Liberālā ideoloģija jau sen vairs nav atvērta (ja tāda vispār ir bijusi) un atrodas dogmatizācijas stadijā. Jo lielāki ir tās iekarojumi, jo mazāk uzvarētāji ir gatavi izrādīt iecietību pretiniekiem. Kristiešiem, kas rāda pazemīgas sejas un paziņo, ka ir gatavi meklēt kopīgu pamatu cīņā par labāku pasauli, nav izredžu izdzīvot – lai cik daudz viņi sevi noliegtu.

Nostāju, ka izglītības mērķis ir sagatavot cilvēku pilsoņa dzīvei, pauž arī citi Prūsijas ierēdņi, t. sk. apgaismības idejām daudz atvērtākais ķēniņa Frīdriha II administrators izglītības lietās Karls Augusts fon Cēdlics. “Sagatavot” precīzāk nozīmē “padarīt derīgu”. Šo Velnera un Cēdlica definīciju ar nelielu moralizējoši aizklājošu niansi reproducē PISA dokumenti, kad runā par kompetencēm, kuru mērījumi parādīs valdībām, cik lielā mērā jaunās paaudzes ir “gatavas dzīvei”.

Pilnīga jeb pabeigta nekārtība ir tad, ja kārtību uzturošie spēki ne tikai nepilda savu uzdevumu, bet rīkojas tīši pretēji tam. Tā ir sava veida perversija: autoritāte aktīvi apvērš sev uzticēto kārtību, tā mēģina attālināt, nevis sasniegt mērķi, kura dēļ šī kārtība pastāv.

“Jau simtām reižu rādīts un pierādīts, kurp ved baudas izvirzīšana par galveno vērtību, un vēsture to jau ir daudzas reizes ar piemēriem parādījusi: atsevišķo cilvēku tā ved no cilvēcības atpakaļ pie dzīvnieciskuma, bet tautas pie sairšanas un pie pakļaušanas svaigākām tautām, kurām bauda vēl nav visaugstākais.”

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis turpina sarunu ar Juri Rudevski par dienvidāfrikāņu izcelsmes austrāļu rakstnieka Džona Maksvela Kutzē (dz. 1940. g.) godalgoto romānu “Negods” (Disgrace, 1999), šoreiz pievēršoties romāna galvenajām tēmām.

Ja cilvēks ir noenkurojies transcendences, tradīcijas un vēstures pusē un jūt lepnumu par piederību savai kultūrai – lepnumu, kam nav sakara ar paļājošu attieksmi pret citām kultūrām, bet vienkārši ar prieku, ar to, ka jūs vēlaties saņemt šo mantojumu un nodot to tālāk… Ja jūs esat noenkurojies šajā pusē, tad, manuprāt, jums ir arī jāpārkārto sava dzīve tā, lai tā atbilstu tam, ko apliecināt, – tā, lai tā nebūtu tikai “blakus”.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par konservatīvismam derīgām pamācībām no 1950. gadā izdotā Martina Heidegera rakstu krājuma “Malkasceļi” . Vispirms Heidegers pats tematizēts kā moderni antimoderna figūra, tad izcelta Heidegera mākslas filozofija, kas caur skaistām lietām un darinājumiem māca uztvert realitātes patiesību, tālāk abi iztirzā jaunlaiku matematizētās dabaszinātnes kritiku, kas visu pasauli padara par ainu un priekšstatu spēli, lai noslēgumā pievērstos Nīčes pasludinātajam metafizikas galam un visu vērtību pārvērtēšanas bīstamībai un iespējām.

Sistēmu struktūras indivīdu gadījumā ir kā magnētiskais lauks tērauda kniepadatai. Indivīdi neko par sistēmu “nezina”, tomēr seko sistēmas iezīmētajiem maršrutiem. Svarīgākās norises sistēmā netiek vadītas un ir gandrīz teorētiski netveramas.