Hilērs Beloks (Hilaire Belloc, 1870–1953) bija franču un angļu izcelsmes britu rakstnieks, dzejnieks, publicists, pasniedzējs, arī karavīrs un burātājs, un līdz ar savu domu un cīņu biedru Gilbertu Kītu Čestertonu (viņa tekstu izlasi skat. https://telos.lv/author/gilberts-kits-cestertons/) karaļa Edvarda laika Anglijas slavenākais un ražīgākais katoļu laju intelektuālis un apoloģēts. Viņam ir gan asredzīgu eseju krājumi Par neko, Par visu un Par kaut ko, gan arī vēsturiski darbi par franču revolūciju, Anglijas pagātni un ceļojumu piezīmes Ceļš uz Romu. Belokam var pateikties arī par to, ka viņš pierakstīja un skaidroja joprojām bieži komentēto un patieso cita tā laika britu katoļu intelektuāļa kardināla Henrija Meninga atziņu: “Visi cilvēku konflikti galu galā ir teoloģiski.” Pēc ilgas, mokošas un gandrīz bezcerīgas aplidošanas otrā okeāna pusē Beloks 1896. gadā apprecēja un atveda uz Angliju sava mūža mīlestību kalifornieti Elodiju Hougenu, kura nomira no slimības 45 gadu vecumā, atstājot viņu vienu ar pieciem bērniem. Stāsts “Pļaujot lauku” iekļauts eseju krājumā Pakalni un jūra, kas publicēts 1906. gadā.
Anglijas dienvidos ir ieleja, kas atrodas tālu no ambīcijām un bailēm. Tur svešinieku ierašanās ir reta un nepamanīta, un vasarā zāles smaržu ieelpo tikai tie, kuriem šī ceļinieku neapmeklētā zeme ir dzimtene. Ieleju nešķērso ceļi uz Lamanša šaurumu – tie izvēlas vieglākas pārejas vienā vai otrā pusē pāri kalnu grēdām. Tikai viena taka ved cauri ielejai augšup kalnos, un tā maina savu izskatu: šobrīd vietās, kur tā pietuvojas viensētām un klētīm, taka ir zaļa. Mežs aug stāvus augšup pa nogāzēm; dažkārt tas sasniedz pašu virsotni vai, kur nespēj, tikai aizpilda un apsedz aizas. Bet starp kalniem, ielejas dibenā, krītainas zāles kumšķi un nelielas Daunsas īves apjož ganību laukus un sargā to klusumu.
Mākoņi, kas viesojas ielejas debesīs, parādās aiz vienas augstās virsotnes, balti un milzīgi aizpeld pāri līdz otrai un tad nozūd aiz tās. Ielejas ļaudis gan nevar redzēt līdzenumus, kuriem pāri tie ceļojuši, un Vīldu, uz kuru tie dodas, un diez vai tos atceras. Kad vējš sasniedz šos laukus, tā sāļais brāzmainums ir zudis – tas ir kļuvis auglīgs un liegs kā iekšzemes pūsmiņa; ieelpojot šo vēju, cilvēki, kuru miesas barojusi šī zeme, sasmaržo mūsu dārzu auglību un dzīvību, kuru visas lietas smeļas no gaisa.
Šajā vietā, kad vēl biju zēns, es izspraucos cauri jaunu dižskābaržu biezoknim, kas mani pilnībā nošķīra no pasaules, un nonācu zemes gabalā, kuru sauca par Bezsaimnieka zemi. Pārgājis tam pāri, biju pārsteigts un priecīgs, jo no gabala viņējās malas bija redzama jūra. Šajā vietā es nesen atgriezos.
