– “Latvian or English!”– “Nyet!” Caur logu es sadzirdēju skaļu trokšņošanu uz ielas. Es ātri izgāju no dzīvokļa, lai noskaidrotu, vai varu kā palīdzēt. Izrādījās, ka tas bija strīds starp latvieti un nelatvieti. Strīda cēlonis bija tāds, ka latvietis bija pasūtījis taksometru, izmantojot aplikāciju, kas paziņoja, ka vadītājs “Aivars” tūlīt atbraukšot. Nu gadās jau, ka daži “Aivari” ir latvieši, daži – vidusāzieši, kuri neprot ne vārda latviešu valodā un nevar saprast, pa kuru ielu latviešu klients gribēja braukt. Tā nu tie sastrīdējās, jo latvietis atteicās kustēties no brauktuves, kur “Aivars” bija stāvējis ar savu mašīnu. Latvietis jau bija piezvanījis policijai, bet “Aivars” – brālim, kurš arī atbrauca ar savu auto. Arī brālis diemžēl neprata ne vārda latviski vai angliski.

Tā notika, ka gan latvietis, gan brāļi taksisti sadusmojās. Latvietis jau diemžēl bija drusku iereibis, un jāatzīst, ka bezjēdzīgi provocēja. Tomēr man šķita, ka viņš rīkojās pareizi, atsakoties runāt krieviski, kamēr abi brāļi skaļi uz viņu kliedza tai valodā. Mēs ar Latvijas krievu garāmgājēju mēģinājām kaut kā mazināt spriedzi.

Taču mana iejaukšanās galīgi nepatika vecākajam brālim, kurš pienāca pie manis un uzkliedza:
– “Vy kto?”
– “Ja latyš,” es atbildēju. “A čto vy zdjes v Latvij djelajet, jesli ņe možat gavarīt’ ņe latyšskij ņe anglijskij jazyk?”
– “My učimsya! My učimsya!” Nez, kas bija šie kungi, taksisti un, vismaz viena brāļa gadījumā, jau vairāk nekā 40 gadus veci – vai Erasmus studenti?
– “A v Latvij ņe možet učit’sya pa russkij: toļko pa latyšskij ili pa anglijskij.” Te jau es pietuvojos savas krievu valodas zināšanu robežām. Patiesībā, kā pēc tam uzzināju, dažos privātos institūtos ir iespējams studēt krievu valodā. Bet šis kungs neapstrīdēja manis teikto; un, kā norādīja Latvijas krievs, kurš bija klāt, viņš arī īsti labi nerunāja krieviski. Jebkurā gadījumā, tā kā viņš nebija atbildējis uz manu pirmo jautājumu, es to atkārtoju: “Nu, čto vy zdjes djelajet v Latvij?” Viņš neatbildēja.

Kad atbrauca policija, viņi uzklausīja latvieti un ieteica viņam skaidrā prātā doties uz iecirkni, lai tur visu izstāstītu. Dažas minūtes viņi uzklausīja arī brāļus taksistus, ātri pārbaudīja tiesības un ļāva viņiem iet. Uz maniem jautājumiem, vai likums atļauj ārzemniekiem tikt pie mašīnām ar Latvijas numura zīmēm un tiesībām strādāt par taksistu šajā valstī, ne vārda nezinot latviešu valodā, policists atbildēja apstiprinoši. Tad devās prom. Vai viņi vismaz noskaidros, vai ir darba atļauja? Nav zināms.

“Aivars” ar brāli, laikam “Dzintaru”, mierīgi aizbrauca un pazuda mūsu jaunajā galvaspilsētā – Rigabādā.

* * *
Dārgie latvieši, ir pienācis laiks runāt par uzbrukumu. Mēs ar to vārdu parasti domājam iespējamu krievu uzbrukumu. Šis pēdējais, protams, paliek mūsu ārējais akūtais drauds Nr. 1. Kaimiņvalsts ir lielākais iespējamais ārējais šķērslis starp mums un to scenāriju, kurā latviešiem ir nākotne – varbūt jebkāda nākotne, bet katrā ziņā vismaz nākotne kā tautai ar savu valsti. Jūs droši vien zināt Putina mīlēto ģeopolitisko grāmatu – M. Z. Jurjeva Trešo impēriju: Krieviju, kādai tai jābūt.[1] Tur Baltijas tautas gaida tikai posts un burtiski genocīds, un katru vietvārdu, katru ielu un upi pārsaukšot krieviski. Mūsu skaistā valoda eksistēšot tikai akadēmiskās grāmatās. Mēs paši, protams, visi tiksim denacificēti tik veiksmīgi, ka mūsu vairs nebūs. Vai, cik lieliska ir mūsu kaimiņvalsts! Jā, mums jāgatavojas sliktākajam, mums jāatgriežas, mums jālūdzas. Varbūt pats ļaunākais vēl nenotiks.

