Pilnīga pasaules nekārtība

I

Kas ir kārtība? Kas ir nekārtība? Vispirms pievērsīsimies pirmajam jautājumam; atbilde uz to gluži dabīgi atrisinās arī otro. Klasiskā un viduslaiku izpratne par kārtību ir skaisti apkopota vecā, mums, nepiekāpīgajiem tomistiem, iecienītā rokasgrāmatā – tēva Bernarda Vulnera (Fr. Bernard Wuellner) Sholastiskās filozofijas vārdnīcā. Viņš definē kārtību kā “daudzu lietu sakārtojumu noteiktā vienībā atbilstoši kādam principam. Galvenie sakārtojuma veidi ir daļu sakārtojums veselumā un līdzekļu pakārtošana mērķim”. Pirmais nav neatkarīgs no otrā. Kaut kas ir daļa no veseluma tieši tāpēc, ka tas palīdz īstenot kādu šī veseluma mērķi. Piemēram, lēca ir daļa no acs, ciktāl tās funkcija ir fokusēt gaismu, ko apstrādā acs, savukārt acs ir daļa no dzīvnieka, ciktāl tā ļauj tam redzēt.

Tradicionālā aristoteliskā ikvienas lietas analīze “četros cēloņos” palīdz to labāk saprast. Veselumu veido tā vieliskais cēlonis, un šo daļu īpatnējais izvietojums ir tās veidola cēlonis. Šī veseluma izraisītājs ir tā darbīgais cēlonis, un nolūks, kādēļ veselums pastāv, ir tā mērķa cēlonis. Kā raksta Akvīnas Toms, šis lietas nolūks vai mērķa cēlonis ir “cēloņu cēlonis”, kas padara saprotamus citus tā cēloņus (Summa theologiae I.5.2). Lēca ir saprotama kā acs daļa, tikai atsaucoties uz tās mērķi fokusēt gaismu; acs ir saprotama kā dzīvnieka daļa, tikai atsaucoties uz mērķi ļaut dzīvniekam redzēt; un tā tālāk. Ja noraida mērķa cēloni, veselums pazaudē savu saprotamību, un arī daļu kā dotā veseluma daļu saprotamību. Tiek atcelta kārtība.

Cilvēks ir gan kārtība pati par sevi, gan daļa no lielākas kārtības. Jo īpaši, un atkal citējot akvīnieti:

Tātad cilvēkā jābūt trīskāršai kārtībai: vienai attiecībā uz saprāta valdīšanu, ciktāl visām mūsu darbībām un kaislībām jābūt samērojamām ar saprāta valdīšanu; otrai attiecībā uz dievišķā likuma valdīšanu, pēc kura cilvēkam jāvadās visās lietās. Un, ja cilvēks no dabas būtu dzīvnieks vientuļnieks, pietiktu ar šo divkāršo kārtību. Taču, tā kā cilvēks no dabas ir valstisks un sabiedrisks dzīvnieks, kā tas ir pierādīts [Aristotela] Valstslietās I, 2, ir nepieciešama vēl trešā kārtība, kas cilvēku vada attiecībā pret citiem cilvēkiem, starp kuriem viņam jādzīvo.” (Summa Theologiae Ia-IIae.72.4)

Aplūkosim šīs kārtības citu pēc citas, sākot ar atsevišķu cilvēku. Tā kā mēs esam saprātīgi dzīvnieki, mērķis, uz kuru mēs no dabas esam vērsti (atbilstoši pamatstraumes klasiskajai un viduslaiku tradīcijai), ir zināt patieso un labo. Mēs esam labi sakārtoti tiktāl, ciktāl mūsu zemākās tieksmes ir pakārtotas šai vērstībai. Mēs esam arī daļa no vispārējās kosmiskās kārtības. Tās dievišķā Radītāja esamība un daba ir augstākā patiesība, kuru mēs varam zināt, un kalpošana šim Radītājam ir augstākais labums. Radība ir sakārtota tiktāl, ciktāl dievišķā Providence darbojas, lai nodrošinātu, ka mērķis, kura dēļ tā pastāv, tiek īstenots un ka pat no baisākā ļaunuma, ko radībā ieviesusi nesakārtota griba, tiek iemantots labais. Ģimene ir pirmējā mūsu sabiedriskās iedabas izpausme, bet valsts ir otrējā dabiskā izpausme. Valsts uzdevums ir pilnīgot mūsu sabiedrisko vajadzību apmierināšanu, nodrošinot to, ko nespēj sniegt mazāka mēroga sabiedriskās vienības, – piemēram, vispārēju likumību un kārtību.

