“Tiesa vienbalsīgi nolemj, ka jēdzieni “sieviete” un “dzimums” 2010. gada Līdztiesības aktā ir attiecināmi uz bioloģisko sievieti un bioloģisko dzimumu.”[1] Apvienotās Karalistes Augstākās tiesas spriedums, kuru vienbalsīgi pieņēma pieci tiesneši, izskanēja 2025. gada 16. aprīļa rītā, tam ātri vien atbalsojoties ziņās visā pasaulē un izraisot plašu viļņošanos, kā arī protestus britu sabiedrībā.
Nākas jautāt – kā briti nonāca līdz tam, ka šāds lēmums vispār bija nepieciešams un kādēļ tas izsauc pretējas reakcijas? Lai ieskicētu situācijas aprises, ir jāatskatās uz 2004. gadu, kad Lielbritānijā tika pasludināts Dzimtes atzīšanas akts (Gender Recognition Act). Tas kļuva par pirmo likumu pasaulē, kas personai ļāva legāli mainīt dzimumu, neveicot nekādas fiziskas izmaiņas ķermenī, un iegūt Dzimtes atzīšanas sertifikātu (Gender Recognition sertificate). Vienīgā prasība tā iegūšanai bija “būt nodzīvojušam savā pieņemtajā dzimtē divus gadus”.
Jau 2009. gadā šis likums palīdzēja nonākt sieviešu cietumā pirmajam vīrietim, kurš tiesāts par slepkavību un izvarošanas mēģinājumu.[2] Tad 2010. gadā tika pasludināts Līdztiesības akts, kura mērķis bija ar likumu aizliegt diskriminēt un vajāt personas, balstoties uz tādām aizsargājamām pazīmēm kā vecums, invaliditāte, dzimuma maiņa, laulība un civilā partnerība, grūtniecība un mātes stāvoklis, rase, reliģija vai ticība, dzimums un seksuālā orientācija. Līdztiesības akts definēja dzimumu bināros terminos: “sieviete” ir “sievišķā dzimuma pārstāvis jebkurā vecumā” un “vīrietis” ir “vīrišķā dzimuma pārstāvis jebkurā vecumā”. Kad Līdztiesības akts 2010. gadā tika pieņemts, mēs dzīvojām citā laikā – toreiz vēl samērā reti kādam varēja ienākt prātā, ka dzimums varētu attiekties uz kaut ko citu, nevis bioloģisku kategoriju.
Tomēr laika gaitā organizācija “Stonewall”, kuras līdzšinējais mērķis bija geju un lesbiešu aizsardzība un kas panāca, ka no 2014. gada homoseksuāli pāri var oficiāli laulāties, sāka zaudēt savu pastāvēšanas mērķi un tādēļ ar pilnu jaudu pievērsās transaktīvismam, pasludinot to par savu nākamo cīņu. Pateicoties transaktīvismam un kvīru teorijai, attīstījās arī otra interpretācija, kas dzimumu skatīja kā kaut ko atrautu no bioloģijas. Tā parādījās jēdziens “legālais dzimums”. Piemēram, cilvēks, kuram ir Dzimtes atzīšanas sertifikāts, skaitās legāli mainījis dzimumu, legālajam dzimumam nesakrītot ar bioloģisko. Lai gan mums bieži atgādina, ka dzimte un dzimums ir divas pavisam atšķirīgas lietas, praksē tas tā neizpaužas. Pateicoties “Stonewall”, “Mermaids” un līdzīgām organizācijām, arvien biežāk tika izdarīts spiediens uz dažādām institūcijām un uzņēmumiem ne tikai ņemt vērā dzimtes identitāti, bet arī dot tai priekšroku pār dzimumu. “Dzimtes identitāti” interpretēja kā legālo, nevis bioloģisko dzimumu. Tādējādi radās jau labi zināmā problēma ar vīriešu, kuri neidentificējās ar savu dzimumu un kuriem bieži vien nemaz nebija attiecīgā sertifikāta, atrašanos vietās, kas vēsturiski ir nodalītas pēc dzimuma (nevis dzimtes!) un paredzētas tikai sievietēm. Bioloģiski vīrieši nonāca krīzes centros, patversmēs, sievietēm paredzētās palātās slimnīcā, cietumos, ģērbtuvēs, sieviešu sporta kategorijā, lesbietēm paredzētos pasākumos un citur.
