Pēdējie gadi pirms kara

Fragments no austriešu rakstnieka Stefana Cveiga pēdējās grāmatas, autobiogrāfiskā darba Vakardienas pasaule (Die Welt von Gestern, 1942) VIII nodaļas (“Glanz und Schatten über Europa”).

Nu es biju nodzīvojis desmit gadus jaunajā gadsimtā, biju redzējis Indiju, mazliet Amerikas un Āfriku un ar jaunu, zinošāku prieku sāku raudzīties uz mūsu Eiropu. Nekad es nebiju vairāk mīlējis mūsu veco zemi kā šajos pēdējos gados pirms Pirmā pasaules kara. Nekad es nebiju vairāk cerējis uz Eiropas apvienošanos. Nekad es nebiju vairāk ticējis tās nākotnei kā šajā laikā, kad mēs domājām, ka uzaust jauna rītausma. Taču patiesībā tā jau bija atblāzma no draudošā pasaules ugunsgrēka.

Mūsdienu paaudzei, kura uzauga katastrofu, lejupslīdes un krīžu laikā, kurai karš bija pastāvīga iespējamība un gandrīz ikdienas gaidas, ir varbūt pat grūti iztēloties to optimismu un pārliecību par pasauli, kas mūs, jauniešus, iedvesmoja gadsimtu mijas gados. Četrdesmit miera gadi bija spēcinājuši valstu ekonomisko organismu, tehnoloģijas bija paātrinājušas dzīves ritmu, zinātniskie atklājumi iesvēla šīs paaudzes garā lepnumu; sākās uzplaukums, kas bija jūtams gandrīz vienādi visās Eiropas valstīs. Pilsētas gadu no gada kļuva skaistākas un apdzīvotākas, 1905. gada Berlīne vairs nelīdzinājās tai, ko pazinu 1901. gadā; vācu pilsēta bija kļuvusi par kosmopolītisku pilsētu un tagad jau ievērojami apsteidza 1910. gada Berlīni. Vīne, Milāna, Parīze, Londona, Amsterdama – ikreiz, kad tajās atgriezies, biji pārsteigts un sajūsmināts; ielas kļuva platākas, krāšņākas, sabiedriskās ēkas varenākas, veikali greznāki un gaumīgāki. It visur varēja sajust, kā pieauga un izplatījās bagātība; pat mēs, rakstnieki, pamanījām, kā šajā desmit gadu periodā izdevumu metieni trīskāršojās, pieckāršojās un desmitkāršojās. Visur radās jauni teātri, bibliotēkas, muzeji; ērtības, kas līdz šim bija šauru aprindu privilēģija – piemēram, vannasistabas un telefoni –, ienāca arī sīkburžuāziskajās aprindās, un, tā kā darba laiks bija saīsināts, proletariāts cēlās augšup, lai piedalītos vismaz mazajos dzīves priekos un omulībās. Visur viss virzījās uz priekšu. Tie, kas uzdrošinājās, guva panākumus. Ikviens, kurš iegādājās māju, retu grāmatu vai gleznu, redzēja, kā tās vērtība pieaug; jo lielāks un drosmīgāks bija ieguldījums, jo vairāk tas atmaksājās. Pasauli bija pārņēmis brīnišķīgs bezrūpīgums, jo kas gan varētu pārtraukt šo augšupeju, kas gan spētu uzlikt iemauktus šim vektoram, kas pats no savas iedvesmas smēlās arvien jaunus spēkus? Nekad vēl Eiropa nebija bijusi spēcīgāka, bagātāka, skaistāka, nekad vēl tā nebija sirdsšķīstāk ticējusi aizvien labākai nākotnei; neviens, izņemot dažus jau sagrabējušus večukus, vairs neapraudāja “vecos labos laikus”.