Daudzie dārgumi, kurus es atguvu atgriežoties, nebija mazāk brīnumaini par tiem, kurus bija iekapsulējušas senas atmiņas, – īstenībā vēl brīnumaināki. Ilgu pilna atcerēšanās realitātei uzmet savu plīvuru, bet šī laimīgā zemes pleķīša skaistumu tā nebija padarījusi ne lielāku, ne arī noslēpumaināku; pat manos rīta stundu sapņos, svešumā dzīvojot, šis zemes gabals nebija rādījies īpašāks un mīļāks. Tam pietuvojoties, apziņā atgriezās arī daudzas aizmirstas lietas – gobu puduris, mācītāja mājas sienas nelielais izliekums, pļaviņa aiz kapu vārtiem, kuru kopj viens cilvēks un apjož zems ļoti vecu akmeņu mūris. Visas šīs lietas tā vairoja manu prieku, ka pat labā vīzija, kuru tik daudzus gadus biju sevī glabājis, mani atstāja, un to nomainīja vēl daudz skaistāka īstenība. “Šis,” es sev sacīju, “ir simbols dārgumiem, kas sagatavoti dvēselei, – tāda svētlaime, kādu nevar iztēloties, pirms to nepiedzīvo.”
Kad nonācu pie saviem vārtiem un sava lauka un man priekšā bija pazīstamā māja, es apstājos un rūpīgāk paskatījos apkārt (lai gan bija jau vakars). Un es ieraudzīju, ka zāle stāv tieši tā, kā tai jāstāv, kad ir jānāk ar izkapti. Zāles pļaušanā, tāpat kā visos citos darbos, ko cilvēks var darīt (vai vismaz tajos, kas darīti kopš senseniem laikiem), ir precīzs brīdis, kad tos darīt ir vislabāk. Par tiem spēkiem, kas valda pār cilvēku, kāds reiz atzīmēja, ka tie valda neprasmīgi, jo labās lietas, kas cilvēkam tiek dotas, viņam netiek dotas tieši tajā brīdī, kad viņš ar tām būtu laimīgs. Vai tas taisnība vai ne, katrā ziņā mēs varam izvēlēties pareizo gadalaika brīdi visā, ko darām pēc savas gribas, – un jo īpaši siena novākšanā.
Daudzi domā, ka sienu vislabāk pļaut tad, kad zāle ir visbiezākā; un tāpēc viņi nogaida, līdz tā ir sakuplojusi un zied un jau ir pamatīgi pacēlusi augsni. Ir vēl viens nepareizs kavēšanās iemesls – slapjš laiks. Tikai retais saprot (lai gan tas notiek gadu no gada), ka Dienvidanglijā lietus vienmēr līst “starp sirpi un izkapti”, proti, tūlīt pēc tam, kad beidzas austrumu vēja nedēļas. Vispirms mums ir pēkšņa siltuma nedēļa, it kā dienvidi būtu atnākuši ciemos; tad mums ir austrumu un dienvidaustrumu vēja nedēļas; tad nedaudz uzlīst tas lietus, par kuru es runāju un kurš vienmēr pārsteidz pasauli. Tieši pirms šī lietus, tā laikā vai beigās, bet ne vēlāk, zāle ir jānopļauj sienam. Tiesa gan, zāle augstāk kalnos, kas vienmēr ir plāna, ir jānopļauj agrāk nekā zāle, kas aug ielejās un gar purvainām pļavām; bet pat pašu vēlāko, un pat visslapjākajā vasarā, nedrīkst atstāt (kā tiek darīts), lai tā izziedētu un izsētu sēklas.
Kad zāli notur pārāk ilgi, ieguvums ir nevis ražas novākšana pilnzieda brīdī, bet gan nocirpšana pirms brieduma: kā piemērus var nosaukt labību un salmus, kam vislabāk būt dzelteniem, un sienu, kam vislabāk būt zaļam. Tā arī Nāvi vajadzētu attēlot ar izkapti, bet Laiku – ar sirpi; jo Laiks var paņemt tikai to, kas ir nogatavojies, bet Nāve vienmēr atnāk pārāk agri. Īsi sakot, zāli vienmēr ir daudz vieglāk pļaut pārāk vēlu nekā pārāk agri. Tā nu tajā vakarā, atgriezies šajos skaistajos laukos, es paskatījos uz zāli un zināju, ka ir pienācis īstais brīdis. Jūnijs bija pilnā sparā. Bija sācies gadalaiks, kad nakts jau ir zaudējusi savu varu pār zemi un karājas virs tās, nekad pār to nenolaižoties un jaucot saulrietu ar ausmu.