Pateicoties dzimtes un dzimuma putrošanai, problēmas radās ne tikai ar visu augšminēto, bet arī ar datu vākšanu. Daudzas Apvienotās Karalistes valsts struktūras pārstāja ievākt datus par dzimumu, bieži to aizvietojot ar pašpasludinātu dzimtes identitāti vai sajaukumu starp dzimtes identitāti un dzimumu. Piemēram, apstāklis, ka Lielbritānijas Nacionālais veselības dienests (NHS) pakāpeniski pārstāja vākt un analizēt dzimuma datus, ir novedis pie tā, ka pacienti, kuri deklarējuši, ka identificējas ar pretējo dzimumu, nesaņem nosūtījumus uz viņu dzimumam atbilstošiem skrīninga testiem. Taču pacientu dzimuma dati ir ļoti nozīmīgs resurss veselības pētījumos un šādas neuzmanības sekas cilvēkam var maksāt dzīvību. Par šo jautājumu izvērstāk rakstīju jau iepriekš.[3] Pozitīvi ir tas, ka par šo problēmu pēdējā laikā runā arī tādi lielie mediji kā BBC[4].
Kad vīrietis parādījās arī sarakstā, kas paredzēts tikai sievietēm, lai izlīdzinātu dzimumu līdzsvaru valdībā, organizācija “For Women Scotland” nosūtīja vēstuli tā brīža Skotijas premjerministram Jusefam Hamzam.[5] Vēstulē norādīts, ka šie saraksti ir paredzēti tikai sievietēm vēsturiskās dzimumu nevienlīdzības dēļ un ielikt šajā sarakstā vīrieti ir pretrunā ar šo sarakstu mērķi un jēgu. Dažādas organizācijas, piemēram, “Sex Matters” vairākkārt britu parlamentam rosināja likumā precizēt, ka dzimums nozīmē bioloģisko dzimumu. Tomēr, lai gan par šo tēmu notika garas diskusijas, nekāda reāla darbība nesekoja. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad “For Women Scotland” nolēma iesūdzēt Skotijas valdību tiesā, pamatojoties uz to, ka likumā paredzētā aizsardzība konkrētam dzimumam attiecas tikai uz konkrēto dzimumu.
Tiesas spriedums bija nepieciešams ne tikai minēto iemeslu dēļ, bet arī tāpēc, ka pārāk daudz sieviešu un arī saujiņa vīriešu bija tikuši vajāti un atlaisti no darba, jo neuzskatīja, ka cilvēks var mainīt dzimumu. Te jānorāda, ka nav runa par naidu, fobiju vai ko tamlīdzīgu, bet gan par to, ka situācijās, kad dzimums tiešām ir svarīgs, no cilvēkiem nevar prasīt, lai viņi izliktos, ka tas ir mainīts vai nepastāv vispār.
