Esejas pamatā ir 2024. gada 1. septembra priekšlasījums Dzejas dienu Klasiskā dzejas vakarā “Broņa, mon amour” teātra klubā “Hamlets”.
Jāņa evaņģēlija sākuma teikums “Iesākumā bija vārds” droši vien ir viens no visvairāk lietotajiem citātiem literatūras vēsturē. Kā nereti notiek ar spārnotām frāzēm, mēs esam izveidojuši ap to plašu interpretāciju un alūziju vijumu, kuras vēl pavairo apstāklis, ka Jaunās Derības grieķu oriģinālā lietotajam vārdam “logos” ir vairāk nekā 30 radniecīgu, tomēr atšķirīgu nozīmju. “Vārds, runa, izteikums, saruna, pierādījums” – tikai dažas no tām, ko apvieno priekšstats, ka “logos” atšķirībā no vairākām citām vārda noteiksmēm apzīmē nevis vienkāršu skaņu savirknējumu vai nejaušu izteikumu, bet gan jēgpilnu, darbīgu un iedarbīgu vārdu. Par to liecina arī Bībeles latīņu tulkojumā izmantotais “verbum”, ar ko gramatikā apzīmē tieši darbības vārdu.
Neiedziļinoties filozofiskajos un teoloģiskajos skaidrojumos, kas saistīti ar kristietības centrālo notikumu – dievišķā Logosa iemiesošanās noslēpumu –, vēlos palūkoties uz to no otras puses. Tieši valoda un valodas spēja nereti uzskatīta par to cilvēciskās dabas daļu, kas ļauj mums apzināti tuvoties un būt līdzdalīgiem esamības pirmsākumā, tās pamatā. Citiem vārdiem sakot – viens no atribūtiem, kas liecina, ka cilvēks ir radīts “pēc Dieva tēla un līdzības”, proti, mums var būt pieejams Logoss. Mūsdienās ik pa laikam prevalē viedoklis, ka valodai ir galvenokārt instrumentāla nozīme, tā ir cilvēka smadzeņu producēts “rīks”, ar kuru var sasniegt tos vai citus mērķus, piemēram, sazināties ar sev līdzīgajiem, pārliecināt viņus, uzkrāt informāciju u. tml. Ar valodu var arī īstenot varu pār citiem, pat manipulēt un melot. Katrā ziņā šajā skatījumā valoda allaž pastāv cilvēka dēļ, nevis otrādi. Perspektīva, kurā Vārds var būt mērķis un valoda – viena vai pat galvenā no būtībām, kas ļauj mums sevi īstenot garīgā nozīmē, vienlaikus īstenojoties arī pati, šķiet, manāms arvien retāk. Šāds skatījums valodu drīzāk pieskaita pie mērķiem, nevis līdzekļiem, raugoties uz ikvienu cilvēku valodu kā uz iespēju caur to piekļūt pirmpamatam – Logosam. Tas savukārt saistīts ar citu vārda aspektu – jēgu, kas vairāk saistīta ar mērķi.
Vācu katoļu teologs Jozefs Racingers, vēlākais pāvests Benedikts XVI (1927–2022), savā agrīnajā darbā Ievads kristietībā par vārda un jēgas saistību raksta šādi:
“Antīkajā pasaulē un viduslaikos patiesa, tātad izzināma, ir pati esamība, tā kā to ir radījis Dievs – absolūtais Intelekts; un viņš to radījis tādējādi, ka to domājis. Domāt un darīt Radītājam Garam – Creator Spiritus – ir viens un tas pats. Viņa doma ir radīšana. Lietas pastāv, jo tās ir domātas. Tāpēc antīkajā un viduslaiku skatījumā jebkura esamība ir domesamība (Gedachtsein), Absolūtā Gara domāta ideja. Un otrādi – tā kā jebkura esamība ir ideja, tad jebkura esamība ir jēga (Sinn), “Logoss”, patiesība.”
J. Racingers faktiski rosina uz Logosu, t. i., Jāņa evaņģēlijā minēto Vārdu, raudzīties kā uz jēgas un patiesības sinonīmu, saistot to gan ar aktuālo esamību, gan ar tās mērķi. Logoss ir jēdzīgs – tas darbojas saskaņā ar sevi un izplata ap sevi jēgu, tādējādi piešķirdams esamībai mērķi. Ja zūd jēga, zūd arī mērķis – un vārds kļūst par tukšu skaņu.