Paralēli šīm kārtībām pastāv trīs galvenie traucējumu avoti, kurus kristīgā tradīcija pazīst kā pasauli, miesu un velnu. “Miesa” ir vistiešākais traucējumu avots kārtībai, kas ir pats atsevišķais cilvēks. “Miesa” ietver tos spēkus, kuri uzbrūk no mūsu pašu iekšienes, – pārmērīgas vai izkropļotas kaislības, kas nepakļaujas saprātam, netikumus, kurus šīs kaislības var izveidot, un paša saprāta samaitāšanās, kad tas kļūst akls pret patieso un labo. “Velns”, protams, ir tas ļaunais saprāts, kas cenšas atdarināt Dievu un sagraut radīto kārtību, vēršot to pret mērķi, kuram tā radīta. “Pasaule” pārstāv ļaundabīgus spēkus sabiedriskajā kārtībā, kas darbojas, lai to sagrautu un samaitātu atsevišķus cilvēkus, tās locekļus; tā ir noziedzība, politiskā korupcija, aplamas morāles un reliģiskās ideoloģijas, smagu netikumu komercializācija, piemēram, pornogrāfija, prostitūcija, narkotiku lietošana un tamlīdzīgi.

Katrai kārtībai no dabas ir dota vadošā autoritāte, kuras uzdevums ir aizsargāt attiecīgo kārtību pret šādiem graujošiem spēkiem, tos apspiežot. Vēlreiz, citējot akvīnieti:

Tātad ir skaidrs, ka visas lietas, kas ietvertas dotajā kārtībā, savā ziņā ir vienotas attiecībā uz šīs kārtības principu. Līdz ar to viss, kas saceļas pret doto kārtību, tiek apspiests ar šīs kārtības vai tās principa palīdzību. Un, tā kā grēks ir nesakārtota rīcība, ir acīmredzami, ka tas, kurš grēko, darbojas pret doto kārtību: un tādēļ pati šī kārtība viņu arī apspiež, un šī apspiešana ir sods.
Tādējādi atbilstoši trim kārtībām, kurām pakļauta cilvēka griba, cilvēku var sodīt ar trīskāršu sodu. Pirmā kārtā cilvēka iedaba ir pakļauta viņa paša saprāta kārtībai; otrā kārtā tā ir pakļauta kāda cita cilvēka kārtībai, kurš pār viņu valda vai nu garīgās, vai laicīgās lietās valstiskā vai mājsaimniecības līmenī; trešā kārtā tā ir pakļauta vispārējai dievišķās valdīšanas kārtībai. Katru no šīm kārtībām apvērš grēks, jo tas, kurš grēko, rīkojas pretēji savam saprātam, pretēji cilvēku likumam un pretēji Dieva likumam. Tādēļ arī viņš saņem trīskāršu sodu: vienu, ko piespriež sev pats, proti, sirdsapziņas nožēlu, otru, ko piespriež cilvēks, un trešo, ko piespriež Dievs.” (Summa theologiae Ia-IIae.87.1)

Pateicoties šiem pārvaldes iedibinājumiem, graujošo spēku klātbūtnei ir iespējams neiznīcināt kārtību. Cilvēku, kura saprāta spējas joprojām darbojas pareizi, sirdsapziņa vedinās pretoties pasaules, miesas un velna vilinājumam – vai vismaz nožēlot grēkus, ja viņš nav spējis pretoties. Tādējādi, neraugoties uz šo graujošo spēku darbību, kopumā tiek saglabāta kārtība, kas arī ir individuālā cilvēka būtība. Veselīgā valstiskajā kopienā valdība apspiedīs gan noziedzību, gan tās morālās kļūdas, kas ir tik smagas, ka tieši apdraud ģimenes un pārējās sabiedriskās kārtības stabilitāti. Un Baznīca, kalpodama kā mācītājs, palīdzēs gan indivīdiem, gan valdībām šajā uzdevumā, novēršot dabīgā likuma izpratnes kļūdas, ko radījis iedzimtais grēks.

