Daudz runā par visaptverošo valsts aizsardzību un valsts lomu, taču pašas sabiedrības brīvprātības loma arvien šķiet neizvērtēta, jo tās pamats ir jau šobrīd. Tā ir pilsoniskā kustība Ukrainas atbalstam, kas pārvar sabiedrības grupu, ideoloģiju un partiju robežas.
karš
Citi 2024. gada notikumi nākotni rāda cerīgāku. 2024. gada 31. maijā dienestu noslēdza pirmais valsts aizsardzības dienesta iesaukums. Sākot ar 2024. gada septembri, par obligātu mācību priekšmetu Latvijas skolās ir kļuvusi valsts aizsardzības mācība. Aug jauna Latvijas patriotu paaudze, kas iziet valstiskās audzināšanas skolu un iepazīst, ko nozīmē atbildība pret savu valsti.
Lai kāda būtu bijusi Kanta loma “mazā cilvēka” mentalitātes veidošanā Vācijā, nav ne mazāko šaubu, ka vienā ziņā Eihmans patiešām vadījās pēc Kanta priekšrakstiem: likums ir likums, izņēmumi nav iespējami.
No vienas puses, Krievu pareizticīgās baznīcas komunikācija Krimas anektēšanas un karadarbības Ukrainas austrumos laikā 2014. gadā atbilda ierastajai starptautiskajai reliģijas jeb ticības diplomātijas praksei, kur konfesiju pārstāvji aicina uz mieru. No otras puses, aicinājums nekarot tika mērķēts tikai Ukrainas pusei, jo Krievijas karaspēku atainoja kā miera misiju pildošu.
Asā vara vienmēr darbojas asimetriski – savā valstī netiek pieļauta viedokļu brīva paušana, vārda un pulcēšanās brīvība tiek ierobežota. Toties mērķa zemēs tiek sacelts liels troksnis, ja kāda valsts cenšas ierobežot autoritārās valsts propagandu un dezinformāciju.
Rietumu vājā vieta ir tieši liberālā atvērtība informācijai, gatavība nebeidzamam dialogam par jebkuru jautājumu un neizpratne par to, ka pret Rietumiem darbojas režīms, kas nejūt nekādu cieņu ne pret cilvēku kā tādu, ne pret viņa dvēseli, ne pret kādu “demokrātisko procesu”.
Un nākamā bija vēl viena laimes diena. Laikraksti jūsmoja vienā balsī, biržas cenas uzlēca debesīs, no Vācijas pirmo reizi pēc vairākiem gadiem atskanēja draudzīgas balsis, Francijā ierosināja uzcelt Čemberlenam pieminekli.
“Reāla manta, jebkas, kas nav nauda” kļuva par jauno saukli. Dažiem nācās novilkt no pirksta laulības gredzenu vai no biksēm izvilkt ādas jostu, lai tikai nenomirtu badā. Galu galā varas iestādes iejaucās, lai apturētu šo melno tirgu, no kura praksē guva labumu tikai turīgie. No apgabala uz apgabalu tika izveidoti veseli kordoni, lai “kāmjiem” konfiscētās preces, kuras veda ar velosipēdiem un vilcieniem, nogādātu pašvaldību pārtikas punktos.
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Jurģi Klotiņu par Ēriha Marijas Remarka 1928. g. romānu “Rietumu frontē bez pārmaiņām” un neseno vācu ekranizāciju Edvarda Bergera režijā, kas saņēma ASV kinoakadēmijas balvu kā 2022. gada labākā ārzemju filma.
Tāds arī ir postmodernā liberālā kapitālisma mērķis – lai patērētāji, vēlmju un pašizpausmes tiesību subjekti, valdošo ideoloģiju neuztvertu pārlieku nopietni un iesavinātu ironisku attālumu no tās. Tāpēc Žižeks uzsver Laibach mākslas politisko sasniegumu, īsto apvērsumu – saviem klausītājiem mācīt uztvert šo sistēmu nopietnāk, nekā tā uztver pati sevi.
Nekad es nebiju vairāk mīlējis mūsu veco zemi kā šajos pēdējos gados pirms Pirmā pasaules kara. Nekad es nebiju vairāk cerējis uz Eiropas apvienošanos. Nekad es nebiju vairāk ticējis tās nākotnei kā šajā laikā, kad mēs domājām, ka uzaust jauna rītausma.