Taču ne tikai pilsētas, bet arī paši cilvēki kļuva skaistāki un veselīgāki, pateicoties sportošanai, labākam uzturam, īsākam darba laikam un ciešākai saiknei ar dabu. Ziema, kas agrāk bija drūms laiks, ko cilvēki pārlaida, īgni spēlējot krodziņos kārtis vai garlaikojoties pārkarsušās viesistabās, kalnos tika no jauna atklāta kā attīrītu saulstaru avots, nektārs plaušām un bauda piesārtušai ādai. Un kalni, ezeri un jūra vairs nebija tik tālu kā agrāk. Velosipēds, automobilis un elektrovilcieni bija samazinājuši attālumus un piešķīruši pasaulei jaunu telpas izjūtu. Svētdienās tūkstoši un desmiti tūkstošu ar slēpēm un kamanām spilgtās sporta jakās laidās lejup pa sniegotām nogāzēm, un visur tika celtas sporta pilis un peldbaseini. Tieši peldbaseinos bija skaidri redzamas pārmaiņas; ja manā jaunībā starp resnajām pazodēm, sāpošajiem vēderiem un iekritušajām krūtīm reti izcēlās kāds tiešām labas miesasbūves vīrietis, tad tagad trenēti un vingri, saulē iedeguši un sportā norūdīti stāvi sacentās savā starpā antīkas degsmes pilnā konkurencē. Neviens, izņemot pašus nabadzīgākos, svētdienās vairs nepalika mājās, visa jaunatne devās pārgājienos, kāpa kalnos, cīkstējās un trenējās visdažādākajos sporta veidos; tie, kam bija brīvdienas, vairs nebrauca uz tuvāko vietu ārpus pilsētas vai labākajā gadījumā uz Zalckammergūtu kā manu vecāku laikos; cilvēki bija kļuvuši zinātkāri un gribēja redzēt, vai pasaule visur ir tikpat skaista un vēl skaistāka kādā citā veidā; ja agrāk svešas zemes skatīja tikai priviliģētie, tad tagad arī banku ierēdņi un sīktirgotāji ceļoja uz Itāliju, uz Franciju. Bija lētāk, ceļošana bija kļuvusi ērtāka, un pats galvenais – cilvēkos bija jauna drosme un jauna uzdrīkstēšanās, kas arī padarīja viņu izbraucienus bezbailīgākus un viņu dzīvi mazāk piezemētu un taupīgu, – jā, cilvēks kaunējās būt bailīgs. Visa paaudze nolēma kļūt jaunāka, un visi, pretēji manu vecāku pasaulei, lepojās ar to, ka ir jauni; vispirms pēkšņi pazuda jaunu vīriešu bārdas, un tad viņu piemēram sekoja vecāki vīrieši, lai vairs netiktu uzskatīti par veciem. Par atslēgas vārdiem kļuva jaunība, svaigums un nesamākslotība. Sievietes atteicās no korsetēm, kas spieda krūtis, un nolika malā saulessargus un plīvurus, jo vairs nevairījās no gaisa un saules; viņas saīsināja svārkus, lai, spēlējot tenisu, varētu labāk parādīt kājas, un nekautrējās ļaut aplūkot to veselīgās formas. Mode kļuva arvien dabiskāka, vīrieši valkāja pusbikses, sievietes sēdās vīriešu seglos, cilvēki atsedzās un vairs neslēpās cits no cita. Pasaule bija kļuvusi ne tikai skaistāka, bet arī brīvāka.

Šis veselīgums un pašapziņa, kas raksturoja manai paaudzei sekojošo jauno paaudzi, izcīnīja sev brīvību arī paražās un manierēs. Pirmo reizi jaunas meitenes, guvernanšu nepavadītas, bija redzamas kopā ar savām draudzenēm, atklāti un pašapzinīgi biedrojoties ekskursijās un sporta sacensībās; viņas vairs nebija kautrīgas un piesardzīgas, viņas zināja, ko grib un ko negrib. Izbēgušas no vecāku baiļu kontroles, jaunietes pašas pelnīja iztiku kā sekretāres un ierēdnes, viņas ieguva tiesības pastāvīgi veidot savu dzīvi. Pateicoties šai jaunajai, veselīgākajai brīvībai, prostitūcija, kas vecajā pasaulē bija bijis vienīgais pieļaujamais “mīlas institūts”, ievērojami samazinājās; jebkura klīrība kļuva vecmodīga. Peldbaseinos arvien biežāk noņēma koka dēli, kas līdz šim nepielūdzami bija atdalījis vīriešu peldvietu no sieviešu peldvietas; sievietes un vīrieši vairs nekaunējās parādīt, kā ir izauguši; šajos desmit gados tika atkarota lielāka brīvība, nepiespiestība un dabiskums nekā visos iepriekšējos simts gados.