Tādējādi atsevišķo cilvēku prāts un valstu valdības, kas seko dabīgajam likumam, līdzinās ķermeņa imūnsistēmai. Imūnsistēma kavē saslimšanu vai vismaz atjauno veselību, kad tā daļēji un uz laiku ir sabojāta. Organisms joprojām ir noteikta kārtība, neraugoties uz traucējumiem. Līdzīgi arī laba cilvēka sirdsapziņa un saprātīgu valsts un baznīcas autoritāšu pārvaldība notur ļaunumu attālumā vai vismaz to nomāc un labo, kad tas parādās. Atsevišķa cilvēka dvēsele un sabiedriskais organisms paliek kārtībā, par spīti kaitnieciskajiem spēkiem, kas to nepārtraukti apdraud.

II

Pozitīva nekārtība pastāvēs tikai tad, ja attiecīgie pārvaldes iedibinājumi pārtrauks veikt savu darbu. Protams, dievišķās providences gadījumā tas nav iespējams. Neatkarīgi no tā, kādā nekārtībā nonāk pārējā radība, providence nodrošinās, ka ilgtermiņā no tās tiks iemantots labais tādā veidā, lai īstenotu mērķi, kura dēļ pasaule tika radīta. Taču sabiedrība un atsevišķs cilvēks noteikti var nonākt nekārtībā. Cilvēkam, kas dziļi iestidzis ierastā grēkā, sirdsapziņa – saprāta balss var kļūt nesadzirdama. Sabiedrībā var iestāties anarhija, ja tās pārvaldes autoritātes kļūst pārāk vājas vai nevēlas uzturēt likumu un kārtību, kā arī pareizu morāli.

Taču patiesībā tas ir tikai nekārtības sākums. Pilnīga jeb pabeigta nekārtība ir tad, ja kārtību uzturošie spēki ne tikai nepilda savu uzdevumu, bet rīkojas tīši pretēji tam. Tā ir sava veida perversija: autoritāte aktīvi apvērš sev uzticēto kārtību, tā mēģina attālināt, nevis sasniegt mērķi, kura dēļ šī kārtība pastāv. Tas notiek atsevišķā cilvēkā, ja viņa prātu ir apmājusi ideoloģija, kas mudina dzīvot pretēji dabīgajam likumam, un sabiedrībā, ja tās pārvaldes institūcijas pārņēmusi šāda ideoloģija. Vienlaikus Baznīca nevar pilnībā iekrist šādā pārvades perversijā, pateicoties dievišķajam apsolījumam, ka Elles vārti to nekad neuzvarēs.

Taču kaut kas līdzīgs šādai perversi sagrozītai pārvaldībai var īslaicīgi rasties, ja liels skaits bīskapu un citu baznīcas locekļu iekrīt ķecerībā (kā tas reizēm ir noticis Baznīcas vēsturē, piemēram, ariāņu krīzes laikā).

Pats briesmīgākais būtu scenārijs, kad šāda veida radikāla dezorientācija pastāv visās šajās kārtībās vienlaicīgi – kad liels skaits atsevišķu cilvēku ir pretdabīgas ideoloģijas gūstā, kad valstu un citu liela mēroga organizāciju pārvaldes institūcijas uzspiež ļaundabīgo ideoloģiju no augšas un kad pat daudzi baznīcēni pārstāj tai pretoties vai paši jūt pret to simpātijas. Tā būtu pilnīga pasaules nekārtība. (Šo frāzi es aizņemos no Sneaker Pimps dziesmas “Velvet Divorce”. Ņemot vērā mūsdienu intelektuāļu patiku uz popkultūras citātiem, tā izmantošana dažu acīs varbūt piešķirs manai analīzei papildu svaru.)

Rietumu civilizācija šobrīd, šķiet, tuvojas līdzīgam stāvoklim.

Šī stāvokļa galvenā izpausme un tiešais cēlonis ir seksuālā revolūcija, kas šobrīd ir sasniegusi savu kulmināciju dzimtes teorijā, izšķīdinot pašu ideju par vīrieti un sievieti kā objektīvu realitāti. Tas ir, pirmkārt, individuāla cilvēka kārtības apvērsums. Kā rakstīja Akvīnas Toms,[1] ņemot vērā jutekliskās baudas īpašo spēku, seksuālajai amoralitātei no visiem netikumiem ir vislielākā tieksme apstulbot prātu un samaitāt gribu. Un nevar būt skaidrākas liecības par to, ka cilvēka prātu ir izkropļojusi nesakārtota iekāre un ideoloģija, kā nespēja pat uztvert savu dzimumu un gatavība sevi smagi sakropļot šo maldu dēļ.

