“Beidzot!” viņa teica, baudkāri izelpojot baltu dūmu mutuli. Neviena nesmēķēja tik garšīgi kā Agneška. Viņa dzīvoja tabakas dūmu vieglumā, nekādas grūtības nespēja nospiest Agnešku pie zemes vai apturēt viņas lidojumu.

“Varbūt nevajag…?” Es pašķielēju uz cigareti viņas bālajos pirkstos.

“Kāda vairs starpība?” Agneška sulīgi nosmējās par mani. “Rīt viss būs beidzies. Parīt lidošu atpakaļ.” Viņa turpināja smēķēt, baltā dūmu plīvurā ietinusies. Mana vienas nakts poļu līgava. Viena nakts divos, trīs mēnešos, Agneška necieta attiecību smagumu. Es necietu viņas slāvu akcentu un mūžīgo steigu.

Mums piederēja sarunas pie draudzīga aliņa manā dzīvoklī, kopīga nakts šad un tad kopš studiju gadiem – siltas krāsas punkti ikdienības vēsi pelēkajā audumā. Vairāk būtu par daudz.

Dubultpilsonības priekšrocības, labi sakari un balta aploksne, viens divi trīs, un jau rīt Agneška būs tīra un no visiem grēkiem brīva. Bērnu spēlīte! Agneška bija brīva kā putns, Varšava–Rīga–Varšava, naktsklubs–mana gulta, citu nakti kāda cita čaļa gulta, viņai viss nāca viegli. Viņa mūždien bija lidojumā un skrējienā. Agneška necieta smagumu ne rokās, ne attiecībās, ne savā klēpī.

Knapi paspēja sarunāt, viņa man paskaidroja pa telefonu, desmitā nedēļa jau! Sākumā nospriedusi, ka stresa dēļ. Es galvā rēķināju – pirms vienpadsmit nedēļām Agneška bija Rīgā.

“Rīt mani iztīrīs, un es lidošu tālāk,” viņa piebilda. Sēdējām aiz slimnīcas un smēķējām, līdz krēsla mūs vērta pelnu pelēkus un teju neredzamus.

Poļos abortu sarunāt gandrīz nereāli, viņa man skaidroja pa telefonu, pirms atlidoja, te lētāk, pat ar visu lidojumu.

Agneškai vajadzēja vietu, kur nobāzēties. Tas, kas viņā auga, varēja un nevarēja būt mans. Agneška paraustīja plecus, kāda starpība? Taisnība, kāda gan man daļa?

Labprāt atvēlēju viņai savu dīvānu uz pāris naktīm.

Es dzirdēju, kā tas vecais krāms čīkst, Agneškai nemierīgi dīdoties katru nakti. Gultu nepiedāvāju. Manas džentelmeniskuma paliekas Agnešku mūždien kaitināja. Pagātne ir mirusi un aprakta, viņa mēdza teikt. Agneška vienmēr lidoja uz savu apgaismoto nākotni. Kopš mūsu studiju gadiem viņa nebija mainījusies. Joprojām lidoja Varšava–Rīga–Varšava, noraka pagātni un dzīvoja viegli. Atveda man skārdeni ar lētu poļu alu. Gan jau nopirka beznodokļu zonā Rīgas lidostā. Lēni malkoju vieglo dzērienu, klausoties, kā čīkst dīvāna atsperes. Agneška pievienojās man virtuvē. Iemalkoja aliņu un vēroja Purvciema nakti no septītā stāva.

“Tev nevajadzētu izgulēties?”

Agneška nopūtās, nepavisam ne savā ādā. Nerunīga. Dziļi iegrimusi nakts klusumā, viņa saplūda ar tumsu, līdz es atkal izdzirdēju dīvāna atsperes čīkstam.

Rītausmā aizvedu Agnešku uz slimnīcu, pienbaltu un domīgu.

“Viss labi?”

Viņa mēmi pamāja. Nebija labi. Bet Agneška taču zināja labāk, ne? Viņa bija pirmā tajās rindās Varšavā, lepni nesa plakātu ar sarkanu zibeni un “Strajk Kobiet”, uzrakstījusi “My body my choice” ar melnu marķieri uz vēdera. Pati lepni sūtīja man un visiem draugiem selfijus no protesta gājieniem ar daudziem smaidiņiem un bučām. Es viņai pilnībā piekritu – “viņas ķermenis, viņas izvēle” tik skaisti sildīja mani, kad mēs abi baudījām viņas brīvību manā gultā.

Nebija vairs smaidiņu, plakātu un skaļu saukļu. Uzvaras gājienā šorīt Agneška devās viena, velkot savu bagāžu nopakaļ. Es noskatījos. Vienu sāpīgu mirkli gribēju viņu apturēt.

“Paga! Varbūt… man tevi savākt pēc tam? Ja?” Trula pelēcība spieda mani pie zemes, vārdi iesprūda rīklē, nespēja pateikt neko vairāk vai labāk, vai pareizāk.

Vakara krēslā savācu Agnešku pelnu pelēku, tukšām acīm, apātisku.

“Viss labi? Gribi?” Es piedāvāju viņai cigareti.

Agneška izelpoja baltas sēras. Cigarete trīcēja viņas pelēkajos pirkstos. Sēdējām labu brīdi, vērojām, kā baltie dūmu gariņi kāpj debesīs. Nez cik daudzi tādi gariņi šodien izkāpa no siltiem, ar “My body my choice” aprakstītiem vēderiem aukstajās novembra debesīs.

Agneška smēķēja, vienaldzīgi blenžot uz slapjo, pelēko asfaltu. Nebija vairs garšīgi, viņa šķita zaudējusi savas baudpilnās, sulīgās krāsas.

Viņa klusēja visu ceļu un visu vakaru. Gulēja pavisam rāmi; atsperes nemaz nečīkstēja, kamēr es virtuvē malkoju šņabi ar kolu līdz trijiem. Agneška iznira no tumsas man līdzās.

“Kā dzīvot tālāk?” Viņas slāvu akcents griezās man ausīs. Šņabis, kola un mūsu abu smagums padarīja mani īgnu. Ko tur vairs runāt? Viss beidzies, darīts.

“Kā vienmēr. Viegli. Rīt tu aizlidosi.”

Agneška pamāja un aizvilkās atpakaļ uz dīvānu.

Pamodos vēlu. Laikam nedzirdēju modinātāju. Varbūt nemaz negribēju dzirdēt. Man nepatīk atvadīties. Šķita, ka šoreiz viņa atvadīsies uz visiem laikiem. Mūsu vieglums bija piesūcies ar to krēslas pelēcību, kuru mēs ieelpojām, smēķējot aiz slimnīcas. Agneškas brīvība būs svina smaga, pelēka lidmašīna, kas aizlidinās viņu padebešos.

“Agneška, tu jau aizlidoji?”

Klusums. Paģirains un aizpampis iekliboju viesistabā. Žalūzijas klabinājās pie atvērtajām balkona durvīm. Kaut kur dziļi lejā ātrie kauca kā aizkauti suņi. Agneška bija atstājusi savu bagāžu. Drebinādamies izlīdu uz balkona. Novembra Purvciems kā uz delnas. Palūrēju pāri malai un izvēmu savu pelēcību turpat uz balkona. Ievilku pilnas plaušas smaga gaisa.

“Tu aizlidoji.”