Nākamajā rītā es pamodos vēl pirms gaismas un domāju par pļaušanu. Putni jau čivināja kokos pie mana loga – visi, izņemot lakstīgalu, kas bija aizlidojusi uz Vīldu. Tur viņa dzied visu vasaru dienu un nakti ozolos un lazdu birzīs un jo īpaši gar Eideras upīti. Putni un doma par pļaušanu mani bija pamodinājuši. Es nokāpu lejā un pa akmens grīdu aizgāju līdz vietai, kur karājās izkapts. Kad to noņēmu no naglas, atcerējos, kā iepriekšējo reizi, pirms četrpadsmit gadiem tieši tāpat kādā rītā ar izkapti biju izgājis uz lauka. To dienu un šodienu šķīra liels attālums: pilsētas un armijas, grāmatu juceklis, kalni un tuksnesis, un milzīgi jūras plašumi.
Kad iegāju garajā zālē, saule vēl nebija uzlēkusi, bet austrumu pusē debesīs jau bija daudz krāsu. Ātri uzasināju izkapti, lai varētu sākt pļaut, pirms nokūst rasa. Daži saka, ka vislabāk esot nogaidīt, līdz visa rasa ir nokususi, lai zāle jau pašā sākumā būtu pilnīgi sausa. Lai gan sausa zāle ir labāka, nav vērts gaidīt, kamēr rasa izgaro. Pirmkārt, jūs zaudējat daudzas darba stundas (un tās ir pašas vēsākās), un, vēl svarīgāk, jūs zaudējat to lielisko pļaušanas vieglumu un vālu biezumu, kas nāk no rasas. Tāpēc es tūlīt sāku asināt izkapti.
Arī izkapts asināšana ir māksla, un to ir vērts rūpīgi aprakstīt. Asmenim jābūt iespējami sausam, tāpēc jūs redzēsiet, ka pļāvēji pirms asināšanas noslauka izkapts asmeni ar zāli. Arī galodai jābūt pilnīgi sausai, tādēļ ir labi to nolikt uz mēteļa un atstāt tur visu pļaušanas laiku. Paceliet izkapti stāvus, pavēršot asmeni prom no sevis, ar kreiso roku stingri satveriet asmeni pie stiprinājuma vietas, tad velciet galodu pamīšus pa vienu un otru asmens malu, sākot pie roktura un virzoties uz galu, un dariet to ātri un spēcīgi. Pirmajā reizē, jūs, visdrīzāk, sagriezīsiet roku, taču tas var atgadīties tikai sākumā.
Lai noteiktu, kad izkapts ir pietiekami asa, jāievēro šis: vispirms galodas akmens raupji un dobji griežas pret dzelzi; tad tas muzikāli ieskanas vienā notī; visbeidzot, tas sāk dūkt, it kā dzelzs un akmens būtu precīzi saskaņoti. Kad ir dzirdama dūkšanas skaņa, izkapts ir pietiekami asa. Izdzirdējis šo skaņu jūnija rītausmā, kad visapkārt viss bija kluss, izņemot putnus, es nolaidu izkapti un pieliecos, lai sāktu pļaut.