Viens no svaigākajiem piemēriem šajā sakarā ir sieviešu izvarošanas krīzes centra darbiniece Roza Adamsa. Adamsa uzskatīja, ka no vīriešu vardarbības cietušās sievietes, kuras vēlas apmeklēt centru, ir tiesīgas zināt darbinieku dzimumu, jo viņas pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ var nevēlēties atrasties vīriešu klātbūtnē. Par to viņu apsūdzēja transfobijā un atlaida no darba. Vēlāk gan viņa saņēma oficiālu atvainošanos.[6]
Lielbritānijas Nacionālo Veselības dienestu (NHS) patlaban ir iesūdzējušas tiesā vairākas medmāsas, jo viņu ģērbtuvi bez brīdinājuma atļāva lietot arī vīriešiem. Vienā no šiem gadījumiem medmāsu Sendiju Pegiju par protestēšanu uz diviem mēnešiem atstādināja no darba.[7] Ļoti uzkrītoši šajā lietā bija neskaitāmie raksti medijos, kas fokusējās uz vīrieša izjūtām, savukārt Pegijas vajadzību pārģērbties telpā, kurā nav vīriešu, atspoguļoja kā nejauku, aizspriedumainu untumu. Apstāklis, ka Pegijas izjūtas nav jāpiemin, jo viņai tādu vai nu nevar būt, vai arī tās nav svarīgas, man gribot negribot lika domāt, ka šajā gadījumā visi progresīvie un liberālie feministi ļauj manīt, ka viņi ļoti labi zina, kurš ir tā sauktais “otrais dzimums”, kura vajadzības var mierīgi nostumt perifērijā. Vēl te jāpiemin medmāsa Dženifera Melli, kuru atstādināja no darba un pret kuru ierosināja izmeklēšanu par to, ka viņa savu pacientu – vīrieti, kurš notiesāts par pedofiliju, bet identificējas kā sieviete – bija uzrunājusi kā kungu, nevis dāmu.[8]
Zināmākais piemērs no akadēmiskajām aprindām ir filozofe Ketlīna Stoka, kura piedzīvoja īstu vajāšanu Saseksas Universitātē, jo uzskatīja, ka cilvēka dzimumu nav iespējams mainīt un, pati būdama lesbiete, pie sievietēm nepieskaitīja vīriešus ar dzimuma disforiju. Studenti ar maskām klātām sejām pieprasīja, lai viņa atkāpjas vai tiek atlaista, savukārt universitātes kolēģi, ar kuriem viņa bija strādājusi kopā četrus gadus, nekādā veidā viņu neaizstāvēja. Šī spiediena rezultātā Stoka aizgāja no darba. Nesen tika ziņots, ka Saseksas Universitātei ir uzlikts sods par to, ka atbildīgās struktūras šajā konfliktā nav spējušas nodrošināt akadēmisko runas brīvību.[9] Diemžēl šis sods nepalīdzēs Stokas pārrautajai karjerai.
Nevar arī nepieminēt britu rakstnieci Dž. K. Roulingu, kurai nodarītās pārestības daudzi nespēj saskatīt tikai tāpēc, ka viņa ir slavena, bagāta un ietekmīga. Viņas uzskatus varētu rezumēt vienā teikumā: “izturēsimies ar cieņu cits pret citu, bet vīrieši nav sievietes”. Roulingu par viņas nostāju nosodīja gan liela daļu aktieru, kas bija spēlējuši viņas grāmatu ekranizācijās, gan vesels lērums sabiedrībā zināmu cilvēku, nemaz nerunājot par mazāk zināmiem komentētājiem sociālajos tīklos. Viņa regulāri saņēma draudus. Plakāti ar saukļiem, kas aicina Roulingu piekaut, izvarot vai nogalināt, transaktīvistu pasākumos ir kļuvuši gluži vai par normu.