Taču nē, es par iespējamo kaimiņvalsts iebrukumu un atkārtotu okupāciju un kolonizāciju šodien nedomāju. Tas nav vienīgais eksistenciālais drauds. Tas ir iespējams, bet vēl ir tikai hipotētisks. Viens jau ir sācies. Jau gadiem ilgi tas ar katru dienu aizvien skaidrāk ir redzams Rīgas ielās. Par šo kluso, bet nepārprotamo okupāciju runā ļoti maz. Par to turklāt neviens nav balsojis vēlēšanās. Šī kolonizācija notiek pilnīgi bez mūsu piekrišanas. Tomēr tā notiek un notiek mūsu visu acu priekšā.

Rīdzinieki, kuriem ir acis pierē, vai varbūt pat tikai viena, vairs nevar noliegt, ka galvaspilsētas populācija pēdējo sešu gadu laikā ir strauji mainījusies. 2019. gadā kāds tūrists, diplomāts vai ceļojošs tirgotājs no Dienvidāzijas, Āfrikas vai Tuvajiem Austrumiem bija interesants retums, bet tagad viss ir mainījies: viņš vairs nav tūrists, un viņš vairs nav retums. Viņš ir kolonists, un viņš – viņi – ir itin visur. Reizēm veikalos vai uz ielas manā apkaimē trešdaļa vai pat puse no klientiem vai garāmgājējiem ir no Indijas vai Pakistānas, vai Uzbekistānas, vai kādas citas Vidusāzijas valsts.

Vārdus “iebrukums”, “okupācija” un “kolonizācija” es te lietoju apzināti, bez jebkādas vēlmes pārspēlēt, aizvainot vai kurināt naidu. Es gribu raksturot realitāti. Iebrukt: strauji ienākt, ielauzties, īpaši svešā teritorijā, bez iedzīvotāju piekrišanas. Okupācija un kolonizācija: jaunpienācēju pastāvīga klātbūtne noteiktā teritorijā, pret iedzīvotāju gribu, mainot sociālos, ekonomiskos un tiesiskos apstākļos pamatiedzīvotājiem.

Lai būtu skaidrs jau tagad: tās zemes, no kurām nāk mūsu jaunpienācēji, bez šaubām, ir brīnišķīgi skaistas, ar dziļām, senām, bagātām kultūrām. Piemēram, Hērodots un vēlāk Plūtarhs un Ariāns aprakstīja Vidusāzijas impēriju bagātības laikmetos, kad mūsu senči vēl dzīvoja kā aizvēsturiskos laikos. Viņiem savā ziņā ir pat ciešāka saistība ar antīkajiem rietumiem: viņu dzīslās pat varbūt plūst Aleksandra Lielā maķedoniešu karavīru asinis; daži pat, iespējams, ir romiešu leģionāru pēcteči. Indijas gadījumā pietiek padomāt par matemātiku, filozofiju, klasiskās mūzikas un dejas tradīcijām, par izsmalcināto virtuvi un modi, par arhitektūru un literatūru, lai atteiktos no jebkādām Baltijas tautu pārākuma pretenzijām. Kad indieši uzbūvēja pirmās lielās stūpas, mūsu senčiem vēl bija jāgaida vairāk nekā divi tūkstoši gadu līdz akmeņu pamatiem savām vienstāva koka mājiņām. Malači! Es viņus apsveicu un apbrīnoju. Viņu vietējās reliģijas, ja godīgi, nav manā gaumē, bet, ja ņemam hinduistu pagānisma piemēru, tas ir daudz attīstītāks nekā mūsu vietējo dievturu romantiskie eksperimenti. Diez vai mūsējie jebkad sasniegs tādu elku pielūgšanas līmeni, kādu hinduisti jau demonstrē trīs tūkstošus gadu. (Starp citu, te es mūsējiem neiesaku pamēģināt; tikai konstatēju zināmu kultūras līdzsvara trūkumu.) Viņi atkal vinnē. Sofistikācijai un augstajai kultūrai – cepuri nost!

Turklāt visi cilvēki – es tam ticu, un to saku ļoti nopietni – ir radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Es viennozīmīgi neatbalstu – nē, stiprāk, es nosodu – naidu un vardarbību pret imigrantiem, kā pret jebkuru cilvēku. Neatbalstu viņus demonizēšanu ne uz rases pamata, ne individuāli. Droši vien viņu starpā ir patīkami, ambiciozi cilvēki, kuri meklē laimi, un bieži ne tikai sev, bet arī savām ģimenēm kaut kur dzimtenē – vai, aizvien biežāk, jau šeit, Rīgas ielās.  

