Šis referāts tikai nolasīts Sārnates baptistu draudzes rīkotajā konferencē “Citāda saruna par 4. maiju”, kas notika 2026. gada 31. maijā Užavas pagasta Sārnatē ar Latvijas Okupācijas muzeja, Ventspils novada domes un Sārnates iedzīvotāju biedrības atbalstu. Konference turpināja 2026. gada 6. janvārī rīkoto pasākumu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā “Citāda Zvaigznes diena”, ar kuru noslēdzās Lidijas Lasmanes simtgadei veltītie pasākumi (skat. https://telos.lv/divas-tadas-varas/). Godinot Latvijas brīvības cīnītājus un svinot Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas gadadienu, Sārnatē tika turpināta saruna par okupācijas pagātni un Latvijas valsts pamatvērtībām. Pasākuma ierakstu var skatīt šeit: https://www.facebook.com/share/v/1bmaz2F2jH/
Dzeja līdz ar mūziku ritmiskuma dēļ izsenis uzskatīta par dievišķās valodas izpausmi. Tajā dabas reliģiju piekopjošie priesteri sazinājās ar dievībām un – saņēmuši dievību vēstījumus – tulkoja tos tautai. Dzejas vārdu sacerētājiem piedēvētas viedo, gudro, redzošo īpašības. Šis uzskats daļēji tika pārmantots arī romantisma un romantiskā tipa Eiropas dzejā, tostarp latviešiem. Uz dzejniekiem tauta skatījās ar lielu godbijību. Varbūt tāpēc, notiekot 1940. gada okupācijai, kad dienas kārtību sāka noteikt svešie, viņi savā pusē ar dažādiem līdzekļiem mēģināja pārdabūt tautā pazīstamus dzejniekus, māksliniekus. Vienus iebiedēja, otriem glaimoja, trešos uzpirka. Ceturtie – netalantīgākie – paši uzprasījās.
Padomju okupācijas laiku periodiku pārlūkojot, jāsecina, ka divas trešdaļas no tajā publicētās dzejas ir nevērtība, kas var interesēt tikai pētniekus. Okupācijas varai 50 gados izdevās pakļaut saviem ideoloģiskajiem uzstādījumiem lielāko daļu no rakstītājiem. Impēriskās Krievijas pakļautībā latvieši bija, sākot no 18. gadsimta sākuma. Ja rēķinām no 1721. gada Nīštates miera līguma, saskaņā ar kuru Rīga un Zviedru Vidzeme nonāca Krievijas sastāvā, tad pakļautība ilga 200 gadus. Kaut arī 19. gadsimta otrajā pusē rusifikācija pieņēma visai baisus apmērus, tikai daži no dzejniekiem un tikai atsevišķos gadījumos uzrakstīja pa slavas odai Krievijas ķeizaram.
Kas un kā notika laikposmā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, resp. līdz deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pieņemšanai? Nepretendējot uz visaptverošu skatījumu, pievērsīšos dzejai okupācijas apstākļos. Tautā iecienītajā žurnālā “Atpūta” 1940.–1941. gadā ir pa dzejolim no pavisam nezināmiem autoriem, tādiem kā R. Ceļinieks, Roberts Zariņš ar pilnīgi nevarīgām vārsmām: “No Ziemeļu pola līdz Kaukāza kalniem/ No Vladivostokas līdz Rīgai pie mums/ Pār upēm, pār stepēm, pār sniegotiem kalniem/ Iet varenās dzimtenes izplatījums.”[1] Vēl nav dota komanda, ka padomju dzimtene rakstāma ar lielo sākumburtu. 