Jo pasaulē valdīja cits ritms. Viens vienīgs gads – bet kas tik viss nenotika vienā gadā! Jauns izgudrojums, jauns atklājums sekoja iepriekšējam, un katrs no tiem procesā kļuva par kopīgu labumu; pirmo reizi tautas sajutās vienotas, kad runa bija par kopīgo. Dienā, kad cepelīns pacēlās savā pirmajā braucienā, man gadījās būt Strasbūrā pa ceļam uz Beļģiju; tur šis peldošais brīnums, pūļa ovācijām dārdot, apriņķoja ap katedrāli, it kā vēlētos pagodināt tūkstošgadīgo pieminekli. Vakarā, kad biju pie Emīla Verhērena Beļģijā, pienāca ziņa, ka gaisa kuģis Ehterdingenā ir avarējis. Verhērenam acīs bija asaras, un viņš bija ārkārtīgi satraukts. Vācijas nelaime viņam rūpēja nevis kā beļģim, bet gan kā eiropietim – būdams mūslaiku cilvēks, viņš juta līdzi gan kopīgajai uzvarai pār dabas spēkiem, gan kopīgajai neveiksmei. Mēs līksmojām Vīnē, kad Blēriots pārlidoja Lamanša šaurumam, it kā viņš būtu mūsu dzimtenes varonis. No lepnuma par mūsu tehnoloģijām un mūsu zinātnes nemitīgo triumfu pirmo reizi dzima Eiropas kopības sajūta – Eiropas nacionālā apziņa. Cik bezjēdzīgas, mēs sev teicām, ir šīs robežas, kad katra lidmašīna tās viegli šķērso! Cik mākslīgas un cik provinciālas ir šīs muitas barjeras un robežsargi – cik pretišķīgi mūslaiku izpratnei, kas acīmredzami vēlas ciešas saites un vispasaules brālību! Šādi jūtu uzplūdi bija ne mazāk brīnišķīgi kā katras lidmašīnas pacelšanās; man ir žēl visu to cilvēku, kas jaunībā nepiedzīvoja šos pēdējos Eiropas uzticības gadus. Jo gaiss ap mums nav nedz nedzīvs, nedz tukšs, tas nes sevī katras stundas ritmu un vibrāciju un neapzināti iespiež to mūsu asinīs, un aiznes līdzi sirdij un smadzenēm. Šajos gados mēs visi smēlāmies spēku no vispārējā laikmeta uzplaukuma un, pateicoties kolektīvajai izaugsmei, pieaudzējām savu personīgo pašapziņu. Varbūt mēs, kā jau cilvēki būdami nepateicīgi, tolaik neapzinājāmies, cik spēcīgi un droši mūs nes šis vilnis. Taču tikai tie, kas piedzīvojuši šo pasaules pašpārliecības laikmetu, zina, ka kopš tā laika viss ir bijis vienīgi lejupslīde tumsā.

***

Tas bija lielisks – šis tvirtais spēka vilnis, kas sitās pret mūsu krūtīm no visiem Eiropas krastiem. Taču tieši tas, kas darīja mūs laimīgus, mums pašiem nenojaušot, vienlaikus bija arī bīstams. Lepnuma un pašapzinīguma vētra, kas tolaik pāršalca Eiropu, nesa līdzi arī mākoņus. Iespējams, ka uzplaukums bija iestājies pārāk ātri, valstis un pilsētas pārāk strauji bija kļuvušas pārāk spēcīgas, un varenības sajūta vienmēr vilina gan cilvēkus, gan valstis to izmantot vai arī izmantot ļaunprātīgi. Francija vai plīsa no bagātības. Taču tā vēlējās vēl vairāk, tā vēlējās vēl vienu koloniju, lai gan tai vairs nebija neviena cilvēka vecajām; Marokas dēļ tā gandrīz nonāca līdz karam. Itālija vēlējās Kirenaiku Lībijā, Austrija anektēja Bosniju. Serbija un Bulgārija spiedās virsū Turcijai, un Vācija, pagaidām vēl izslēgta no spēles, jau dusmās asināja nagus. Visur asinis sakāpa valstīm galvās. No auglīgās vēlmes pēc iekšējās konsolidācijas vienlaikus visur sāka attīstīties alkas pēc ekspansijas, kas līdzinājās baciļu infekcijai. Franču rūpnieki, kas brangi pelnīja, nikni vērsās pret vāciešiem, kuri tāpat peldēja taukos, jo abi gribēja piegādāt vairāk “Krupp” un “Schneider-Creusot” lielgabalu. Hamburgas kuģniecība ar savām milzīgajām dividendēm darbojās pret britu Sauthemptonas kuģniecību, ungāru zemnieki – pret serbu zemniekiem, viena korporācija – pret otru; ekonomiskā situācija viņus visus bija padarījusi vairāk vai mazāk trakus, neprātīgā kārē pēc vēl un vēl. Ja jūs šodien mierīgi sev pajautātu, kāpēc Eiropa 1914. gadā iesaistījās karā, jūs neatrastu nevienu saprātīgu pamatojumu, pat ne hipotēzi. Tas nebija jautājums par idejām, tas, visdrīzāk, nebija arī jautājums par mazajām pierobežas teritorijām; es nevaru to izskaidrot citādi, kā vien ar šo varenības pārpalikumu, kas bija četrdesmit miera gados pieauguša iekšēja dinamisma traģiskās sekas un vēlējās sevi vardarbīgi izlādēt. Ikviena no šīm valstīm pēkšņi sajutās spēcīga un aizmirsa, ka otra jūtas tāpat, visi gribēja vairāk un visi gribēja kaut ko no cita. Un pats sliktākais bija tas, ka tieši tā sajūta, ko mēs mīlējām visvairāk, mūs nodeva: mūsu kopīgais optimisms. Ikviens uzskatīja, ka pēdējā brīdī otrs atkāpsies, tāpēc diplomāti uzsāka savstarpējās blefošanas spēli. Četras reizes, piecas reizes; Agādīrā, Balkānu karā, Albānijā; tā joprojām bija spēle, bet lielās koalīcijas formējās arvien ciešāk un arvien militārāk. Miera laikā Vācijā tika ieviests kara nodoklis, Francija pagarināja dienesta laiku; beidzot bija jāizlādē pārpalikusī jauda, un laika zīmes Balkānos rādīja virzienu, no kura mākoņi jau tuvojās Eiropai.

