and-expectations-in-the-uk-a-guide-for-asylum-seekers/understanding-behaviours-and-expectations-in-the-uk-a-guide-for-asylum-seekers-accessible
[17] https://hrwf.eu/nigeria-eu-parliament-strongly-condemns-persecution-of-christians-following-village-massacre/
[18] BBC materiāls, kas situāciju izskaidro sīkāk, skatāms šeit: https://www.youtube.com/watch?app=desktop&v=jsVgXJLXtdw
[19] https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/TA-10-2026-0269_EN.html
[20] Plašāks materiāls par šo kampaņu pieejams šeit https://jubileecampaign.org/stolen-girls/