1940. gadā jaunā vara vēl ir piesardzīga, vārds tiek dots kreisajiem dzejniekiem, tādiem kā Valdis Lukss, Jānis Grots, Valts Grēviņš, Jānis Žīgurs. Tiek pārpublicēta Raiņa dzeja, bet galvenokārt iztiek ar tulkojumiem no krievu valodas. Latvieši vēl nav īsti apguvuši Staļina un Kremļa slavināšanas valodu. 1940. gada septembrī sāk iznākt literatūrai veltītais žurnāls “Karogs”. Līdzās Valdim Luksam, Andrejam Balodim, Jānim Plaudim, Meinhardam Rudzītim, Pāvilam Vīlipam, Arvīdam Grigulim, Valdim Grēviņam atrodam arī pa kādam vēl neitrālas tematikas – Klāras Zāles, Pētera Ērmaņa, Kārļa Skalbes dzejolim. Tā 1941. gada žurnālā “Karogs” publicēts Skalbes dzejolis “Laimīgais”: “Laimīgs, kas tic savam sapnim,/ Tam saule nenoriet./ Arī ziemas gaisā/ Tam vasaras puķes zied.”[2] Toties Aleksandrs Čaks jau mēģina pielāgoties okupācijas režīma prasībām, publicējot pagaru dzejoli “18. marts”, kur starp citām arī sekojošas rindas: “Plīv karogs sarkanais/ Virs namiem varenāk,/ Un cīņu strādnieks sāk:/ Nāk kauju apvītais/ Marts astoņpadsmitais.”[3] Pēc pāris numuriem “Karogā” publicēta jau pavisam dīvaina Čaka un Ādamsona publikācija, nosaukta “Dziesmas no operas libreta”. Tur “Dziesma par biedru Ļeņinu”, “Sarkano strēlnieku kaujas dziesma”, “Papīra fabrikas meiteņu dziesma” u. c.[4] Tas jau ir mēģinājums boļševizēt strēlnieku eposu, iecerot to operas formā.
1941. gada deportācijas daudziem naivajiem atvēra acis. Kurš varēja, kara beigās devās bēgļu gaitās. Vēl daļa, kas palika dzimtenē, apklusa. Tomēr arī viņus okupācijas vara atrada un apcietināja, izsūtīja. Tā humordzejas meistars Jānis Dreslers no 1945. gada kara tribunāla piespriestajiem 15 gadiem nosēdēja desmit.
1955.–1958. gados iznāca padomju propagandas avīze “Par Atgriešanos Dzimtenē”, kuru piesūtīja trimdiniekiem, piepildot galvenokārt ar tulkojumiem no krievu valodas, īpaši pirmajos divos gados. Pēc tam laikam apjēdza, ka ar krievu uzvārdiem trimdas latviešus lamatās neiedabūs. Pa dzejolim par dzimtenes dabas tēmu šeit publicēts Ārijai Elksnei, Martai Bārbalei, ideoloģiski ietrenētāki dzejoļi ir Laimonim Vāczemniekam. Vistraģiskākais ir, ka pa vienam dzejolim šajā melu lapelē publicējuši tikko no izsūtījuma kā atgriezušies Harijs Skuja un Ilze Kalnāre, kuri tika notiesāti 1947. gadā un atgriezās tikai 1956. gadā. Ilzes Kalnāres dzejoļa nosaukums ir “Tautiešiem svešumā”: “Jūs pāri okeānam jautājat – kā klājas?/ Lai manu atbildi jums brīvi vēji nes:/ Es esmu Gaiziņkalnā, esmu mājās,/ Tāpat kā jaunībā zied pļavā pīpenes.”[5] Skujas dzejoli ievada sekojoša rinda: “Jaunais dzejnieks rīdzinieks Harijs Skuja piesūtījis mūsu redakcijai dzejoli, ko lūdz ievietot mūsu laikrakstā.”[6] 1958. gadā pārpublicēts Ata Ķeniņa dzejolis no “Rīgas Balss”, visticamāk bez viņa ziņas. It kā kāds bez okupācijas varas īstenotājiem būtu dzirdējis par avīzes “Par Atgriešanos Dzimtenē” esamību! Šos trīs – pratināšanas un nāves draudus piedzīvojušos – nosodīt nespēju. Citādi tas ir ar pārējiem. Neviens ar varu taču Bārbalei, Ķempei, Elksnei un Vējānam nelika šajā propagandas izdevumā publicēties.