Panikas vēl nebija, taču nemitīgi bija jūtams nemiers; ikreiz, kad no Balkāniem atskanēja šāvieni, mēs jutām vieglu satraukumu. Vai tiešām tuvojas karš – mums pašiem nezinot, kāpēc un ar kādu mērķi? Lēnām – pavisam lēni, pavisam bikli, kā mēs šodien zinām! – sāka pulcēties kara nosodītāju spēki. Tur bija Sociālistu partija, miljoniem cilvēku vienā robežas pusē un miljoniem otrā, kas savā programmā noraidīja karošanu; bija spēcīgas katoļu grupas pāvesta vadībā un dažas starptautiskas asociācijas; bija daži saprātīgi politiķi, kas sacēlās pret šīm pagrīdes mahinācijām. Un arī mēs bijām pret karu – mēs, rakstnieki –, lai gan, kā vienmēr, individuālistiski un izolēti, nevis vienoti un apņēmīgi. Vairuma intelektuāļu attieksme diemžēl bija vienaldzīgi pasīva, jo, pateicoties mūsu optimismam, kara problēma ar visām tās morālajām sekām pat nebija nonākusi mūsu redzeslokā; nevienā no tā laika ievērojamo cilvēku svarīgākajām publikācijām nav neviena principiāla argumenta vai kaismīga brīdinājuma. Mēs domājām, ka darām pietiekami daudz, ja domājam par Eiropu un starptautiski brāļojamies, ja savā sfērā sludinām miermīlīgas saprašanās un valodu un valstu garīgas sadraudzības ideālu, cenšoties tikai netieši ietekmēt notikumus. (..)

Pieredze rāda, ka ir tūkstošiem reižu vieglāk rekonstruēt kāda laikmeta faktus nekā tā garīgo atmosfēru. Šī atmosfēra atspoguļojas nevis oficiālajos notikumos, bet, visticamāk, nelielās, personiskās epizodēs – tādās, kādas es vēlētos šeit iekļaut. Godīgi sakot, tolaik es karam neticēju. Taču divas reizes es par to sapņoju nomodā un pamodos ar pārbīli. Pirmo reizi tas notika “Redla afēras” laikā, kura, kā visas svarīgās vēstures epizodes, ir mazzināma.

