Vineta Skujiņa, Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2025
Vinetas Skujiņas (Poriņas) grāmata Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā ir pirmais pētījums, kurš skar valodas situāciju neparastā kontekstā. Kad tika publicēti pirmie izpētes rezultāti, tie ieguva nepieredzēti plašu atbalstu sabiedrībā. Pirmo reizi kāds pētījums skatīja valsts valodas tiesības starptautiski atzītajā etniskajā teritorijā. Pēc visām cīņām par valsts valodas statusu šeit pirmo reizi grāmatā uzklausīja, respektīvi iedeva balsi (socioloģijā šo metodi sauc par giving voice) valstnācijas pārstāvjiem. No daudzām intervijām uzzinām, ko latvieši piedzīvo savā valstī, lietojot latviešu valodu publiski vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas.
Valodas jautājums pavēra skatu uz mazāk apzinātu jautājumu: vai valstsnācijai ir tiesības savā teritorijā ne tikai lietot, bet arī pieprasīt lietot valsts valodu? 2012. gadā Latvijā valodas referendums pārliecinoši apstiprināja, ka vienīgā valsts valoda ir latviešu. Pieņemtie likumi, referenduma rezultāti un citi normatīvie akti ir viena lieta, bet dzīvē valodas lietojuma realitāte ir atšķirīga. Lasot Vinetas Skujiņas pētījumu, nepamet sajūta, ka visi esam liecinieki sarežģītām mentalitātes transformācijām. Situācija liek mūsu pieredzi okupācijā skatīt postkoloniālisma diskursā – kā domīnijas un kolonijas attiecības.
Vinetas Skujiņas pētījums sasaucas ar poļu izcelsmes amerikāņu filoloģes Evas Tompsones darbu Imperiālās zināšanas un literatūra par to, kā literārie naratīvi spēj iznīcināt pakļauto kultūru, vienlaikus deformējot tās vēsturi un pašizpratni.[1] Te rodam skaidrojumu, kāpēc latvieši 36 gadus pēc neatkarības atjaunošanas pāriet uz krievu valodu, ja viņus uzrunā krieviski. Paaudzei, kurai puse mūža bija pagājusi apstākļos, kur dominēja krievu valoda, ir jāapzinās valstsnācijas noietais vēsturiskais ceļš un kāda bagāža vēl velkas līdzi no nebrīves laikiem.
Mums vēlreiz jāatgādina, ka Rietumu intelektuālajā vidē nav izveidojusies pietiekami dziļa tradīcija pareizi izprast carisko Krieviju un tās pēcteci – PSRS ar tās impērisko būtību. 1991. gadā liela daļa Rietumu politiķu, pētnieku un žurnālistu jautāja, no kurienes radās visas šīs nācijas, kuru nacionālās atmodas demontēja PSRS. Rietumniekiem visi bijušās PSRS iedzīvotāji nozīmēja vienu nacionalitāti – krievus. Vai esam aizmirsuši, ka, 1990. gados ceļojot pa pasauli, mūs vēl uzskatīja par krieviem, jo sapratām krievu valodu?
Problēma nepāriet, jo akadēmiķi un intelektuāļi Krieviju neuztver kā koloniālu valsti. Arī teorētiski koloniālos iekarojumus skatīja kā tādus, kuri ģeogrāfiski atrodas citā kontinentā. Krievijas gadījums atšķīrās, jo Krievija paplašināja savu teritoriju, iekarojot kaimiņzemes un tautas – respektīvi, tās kolonijas robežojās ar etniskajām krievu robežām.
Tāpēc arī joprojām ir spēkā skatījums, ka kolonijas ir aizjūras īpašumi un koloniju pamatiedzīvotāji pieder pie atšķirīgas rases, kultūras un valodas. Krievijas impērijas transformācija par PSRS vēl vairāk nomaskēja valsts koloniālo dabu, un pakļauto teritoriju tuvums krievu etniskajām robežām neļāva skaidri saskatīt robežu starp domīniju un koloniju. Daudzu nelatviešu prātos šī neskaidrā robeža vēl šodien ir kā aizvainojums un nereti noved pie principiālas pozas nelietot valsts valodu publiskajā sfērā.
Vinetas Skujiņas grāmata analizē rusifikācijas un sovetizācijas politiku secīgi pa desmitgadēm. Īpaši svarīgi ir minēt 1979. gada Taškentas zinātniski pētniecisko konferenci, kurā tika nosprausts ceļš uz krievu valodu arī tajos sektoros, kur tā vēl nebija dominējošā. Konference paredzēja likvidēt visu augstāko izglītību nacionālajās valodās. Ar to padomju impērija noslēgtu pēdējo loku nacionālās pašapziņas sagraušanai. Rusifikācija un sovetizācija impērijai bija instrumenti, ar kuriem būvēja krievu valodas pārākumu. Ar šīs ideoloģijas nesējiem neatkarīgā Latvija sastopas vēl šodien. Cīņa nav galā.
Vinetas Skujiņas grāmatu ir svarīgi iztulkot angļu valodā, lai starptautiskā akadēmiskā auditorija, kā arī diplomāti un politiķi ieraudzītu patieso situāciju, kuru viņiem senāk un arī šodien “piesedz” ar minoritāšu tiesībām. Ienācēji pēc Otrā pasaules kara un okupācijas neveido minoritāti, jo viņiem ir sava tēvzeme.
Jāuzteic metodoloģijas izvēle, kas palīdz pētījumā atsegt socioloģiski sarežģīti fiksējamas nianses. Pētījuma secinošā daļa atgādina, ka nācija var saglabāt savas valsts teritorijas robežas, ja sargā un stiprina tās arī lingvistiski, lietojot tikai latviešu valodu.
Vinetas Skujiņas pētījums ir svarīgs ieguldījums, lai veicinātu pārmaiņas un lai latvieši savu valodu sāktu uztvert kā pašsaprotamu vērtību.
[1] Ewa M. Thompson, Imperial Knowledge: Russian Literature and Colonialism (Contributions to the Study of World Literature), Greenwood Press, 2000.