Te, manuprāt, nedrīkst aizmirst arī par tiem, kuriem nav ne ietekmes, ne popularitātes un kuru vārdi tālu neaizskan. Anglijas Futbola Asociācija (FA) ne tikai ļāva spēlēt meiteņu komandās puišiem, bet arī sodīja meitenes,[10] ja tās uzdrošinājās jautāt, vai puisis pretējā komandā gadījumā nav puisis. Šīm meitenēm neļāva piedalīties mačos un lika iziet “izglītošanās kursus”. Bieži tiek piesaukts arguments, ka “tie taču ir tikai 30 puiši no miljoniem”. Bet neviens šādu argumentu – “tie taču ir tikai 30 lietotāji no miljoniem” – nemēģinātu izmantot, lai attaisnotu, piemēram, dopinga lietošanu. Katra vieta meiteņu komandā, kuru aizņēma puisis, tika atņemta meitenei, un sieviešu komandā spēlējošs vīrietis ietekmē visas sievietes, pret kurām viņš spēlē. Tāpēc ir jājautā: kādēļ tā vietā, lai aptuveni 30 puiši no miljoniem piedzīvotu iespējamu neērtību, spēlējot savam dzimumam atbilstošajā komandā, mēs neērtībām un riskam pakļaujam neskaitāmas meitenes? Cits arguments ir šāds: spēlēšana meiteņu komandā šiem puišiem dod patvērumu un apstiprina viņu identitāti. Bet sieviešu kategorija sportā nav domāta patvēruma došanai un identitātes apstiprināšanai. Ja sieviešu komandā spēlē vīrieši, tad tā ir jauktā, nevis sieviešu komanda.
Lai gan vārdi “likumā paredzētā aizsardzība konkrētam dzimumam attiecas tikai uz konkrēto dzimumu” var šķist vienkārši un gluži vai triviāli, tos ne vienmēr pareizi uztver. Tā notika arī ar Augstākās tiesas spriedumu, kurš izraisīja pretējas reakcijas. Īpaši daudzi cilvēki gaidīja reakciju no Apvienotās Karalistes premjerministra Kīra Stārmera. Stārmers senāk bija nokļuvis uzmanības centrā ar apgalvojumiem, ka transsievietes ir sievietes,[11] ka 99.9% sieviešu neesot dzimumlocekļa,[12] kā arī, ka neesot pareizi teikt, ka tikai sievietēm var būt dzemdes kakls, un tamlīdzīgi.[13] Pēc sprieduma paziņošanas pagāja vairākas dienas, pirms viņš par to izteicās, un izteicās šādi: šis tiesas spriedums esot ļoti gaidīts un viņš esot pateicīgs par tā ieviesto skaidrību šajā jautājumā.[14] Daļa uz šo komentāru reaģēja ar bieži dzirdamo retorisko jautājumu, vai ir vēl kādas neskaidrības un problēmas, kuras valdības vietā vajadzētu atrisināt sievietēm pašām, veltot tam savu laiku, enerģiju un līdzekļus. Savukārt transaktīvisti uzskatīja, ka premjerministrs viņus ir nodevis.
Bet nodevība nebeidzās tikai ar Stārmeru. Britu lielākajā LGBTQ+ izdevumā “Pink News” parādījās raksts, kas vēstīja, ka no 59 aptaujātajiem leiboristu partijas pārstāvjiem, kas piederīgi varavīksnes kopienai, uz jautājumu “Vai transsieviete ir sieviete?” pozitīvi atbildējuši tikai četri.[15] Interesanti vērot, kā partija, kura vēl nesen šo saukli skaitīja gluži kā mantru, tagad no tā strauji distancējas, dziļajai pārliecībai mainoties reizē ar politisko klimatu.