Kad pēc tik daudziem gadiem dari kaut ko no jauna, tu stipri baidies, ka nemācēsi vai būsi zaudējis prasmi. Bet visas lietas, kas reiz ir iemācītas, var viegli atgūt, un es ļoti drīz atguvu gan pļāvēja vēzienu, gan spēku. Labu pļaušanu no sliktas pļaušanas – vai drīzāk nepļaušanas – šķir ļoti mazs atstatums. Tas pats attiecas arī uz dzejoļu rakstīšanu, akordeona spēlēšanu un dučiem citu lietu, bet visvairāk uz ticību. Slikts pļāvējs vai jauns pļāvējs, vai nemācīts pļāvējs bez tradīcijas, vai prometejisks pļāvējs, vai oriģināls un pagātni nicinošs pļāvējs pielaiž visas šīs kļūdas: viņš atstāj nenopļautus lielus zāles pusmēnešus; viņš ar rāvienu iedur izkapts galu zemē; viņš padara vaļīgus rokturus un pat asmeņa stiprinājumu; neveikli kustēdamies, viņš ieloca asmeni, padara to trulu, robainu vai nolauž tam galu. Ja kāds stāv viņam blakus, viņš iepļauj tam potītē. Viņš taisa mežonīgus vēzienus gaisā, un nekas nespēj tiem pretoties. Līdz ar zāli viņš izrauj arī zemes gabalus, kas ir gluži kā likt pļavai asiņot. Turpretī labs pļāvējs, kurš visu dara tā, kā jādara un kā ir darīts jau simttūkstoš gadu, neiekrīt nevienā no šīm trakulībām. Viņš virzās uz priekšu ļoti vienmērīgi; viņa izkapts asmens slīd tikai nedaudz virs zemes un nopļauj katru zāles stiebru; asmens švīkšķis un ritms visu laiku paliek vienādi.
Tik lielu mākslu var iegūt tikai ar pastāvīgu praksi. Taču ir vērts pierakstīt, ka, tāpat kā ar ikvienu labu veikumu, svarīgākais ir pazīt to lietu, ar kuru strādā. Labu dzeju vislabāk rakstīt uz laba papīra ar vieglu spalvu – nevis ar ogli uz nobalsinātas sienas; spalva domā tavā vietā. Tāpat arī izkapts pļauj tavā vietā, ja pret to izturies ar cieņu un tā, ka tā atzīst savu kalpību. Tai jāpieiet šādi: izkapts ir jāuzskata par svārstu, kas šūpojas, nevis par nazi, kas griež. Labs pļāvējs neiegulda vairāk spēka izkapts vēzienā kā tās pacelšanā. Un iztaisnojieties! Slikts pļāvējs, dedzīgs un saspringts, liecas uz priekšu un cenšas izstumt izkapti caur zāli. Labs pļāvējs, rāms un pārliecināts, stāv tik taisni, cik viņam ļauj izkapts liekums, un cieši seko katram vēzienam, pasperot soli ar kreiso kāju. Un ļaujiet katram vēzienam būt iespējami plašam. Pļaušana ir plašu žestu darbs, līdzīgi kā karikatūras zīmēšana. Tad ievediet sevi mehāniskā un repetitīvā noskaņojumā: domājiet par jebko, tikai ne par pļaušanu, un satraucieties tikai tad, kad šķiet, ka skaņas monotoniju kaut kas pārtrauc. Šajā ziņā pļaušanai vajadzētu būt kā lūgšanai – vienmēr pēc viena parauga un vienmēr tādai pašai, un tā sakārtotai, lai tā kļūtu monotona un to varētu atkārtot it kā tikai ar vienu prāta pusi – ar laimīgāko prāta pusi, ar to pusi, kas ne par ko nesatraucas.