Un kurš gan to nedarītu? Reiz, nu jau pirms desmit gadiem, viens Subsahāras āfrikāņu priesteris, kurš kalpo Ziemeļeiropā, teica vienam manam draugam: “Jūs, eiropieši, nesaprotat. Es nezinu nevienu manā dzimtenē, kurš, saņēmis atļauju pārvākties uz Eiropu, tūlīt nenāktu šurp. Ja jūs atvērsiet savas robežas, jums jāgatavojas miljardam imigrantu.” Viņš nebūt nebija “par” šo scenāriju, starp citu; gluži pretēji. Viņš cienīja to, ko redzēja Eiropā, un viņš saprata, ka, ja visi viņa tautieši dodos šurp, dzimtenē vairs nebūtu talantīgu cilvēku, un Eiropas kultūra, ieskaitot dzīves standartus, pilnībā mainītos, turklāt diezgan drīz tās vairs vispār nebūtu.

Ar dažiem indiešiem vai vjetnamiešiem Rīgā mums ir kopīga ticība. Daži priesteri pat kalpo baznīcās, un ar lielām, apbrīnojamām pūlēm mācās latviešu valodu. Tas ir labi, un var cerēt, ka tas iedvesmos latviešus. Bet, ja situācija būtu pretēja, vai viņiem tas patiktu? To pašu par kristietību var teikt arī attiecībā uz dienvid- vai ziemeļamerikāņiem, jo kurš latvietis gribētu pēkšņi redzēt 100 000 amerikāņu klaiņojam pa Rīgas ielām? Labi, ja viņi ierodas NATO misijā, lai mūs aizstāvētu no Lielā Sarkanā Lāča, tā ir viena lieta. Bet, ja viņi nāktu izpirkt visus Rīgas centra īpašumus, atņemt darba vietas latviešiem, vēl vairāk pārveidot mūsu tautas kultūru, tad mēs viennozīmīgi pieprasītu amerikāņu koloniālā projekta beigas. Šajā sakarā atcerēsimies, ka ir pilnībā iespējams, pašam to nezinot, piedalīties citiem graujošajā procesā: piemēram, ja iepērkamies veikalā, kur pārdod vergu ražotas un tādēļ lētas preces. Cilvēki mēdz saskatīt iespēju un to izmantot, par sekām nedomājot.

Tātad runa nebūt nav par to, ka “mēs” būtu ontoloģiski labāki un “viņi” sliktāki. Nē. Bet vēlme, lai jauniebraucēji atgrieztos mājās un lai šī straume tiktu apturēta – uzreiz, ja ne jau vakar –, šāda vēlme nav naids un vardarbība. Un pat dēļ mīlestības pret pašiem jauniebraucējiem, lai viņus atgrieztu no netaisnīgā, postošā procesa, kurā viņi piedalās, varbūt par to nemaz nedomājot. Jo runa, dārgie latvieši, ir par Latvijas eksistenci kā latviešu valsti, kā latviešu zemi. Runa ir, man ar smagu sirdi jāatzīst, par latviešu tautas turpmāko pastāvēšanu. Gan valsti, kurā valda latvieši, gan zemi, kurā vairums iedzīvotāju ir latvieši, jau tagad eksistenciāli apdraud imigrantu iebrukums.

* * *
Mūsu problēma skaitļos

Tātad, bez naida, ar skaidru prātu apskatīsim dažus skaitļus un piemērus no citām kaimiņu valstīm.[2]

	Summārais dzimstības koeficients	Populācijas blīvums (cilvēki uz kvadrātkilometru)	Galvaspilsētas populācijas blīvums	Populācija (miljoni)
Uzbekistāna	3.45	87	5,000	37.1
Afgānistāna	4.66	67	18,000	43.8
Pakistāna	3.50	331	5,000	255.2
Indija	1.94	492	14,000	1,463.9
Latvija	1.35	30	2,000	1.9

Bet skatīsimies grafikos. Jo bilde, kā mēdz teikt, ir 1.5 miljardu vārdu – piedodiet, tūkstoš vārdu – vērta!

Un pēdējais:

Ko varam no šī visa secināt? Ikvienā kategorijā Latvija ir pēdējā vietā. Vispirms, mūsu nav daudz. Atcerēsimies, ka atvērtas robežas – tādas, kādas mums acīmredzot tagad ir, – nozīmē dzīvot vienā valstī ar ienācēju dzimtenēm.

Un ko tas nozīmē konkrēti?

Ja mēs dzīvotu vienā valstī ar Uzbekistānu, mēs – gan latvieši, gan krievi – būtu 5% no populācijas; ja ar Pakistānu, mazāk par 1%; un, ja ar Indiju, 0.1%. Afganistānas populācija ir divtik blīva cik Latvijas; Uzbekistānas, gandrīz trīstik; Pakistānas, 11 reizes blīvāka; un Indijas, vairāk nekā 16 reizes blīvāka. Atceroties gan augstāk minētos absolūtos skaitļus, gan arī ģimnāzijas mācību vielu ķīmijā un fizikā, ir tīri dabiski, ka, ja nekas fundamentāli nemainīsies un robežas netiks rūpīgi apsargātas (gan iekšējās, gan ES), svešzemnieki vienkārši nāks un nāks, un nāks. Varbūt kādudien arī šeit dzīvos 500 cilvēki uz kvadrātkilometra. Un cik no viņiem būs latvieši?

Citiem vārdiem sakot, varam secināt tieši to, ko redzam pēdējā grafikā: salīdzinājumā ar tām citām valstīm, mēs pat neeksistējam. Viņiem “mēs” neesam nekas. “Mēs” esam tukša teritorija kaut kur sabrukušas impērijas malā, kas ir jaukāka nekā kāds Islamabādas vai Haiderābādas, vai Kalkutas rajons. Iespējams, ka jaunienācēji Rīgā nemaz nepamana, ka mēs šeit esam. Bet vismaz pagaidām mēs šeit vēl esam.

* * *
Britu imperiālisti Indijas Rādžā, indiešu un citu tautu imperiālisti Latvijas Rādžā

Uz mirkli atkāpsimies no pašreizējās starptautiskās situācijas un atgriezīsimies pie atvērtā jautājuma, cik jaunu imigrantu vispār Latvijā ir. To, šķiet, neviens skaidri nezina. Ir, protams, dati no valdības: Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde mums apgalvo, ka nav pat 4000 uzbeku (no kuriem 100 pilsoņi) un ir tikai 4200 indieši (no kuriem 42 pilsoņi). Bet tie ir “tikai” legālie iedzīvotāji; tie neiekļauj “studentus”. Un kurš gan latvietis uzticētos šādai statistikai? Citi mediji jau kopš 2023. gada sākuma brīdina, ka notiek milzīgas pārmaiņas.[3] Pat LSM, kurš gadiem ilgi sūdzas par patriotiem kā par ksenofobiem, sāk satraukties par imigrantu draudu.[4]

Daudz ticamāki šķiet skaitļi, kurus apkopoja Elita Veidemane. No intervijām un sarakstes ar vairākām valsts iestādēm un augstskolām viņa secināja, ka 2024. gadā Latvijā ieplūda gandrīz 30 000 uzbeku un 16 000 citu migrantu – ar tiesībām lietot Latviju kā tranzītvalsti.[5] Tam jāpierēķina arī 130 000 ārzemnieku no ne-ES valstīm ar termiņuzturēšanās atļaujām.[6] Vēl jāpierēķina tie, kas šeit atrodas nelegāli.

Vārdu sakot, neviens nezina. Bet varam vismaz mēģināt veikt dažus aprēķinus saistībā ar vārdu “kolonizācija”, ko iepriekš lietoju.

XIX gadsimta britu impērija droši vien daudzu acīs ir kolonizācijas lielākais, varbūt pat briesmīgākais piemērs. Jau sen, bet īpaši asi kopš 2020. gada, dzirdamas sūdzības par britu politiku karalienes Viktorijas kolonijās. Es šeit absolūti neaizstāvēšu britu imperiālo koloniālo politiku. Mani interesē tikai skaitļi.

1911. gadā izdotā grāmatā par impērijas pavalstniekiem var lasīt datus no 1901. gada Indijas jeb Indijas Rādžas, kas tolaik iekļāva arī mūsdienu Pakistānu, Bangladešu un Mjanmu. Pēc šiem datiem, no kādiem 294 000 000 iedzīvotājiem 50 481 esot bijuši eiropieši. Tas ir, uz katru vienu eiropieti britu impērijas Indijas teritorijā bija 5289 iezemieši; tas ir, eiropieši bija 0.017% no populācijas.[7] Aptuveni 50 gadus iepriekš bija vairāk eiropiešu (125 945) un mazāk indiešu un citu vietējo (ap 254 000 000), un tad attiecība bija 1:2015 jeb 0.050%.[8]

Protams, briti nāca ar varu un daudzi no viņiem bija karavīri. Tā bija imperiāla kolonizācija. Briti daudz ko mainīja Indijas kultūrā. Bet uz vietas ar ķiveri rotāts anglis bija reti sastopams.

Un Latvijā? Par to atvērto brūci, ko atstāja Padomju Savienības krievu kolonizācijas projekts, un tās skaitļiem nerunāsim. Taču neaizmirsīsim arī mūsu tēvu un māšu protestu 1988. gadā pret Latvijas komunistu partijas plāniem ievest pāris tūkstošus “viesstrādnieku” no Vidusāzijas vai citas vietas krievu impērijā ar mērķi uzbūvēt “Rīgas metropolitēnu”. Tobrīd mūsējie baidījās ne tikai no pārmaiņām Vecrīgā, bet arī par dzīvokļu un darba pieejamību. Un viņi devās protestēt Rīgas ielās.

Pret pāris tūkstošiem “viesstrādnieku”! Tobrīd, 1988. gada protestos, runa bija par “nacionālo pašapziņu,” par “demogrāfisko situāciju, tautas kultūru un izglītību, cilvēku humanitāro potenci un tās dzīvotspēju” (kā izteicās Arvīds Ulme, Vides aizsardzības kluba priekšsēdētājs).

Bet tagad? Tagad, ar cilvēku kustības brīvību no Rietumiem un, izrādās, arī no Austrumu un Dienvidu trešās pasaules valstīm – kā mums klājas, salīdzinājumā ar tiem indiešiem, kas pārdzīvoju britu kolonizāciju, kur attiecība bija no 1:2000 līdz 1:5000 eiropiešu uz indiešiem?

Rēķināsim vairākos cēlienos. Ja pie mums pagājušā gada laikā ir ieradušies “tikai” 45 000 jaunpienācēji, tad attiecība ir kāds 41 latvietis uz katra imigranta un imigranti ir 2.4% no Latvijas iedzīvotājiem, viņus ieskaitot. Vienā gadā! Atcerieties, ka Indijas gadījumā bija 2000 indiešu uz vienu eiropiešu imigrantu – 2000:1 salīdzinājumā ar, mūsu gadījumā, 41:1. 

Ja ir ieradušies 100 000 imigrantu, tad attiecība ir 19:1, un viņu jau ir 5.1%.

Ja pievienosim vēl 100 000 – kuri varbūt jau ir klāt – tad, pateicoties mūsu slinkumam, bailēm vai nevērībai, vai mūsu politiķu un ekonomistu uzpūtībai, tuvredzībai un nelietībai,[9] uzreiz būsim pietuvojušies slieksnim, kur 10% no populācijas ir oportūnistiski migranti, lielākoties no musulmaņu vai hinduistu valstīm. Līdz ar to mēs jau būsim pārsnieguši Lielbritānijas un Vācijas līmeņus un tuvojušies Francijas un Zviedrijas līmeņiem.

Diemžēl mūsu – latviešu – absolūtie skaitļi nav tādi kā Francijā. Jā, tur ir briesmīga situācija, ar kādiem 13% musulmaņu, bet vēl paliek vairāk nekā 50 miljoni franču: viņu nākotne jau būs ļoti grūta, bet ar 50 miljoniem kultūra, valoda un tauta vismaz drīz neizzudīs. 50 miljonu latviešu nekur šajā saulē nav.

Tātad: kā mēs pārdzīvosim šo kolonizāciju, kurā pie mums jau absolūtos skaitļos ir daudz vairāk un proporcionāli 50, 100 vai 200 reizes vairāk Āzijas kolonistu, nekā pie Rādžas pakistāniešiem un indiešiem jebkad bija britu imperiālistu?

* * *
Tulkojumi, nevis pareģojumi

Vienā vārdā, mums nāksies dzīvot tā, kā dzīvo mūsdienu rietumnieki. Piemēram – un šeit es atļaušos lasīt no kādas Rīgas avīzes, kas iznāks 2040. gadā, rezumējot iepriekšējo 15 gadu notikumus sakarā ar imigrāciju (un, atkal, iedomāsimies, ka nebūs krievu okupācijas):

• 2025. gadā Latgales priekšpilsētā tiek dibināta biedrība “Šariats Latvijai”, kas gatavo Baltijas islamizāciju. Dibinātājs Fuāds Akhmadovs sniedz intervijas presei un sprediķo vairākās valodās Rīgas mošejās.[10]
• 2026. gadā Salaspilī sāk izmeklēt aizdomas par migrantu seksuālu varmācību pret nepilngadīgām meitenēm. Šķiet, ka aizdomās turētie ir musulmaņi no Pakistānas. Baidoties no apsūdzības rasismā vai islamofobijā, policija pārtrauc izmeklēšanu un lietu apklusina.[11]
• 2027. gada Ziemassvētku tirgus – vienmēr bagāts ar vācu tradīcijām – Doma laukumā pieredz negaidīti lielu musulmaņu gājienu. 3000 musulmaņu vīriešu saucieni “Allāhu akbar!” un bungu sišana pārmāc tirgus priecīgus mūzikas skaņas.[12] Laimīgā kārtā tas nejauši sakrīt ar brīdi, kad skan “Last Christmas (I Gave You My Heart)” no grupas Wham!, un par to mēs visi varam justies pateicīgi. Bet pēc Jaunā gada sagaidīšanas mums vairs smiekli nenāk, jo simtiem latviešu sieviešu ierodas policijas iecirkņos ar sūdzībām, ka piedzīvojušas seksuālu varmācību Rīgas Rātslaukumā, Doma laukumā, ap Centrālo dzelzceļa staciju, kā arī Ventspilī, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī… Policija un mediji lietu apklusina.[13]
• 2028. gadā Kultūras Ministrija bagātina XXVIII Dziesmu un XVIII Deju svētkus ar Vidusāzijas kultūras izrādēm. Rudenī tiek nošauts imigrācijas kritiķis un politiķis Jānis Ozoliņš, brīdī, kad viņš iznāk no radio studijas, kur tikko sniedzis interviju. Ozoliņam, kurš ir homoseksuāls, izrādās, īpaši nepatika islāma drauds. Slepkava – dīvainā kārtā kreiso politikas aktīvists Vents Āboliņš, kuram nepatika “naidu kurinošais” politiķis, – sacīja, ka viņš aizstāvot Latvijas migrantu tiesības. Sods: tikai 18 gadi cietumā.[14]
• 2029. gada pavasarī, Dzīru svētkos pēc ramadāna beigām 120 000 musulmaņu vīriešu piedalās Latvijas musulmaņu ielas lūgšanās Brīvības bulvārī. “Allahu akbar” kliedzieni dzirdami stundām ilgi.[15] Rudenī kinorežisors Emīls Bērziņš, kurš palīdzēja uzņemt filmu par bēgli, islāma apostāti, feministi un cilvēktiesību advokāti Aliju Ahmatovu, tiek nogalināts, rīkli pārgriežot ar nazi. Nazi slepkava atstāj Bērziņa krūtīs, ar to piestiprinot vēstuli ar draudiem pašai Ahmatovai. Ahmatova dodas pagrīdē un vairs neparādās Latvijas medijos.[16]
• 2030. gadā “Šariats Latvijai” dibinātājs Muhamadovs tiek aizturēts un sodīts uz 10 gadiem cietumā par draudēšanu latviešu politiķiem. Arī šogad tiek dibināta jauna partija – ISLAM (Integritāte, Solidaritāte, Likumība, Autentiskums, Morāle), kura, pagaidām, ir ar mieru gaidīt Latvijas dabisko islamizāciju.[17] Un ar labām izredzēm, jo Sarkandaugavā un Pļavniekos jau var lasīt uzrakstus uz veikaliem tikai arābu, urdu vai uzbeku valodās.[18]
• 2031. gadā Valsts prezidente Ieva Jaunzeme un Apvienoto Arābu Emirātu īpašais sūtnis Muhamads al-Khalids svinīgi atver jaunu iepirkšanās, restorānu un izklaides kompleksu Daugavas krastmalā, kura projektu Latvijas valdība jau apstiprināja 2025. gadā. Īpašas uzmanības vērta ir jauna, glīta, balta mošeja, ar vietām 2 000 lūdzējiem, kuras četri elegantie minareti bagātina Rīgas panorāmu un kura ir aptuveni tikpat augsta kā Sv. Jēkaba, Rīgas Doma un Pēterbaznīcas torņi.[19] (Sv. Pētera baznīca, protams, ir novecojis nosaukums; ēka, pateicoties mecenātiem no Kataras, tagad pieder musulmaņu kopienai; bet galvenais taču, ka vēl ir dievnams, vai ne?)[20] Šajā gadā Cēsu Ziemassvētku tirdziņā ievieš vēl vienu vācu tradīciju, proti, iebraukšanu ar auto cilvēkos, ar 13 bojā gājušajiem.[21]
• 2032. gadā Vērmanes dārzā Jāņu nedēļa sakrīt ar musulmaņu Upurēšanas svētkiem, attiecīgi Vērmanes dārzs tiek atdots Upurēšanas svētku bazāram. Vainagus un Jāņu alu tur atrast nevar, bet upurējamo kazu ir gana.[22] Šajā gadā nejaušo automašīnu uzbrukumu skaits stipri pieaug, palielinoties par gandrīz 50% kopš 2031. gada, kad bija ap 30 šādu notikumu.[23]
• 2033. gadā uzņēmīgs džihādists bagātina XXIX Dziesmu un XIX Deju svētkus ar vēl vienu auto uzbrukumu, šoreiz iebraucot lielajā svētku gājienā, kas dodas pa Brīvības bulvāri. 86 bojā gājušie un 450 cietušie.[24]
• 2034. gadā Rīgas 1. ģimnāzijas vēstures skolotājs Viesturs Liepiņš, minot nepatīkamas Muhameda biogrāfijas detaļas un aizstāvot runas brīvību, tiek nogalināts ar mačeti, un, pirms policijai izdodas viņu aizturēt, slepkava – čečenu skolēns – staigā apkārt ar skolotāja nogriezto galvu, kliedzot “Allahu akbar!”[25]
• 2035. gadā ir pieejami jauni dati par izvarošanām Latvijas teritorijā. Kopš 2025. gada, t. i., desmit gadu laikā, izvarošanu skaits ir pieaudzis par vairāk nekā 50%.[26] Uzbrukumā Liepājas Ziemassvētku tirdziņā iet bojā 5 latvieši.[27]
• 2036. gadā Kārļa Ulmaņa statuja nakts laikā tiek sabojāta un nograuta. Grafiti ar vārdu “fašists” parādās uz Kalpaka pieminekļa. Brīvības pieminekļa “Mildu” Rīgas Dome apsedz ar burku, viņas atkailināto roku dēļ un lai izrādītu cieņu musulmaņu minoritātei.[28]
• 2037. gadā sprādzieni “Prāta vētras” jubilejas koncertā Daugavas stadionā nogalina 22 cilvēkus un ievaino vairāk nekā 1000.[29] Kontroversāli pētījumi parāda, ka no 45% līdz 80% dažu “jaunlatviešu” apkaimju iedzīvotāju ir laulībā ar saviem brālēniem vai māsīcām – šie skaitļi ir līdzīgi kā Pakistānā – un ka viņu bērni neproporcionāli lielā skaitā ir pārstāvēti Latvijas veselības sistēmā ar slimībām, kuras izraisījuši ģenētiski defekti.[30]
• 2038. gadā augstāk minētais politiķa slepkava Āboliņš tiek izlaists no cietuma par labu uzvedību. Galu galā taču gribēja aizstāvēt minoritātes.[31]
• 2039. gadā “jaunlatviešu” Ziemassvētku tradīcijas turpinās Jelgavā ar 5 nogalinātiem, ieskaitot zīdaini, un simtiem cietušo.[32]
• 2040. gadā beidzot atbildīgi žurnālisti atklāj Salaspils bandu mazgadīgo meiteņu seksuālās izmantošanas skandālu un pierāda, ka policija par to zināja jau 2026. gadā, bet baidījās no apsūdzībām rasismā un islamofobijā. Izrādās, ka aptuveni 50 imigranti izvarojuši un citādi seksuāli izmantojuši vairāk nekā 1000 latviešu un citu eiropiešu izcelsmes bērnu.[33] Valsts prezidents Tamurlāns Abulajevs aicina uz iecietību un asi nosoda latviešu ksenofobiskās reakcijas. Laimīgā kārtā latviešu vairs nav daudz, un tie, kas vēl palikuši valstī, negrib pulcēties piketam galvaspilsētas netīrajās, atkritumu pilnajās ielās. Bet vai Rīgas mērs Šeihs Amīrs Khans (arī viņš, tāpat kā Abulajevs, ievēlēts no saraksta “Latvija pieder visiem”) apstiprinās piketa atļauju, un, ja ne, vai iedzīvotāji tomēr protestēs…?

