Armijas nāk no tautas, tādēļ armijā var būt tikai tas, kas ir tautā. Kad miera laikā ģenerālštābiem bija jāievāc ziņas par kaimiņu armijām, tad šīs ziņas tika vāktas ne tikai par armiju, bet par visu tautu. Tautas dzīve pilnīgi rakstu­ro armijas kara darbību. Ja armijā ir izplatītas netikumības, tad tas pierāda, ka tautā morāle ir sadrupējusi – tādas tautas armija nekad nesasniegs spožas uzvaras.

Vārdi nogalina. It īpaši melu vārdi. 8. bauslis nav izšķīdināms relatīvismā, tas ir viennozīmīgs un nepārprotams: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” Starptautiskās ierēdniecības veltīgie solījumi un dažādu žurnālistu sistemātiskie meli ir iespējami tikai tādā sociālajā klimatā, kur pret vārdiem attiecas ļoti vieglprātīgi un bezatbildīgi; kur par nekrietnu apiešanos ar vārdiem vairs neprasa taisnīgu norēķinu.

Taisnīgums ir kaut kas lielāks par uzvaru karā vai kādā kaujā. Tas ir mūžīgi klātesošs izaicinājums abām karojošajām pusēm. To izvēlas pieņemt vai noraidīt ikviens no mums – vai nu stājoties pretī ļaunumam, vai arī sadarbojoties ar to.

Es zinu, cik grūti ir darbīgajam un izglītotajam mūsdienu cilvēkam, kurš ir pieradis domāt par dabas likumiem un visas parādības skaidrot ar fiziskiem vai ekonomiskiem cēloņiem, izprast vai novērtēt ticības milzīgo spēku šīs pasaules lietās; bet, ja viņš šo grūtību nepārvarēs, tad pašreizējais karš visos tā būtiskajos aspektos paliks viņam neatrisināms noslēpums. Īstas ticības sinepju sēkliņa pasaules lietās panāk daudz vairāk nekā varas vai rupja spēka kalni.

Es tik gari stāstu par karu, jo vēlējos parādīt, ka esmu mēģinājusi iedziļināties un saprast, kas tajā notiek. Kad es saku, ka esmu pret abortu arī kara laikā veiktas izvarošanas gadījumā, tas nav tāpēc, ka runāju nedomājot un pavirši. Es arī esmu sašutusi un satriekta. Es saprotu sievietes, kas notriepa ar sarkanu krāsu kājas un, uzvilkušas galvā maisus, stāvēja pie Krievijas vēstniecības.

Patiesai brīvībai ir dziļāks ienaidnieks par Kremļa tirānu, un tas ir šīs pasaules valdnieks. Kā 1995. gadā brīdināja Jānis Pāvils II: “Katrai amerikāņu paaudzei ir jāzina, ka brīvība nozīmē nevis darīt to, kas mums patīk, bet gan būt tiesīgiem darīt to, ko pienākas.”

Napoleons neko nezināja par Lietuvu, un viņam nebija ne mazākā priekšstata, kā šī province tika pievienota Polijai; es biju spiests viņam to paskaidrot. Visā visumā viņš gandrīz neko nezināja par mūsu vēsturi, un no Prūsijas vēstures zināja vienīgi Frīdriha Lielā laiku. Tāpēc viņš bija pārsteigts, kad es viņam pastāstīju, ka Lestoka korpuss sastāvēja vienīgi no lietuviešiem un žemaišiem, nevis no poļiem; es piemetināju, ka, lai gan šīs divas tautas slikti zina poļu valodu, abas dedzīgi atbalsta Poliju un ka tādas pašas simpātijas vērojamas arī tajās lietuviešu provincēs, kas pieder krievu valdībai.

Doktrīna sludināja, ka komunistiskā partija ir vienīgā antifašistiskā partija, bet visas pārējās partijas ir “fašistiskas”. Turklāt “fašismu” definēja nevis kā īpašu politisku kustību, bet galvenokārt kā kapitālisma beigu posmu. Līdz ar to “antifašisms” kļuva par sinonīmu “antikapitālismam”.

Raivis Bičevskis, Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas par Krievijas iebrukuma Ukrainā saasinātajiem jautājumiem, kurus parasti aizsedz miera laiku “optiskā ilūzija”. Bičevskis stāsta par Ernstu Jingeru un Krieviju kā modernitātes eksperimentu, Agnese skaidro kristīgo taisnīga kara teoriju un amerikāņu neoreālisma ģeopolitiķu skarbumu, bet Krišjānis pievēršas Putina atbalstītājiem Eiropā un krievu dziļā garīguma mītam.

Cilvēka dzīve vienmēr tiek dzīvota uz bezdibeņa malas. Cilvēces kultūrai vienmēr ir nācies pastāvēt kaut kā par sevi bezgalīgi nozīmīgāka ēnā. Ja cilvēki būtu atlikuši zināšanu un skaistā meklējumus līdz brīdim, kad dzīvotu drošībā, šie meklējumi nekad nebūtu uzsākti. Mēs kļūdāmies, kad salīdzinām karu ar “normālu dzīvi”. Dzīve nekad nav bijusi normāla.

2021. gada 12. jūlijā Kremļa mājaslapā tika publicēts Putina raksts “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Putins rakstīja: “Uzreiz pasvītrošu, ka sienu, kura radās būtībā starp vienas vēsturiskas un garīgas telpas divām daļām, uztveru kā lielas kopīgas bēdas, kā traģēdiju.”

Tie, kuri ar cerībām raugās uz Putina Krieviju un uzskata Kremļa stila autoritārismu par adekvātu alternatīvu Fukujamas proponētajai liberālajai demokrātijai, smagi un traģiski alojas. Pirmkārt, Vladimirs Putins pilnīgi noteikti nav nekāds “kristīgs valstsvīrs”, kur nu vēl “Kārlis Lielais” vai “Konstantīns”. Otrkārt, mūsdienu Krievija nav nekāds “kristietības atdzimšanas” etalons; tie, kuri uzskata Krieviju par “kristīgā konservatīvisma” citadeli, vienkārši uzdod vēlamo par esošo.

Krievija, zaudējot Ukrainu, zaudē pusi no sava spēka un paliek pilnā vārda nozīmē par Āzijas valsti. Ukrainai nav nekas vajadzīgs no Krievijas un, būdama patstāvīga, tā sāktu spēlēt lielu lomu visā Eiropas politikā. Krievija bez Ukrainas, turpretim, zaudē visu savu lomu Eiropā.

Uzvara vai zaudējums Ukrainā gan tik ātri neizglābs ielaisto un grūti dziedināmo Rietumu morāles krīzi. Šajās dienās runā par paātrinātu Ukrainas iestāšanās procedūru Eiropas Savienībā. Mēs nevaram zināt, kāda būs Eiropas Savienība pēc 10 gadiem, bet šobrīd ir zināms, ka Eiropas judikatūra ir viens no galvenajiem demokrātiju un nacionālo suverenitāti graujošajiem cēloņiem Rietumu pasaulē.

Visvarenais Dievs, Tu vienīgais esi mūsu stiprais Aizstāvis un vienmēr klātesošs palīgs bēdu laikā. Pielūko un aizsargā mūsu karavīrus un visus citus, kas aizstāv mūsu dzīvību un brīvību, lai viņi taisnīgi un godīgi kalpotu, cenšoties panākt mieru.