Šādā veidā, kad pēc tik daudziem gadiem biju atguvis savu prasmi, es virzījos pāri laukam, pļaujot joslu pēc joslas un ar katru izkapts vēzienu izceļot no pļavas tās slepenākos aromātus, līdz viss gaiss bija pilns ar smaržām. Katras joslas beigās es uzasināju izkapti un atskatījos uz paveikto; tad atkal cēlu izkapti pie pleca, lai sāktu jaunu. Tā, ilgi pirms atskanēja zvans baznīcas tornī, tas ir, ilgi pirms sešiem, kas ir Eņģeļa lūgšanas laiks, daudzi vāli jau gulēja zemē cits citam blakus kā karavīri, un augstā zāle, kas vēl stāvēja, blīva un taisna, asi kontrastēja ar nocirpto daļu. Kā teikts “Balādē par Valesdinas kauju” – “Septiņvēju garais dēls / izjāja no tālās Haisas, / un viņa pakavi (jūs atceraties) / zemē atstāja robus, / un viņa zobens (kā jūs zināt) / bija kā izkapts / Arku pilsētā, kad zāle ir augsta / un visi vāli krituši guļ, / un stāv tur Tiesas izpildītājs, / ievākdams desmito tiesu…”[1]
Tā es kustējos visu rītu, līdz ielejā pamodās mājas, no dažām pacēlās smaržīgi dūmi un sāka parādīties cilvēki.
Es apstājos un atspiedos pret izkapti, lai vērotu ciemata mošanos. Tad es ieraudzīju, ka manam laukam tuvojas kāds vīrs, kuru biju pazinis senākos laikos, pirms atstāju Ieleju.
Viņš piederēja pie tās tumšās, klusās rases, par kuru strīdas visi mācītie vīri, bet kura, lai kādā nesakarīgā vārdā to nosauktu – ibēriešu, ķeltu vai kā citādi –, ir visas Anglijas dziļais avots, kas to padara bagātu un uztur spēkā itin visur, izņemot varbūt Fenlendas purvos un daļā Jorkšīras. Visur citur šī rase ir aktīva un spēcīga. Šie cilvēki ir intensīvi: viņu domas un pūliņi ir vērsti uz iekšu. Tieši viņu klātbūtnei šajās salās varam pateikties par to, ka mūsu dārzi ir visbagātākie pasaulē. Viņiem patīk istabas ar zemiem griestiem, rūcoša uguns krāsnī un plati, silti salmu jumti. Esmu pārliecināts, ka viņi ir elpojuši angļu gaisu ilgāk nekā jebkura cita rase, kas veido Angliju. Viņi medīja ar akmeņiem Vīldā un būvēja apmetnes priedainēs uz zaļā smilšakmens. Viņi slapstījās zem ozoliem upju augštecēs un redzēja, kā romiešu leģionāri iesoļo iekšzemē pa taisno bruģēto ceļu no jūras. Viņi palīdzēja nedaudzajiem pirātiem sagraut romiešu pilsētas, sajaucās ar šiem pirātiem un dalīja laupījumu no romiešu villām, un bija priecīgi par nokautajiem karavadoņiem un priesteriem. Viņi joprojām ir šeit; un ne frīzu pirātu, ne bretoņu, ne arī anževinu un normaņu iekarotāju piejaukums nav īpaši vājinājis viltības atblāzmu viņu acīs.
Pie šīs rases tātad piederēja vīrs, kurš man tagad tuvojās. Un viņš man prasīja: “Pļauj?” Un es atbildēju: “Jō.” Tad arī viņš teica: “Jō,” it kā to prasītu pienākums, jo tā mēs cits ar citu sarunājamies Daunsā.
Tad viņš man teica, ka viņam nekā labāka neesot ko darīt, tāpēc viņš varētu man palīdzēt; un es viņam sirsnīgi vai, kā mēs sakām, “laipnīgi” pateicos. Mūsu senā paraža māca vienmēr izturēties pret kaulēšanos kā pret pieklājīgu izklaidi. Un, lai gan viņam bija vajadzīga nauda, bet man – viņa darbs par viszemāko samaksu, mēs abi izspēlējām komēdiju, ka esam brīvi cilvēki, no kuriem viens piedāvā savu pakalpojumu, bet otrs to labprāt pieņem. Tirgošanās pamatprincipi, peļņaskāre, tās metode un nepieciešamība cilvēkiem Ielejā ir pretīgas, tāpēc mēs tās paslēpjam zem skaistām fikcijām un striktām uzvedības normām.