Seksuālā revolūcija apvērš sabiedrisko kārtību, jo tā grauj ģimeni, kas ir sabiedrības pamatšūna. Saskaņā ar dabīgo likumu dzimumattiecības pastāv, lai pasaulē nāktu bērni un lai savstarpēji sasaistītu viņu tēvu un māti, uz kuriem bērni paļaujas, lai tie viņus nodrošinātu, audzinātu un lolotu. Dzimumattiecības nozīmē pašaizliedzību laulātā labad un pēcnācēju labad, kas tādējādi ir mūsu sabiedriskās iedabas galvenā izpausme.

Taču jaunajā velnišķīgajā lietu kārtībā dzimumattiecības ir pašrealizācijas jautājums un tādējādi tās ir kļuvušas radikāli antisociālas. Dzimumaktā radītā jaunā dzīvība bieži vien tiek izdzēsta jau dzemdē, nevis auklēta un lolota. Milzīgs piedzimušo bērnu skaits paliek bez tēva, attiecīgi veicinot nabadzību un noziedzību. Citi bērni cieš no šķiršanās materiāli un psiholoģiski destabilizējošās ietekmes. Tikmēr jauniešu seksuālo jūtīgumu izjauc pornogrāfiska popkultūra, un viņu prātu sagroza seksuālās revolūcijas dogmas, kuras pasniedz gan šī popkultūra, gan arī izglītības sistēma. Dzimumakts tiek pazemināts līdz vienai no iespējamām izklaides izvēlēm. Laulība tiek atlikta uz nenoteiktu laiku vai vispār netiek noslēgta. Tiek izsmieti paši vīrišķības un sievišķības ideāli, un tos aizstāj fantāzija, ka cilvēka “dzimte” ir kāda no desmitiem iespēju, kuru cilvēks pats iztēlojas kā vēlamāko. Šādas fantāzijas labā tiek veicināta ķīmiska un ķirurģiska iejaukšanās ķermenī, alošanās sekas padarot nepielūdzamas un neizmaināmas, lai gan tās būtu varējušas liecināt vien par īslaicīgu apjukumu.

Šī seksuālās atbrīvošanās ideoloģija saņem visu valsts varas, sabiedrības, izglītības un korporatīvās ietekmes atbalstu. Tradicionālo sabiedrības kā ģimenes turpinājuma nojēgumu būtībā aizstāj sabiedrības kā atomizētu masturbētāju politiskās savienības modelis.

Un uzbrukumi tiek vērsti ne tikai pret ģimeni, bet arī pret plašāku sabiedrisko kārtību. Tā tiek demonizēta kā īpaši un pašā būtībā ļaundabīga un apspiedoša (rasistiska, koloniālistiska, seksistiska u. tml.). Tās kultūras pieminekļus apmelo kā apkaunojošus elkus, kurus jānojauc un jāiznīcina. Likumu sistēmu un tās atbalstītājus nomelno kā apspiešanas instrumentus, kurus ir jāiznīcina un jāpārstāj finansēt. Tādējādi tiek veicināta un attaisnota noziedzība. Ideologi izplata “kritiskās” teorijas, kurās rasu un citas sabiedrību veidojošās grupas nostāda citu pret citu kā apspiedējus un apspiestos. Līdzīgi kā seksuālās revolūcijas gadījumā, šīm kaitīgajām doktrīnām sabiedrību pārvaldošās autoritātes un institūcijas ne tikai nepretojas, bet tās pieņem un pat aktīvi veicina. Izskatās, it kā mūsu valdošā elite Džeimsa Bērnema klasisko darbu Rietumu pašnāvība būtu uztvērusi kā rokasgrāmatu, nevis kā drūmu brīdinājumu.

Tikmēr Baznīcā valdošā tendence ir nevis cīnīties pret šīm ļaundabīgajām parādībām, bet drīzāk tām pielāgoties. Baznīcas hierarhija noniecina, klusē vai dažos gadījumos pat atvainojas par kristīgo morāles mācību, kas ir pretrunā valdošajai ideoloģijai. Ja šķiet, ka starp šīm ideoloģijām un kristīgo tradīciju ir vismaz vārdiska līdzība – kā, piemēram, runājot par līdzcietību, vienlīdzību Dieva priekšā u. tml. –, tā tiek uzpūsta, turpretī būtiskas saturiskās atšķirības tiek noklusētas. Senās liturģiskās prakses tiek nicinātas un atceltas. Pastāvīga neskaidrība un agresīvi ieviesti jauninājumi demoralizē īstenticīgos un iedrošina uz atklātu ķecerību.