Reakcijas uz tiesas spriedumu bija ļoti atšķirīgas arī feministu vidū. Ne visas par to priecājās kā par sen gaidītu uzvaru cīņā pret dzimumu diskrimināciju. Nocitēšu fragmentu no britu izcelsmes feministes, pētnieces un autores Sāras Ahmedas raksta:
“Ideja, ka pastāv divi dzimumi un ka mēs vienmēr tos varam atšķirt, ir patriarhālais veseris, kas tiek lietots, lai nonivelētu mūsu atšķirības un uzvirzītu mūs uz šauriem un bieži vien vardarbīgiem ceļiem. Šīs indoktrinācijas vardarbīgo raksturu visasāk izjūt tie, kas vai nu atsakās, vai nespēj to pieņemt. Jā, šāda paveida feminisms, kas patriarhāta sekas padara par tā cēloni (piespiedu iedalīšanu divos dzimumos), simpatizē konservatīvajiem un fašistiem visā pasaulē. Tāpēc, kad jūs redzat “dzimti noraidošās” feministes, kas cita citu apsveic ar jaunāko uzvaru tiesas zālē, atcerieties, ka viņas tikai pienes papildu instrumentus patriarham, padarot bioloģiju par viņa veseri.”[16]
Te jānorāda vairākas lietas. Vispirms jau tas, ka par “diviem dzimumiem” mēs varam pateikties evolūcijai, nevis patriarhātam. Mēģināt noliegt dzimumu binaritāti, saucot to par patriarhāta palieku, un apgalvot, ka cilvēki, kuri redz, zina un atpazīst divus dzimumus, ir vai nu pietuvināti fašistiem, vai fašisti, ir, maigi sakot, diezgan dīvaina anti-fašisma stratēģija. Liberālajiem feministiem un progresīvajiem arī bieži raksturīga pārliecība, ka mums ir jāizliekas, ka sievietes nav cilvēka sievišķais dzimums (female), citādi tas sievietes padara tikai par ķermeņa daļu sakopojumu ar dzemdēšanas funkciju. To apgalvo, it kā nezinot, ka sieviešu dzimuma cilvēki ir cilvēki, ka sievietes ķermenis nekādi neatņem viņai cilvēcību, gluži otrādi. Feministes savulaik cīnījās pret aplamiem pieņēmumiem un stereotipiem, kas radīti par sievietes bioloģiju, bet nekad senāk viņas nav cīnījušās pret to, ka sievietes ir bioloģiskas būtnes.
Dažas dienas pēc Augstākās tiesas sprieduma vairākās Lielbritānijas pilsētās notika protesti, arī Londonā. Lielākoties viss norisinājās mierīgi, lai gan apskādēja dažas statujas, ieskaitot sufražistei Milisentai Fosetai veltīto pieminekli, kā arī bija redzami plakāti ar vardarbīgu vēstījumu. Piemēram, karātavas ar uzrakstu “Tikai beigta tērfa ir laba tērfa”.[17] Redzot šos plakātus, gribot negribot jādomā par to, ka vārda “tērfa” aizstāšana ar jebkuru citu sabiedrības grupas apzīmējumu izpelnītos plašu nosodījumu, taču vardarbīgi vēstījumi pret sievietēm, kuras neuzskata, ka vīrieši var būt sievietes, ir kļuvuši par sava veida fona troksni. To pamanīju, piemēram, skatoties, kā britu ziņu kanālā “GB News” apsprieda Augstākās tiesas spriedumu[18] un studijā uzaicinātais viesis sacīja, ka viņš nosoda abu pušu ekstrēmistus. Vienas puses ekstrēmisti esot transaktīvisti, kuri draud nogalināt sievietes, bet uz jautājumu, kas ir ekstrēmisti otrā pusē, uzaicinātais viesis atbildēja, ka tās ir sievietes, kuras tik priecīgi un neiejūtīgi līksmo par šo spriedumu. Šāds salīdzinājums šķita visnotaļ neparasts.
Brīdī, kad šo rakstu, neviens no lielajiem britu medijiem joprojām nav uzaicinājis uz interviju kaut vienu no “For Women Scotland” pārstāvēm, toties daudz tiek intervēti vīrieši, kuri identificējas kā sievietes. BBC uz interviju uzaicināja Rouziju Daffīldu – vienīgo leiboristu pārstāvi, kas atklāti aizstāvēja pozīciju, ka sieviete ir bioloģiska būtne, kā rezultātā viņai nācās gan noalgot miesassargus, gan pamest partiju.[19] Viņai rādīja video ar vīrieti, kurš ir neapmierināts ar tiesas spriedumu, un jautāja, vai viņa tagad nejūtas vainīga. Manuprāt, vainīgiem vajadzētu justies BBC un citiem lielajiem medijiem, kuri gadiem ilgi bija ieņēmuši ideoloģisko pozīciju, ka vīrieši var būt sievietes, un konstanti to demonstrējuši savos rakstos un ziņās. Turpretī Daffīlda un vēl vesels lērums citu sieviešu nekad šo iluzoro pozīciju nav atbalstījušas un vienīgais, ko viņas vēlējās, ir nostiprināt sieviešu eksistenci likumā, precizējot, ka dzimums reāli pastāv dabā. Par to nevienai sievietei nebūtu jājūtas vainīgai.