Piemēram, kad ir runa par cūku pirkšanu, pircējs nesāk cūku pelt un pārdevējs – to slavēt, kā ir ierasts pie zemākas kārtas cilvēkiem. Tradīcija mums liek kārtot darījumu šādā veidā:
Vispirms pircējs pieies pie pārdevēja, kad redzēs viņu sētā, un, ar apbrīnu aplūkojis cūku, sacīs atkarībā no apstākļiem un gadalaika, ka ir (vai nav) gaidāms lietus, sniegs vai vētra. Tad pārdevējs, kritiski paskatījies uz savu cūku, piekritīs, ka gaidāmie laikapstākļi ir tādi, kā apgalvo otrs. Nav pilnīgi nekādas steigas; šo repliku apmaiņas cienīgumu pavada liela nesteidzība. Nākamajā posmā pircējs sacīs: “Labs ruksis jums izaudzis, __ kungs!” (nosaucot pārdevēja vārdu). “Jō, stiprs, labs ruksis.” Tad pārdevējs, arī otru uzrunājot ar “kungs” (šajā zemē pat dvīņubrāļi, kas midzināti vienā šūpulītī, viens otru uzrunā ar ceremoniālu pieklājību), – tātad pārdevējs it kā negribīgi atzīs sava rukša spēku un skaistumu un tad iegrims dziļā meditācijā. Beidzot pircējs, it kā viņam pēkšņi būtu uznākusi liela vēlme, sacīs, ka ir gatavs maksāt par cūku tik un tik un nosauks pusi no pienācīgās cenas vai nedaudz mazāk. Pārdevējs kādu brīdi klusēs; tad viņš sāks lēni šūpot galvu un beigās noteiks: “Es šo cūku vispār nedomāju pārdot.” Viņš arī piebildīs, ka pagājštrešdien kāds cits par cūku viņam piedāvājis – un viņš nosauks divreiz lielāku cenu par pienācīgo. Līdz ar to viss rituāls būs atbilstoši izpildīts; un svinīgais pirkšanas – pārdošanas akts būs uzsākts cienīgi un patiesības garā. Kad pircējs izsaka frāzi: “Es tev pateikšu, ko es darīšu” un piedāvā summu puskronas robežās no cūkas īstās vērtības, pārdevējs atbild, ka viņš viņam neko nevar atteikt, un nosauc summu par puskronu augstāku nekā cūkas vērtība. Starpība tiek sadalīta, cūka tiek pārdota, un abu klusajās dvēselēs iestājas miers kā pēc labi padarīta darba.
Tā mēs pērkam cūku, zemi, darbaspēku, iesalu vai kaļķus, vienmēr apzinīgi un sekojot noteiktām formulām. Turpretī daudzi londonieši ir divkārt un vairāk pārmaksājuši par savu varmācību, alkatīgo steigu un necivilizēto kaulēšanos. Tā tas notika ar zemi Andervolthemā. Parādu apgrūtinātie īpašnieki bija burtiski lūgušies muižniekam, lai ņem to par tūkstoš divsimt, savukārt privāti ikvienam gribētājam bija piedāvājuši par tūkstoti. Bet kāds strups un brutāls vīrs – no tiem vīriem, kas tiek pie lielas bagātības, vīrs ar automobili, vīrs ar kažokādas mēteli, vīrs, kas skopojās ar vārdiem, – manu acu priekšā to nopirka par diviem tūkstošiem trīs simtiem, turklāt vēl uzsverot, ka šis esot viņa pēdējais piedāvājums. Un tas viss notika tikai tāpēc, ka viņš nesāka sarunu ar zemes gabala slavēšanu.
Tā nu šis kaimiņš, kuru minēju, piedāvājās palīdzēt pļaut un aizgāja pēc savas izkapts. Bet es iegāju mājā un iznesu sev un viņam krūku gaišā alus, jo saule jau karsēja un vieglais alus piestāv pļaušanai. Padzērušies nedaudz no kausiņiem, kurus sauca “es tevi redzu”, katrs izvēlējāmies savu joslu. Viņš sāka nedaudz aiz manis, jo bija labāks pļāvējs. Un tā mēs daudzu stundu garumā viens aiz otra vēzējām, pļaudami un pļaudami augsto zāli. Saule bija jau dienvidū, bet mēs joprojām pļāvām. Tad mēs paēdām, bet tikai mazliet, un atkal ķērāmies pie pļaušanas. Beigu beigās bija palicis tikai neliels zāles laukumiņš, kas stāvēja kā kvadrāts no zaldātiņiem slēgtajā ierindā, staltiem un nesalauztiem, un visi mirušie gulēja ap tiem kā pēc beigtas kaujas.
Tad es kādu brīdi atpūtos pēc visām šīm darba stundām. Mēs ar vīru parunājāmies un tālumā kādā citā laukā izdzirdējām izkapts asināšanas mūziku.
Saules gaisma iesāņus dūmakaini un maigi slīdēja pār ielejas plašumu. Diena jau tuvojās beigām. Es aizgāju pēc grābekļiem uz sētu, un, kad atgriezos, pēdējā zāle bija nokritusi. Viss lauks bija līdzens un gluds, tikai ar spilgti zaļu, īsu zālīti joslās starp dzeltenajiem, kalstošajiem vāliem.
Šos vālus mēs sagrābām gubiņās, lai tos pasargātu no rasas, līdz atgriezīsimies nākamajā rītā. Sametām gubiņas pēc iespējas augstākas un stāvākas, jo tas vislabāk pasargā no mitruma, turklāt tad tās ir vieglāk atkal izārdīt, kad saule ir uzlēkusi. Sagrābām visus pārpalikušos stiebrus, līdz viss lauks bija tīrs, lai nākamajā rītā varētu sienu izmētāt un aiznest. Pļava, ko bijām nopļāvuši, bija tikai nedaudz lielāka par diviem akriem – tik daudz manā mazajā saimniecībā ir ganību.
Kad to visu bijām paveikuši, pār mums nolaidās lēnīgs un labvēlīgs vakars. Vēl kādu brīdi kopā pasēdējuši pie grābekļiem, mēs redzējām, kā ieleja ap mums satumst un kļūst svinīgāka. Visi koki un dzīvžogi pārtrauca kustēties un sastinga klusumā. Tad es samaksāju savam palīgam algu un novēlēju viņam labunakti, līdz pirms saullēkta atkal tiksimies tajā pašā vietā.
Viņš aizslāja projām lēni un vienmērīgi, kā dara visi mūsu zemnieki, kas savu iešanu ir padarījuši par daļu no dzīves vieglā, bet nemitīgā darba. Bet es turpināju sēdēt, vērojot, kā gaisma aizzogas pa debesīm uz ziemeļiem un maina krāsu. Dilstošais mēness it kā slepus uzlēca aiz Bezsaimnieka zemes mežiem.
[1] Šķiet, ka šis ir fragments no paša Beloka sacerētas balādes, turklāt ar īsinājumiem un iestarpinājumiem. Valesdina (Val-ès-Dunes) – vieta Francijā, Normandijā, kur 1047. gadā normaņu hercogs Viljams I (saukts arī Viljams Iekarotājs, vēlāk pirmais iekarotās Anglijas karalis) un franču karalis Anrī I kopīgi sakāva normaņu baronus dumpiniekus, kurus vadīja Viljama brālēns.
Tulkoja un sagatavoja A. Irbe.