III

Netiešais šīs pilnīgās pasaules nekārtības cēlonis ir intelektuālā un politiskā transformācija, ko Rietumi piedzīvoja ap 17. gadsimtu. Tās sekas gadsimtu gaitā ir pamazām izpaudušās, taču pēdējās desmitgadēs savēlušās burtiski par sniega bumbu. Šīs transformācijas būtiskākais elements bija atteikšanās no teleoloģijas jeb mērķa cēloņa jēdziena, kuru atmetot, kā jau sacīju, pazūd kārtības iespējamība. Mūsdienu zinātne, kā mums nepārtraukti apgalvo, atklāja, ka mērķa cēlonis ir ilūzija. Patiesībā zinātne neko tādu nav atklājusi. Tā vienkārši pārtrauca par to runāt fizikas šaurajiem prognozēšanas un tehnoloģiskajiem mērķiem. Taču gadsimtu gaitā šo mērķa cēloņa ignorēšanu arvien vairāk sāka uzskatīt par tā atspēkošanu. Uz šīs nekonsekvences pamata ir balstīta modernitāte. (Šo stāstu esmu plaši stāstījis citur: gan populārzinātniskā,[2] gan sausi akadēmiskā veidā.[3])

Šo nekonsekvenci pieņem tās politiskā izdevīguma dēļ. Kā savulaik rakstīja Pjērs Manāns par “liberālā jeb modernā projekta pirmsākumiem”:

Lai izbēgtu no īpašās reliģiskās institūcijas – Baznīcas – varas, bija jāatsakās no domāšanas par cilvēka dzīvi tās labuma vai mērķa izteiksmē, jo tā vienmēr būtu neaizsargāta pret Baznīcas “trumpi”. Tādējādi, tā kā varu politiskajā ķermenī vairs nevar uzskatīt par labā varu, kas pakļauj kārtībai to, ko sniedz (..), cilvēks sevi var saprast, vienīgi radot sevi pašu. Mūsdienu cilvēka tā sauktās prometejiskās ambīcijas raksturo ideja par cilvēka pašradīšanu: viņš grib būt pats sava darba iznākums.”[4]

Aprakstot mērķi veicināt “jaunā politiskā ķermeņa, jaunās cilvēka brīvības pasaules veidošanu”, Manāns atzīmē:

Tā bija Aristotela mācība, kuru būtībā pārņēma katoļu doktrīna un kuru Dekarts, Hobss, Spinoza un Loks nesaudzīgi iznīcināja. Tā mācīja, ka cilvēks ir substance un viena substance. Tieši tas arī bija jaunās filozofijas Carthago delenda est.[5]

Noliegt cilvēka vienību vai vienotību, kā arī mērķi vai galīgo mērķi, uz kuru viņš tiecas, nozīmē noliegt, ka cilvēks ir noteikta kārtība. Attiecīgi tas nozīmē izdzēst atšķirību starp labi sakārtotu dvēseli un nesakārtotu dvēseli. Tādi neprātīgi prometejiski pašradīšanas mēģinājumi kā tie, pie kuriem tagad novedusi seksuālā revolūcija, bija neizbēgami, ņemot vērā šo revolūciju domāšanas vēsturē – pat ja tie noteikti nebija Dekarta, Hobsa, Spinozas, Loka un citu domubiedru iecerēti.

Viņi tiešāk mērķēja uz to, ko Akvīnas Toms dēvē par “trešo kārtību”, ar kuru cilvēks ir saistīts, – ar “pilsonisko un sociālo” kārtību. Mērķa cēloņa noliegšana bija izšķiroša, lai noliegtu, ka mums ir pienākumi pret plašāku sabiedrisko kārtību saskaņā ar dabu, nevis cilvēku piekritību. Modernā liberālisma projektam bija būtiski padarīt sabiedrību par izvēles vai līguma jautājumu. Taču džinu nevarēja noturēt tikai šajā vienā pudelē, un gadsimtu gaitā prometejiskais liberālais cilvēks pakāpeniski visu padarīja par izvēles jautājumu: nogalināt vai nenogalināt savus pēcnācējus; būt vīrietim, sievietei vai kādai jaunai “dzimtei”, ko viņš izgudrojis, vadoties pēc sava personīgā fetiša; un vispārīgi pakļauties vai nepakļauties dabīgajam un dievišķajam likumam.