Lai gan tualešu problēma ir viena starp daudzām, Londonas protestā bija vērojams, ka to izvirza kā centrālo. Liela daļa protestējošo vīriešu kā argumentu atkal un atkal minēja to, ka Augstākās tiesas spriedums kaitēs vīrišķīga izskata lesbietēm. Šajā sakarā vēlos nocitēt fragmentu no raksta, kura autore ir tieši šāda sieviete, austriešu izcelsmes politiķe Faika El-Nagaši:
“Līdz ar tiesisko atzinumu, ka dzimumam ir nozīme, mēs atkal esam nonākušas prožektoru gaismā, taču nevis kā subjekti, bet kā aizbildinājums. “Kā tad ar vīrišķīgajām lesbietēm?” – viņi jautā, kad vīriešiem beidzot ir pateikts, ka viņiem nav vietas sievietēm paredzētajās telpās. Taču tas, ko viņi grib teikt, ir: vai mēs varam jūs izmantot, lai paturētu durvis atvērtas? “Kā būs ar tām, kuras neatbilst dzimuma stereotipiem?” (Lasi: vīrišķīgajām lesbietēm). “Kā ar citām kultūrām?” (Melnajām vīrišķīgajām lesbietēm) “Kā ar atšķirīgajiem ķermeņiem?” (Atkal vīrišķīgās lesbietes). Jautājums vienmēr ir tas pats: kā mēs varam izstiept “sievietes” jēdzienu tik tālu, lai tas ietvertu arī vīriešus?”[20]
Viena no organizācijām, kuras reakciju uz tiesas spriedumu nākas pieminēt, ir Britu Medicīnas asociācija. Tā paziņoja, ka Augstākās tiesas spriedums esot “zinātnisks nonsenss”.[21] Te jānorāda, ka šī asociācija arī bija vienīgā medicīniskā organizācija valstī, kura iebilda pret tā saukto “Kassas auditu” (Cass review) – pētījumu, kas kritizēja dzimtes identitātes medicīniskos pakalpojumus bērniem un jauniešiem.[22] Tie paši ārsti, kuri sevi jau bija diskreditējuši bērnu tranzīcijas jautājumā, turpināja sevi diskreditēt vēl vairāk, tagad apgalvojot, ka dzimumu binaritāte ir nonsenss. Lielbritānijā var labi vērot, kā mediķa profesija ir pakļāvusies ideoloģiskajam spiedienam un aktīvismam. Taču tas, protams, nebūt nav pirmais gadījums vēsturē (piemēram, PSRS zinātnieki noliedza ģenētiku).[23]
Viens no pārmetumiem tiesai, ko bieži atkārto sprieduma kritiķi, ir tāds, ka tā neesot uzklausījusi cilvēkus, kas neidentificējas ar savu dzimumu. Jāsaka gan, ka tiesas prakse šāda tipa lietās ir nevis uzklausīt dažādus indivīdus, bet gan uzklausīt organizācijas, kas pārstāv attiecīgo indivīdu tiesības. Kopā ar Vienlīdzības un cilvēktiesību komisiju (Equality and human rights commission) un organizāciju “Sex Matters”, tiesa uzklausīja arī Amnesty International, kura ir tik progresīva organizācija, cik vien vispār ir iespējams, un kura šīs tiesības pārstāvēja.