Dārgie latvieši, jūs būsiet pamanījuši, ka es neizdomāju šos murgu scenārijus. Es tikai tulkoju nesenus vēsturiskus notikumus un aizstāju vietvārdus un personu vārdus (līdzības ar īstiem latviešiem, protams, ir tīra sakritība). Viss minētais nesen noticis Rietumvalstīs, kur strauji ieplūda musulmaņu migranti.

Kāpēc mums ticēt, ka mūsu gadījumā viss notiks citādi, ja imigranti šeit ieplūst vēl daudz straujāk? Kāpēc lai Rīga nepārvērstos par Rigabādu, bet Latvija – par Latvistānu?

Nē, dārgie tautieši, pie mums nebūs citādi, ja vien mēs nereaģēsim. Jau sen ir pienācis laiks iztaisnot muguru – bez naida, bet ar skaidru prātu un akmenscietu apņēmību. Ja mēs to nedarīsim, pie mums atkārtosies Rietumu pilsētu liktenis, bet bez jebkādām latviešu tautas miljonu rezervēm kaut kur citur. Vienlaikus mēs būsim izpildījuši pusi no M. Z. Jurjeva plāniem Baltijai – to iztukšojuši no baltu ciltīm. Ko putinisti pēcāk darīs ar jaunpienācējiem – nu, tā ir viņu darīšana.

Būsim godīgi. Mēs negribam redzēt šādu Latviju. Apturēsim šo iebrukumu un atbrīvosimies no šīs okupācijas – tagad, pirms vēl nav par vēlu.

---

---

[1] М. Юрьев, Третья Империя. Россия, которая должна быть. Москва: Лимбус Пресс, Изд-во К. Тублина, 2006.

[2] Skaitļi ņemti no: https://www.worldometers.info/world-population/population-by-country/.

[3] https://nra.lv/neatkariga/izpete/403906-uzbeki-iespiezas-latvijas-darba-tirgu.htm

[4] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/21.01.2025-latvija-tagad-mazak-krievijas-pilsonu-vairak-iebrauc-no-vidusazijas.a584590/    

[5] https://nra.lv/neatkariga/komentari/elita-veidemane/482459-dati-par-migrantiem-latvija-graujosi-vai-latvija-dzivojosajiem-jasak-uztraukties.htm   

[6] https://nra.lv/neatkariga/komentari/elita-veidemane/481597-sveszemju-vergu-ievilksana-latvija-notiek-centralizeti-valstiski-un-legali.htm  

[7] Flora Louise Lugard, “British Empire: Population” in Hugh Chisholm, ed., Encyclopædia Britannica, Vol. 4 (11th ed.), Cambridge: Cambridge University Press, p. 606.