Var sekot īpašs dievišķs sods; bet tas nav nepieciešams, lai sagrautu šo lietu nekārtību. Tas notiks pats no sevis. Taču ir nepieciešama pārdabiska iejaukšanās, lai mazinātu katastrofas sekas un nodrošinātu, ka galu galā tiks atjaunota kārtība. Pārējās kārtības var glābt tikai visaugstākā no kārtībām – providenciālā –, kas nevar krist nekārtībā. To var saprast gan ar prātu, gan ticībā. Platons Valstī plaši kritizē egalitāro demokrātiju,[6] apgalvojot, ka tā rada nekārtīgas dvēseles,[7] kurās valda kārības – jo īpaši jutekliskā. Sofistika pārņem publisko telpu, jo pat filozofi ir samaitāti, glaimojot pūlim un kalpojot tam, nevis aicinot atgriezties pie patiesā un labā. Tālāk seko tirānija,[8] un, cilvēciski runājot, viss ir zaudēts. Bez dievišķas iejaukšanās tikums un patiesa filozofija izzudīs:

Filozofiskajai iedabai, kuru esam postulējuši, (..) tās izaugsmes gaitā ir jāattīsta visas izcilības, bet, ja tā tiek iesēta un aug nepiemērotā augsnē, notiks gluži pretējais – ja vien neiejauksies providence. (..) Radīt citādu rakstura tipu, kas būtu audzināts izcilībai, sekojot standartiem, kas atšķiras no sabiedriskās domas, nav, nekad nav bijis un nekad nebūs iespējams –, tas ir, cilvēcisko iespēju robežās, un, kā saka, ja nenotiek brīnums. Jo – nemaldieties! – izvairīties no kaitējuma un izaugt pareizi mūsu pašreizējā sabiedrībā ir kaut kas tāds, par ko godīgi var pateikties vienīgi dievišķajai providencei.[9]

No kristīgā viedokļa raugoties, šī providenciālā palīdzība galvenokārt tiek sniegta caur Baznīcu, kuru Kristus apsolīja nekad nepamest. Tā kā Baznīca pati ir sliktā stāvoklī, patiesa Rietumu atjaunošana ir atkarīga no Baznīcas atjaunošanās. Taču tas nebūt nenozīmē, ka tikmēr nekas nav jādara – arī politikas līmenī. Efektīva politiskā rīcība prasīs politisku iztēli,[10] kas sniedzas pāri vēlēšanu cikliem un partejiskām interesēm, un politiskie panākumi īstermiņā var būt tikai fragmentāri. Taču krīze ir veidojusies gadsimtiem ilgi, tāpēc tās atrisināšana būs paaudžu darbs. Romu nevar atjaunot vienā dienā.  



[1] https://edwardfeser.blogspot.com/2019/07/psychoanalyzing-sexual-revolutionary.html

[2] https://www.amazon.com/Last-Superstition-Refutation-New-Atheism/dp/1587314525/ref=sr_1_1?crid=26PV27LHNYV8M&keywords=feser+the+last+superstition&qid=1662337297&sprefix=feser+the+last+supersti%2Caps%2C303&sr=8-1

[3] https://www.amazon.com/Aristotles-Revenge-Metaphysical-Foundations-Biological/dp/3868382003/ref=sr_1_1?crid=5R7UHOZZF3HG&keywords=aristotle%27s+revenge+feser&qid=1662337360&sprefix=feser+arist%2Caps%2C296&sr=8-1

[4] Pierre Manent, An Intellectual History of Liberalism. Princeton University Press, 1994, p. 114.

[5] “Kartāgai jātiek iznīcinātai” (romiešu senatora Katona Vecākā teiciens). Pierre Manent, The City of Man. Princeton University Press, 1998, p. 113.

[6] https://americanmind.org/salvo/woke-ideology-is-a-psychological-disorder/

[7] https://postliberalorder.substack.com/p/out-of-the-feverish-city-part-one

[8] https://threadreaderapp.com/thread/1562889060602916864.html

[9] Pierre Manent, ibid., pp. 214–215.

[10] https://postliberalorder.substack.com/p/it-cant-happen-or-the-poverty-of

Tulkots un publicēts ar autora atļauju. Tulkoja K. Lācis.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: