Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par Rietumu un islāma mijiedarbību, reaģējot uz neseno uzbrukumu indiešu izcelsmes britu rakstniekam Salmanam Rušdi, kurš jau vairāk kā 30 gadus spiests slēpties sava romāna “Sātaniskās vārsmas” dēļ.
Rietumu civilizācija
Liberāļu skatījumā, kamēr vien nācijvalsts eksistē ļaužu prātos, sabiedriskā līguma uzvara vēl nav sasniegta. Viņu mērķis ir pilsoniska partnerība bez vēstures. Šai partnerībai viņi tad izdomā dažādas it kā vienojošās vērtības, piemēram, iecietību. Šīs vērtības vārdā visas nacionālās vērtības tiek pastumtas malā.
Raivis Bičevskis, Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas par Krievijas iebrukuma Ukrainā saasinātajiem jautājumiem, kurus parasti aizsedz miera laiku “optiskā ilūzija”. Bičevskis stāsta par Ernstu Jingeru un Krieviju kā modernitātes eksperimentu, Agnese skaidro kristīgo taisnīga kara teoriju un amerikāņu neoreālisma ģeopolitiķu skarbumu, bet Krišjānis pievēršas Putina atbalstītājiem Eiropā un krievu dziļā garīguma mītam.
Izdevniecība Kodoka sadarbībā ar Telos.lv redakciju īsi pirms Ziemassvētkiem izdevusi mūslaiku ietekmīgākā britu konservatīvā filozofa Rodžera Skrūtona (1944-2020) programmatiskās 2014. gada grāmatas “Kā būt konservatīvam” tulkojumu. Grāmata izdota kā pirmā no Konservatīvās domas bibliotēkas jeb “Leukothea” grāmatu sērijas, kuras ietvaros Kodoka plāno izdot nozīmīgu konservatīvo domātāju darbu tulkojumus latviešu valodā.
Svētās Līgas uzvara Lepanto kaujā bija ne tikai stratēģiska militāra uzvara, kas sagrāva osmaņu varenību uz jūras. Vēl svarīgāka bija tās morālā nozīme. Līdz šim Osmaņu impērija kristīgās Eiropas acīs likās kaut kas milzīgs un praktiski neuzvarams, kā neizbēgamas apokaliptiskas nākotnes iemiesojums… apmēram tāpat, kā mūsdienu cilvēka acīs izskatās “cancel” jeb “atcelšanas” kultūra, “gender” jeb dzimtes ideoloģija vai sociālo tīklu cenzori. Bet 1571. gada 7. oktobrī šis apokaliptiska mēroga milzenis sagrīļojās un kristīgā Eiropa ieraudzīja, ka to reāli var uzvarēt.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Roda Drēera 2017. gada grāmatu “Benedikta izvēle”. Grāmata joprojām raisa plašas diskusijas, vai kristiešiem nepieciešama “stratēģiska atkāpšanās” no arvien naidīgākas kultūras un Rietumu ideālu izšķīšanas, lai veidotu nelielas tikumu kopienas, kas sekotu agrīnā monasticisma ideāliem.
Rietumi, tāpat kā iepriekš sovjeti, šim svešajam citam mēģināja iemācīt labāko un destilētāko “sevis” versiju – tīru, realitātes neaptraipītu ideoloģiju, kas pašos Rietumos 21. gadsimta sākumā un jo īpaši šodien vairs īsti nedarbojās vai, līdzīgi kā komunisms Padomju Savienībā 1980. gados, jau bija mirusi un pārvērtusies par ritualizētu simulakru.
Tādi domātāji kā Cicerons, Kvintiliāns vai Seneka un vēlākie kristiešu autori uzskatīja, ka dzīvei ar zināšanām, bet ar nepilnīgu vai samaitātu “gudrību” nav jēgas, un tāda izglītība, kas neieaudzina tikumu, ir nederīga izglītība. Lai gan starp minētajiem autoriem ir būtiskas atšķirības, viņus vieno kopīga izpratne par to, kas ir cilvēks un kādai jābūt saistībai starp domāšanu, zināšanām un rīcību.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par gaidāmo Rodžera Skrūtona grāmatas “Kā būt konservatīvam?” tulkojumu no KODOKA. Saruna par pirmspolitisko pirmās personas daudzskaitli, galda manierēm kā kolektīvu, noklusētu zināšanu formu, sabiedrisko līgumu starp mirušajiem, dzīvajiem un vēl nedzimušajiem un par to, kā atjaunot biedrošanās ekosistēmu pēc tam, kad totālitārisms visu aizslaucījis un pakārtojis viena virsmērķa sasniegšanai.
Raivis Bičevskis, Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas par nākotni – gan savām bažām par Rietumu polarizācijas un anklavizācijas tālāku attīstību, kas, kā brīdina Irbe un Bičevskis, var beigties “asiņu peļķē”, gan par cilvēka šķietami neierobežoto iespēju robežām, gan dažiem bioētikas izaicinājumiem no zinātnes puses, kā arī noslēgumā dalās savās vīzijās par personīgo attīstību atvēlētajā dzīves laikā. Prof. Bičevskis, atsaucoties uz Melu Gibsonu, galu galā aicina nebaidīties.
Klosterī nevienam nav ļauts sekot paša sirds vēlmēm, tāpat neviens nedrīkst iedomāties, ka viņš varētu izaicinoši nostāties pret savu abatu, pat esot ārpus klostera. Ja tomēr kāds iedomājas, ka viņš to var, tad lai tāds tiek pakļauts regulas disciplīnai.
Angļi uzskata, ka viņu institūcijas vislabāk vērot no attāluma un caur rudenīgu dūmaku. Tāpat kā Parlaments, monarhija un anglosakšu tiesības, tāpat kā vecās universitātes, tiesu innas un grāfistu pulki, arī anglikāņu baznīca atrodas nacionālās dzīves fonā, seko neizprotamām procedūrām un nevar tikt izskaidrota nekā citādāk, kā vien ar savu eksistenci. Šīs lietas pastāv tāpēc, ka pastāv.
Silts laimes un atvieglojuma vilnis pāršalca visu manu dvēseli – tā, ka es pat nedaudz sagrīļojos. Galvā ieskanējās kaut kas līdzīgs eņģeļu koriem – kaut kas līdzīgs tam, ko biju dzirdējis pāvesta kapelā Romā, tikai balsis skanēja vēl dzidrāk un debešķīgāk.
Savā grāmatā Toms Vudss vienu pēc otras aplūko dažādas Rietumu pasaules dzīves jomas un struktūras, par kuru veidolu mums ir jāpateicas Katoļu baznīcai: universitātes, eksaktās un dabas zinātnes, māksla un arhitektūra, starptautiskās tiesības, ekonomikas un finanšu teorija, žēlsirdības un labdarības iestādes, tiesības un tieslietas un, visbeidzot, morāle un ētika.