Augstākās tiesas spriedums man personīgi bija pozitīvs pārsteigums, jo nebija daudz zīmju, kas liecinātu par to, ka britu sabiedrība un augstākās institūcijas šajā jautājumā pakāpeniski atgrieztos pie zinātnes un veselā saprāta. Pozitīvi ir arī tas, ka šis spriedums varēs kalpot kā precedents citām valstīm, kas sagaidāmi drīz risinās līdzīgus jautājumus. Te ir vietā pieminēt arī bēdīgi slaveno Stambulas Konvenciju, par kuras ratificēšanu arī Latvijā bija ilgi strīdi – parlamentam diemžēl nostājoties nesaprātīgajā, bet ļoti modīgajā pusē. Šajā konvencijā, kur “sievietes dzimums” konceptuāli tiek nošķirts no “dzimtes identitātes”, sieviešu bioloģiskā eksistence un tiesības ir apdraudētas kā stereotipu kopums un “loma” – ja ne noliegtas pavisam. Teksta aizstāvji skaidroja, ka to dara ar mērķi pasargāt visus cilvēkus no vardarbības. Taču, kā labi redzam no Lielbritānijas pieredzes, sieviešu kā bioloģisku būtņu pakāpeniska izdzēšana no likuma viņas nekādi nepasargā. Gluži otrādi.
[1] https://www.bbc.co.uk/news/articles/cvg7pqzk47zo
[2] https://www.theguardian.com/society/2009/sep/04/transexual-prisoner-moved-womens-prison
[3] https://telos.lv/esejas-no-terfu-salas/
[4] https://www.bbc.co.uk/news/articles/cvge4jyz9dyo
[5] https://forwomen.scot/15/09/2023/male-on-an-all-woman-shortlist/
[6] https://www.bbc.co.uk/news/articles/cx2l3kyke2go
[7] https://www.bbc.co.uk/news/articles/c3d5d0x97vyo
[8] https://christianconcern.com/news/christian-nurse-suspended-by-nhs-for-telling-her-story-after-being-investigated/
[9] https://www.bbc.co.uk/news/articles/cn9vr4vjzgqo
[10] https://www.bbc.co.uk/sport/football/articles/cvgk0w726w1o ; https://sports.yahoo.com/second-teenage-footballer-banned-asking-173116844.html?guccounter=1
[11] https://www.standard.co.uk/news/uk/keir-starmer-debate-transgender-issues-trans-women-are-women-b987688.html
[12] https://news.sky.com/story/keir-starmer-says-99-9-of-women-havent-got-a-penis-as-he-faces-questions-over-trans-rights-12848438
[13] https://www.bbc.co.uk/news/uk-politics-58698406
[14] https://news.sky.com/story/sir-keir-starmer-says-supreme-court-ruling-gives-clarity-that-a-woman-is-an-adult-female-13353592
[15] https://www.thepinknews.com/2025/04/25/labour-mps-are-trans-women-women/
[16] https://feministkilljoys.substack.com/p/patriarchal-hammers
[17] https://www.gbnews.com/news/trans-protests-met-police-investigation-death-threat-signs
“Tērfa” – no angļu akronīma TERF (trans exlusionary radical feminist) – feministe, kas no feminisma izslēdz transpersonas. Apzīmējums gan nav precīzs, jo radikālās feministes no feminisma izslēdz nevis transpersonas, bet gan vīriešus. Feminisms, viņuprāt, ir domāts sievietēm, neatkarīgi no tā, kā viņas identificējas, un nav domāts vīriešiem, neatkarīgi no tā, kā viņi identificējas.
[18] https://www.youtube.com/watch?v=um2aNRpEUyE
[19] https://www.youtube.com/watch?v=yRRTrqujReU
[20] https://faikaelnagashi.substack.com/p/it-was-never-about-the-butch-lesbians?triedRedirect=true
[21] https://www.independent.co.uk/news/uk/politics/trans-gender-supreme-court-ruling-bma-doctors-b2741304.html
[22] https://webarchive.nationalarchives.gov.uk/ukgwa/20250310143933/https://cass.independent-review.uk/home/publications/final-report/