Taisnīga/taisna karošana ir spēka kā pēdējās iespējas pielietojums tādā karā, kas pamatots Dieva radītās kārtības atjaunošanā un kalpojot savam tuvākajam.
Jaunās Derības kontekstā reliģiska cīņa ir nemiesiska, liedzot teoloģisku pamatu svēta kara karošanas idejai. Tas gan nenozīmē, ka nav bijuši mēģinājumi Jauno Derību pielāgot svētai karošanai, atbilstoši interpretējot Jēzus veikto Tempļa šķīstīšanu, Viņa vārdus par zobenu un pavēli pirkt zobenu.
Armijas nāk no tautas, tādēļ armijā var būt tikai tas, kas ir tautā. Kad miera laikā ģenerālštābiem bija jāievāc ziņas par kaimiņu armijām, tad šīs ziņas tika vāktas ne tikai par armiju, bet par visu tautu. Tautas dzīve pilnīgi raksturo armijas kara darbību. Ja armijā ir izplatītas netikumības, tad tas pierāda, ka tautā morāle ir sadrupējusi – tādas tautas armija nekad nesasniegs spožas uzvaras.
Vārdi nogalina. It īpaši melu vārdi. 8. bauslis nav izšķīdināms relatīvismā, tas ir viennozīmīgs un nepārprotams: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” Starptautiskās ierēdniecības veltīgie solījumi un dažādu žurnālistu sistemātiskie meli ir iespējami tikai tādā sociālajā klimatā, kur pret vārdiem attiecas ļoti vieglprātīgi un bezatbildīgi; kur par nekrietnu apiešanos ar vārdiem vairs neprasa taisnīgu norēķinu.
Taisnīgums ir kaut kas lielāks par uzvaru karā vai kādā kaujā. Tas ir mūžīgi klātesošs izaicinājums abām karojošajām pusēm. To izvēlas pieņemt vai noraidīt ikviens no mums – vai nu stājoties pretī ļaunumam, vai arī sadarbojoties ar to.
Es zinu, cik grūti ir darbīgajam un izglītotajam mūsdienu cilvēkam, kurš ir pieradis domāt par dabas likumiem un visas parādības skaidrot ar fiziskiem vai ekonomiskiem cēloņiem, izprast vai novērtēt ticības milzīgo spēku šīs pasaules lietās; bet, ja viņš šo grūtību nepārvarēs, tad pašreizējais karš visos tā būtiskajos aspektos paliks viņam neatrisināms noslēpums. Īstas ticības sinepju sēkliņa pasaules lietās panāk daudz vairāk nekā varas vai rupja spēka kalni.
Es tik gari stāstu par karu, jo vēlējos parādīt, ka esmu mēģinājusi iedziļināties un saprast, kas tajā notiek. Kad es saku, ka esmu pret abortu arī kara laikā veiktas izvarošanas gadījumā, tas nav tāpēc, ka runāju nedomājot un pavirši. Es arī esmu sašutusi un satriekta. Es saprotu sievietes, kas notriepa ar sarkanu krāsu kājas un, uzvilkušas galvā maisus, stāvēja pie Krievijas vēstniecības.
Patiesai brīvībai ir dziļāks ienaidnieks par Kremļa tirānu, un tas ir šīs pasaules valdnieks. Kā 1995. gadā brīdināja Jānis Pāvils II: “Katrai amerikāņu paaudzei ir jāzina, ka brīvība nozīmē nevis darīt to, kas mums patīk, bet gan būt tiesīgiem darīt to, ko pienākas.”
Napoleons neko nezināja par Lietuvu, un viņam nebija ne mazākā priekšstata, kā šī province tika pievienota Polijai; es biju spiests viņam to paskaidrot. Visā visumā viņš gandrīz neko nezināja par mūsu vēsturi, un no Prūsijas vēstures zināja vienīgi Frīdriha Lielā laiku. Tāpēc viņš bija pārsteigts, kad es viņam pastāstīju, ka Lestoka korpuss sastāvēja vienīgi no lietuviešiem un žemaišiem, nevis no poļiem; es piemetināju, ka, lai gan šīs divas tautas slikti zina poļu valodu, abas dedzīgi atbalsta Poliju un ka tādas pašas simpātijas vērojamas arī tajās lietuviešu provincēs, kas pieder krievu valdībai.