Kā šis pārspriedums par vārda un jēgas attiecībām saistāms ar latviešu dzejnieces (1924–2012) Broņislavas Martuževas daiļradi? Viņa piederēja pie tās pašas paaudzes, pie kuras Jozefs Racingers, bija audzināta latviešu katoļu vidē, un viņas dzīves gājumu 20. gadsimta notikumi ietekmēja visā savā nežēlībā. Pieredzējusi Latvijas neatkarības zaudēšanu, okupāciju un kara šausmas, saistījusies ar neatkarības cīnītājiem un pārcietusi nodevību, vajāšanas, slēpšanos, mīļoto cilvēku zaudējumu, visbeidzot nonākusi padomju vergu nometnēs, no kurām atgriezusies ar sabeigtu veselību, bet ne garīgi salauzta. Visos šajos dzīves posmos rakstījusi dzeju, necerot, ka tā okupācijas apstākļos kādreiz tiks publicēta ar viņas vārdu. Vairākas reizes viņas darbi izdoti ar svešu vārdu. B. Martuževa nodzīvojusi ilgu mūžu, tā nogalē sagaidot gan Latvijas neatkarības atjaunošanu, gan atzinību. Varam pārdomāt, cik bieži jūtīgā un izglītotā “Broņas tante”, kā viņu dēvēja draugi un paziņas, bija uzdevusi sev jautājumu par jēgas eksistenci. Katrā ziņā esmu drošs par vienu – bez skaidra priekšstata par jēgu šādu dzīvi nav iespējams nodzīvot.
Vismaz viena no atbildēm uz šo jautājumu rodama B. Martuževas daiļradē. Latviešu lirikā, kur jau kopš pagājušā gadsimta 60.–70. gadiem dzejnieki arvien biežāk pievēršas brīvajam pantam un modernismam raksturīgiem izteiksmes līdzekļiem, tradicionālu formu, pantmēru un atskaņu izvēle nereti kļūst par vecmodīguma vai pat neprasmes apliecinājumu, veidojot nošķīrumu starp “provinciālu” un “mūsdienīgu” gaumi. Un, kaut gan vēl arvien ir izcili dzejnieki, piemēram, Vizma Belševica, kuri turpina rakstīt arī stingri klasiskās formās, nevar noliegt, ka uz tām parazitē virkne vāju autoru, kuri atražo klišejas – daži no šādiem rīmju kalējiem ir visnotaļ iecienīti, jo viņu radītos pantiņus var ērti izmantot okazionāliem mērķiem, piemēram, dzimšanas dienas apsveikumos vai bēru izvadīšanās.
B. Martuževa šajā ziņā ieņem savdabīgu vietu. Viņas lirika pēc savas formas lielākoties ir tradicionāla, lai gan ik pa brīdim tajā pavīd neparastāks vārds vai salīdzinājums. Raugoties uz dzejnieces vienkāršās lauku sievas tēlu, paviršam vērotājam par viņu var rasties iespaids kā par konservatīvu, patriotiski noskaņotu lasītāju lokam rakstošu provinces dziesminieci. Taču šāda “Broņas tante” ir sava veida slēpšanās, maskēšanās, līdzīgi kā pēckara gados, turklāt tā saistīta ar iepriekš minēto vārda un jēgas vienību. Pirmās aizdomas par to rada klasiskās dzejas formas, kuras iepriekš minētie klišejiskie autori nemēdz izmantot, – B. Martuževas krājumos ir gan trioleti un soneti, gan Alkaja strofas. Grūti iztēloties “vienkāršu lauku sievu”, kura aprakstītu Jāņu dienas rītu trioletā, izmantojot bībelisko alūziju ar degošo ērkšķu krūmu:
***
Kūp darvasmucas nodegulis.
Plāns, cirtots aiznes smaržu dūms.
Dzird vasarājos briestam sulas.
Kūp darvasmucas nodegulis.
Un rīta miglai nedod guļas
Pusgaisos degdams blāzmas krūms.
Kūp darvasmucas nodegulis
Nes rūgtu smaržu tālē dūms.
Turpinot iedziļināties dzejoļos, arvien nostiprinās iespaids, ka tradicionālu formu izvēle Martuževai bijusi pārdomāta pozīcija un ka no modernisma izteiksmes līdzekļiem viņa izvairījusies apzināti. Viens no raksturīgajiem vārdiem, kas nereti lietots modernisma sakarā, ir “sašķeltība”. Sašķeltība starp cilvēka ķermeņa un gara dzīvi, starp “dabu” un “civilizāciju”, starp vēstures gaitas un progresa (dažkārt arī “progresa”) biedējošo neprognozējamību un cilvēcisko vēlmi iemantot stabilus vērtīborientierus un mērķus, galu galā – arī starp vārdu un tā pausto jēgu. Okupācijas laika publiskajā valodā ar raksturīgo “lasīšanu starp rindiņām” šī sašķeltība bija īpaši asa. Modernisms atzīst šādas sašķeltības neizbēgamo raksturu un tiecas to pieņemt ar visām pretrunām, kas mākslā izpaužas kā dažādu līmeņu disonanses, arī paša modernisma pastāvīga šķelšanās dažādos virzienos. Broņislava Martuževas daiļradē izpaužas tradicionālismam raksturīgā vēlme sašķeltību pārvarēt, atjaunojot vārda un jēgas vienību, – un to vislabāk ļauj veikt tieši tradicionālās, stingri organizētās dzejas formas.
Vienlaikus šāda izvēle rada arī draudus – “mūžīgo vērtību apliecinājums” dažādu autoru dzejā nereti iegūst pat groteskas aprises, viņiem izmantojot vienas un tās pašas arhetipiskās klišejas un priekšstatus, kas ievietoti jau zināmā “mīta struktūrā”. Šāds “mītiskais” skatījums visbiežāk balstīts pagātnē – parasti tajā tiek atrasts kāds ideālais vērtību punkts, “zelta laikmets”, kurā autors pastāvīgi tiecas atgriezties, brīžam arī moralizējot un pamācot savu lasītāju. Broņislavai Martuževai šāda pieeja lielākoties ir sveša – viņas liriskais sazemējums stingri turas “šeit un tagad pozīcijā”, mērķus saskatot nākotnē. Vārda un jēgas vienība tādējādi ir nevis kaut kad pagātnē saplēsta krūze, kas jāatjauno bijušajā stāvoklī, bet gan tapšanā esošs process ar atspērienu tagadnē, nevis cenšoties atgriezties, bet pārvietojoties kopā ar laiku: Liec laikā sazarot, pār laiku plaukt / Un lai mans ceļš ir laika kustēšanās. Savukārt no pagātnes var pasmelties “ābeci” (Es dzīvi esmu mācījusies / pēc gluži citas ābeces), bet ar tās burtiem jāuzraksta jauna grāmata. Dzejolis par karā kauto brāli, kuru māsa apsedz ar baltu dreļļa autu, beidzas ar vārdiem: Ārpus kariem, ienaida un ļauna / Cel šai ciltij pamatu no jauna, / Esi zīme laikam, kas vēl būs.
Ciešā piesaiste tagadnei un jēgas atrašana katrā konkrētā esamības brīdī ļauj tobrīd vairāk nekā 80 gadus vecajai dzejniecei arī nāves tēmu tvert ar negaidītu vieglumu, pat rotaļīgumu, kā lasām šajā dzejolī:
***
Guļ nemazgājies man uz rokas
Vēss, valgans Aiviekstes Labrīt!
Cik amizanti radziņš lokās!
Maz prieka tev uz manas rokas,
Ne sēnes sataustīt, ne ogas,
Ko brokastā var nolocīt.
Bet var jau pabūt pat uz rokas,
Lai meža pīle neuzkrīt.
Nekā vis laba neparedzu,
Ja gliemezis kā izlūks lien,
Šķiet, vanda plaukstā rētu vecu.
Nekā vis laba neparedzu.
Plecs neviļus skar citu plecu,
Pār upi vēja trīsa skrien.
Es tikai nojaušu, ne redzu:
Sirds līniju kāds taustot brien.
Atsevišķi būtu jāaplūko B. Martuževas skartie kristīgie motīvi, piemēram, vairākos dzejoļos izmantotais grēcinieces Marijas Magdalēnas tēls, kas Jaunās Derības tekstos ir viens no spilgtākajiem piemēriem cilvēkam ar sašķeltu un pēc tam atjaunotu identitāti – vienai no sievietēm, kuras pašas pirmās sastop augšāmcelto Kristu un atrod jēgu turpmākajai dzīvei. Priekšlasījuma ierobežotais apjoms man diemžēl liedz to izdarīt, tikai atzīmēšu, ka vienā no šiem dzejoļiem dzejniece tiešā veidā saista šo cilvēciskās identitātes krīzi ar vārda un jēgas sašķeltību, vienlaikus rādot arī ceļu uz atdzimšanu.
Tad atkal, atkal aizaug usnēm lauks,
Un maldās vārds ar nozaudētu jēgu.
Iz gara slāņiem mīlestība aug
Un rieš virs zemes ziemcietīgu sēklu.