Šo pulkvedi Redlu, varoni vienā no sarežģītākajām spiegu drāmām, es personīgi pazinu tikai garāmejot. Viņš dzīvoja tajā pašā rajonā, vienu ieliņu tālāk; reiz kafejnīcā, kur šis simpātiskais, omulīgais kungs smēķēja cigāru, mans draugs, prokurors T., mani ar viņu iepazīstināja; kopš tā laika mēs viens otru sveicinājām. Tikai vēlāk es atklāju, cik daudz noslēpumu ir mūsu dzīvēs un cik maz mēs uzzinām par cilvēkiem pirmajā tikšanās reizē. Šis pulkvedis, kurš ārēji izskatījās pēc laba vidusmēra austriešu virsnieka, bija troņmantinieka uzticības persona; viņam bija uzticēts svarīgs uzdevums – vadīt armijas slepeno dienestu un neitralizēt ienaidnieka aģentus. Noplūda informācija, ka 1912. gadā, Balkānu kara krīzes laikā, kad Krievija un Austrija mobilizējās viena pret otru, Krievijai ir ticis pārdots pats svarīgākais Austrijas armijas slepenais dokuments – “izvietošanas plāns”. Kara gadījumā tas būtu varējis izraisīt vēl nepieredzētu katastrofu, jo tādējādi krievi jau iepriekš būtu zinājuši katru Austrijas armijas taktisko kustību soli pa solim. Saistībā ar šo nodevību ģenerālštāba aprindās valdīja briesmīga panika; pulkvedim Redlam kā lielākajam ekspertam tagad tika dots uzdevums atklāt nodevēju, kurš varēja nākt tikai no pašām šaurākajām aprindām. Ārlietu ministrija, pilnībā neuzticoties militāro iestāžu prasmēm, deva arī rīkojumu veikt neatkarīgu izmeklēšanu – tipisks piemērs greizsirdīgajai sāncensībai starp departamentiem –, par to neinformējot ģenerālštābu, un papildus visiem citiem pasākumiem šajā nolūkā lika policijai atvērt visus pasta sūtījumus no ārzemēm, neņemot vērā korespondences aizsardzību.

Kādu dienu pasta nodaļā pienāca vēstule no Krievijas pierobežas pilsētas Pidvoločiskas uz pieprasījumu adresātam “Operas balle”. Aploksni atverot, tajā atradās nevis vēstule, bet sešas vai astoņas jaunas Austrijas tūkstoškronu banknotes. Par šo aizdomīgo atradumu nekavējoties tika ziņots policijas pārvaldei, kas deva rīkojumu pie letes nolikt detektīvu, lai uz karstām pēdām aizturētu personu, kas nāktu pieprasīt aizdomīgo vēstuli.

Uz kādu brīdi traģēdija sāka izskatīties pēc Vīnes vieglās komēdijas. Pusdienlaikā parādījās kāds kungs un pieprasīja vēstuli adresātam “Operas balle”. Darbinieks nekavējoties deva slepenu brīdinājuma signālu detektīvam. Taču detektīvs tieši bija aizgājis pusdienās, un, kad viņš atgriezās, bija iespējams noskaidrot tikai to, ka savādais kungs bija iekāpis fiakrā un aizbraucis nezināmā virzienā. Tūlīt arī sākās Vīnes komēdijas otrais cēliens. Tajos laikos fiakru – šo moderno un eleganto divu zirgu vilkto kariešu – kučieri uzskatīja sevi par pārāk izcilām personām, lai pašrocīgi tīrītu savas karietes. Tāpēc katrā pieturā gaidīja tā sauktais “dzirdinātājs”, kura uzdevums bija pabarot zirgus un nomazgāt ratus. Par laimi, konkrētais dzirdinātājs bija iegaumējis tikko aizbraukušā fiakra numuru; ceturtdaļstundas laikā tika brīdināti visi policijas iecirkņi un fiakru atrada. Kučieris aprakstīja kungu, kurš bija braucis uz kafejnīcu “Kaiserhof”, kurā es vienmēr satiku pulkvedi Redlu, turklāt laimīgas sagadīšanās dēļ karietē atradās kabatas nazis, ar kuru nezināmā persona bija atvērusi aploksni. Detektīvi nekavējoties devās uz kafejnīcu “Kaiserhof”. Kungs, kuru viņi aprakstīja, jau bija aizgājis, bet viesmīļi bez vismazākajām šaubām paskaidroja, ka šis kungs nav neviens cits kā viņu vecais pastāvīgais viesis, pulkvedis Redls, un ka viņš tagad atgriezies viesnīcā “Hotel Klomser”.

Detektīvs sastinga. Noslēpums bija atrisināts. Pulkvedis Redls, kurš bija Austrijas armijas galvenais pretspiegošanas eksperts, vienlaikus bija arī Krievijas ģenerālštāba nopirkts spiegs. Viņš ne tikai bija pārdevis noslēpumus un izvietošanas plānus, bet tagad pēkšņi kļuva saprotams, kāpēc visi austriešu spiegi, kurus viņš pēdējā gada laikā bija nosūtījis uz Krieviju, bija arestēti un notiesāti. Sākās mežonīga telefonēšana, līdz beidzot izdevās sazināties ar Austrijas ģenerālštāba priekšnieku Konrādu fon Hecendorfu. Kāds šīs ainas aculiecinieks man pastāstīja, ka pēc pirmajiem vārdiem viņš kļuvis balts kā palags. Imperatora pilī turpināja zvanīt telefons, viena sanāksme sekoja nākamajai. Ko tagad darīt? Savukārt policija pa to laiku bija veikusi piesardzības pasākumus, lai pulkvedis Redls nevarētu aizbēgt. Kad viņš atkal grasījās iziet no viesnīcas “Klomser” un deva norādījumus portjē, pie viņa neuzkrītoši pienāca kāds detektīvs, parādīja kabatas nazi un pieklājīgi pajautāja: “Vai pulkvedis gadījumā neatstāja šo nazi fiakrā?” Tajā sekundē Redls saprata, ka ir pazudis. Lai kur viņš grieztos, visur viņš redzēja pazīstamu slepenpolicijas virsnieku sejas, kas viņu vēroja, un, kad viņš atgriezās viesnīcā, divi virsnieki sekoja viņam uz istabu un nolika tur revolveri. Jo pa to laiku imperatora pilī bija nolemts, ka šī Austrijas armijai tik apkaunojošā lieta ir jāizbeidz pēc iespējas klusāk. Abi virsnieki patrulēja pie Redla istabas viesnīcā “Klomser” līdz diviem naktī. Tikai tad tur atskanēja revolvera šāviens.

Nākamajā dienā vakara laikrakstos parādījās īss nekrologs pēkšņi mirušajam nopelniem bagātajam virsniekam un pulkvedim Redlam. Taču pārāk daudzi cilvēki bija iesaistīti meklēšanā, lai šo noslēpumu varētu saglabāt. Turklāt pamazām atklātībā nonāca detaļas, kas daudz ko izskaidroja no psiholoģijas viedokļa. Neviens no viņa priekšniekiem un biedriem to nezināja, bet pulkvedis Redls bija bijis homoseksuāls un jau gadiem ilgi cietis no šantažētājiem, kuri galu galā viņu bija pamudinājuši uz šo izmisuma soli. Armiju pārņēma šausmu drebuļi. Visi saprata, ka kara gadījumā šis cilvēks būtu pazudinājis simtiem tūkstošus cilvēku un novedis monarhiju līdz bezdibeņa malai; tikai šajā stundā mēs Austrijā sapratām, cik tuvu pasaules karam bijām bijuši pēdējā gada laikā. 

Tā bija pirmā reize, kad sajutu šausmas aizžņaudzam kaklu. Nākamajā dienā es nejauši satiku Bertu fon Sutneri – mūsu laika dižo un augstsirdīgo Kasandru. Būdama aristokrāte no vienas no labākajām ģimenēm, viņa jau agrā jaunībā bija pieredzējusi 1866. gada kara šausmas netālu no savas dzimtās pils Bohēmijā. Un ar Florensas Naitingeilas kaislību viņa saskatīja savā dzīvē tikai vienu uzdevumu: novērst nākamo karu, novērst jebkādu karu. Viņa sarakstīja romānu Nolieciet ieročus, kas guva pasaules mēroga panākumus, organizēja neskaitāmas pacifistu sanāksmes, un viņas dzīves triumfs bija spēja atmodināt dinamīta izgudrotāja Alfrēda Nobela sirdsapziņu tādā veidā, ka viņš ieviesa Nobela miera prēmiju par saprašanos starp tautām kā kompensāciju par kaitējumu, ko bija nodarījis ar savu dinamītu. Viņa pienāca pie manis lielā satraukumā. “Cilvēki nesaprot, kas notiek,” viņa diezgan skaļi nokliedzās uz ielas, lai gan parasti runāja klusi un nosvērti. “Karš gandrīz jau ir sācies, un atkal viņi no mums visu slēpj un neatklāj. Kāpēc jūs, jaunieši, neko nedarāt? Tas attiecas galvenokārt uz jums! Cīnieties, apvienojieties! Nevajag vienmēr visu atstāt mums, vecām sievām, kurās neviens neklausās!” Es viņai teicu, ka dodos uz Parīzi; varbūt tiešām varētu padomāt par kādu kopīgu manifestu. “Kāpēc tikai varbūt?” viņa uzstāja. “Viss ir sliktāk nekā jebkad agrāk; kara mašīna jau ir iedarbināta.” Tā kā pats biju satraukts, man bija grūti viņu nomierināt.