[8] W. Ernst, “European Madness and Gender in Nineteenth-century British India”, Social History of Medicine, 9 (3), 1996, pp. 357–382.

[9] https://nra.lv/neatkariga/izpete/492424-latvijai-ir-izvele-starp-tuliteju-izmirsanu-un-imigrantu-bandu-kariem.htm

[10] Sal. ar Beļģijā reģistrēto organizāciju “Sharia4Belgium” un tās vadītāju Fuadu Belkasemu (Fouad Belkacem).

[11] Sal. ar Roteremas (Rotherham) skandālu Lielbritānijā, kur vairāk nekā 60 noziedznieki seksuāli izmantoja 1400 meitenes.

[12] Sal. ar situāciju Ziemassvētku tirdziņā Esenē 2024. gada 10. decembrī.

[13] Sal. 2015.–2016. gada nogales uzbrukumiem Vācijā un citur Eiropā, kur vairāk nekā 1200 sieviešu cieta no seksuālas pazemošanas un izvarošanas.

[14] Sal. ar nīderlandiešu politiķa Pima Fortena (Pim Fortuyn) slepkavību 2002. gadā.

[15] Sal. ar notikumiem Maskavā 2025. gadā musulmaņu Dzīru svētkos (Eid al-Fitr).

[16] Sal. ar nīderlandiešu režisora Teo van Goga (Theo van Gogh) slepkavību un draudiem Ajānai Hirsi Ali 2004. gadā Nīderlandē.

[17] Sal. ar beļģu partiju ISLAM (Intégrité – Solidarité – Liberté – Authenticité – Moralité).

[18] Sal. ar notikumiem Parīzes Sendenī (Saint-Denis) vai Sarselas (Sarcelles) apgabalos, kā arī Lionā vai Berlīnes Noikolnas (Neukölln) vai Frīdrihsheinas (Friedrichshain) apgabalos, vai gandrīz jebkurā franču vai vācu piepilsētā.

[19] Sal. ar Romas Lielo mošeju, kuras minareti ir gandrīz tikpat augsti cik Sv. Pētera bazilikas kupols.

[20] Sal. ar Vemblijas centrālo mošeju (Wembley Central Mosque) Londonā un kādreizējo Sv. Annas Romas katoļu baznīcu Bafalo, Ņujorkā.

[21] Sal. ar uzbrukumu Berlīnes Ziemassvētku tirdziņam 2016. gada 19. decembrī.

[22] Daudzas iestādes Lielbritānijā tagad atzīmē nevis Sv. Jurģa dienu, bet gan musulmaņu Dzīru svētkus (Eid al-Fitr) vai Upurēšanas svētkus (Eid al-Adha), no kuriem pēdējie parasti ir jūnijā, pirms Jāņiem.

[23] Sal. ar 2021.–2022. gada datiem no Londonas: https://www.bbc.com/news/uk-england-london-67148202   

[24] Sal. ar 2015. gada 14. jūlija jeb Francijas valsts svētku uzbrukumu Nicā, kur smagās mašīnas šoferis, ietriecot mašīnu svinētāju pūlī, nogalināja 86 un ievainoja 450 cilvēkus.

[25] Sal. ar franču skolotāja Samjuela Patī (Samuel Paty) slepkavību 2020. gada 16. oktobrī.

[26] Sal. ar datiem no Zviedrijas, 2013–2023: https://www.statista.com/statistics/1177271/number-of-reported-cases-of-sexual-offence-in-sweden-by-type/  

[27] Sal. ar 2018. gada uzbrukumu Strasbūras Ziemassvētku tirdziņam.

[28] Sal. ar 2020. gada statuju nojaukšanām Lielbritānijā sakarā ar “dekolonizāciju” un oficiāliem mēģinājumiem aizsargāt, piemēram, Vinstona Čērčila un lorda Beidena-Pauela statujas.

[29] Sal. ar 2015. gada Parīzes “Bataclan” koncerta traģēdiju, 2017. gada uzbrukumu Mančesteras Arēnā vai 2024. gada uzbrukumu Maskavas koncertzālei “Crocus City Hall”, kur gāja bojā 145 un tika ievainoti vairāk nekā 500 cilvēki.

[30] Sal. ar situāciju Lielbritānijā un jauniem pētījumiem (īpaši kopš “Born in Bradford” pētījuma 2007–2010) skat.: https://www.bbc.com/news/articles/c241pn09qqjo

[31] Pima Fortena slepkava van der Grāfs tika atbrīvots no cietuma, kad bija izcietis divas trešdaļas soda.

[32] Sal. ar 2020. gada uzbrukumu Trīrā. Un vēl, un vēl, un vēl: https://www.euronews.com/my-europe/2024/12/21/timeline-deadly-attacks-on-christmas-markets-in-europe

[33] Sal. atkal ar Roterhemas skandālu Anglijā.