Tajā pašā 1958. gadā sāka iznākt rafinētāks laikraksts – “Dzimtenes Balss”, arī paredzēts tautiešiem svešatnē. Sākotnēji tā ir informatīva avīze ar klaji propagandisku raksturu. Ap 1960. gadu vidu kultūrai atvēlētā sadaļa kļuva apjomīgāka, arī mākslinieciski kvalitatīvāka. Tā 1965. gadā laikraksts iepazīstināja ar tobrīd divdesmit četrus gadus veco dzejnieku Māri Čaklo un viņa dzeju, pievienojot nelielu interviju. Uz jautājumu, kādi ir iemīļotākie dzejnieki, viņš atbild: “Čaks, Ādamsons, Grigulis, Vācietis.”[7] Varai pietuvināto viduvējo dzejnieku Griguli nosaukt līdzās Čakam, Ādamsonam un Vācietim nozīmē izpatikt, “ietrāpīt” pareizajā padomju gultnē. Ievietotais Čaklā dzejolis “Emigranta sapnis” apliecina jaunā dzejnieka spēju lavierēt, pareizi “aptamborēt” tēmu, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Otrs dzejolis – “Vasara Kuršu kāpās” – pieder pie labākajiem Čaklā agrīnās dzejas darbiem.
Daļa no Latvijas dzejniekiem, laikam jau labprātīgi, “Dzimtenes Balsī” publicēja savu dzeju. Tajā bija spiesta līdzdarboties arī Ilze Kalnāre: “Esmu absolūti pārliecināts, ka, nerunājot nemaz par “pirmstiesas nopratināšanu”, desmit spaidu darbu gadi Staļina nāves nometnēs spēja lauzt visstiprāko raksturu. Tā Ilze Kalnāre, kuru iepazinu es kā “Dzimtenes Balss” līdzstrādnieks [..], bija tikai izdegusi tukša čaula, kas izmisīgi mēģina saglabāt savu fizisko eksistenci.”[8]
Vēl divi traģiski īsstāsti. Rūta Skujiņa 1940. gada 30. augustā dzīvesbiedra un Izglītības tautas komisāra Jūlija Lāča – arī tobrīdējā “Atpūtas” atbildīgā redaktora – izdevumā publicēja dzejoli “Lielajam Staļinam”, kas ir pirmais latviešu dzejnieku saražojums padomju varmākam. Paies nieka trīs mēneši un Jūliju Lāci arestēs (viņš mira 1941. gada 15. decembrī Astrahaņas cietumā), un Rūta Skujiņa rakstīs vēstuli Vilim Lācim, apelējot pie viņa sirdsapziņas, jo abi Lāči taču bijuši labi paziņas: “Saki, Vili, vai Jūliju drīkst turēt cietumā par to, ka viņš kādreiz pilsoniskajā presē bijis redaktors, dancojis zem Benjamiņa maizes pātagas (tāpat kā Tu), rediģējis un pārrakstījis visādus mēslus?”[9] Rūta Skujiņa ātri un skaudri saprata, ko nozīmē padomju vara, un pie pirmās iespējas devās bēgļu gaitās. Viņas meita, valodniece Lalita Muižniece sacīja: “Māte atteicās par to laiku runāt, mēs par to nerunājām. Kāpēc tēvu izsūtīja, kāpēc māte publicēja to dzejoli, kāpēc tēvs iesaistījās leļļu vēlēšanu procesā, esmu veltīgi mēģinājusi izzināt. Varbūt tāpēc, ka tēvs un māte pēc pārliecības bija demokrāti, varbūt noticēja, ka būs labāk un brīvāk.”[10]
Otrs īsstāsts ir par Vizmu Belševicu – talantīgu dzejnieci un prozaiķi. Viņu literatūras laukā 1946. gadā ievadīja Valdis Lukss. 1955. gadā iznāca Belševicas pirmais dzejoļu krājums Visu ziemu šogad pavasaris. Naivi padomiska dzeja, ar ticību, ka visa dzīve būs viens pavasaris. Daudz šokējošāks ir viņas 1953. gada 15. martā “Literatūrā un Mākslā” publicētais dzejolis “Nemirstība”: “Mēs zvēram biedram Staļinam: tā ceļu tautas neatstās.” Belševicas dzīvi un darbus pētījusī Anda Kubuliņa to skaidro šādi: “Belševica sākumā bija dedzīga komjauniete. Viņas tēvs komunistus necieta, jo bija cēlies no pārtikušas ģimenes, karojis vācu armijā. Māte bija no nabadzīgas strādnieku ģimenes, un viņai likās, ka Staļins ir saulīte.”[11] Klāt nāca padomju propaganda, kuru pa visām porām dzina skolās. Minētā dzejoļa sarakstīšanas laikā viņa mācījās Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Belševicas pirmais vīrs, ar kuru viņa nodzīvoja vien pāris gadus, bija krievu oficieris. Arī tam bija savs svars un ietekme. Atmošanās pēc kāda laika bija sāpīga, bet tas Belševicai palīdzēja turpmāk sacerēt patiešām augstvērtīgu dzeju un prozu.
Arī Mirdza Ķempe sākotnēji ticēja okupācijas iekārtai, tas noprotams arī no viņas pašas stāstītā tuviem paziņām: “Ķempe bija ideālkomuniste, jo teica, ka komunisms esot tikpat kā Kristus mācība. Tas tāpat sludinot brālību, taisnību, vienlīdzību un brīvību. Viņa tikai nožēloja, ka to sagandējuši “nolādētie krievi” – sarkanie fašisti. Kulturālā pasaulē tas būtu pavisam citāds – tie bija Ķempes vārdi.”[12] Nostāšanās padomju okupantu pusē Ķempei pēckara gados sniedza šķietamu drošības sajūtu. Viņas dzejas un rīcības servilisma pakāpe robežojās jau ar apzinātu cinismu: “Viņa bija cilvēks, kas savus īstos uzskatus maskēja. Kādreiz ciniski izteicās, ka viņas vīram saplīsusi mašīna, būšot jāuzraksta “Cīņai” dzejolis, vajag naudiņu.”[13] Vienlaikus Ķempes ārējā pakļaušanās palīdzēja viņai drošāk iestāties par padomju varas represētajiem rakstniekiem – E. Stērsti, J. Medeni, A. Pelēci, O. Gūtmani. Cik viņas pakalpībā varai bija baiļu, ciniska aprēķina un cik laika diktētas nepieciešamības, nav iespējams izsvērt: “Ķempei bija kreisa pagātne, bet vienalga ne viņa, ne Sudrabkalns nejutās brīvi. Kas nav dzīvojuši padomju laikos, tiem ir viegli spriest.”[14]
Apzīmējums “Kremļa lakstīgalas” uzausa, reaģējot uz Jāņa Sudrabkalna 1942. gada “Karogā” un vēlāk grāmatā publicēto dzejoli “Latvju zīle Kremļa tornī”:“Lūk, ko dziedāja un teica/ Latvju zīle Kremļa tornī:/ Brāļi tuvu, brāļi tālu,/ Klausiet savas zīles ziņu,/ Kas no Maskavas jums atskan.”[15] Šīs jau bija talantīgi uzmeistarotas lamatas. Pirmkārt, dzejolis sacerēts tautasdziesmu četrpēdu trohajā, otrkārt, izmantoti folklorā iecienīti tēli (zīle–pareģone, bāri, liepa). Vēlāk šo paņēmienu – iedabūt ideoloģisku saturu labi atpazīstamās formās – piekops ne viena vien “Kremļa lakstīgala” vai “Kremļa dzeguze”. Ritmiski precīzi organizēti, pielipīgi – šie dzejoļi lielākoties tiks iekļauti skolu obligātajā repertuārā, un ar tiem būs jāsadzīvo.
Bet kur tad ir okupācijas iekārtas drupinātāji? Nosaukumu “taureņu efekts” (angl. butterfly effect) ieviesa amerikāņu klimatologs un matemātiķis Edvards Lorencs (Edward Lorenz, 1917–2008), kā piemēru minot, ka taureņa spārnu vēziens vienā pasaules malā var pakāpeniski izraisīt vai ietekmēt vētras, negaisa rašanos vai citu klimatisko apstākļu maiņu. 1970. gados I. Ziedoņa, L. Līvenas un citu dzejā taureņa tēls atspoguļoja tikko jūtamu iekustēšanos sabiedrībā, kas noveda pie taifūnveidīgā Baltijas ceļa un Baltijas valstu neatkarības. Šo ārēji neredzamo un tik tikko manāmo taureņu kustību ievadīja lēģeros ieslodzīto dzeja. Tā bija zināma tikai savējiem. O. Ozoliņš vēlāk liecināja: “Tajos drūmajos gados dzejoļi bija gandrīz vienīgais iespējamais veids, kā saglabāt prāta možumu sev un citiem.”[16] Pretestības dzejā bija dzīvs un spēcīgs gars, bet ne vienmēr tikpat spēcīgs izteiksmes veids. To var teikt par Gunāra Freimaņa, Voldemāra Zariņa, Broņislavas Martuževas dzeju. Paralēli pieauga spēkā V. Belševicas, K. Skujenieka, I. Ziedoņa, L. Brieža, L. Līvenas, U. Bērziņa, M. Zālītes un citu dzejas spēks. 1970. gados pa aplinkus ceļiem sāka ieplūst trimdas dzeja. Atklāti kalpot padomju varai atļāvās vairs nedaudzi. Kaut arī par Gunāru Astru, Lidiju Lasmani un vēl citiem, kas nepakļāvās svešās varas meliem un izturēja gan fizisku, gan garīgu iespaidošanu, zināja vien nedaudzi. Viņu ticība pārmaiņām neredzamā veidā izplatījās, un viņu nozīme tautas pašapziņas saglabāšanā – kā post factum izrādījās – bija bijusi ārkārtīgi svarīga.
Cik ļoti dziļi padomju okupācijas laikā tika ievainota un sakropļota latviešu tautas pašapziņa, to mēs īsti redzam tikai šodien. Kas notiktu, ja šis murgs atkārtotos vēlreiz, nezinu. Bet ticība ir uz taureņiem, kuri nerēķina, kas par brīvu spārnu lidojumu būs. Uz viņiem jācer un uz viņiem jātic. Bet jāaudzē pašapziņa mūsu jaunajos un jāmēģina kaut par kripatiņu iedrošināties būt brīvākiem tiem no mums, kas reiz dzīvojām sprosta apstākļos. Jāaudzē ticība uz visaugstāko, bet arī uz saviem spēkiem. Mēs spējam būt brīvi!
Raksts tapis sadarbībā ar Valsts pētījumu programmas “Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai” projektu “Latviešu literatūra kā piederība: personības, poētika un publiskā telpa (LITBEL)”.
[1] Atpūta, 1940, Nr. 826, 19. lpp.
[2] Karogs, 1941, Nr. 2,233. lpp.
[3] Karogs, 1941, Nr. 3, 302. lpp.
[4] Karogs, 1941, Nr. 6, 783.–792. lpp.
[5] Par Atgriešanos Dzimtenē, 1958, Nr. 7, 1. lpp.
[6] Par Atgriešanos Dzimtenē, 1958, Nr. 22, 3. lpp.
[7] Dzimtenes Balss, 1965, Nr. 1, 6. lpp.
[8] I. Lešinskis, Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti. Rīga: Domas Spēks, 2017, 64. lpp.
[9] Tēvija, 1941, Nr. 38, 2. lpp.
[10] J. Kursītes intervija ar L. Muižnieci, 2026.01.04.
[11] J. Kursītes intervija ar A. Kubuliņu, 2026.03.04.
[12] A. Kļaviņa, S. Kļaviņš, Mirdza Ķempe. Atmiņu skices. Rīga: Nordik, 2008, 21. lpp.
[13] J. Kursītes intervija ar Ievu Janaiti, 2023.
[14] J. Kursītes intervija ar Jāni Peteru, 2023.
[15] Karogs, 1942, Nr. 1, 12. lpp.
[16] O. Ozoliņš, “Daži vārdi par “Gājputniem””, Literatūra un Māksla, 1989, Nr. 12, 9. lpp.