Taču tieši Francijā otra personīgā epizode man lika saprast, cik pravietiski bija runājusi vecā sieviete, kuru Vīnē gandrīz neviens neņēma nopietni. Tā bija ļoti neliela epizode, taču mani tā īpaši iespaidoja. 1914. gada pavasarī kopā ar draugu no Parīzes mēs uz dažām dienām bijām devušies uz Turēnu, lai apskatītu Leonardo da Vinči kapu. Mēs pastaigājāmies pa līdzenajiem un saulainajiem Luāras krastiem un vakarā bijām ļoti noguruši. Tāpēc mēs nolēmām aiziet uz kinoteātri miegainajā Tūras pilsētā, kur es jau iepriekš biju izrādījis cieņu Balzaka dzimtajai vietai.

Tas bija neliels piepilsētas kinoteātris, kas nepavisam nelīdzinājās mūsdienu hromētajām un spīdīga stikla pilīm. Tā bija vienkārša, improvizēta zāle, pilna ar ierindas cilvēkiem – strādniekiem, karavīriem, tirgussievām –, īstiem tautas pārstāvjiem, kuri omulīgi sarunājās un, neraugoties uz smēķēšanas aizliegumu, pūta zilos “Scaferlati” un “Caporal” mākoņus piepīpētajā gaisā. Vispirms uz ekrāna parādījās “Ziņas no visas pasaules”. Laivu sacīkstes Anglijā: cilvēki čaloja un smējās. Tām sekoja franču militārā parāde: arī par to cilvēki neizrādīja īpašu interesi. Tad sekoja trešā reportāža: “Ķeizars Vilhelms apmeklē ķeizaru Franci Jozefu Vīnē”. Pēkšņi ekrānā ieraudzīju pazīstamo neglītās Vīnes Rietumu stacijas peronu ar dažiem policistiem, kas gaidīja vilciena pienākšanu. Tad atskanēja signāls: vecais imperators Francis Jozefs soļoja starp goda sardzi, lai uzņemtu savu viesi. Kad uz ekrāna parādījās vecais imperators un gāja pa platformu – mazliet saliecies, nedaudz drebelīgs –, Tūras iedzīvotāji labsirdīgi smējās par veco kungu ar baltajām ūsām. Tad attēlā iebrauca vilciens – pirmais, otrais, trešais vagons. Salona durvis atvērās, un no tā izkāpa Vilhelms II ar uzskrullētām ūsām, austriešu ģenerāļa uniformā.

Brīdī, kad filmā parādījās ķeizars Vilhelms, tumšajā istabā pēkšņi sākās mežonīga svilpšana un kāju dauzīšana. Visi auroja un svilpa; sievietes, vīrieši un bērni gārdza tā, it kā viņi būtu personīgi apvainoti. Labsirdīgie Tūras iedzīvotāji, kuri par pasauli un valdošo paniku nezināja neko vairāk par to, kas bija rakstīts viņu avīzēs, uz mirkli kļuva traki. Es biju pārbijies. Es biju pārbijies līdz sirds dziļumiem. Jo es sajutu, cik dziļi jau bija iesūkusies naida propagandas inde, kas bija pilināta gadiem ilgi – ja pat šeit, mazā provinces pilsētiņā, neko nezinošo iedzīvotāju un karavīru noskaņojums pret ķeizaru, pret Vāciju jau bija tik naidīgs, ka pat īss kadrs uz ekrāna varēja viņus pamudināt uz šādu uzliesmojumu. Tā bija tikai sekunde, viena vienīga sekunde. Kad atkal parādījās citi attēli, viss bija aizmirsts. Cilvēki smējās, vēderu turēdami, par kādu komēdiju, kas tagad tika demonstrēta, un ar tādu prieku sita sev pa ceļgaliem, ka tie krakšķēja. Tā bija tikai sekunde, bet tā bija sekunde, kas man atklāja, cik viegli nopietnas krīzes brīdī ir satracināt cilvēkus abās pusēs, par spīti visiem mūsu saprašanās mēģinājumiem, par spīti pūlēm.

Viss vakars man bija sabojāts. Es nevarēju aizmigt. Ja tas būtu noticis Parīzē, es tāpat būtu satraucies, bet ne tik ļoti. Taču fakts, ka naids bija iedzinis dziļas saknes provincē, ļoti labestīgajos, naivajos cilvēkos, lika man nervozēt. Nākamajās dienās es šo epizodi izstāstīju saviem draugiem; vairums no viņiem to neuztvēra nopietni: “Kā mēs, franči, izsmējām resno karalieni Viktoriju, un pēc diviem gadiem mēs bijām aliansē ar Angliju! Tu nepazīsti frančus, viņiem politika nav svarīga.” Tikai Romēns Rolāns to redzēja citādi: “Jo naivāki ir cilvēki, jo vieglāk viņus ir pārliecināt. Kopš Puankarē tika ievēlēts, stāvoklis ir pasliktinājies. Viņa brauciens uz Pēterburgu nebūs patīkams ceļojums.” Mēs ilgi runājām par Starptautisko sociālistu kongresu, kas vasarā bija sasaukts Vīnē, taču arī šajā jautājumā Rolāns bija skeptiskāks par citiem. “Kas zina, cik daudzi izturēs, kad būs izlīmētas mobilizācijas pavēles? Mēs dzīvojam masu emociju un masu histērijas laikā, kuras varu kara gadījumā vēl nevar paredzēt.”

Taču, kā jau teicu, šādi raižu mirkļi tikai noplīvoja garām kā zirnekļu tīkls vējā. Mēs laiku pa laikam iedomājāmies par karu, bet līdzīgi tam, kā cilvēks reizēm iedomājas par nāvi – kā par kaut ko iespējamu, bet, visdrīzāk, tālu. Un Parīze tajās dienās bija pārāk skaista, un mēs paši bijām pārāk jauni un pārāk laimīgi. Joprojām atceros burvīgo farsu, ko Žils Romēns bija izgudrojis, lai, izsmejot “prince de poètes”, kronētu “prince des penseurs[1] – krietnu, nedaudz vienkāršu puisi, kurš ļāva studentiem sevi svinīgi aizvest Rodēna statujas priekšā pie Panteona. Un vakarā, ballītē par godu šai parodijai, mēs priecājāmies kā skolnieki. Koki ziedēja, gaiss bija salds un viegls; kurš gan gribētu domāt par kaut ko neiedomājamu tādas laimības brīdī? Draugi bija lielāki draugi nekā jebkad agrāk, un svešajā – “ienaidnieka” – valstī mēs bijām jau ieguvuši jaunus; pilsēta bija bezrūpīgāka nekā jebkad iepriekš, un, paši būdami bezrūpīgi, mēs viņu par to mīlējām. Šajās pēdējās dienās es pavadīju Verhērenu uz Ruānu, kur viņam bija paredzēts lasīt lekciju. Naktī mēs stāvējām katedrāles priekšā, tās smailes maģiski mirdzēja mēness gaismā – vai šādi liegi brīnumi vēl piederēja “tēvzemei”? Vai tie nepiederēja mums visiem? Ruānas dzelzceļa stacijā, tajā pašā vietā, kur divus gadus vēlāk viena no mašīnām, kuras viņš apdziedāja, viņu saplosīs gabalos,[2] mēs atvadījāmies. Viņš mani apskāva. “Pirmajā augustā pie manis, “Caillou qui bique”!” Es apsolīju, jo katru gadu viesojos pie viņa šajā lauku īpašumā, lai kopā ar viņu atdzejotu viņa jaunākos dzejoļus. Kāpēc arī ne šogad? Es bezrūpīgi atvadījos no pārējiem draugiem, atvadījos no Parīzes, ikdienišķi, nesentimentāli atvadījos, kā tad, kad atstāj savas mājas uz dažām nedēļām. Mans nākamo mēnešu plāns bija skaidrs. Tagad apmesties Austrijā, kaut kur lauku vientulībā, lai pabeigtu darbu par Dostojevski (tas varēja iznākt tikai piecus gadus vēlāk) un tādējādi pabeigtu grāmatu sēriju Trīs meistari, kas gribēja parādīt katru no lielākajām nācijām caur tās izcilāko rakstnieku. Tad pie Verhērena, un ziemā varbūt izdosies sen plānotais ceļojums uz Krieviju, lai tur izveidotu grupu mūsu garīgajai kopībai. Viss manas dzīves trīsdesmit otrajā gadā man priekšā bija līdzens un gaišs; pasaule pati sevi man dāvāja šajā zaigojošajā vasarā – skaista un aicinoša kā garšīgs auglis. Un es to mīlēju tās tagadnes un vēl dižākas nākotnes dēļ.

Un tad, 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā atskanēja šāviens, kas kā tukšu māla trauku vienā sekundē sašķaidīja šo drošības un radošā saprāta pasauli, kurā mēs bijām dzimuši, auguši un dzīvojuši kā mājās.



[1] “Dzejnieku princis”, “domātāju princis”, fr. val.

[2] Rakstnieks un dzejnieks, Cveiga draugs, Emīls Verhērens gāja bojā, pakrītot zem vilciena.

Tulkoja un sagatavoja Agnese Irbe.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: