Sastapt karalieni

Nekad dzīvē neesmu saticis Lielbritānijas karalieni Elizabeti II.

Tas, protams, nešķiet nekas īpašs, jo karaliskas personas nekur pasaulē nav tās, ar ko jebkuram gadījuma rakstura cilvēkam būtu vienkārši sarunāt kopīgu pēcpusdienas tēju. Tomēr nupat mūžībā aizgājusī Apvienotās Karalistes galva savas 70 gadu ilgās valdīšanas laikā tik intensīvi tikās ar savas zemes iedzīvotājiem, uzņēma viesus un apmeklēja tik daudzas ārvalstis (Latviju – 2006. gadā), ka arī viņas satikšana vismaz reizi mūžā nebūtu gluži neticams notikums – pat tepat Rīgā, pie Brīvības pieminekļa. Pirms pāris gadiem mikroautobusā, kas devās lidostas virzienā, vienlaikus ar mani brauca kāda acīmredzot Londonā strādājoša jauna latviete, kura skaļi un aizrautīgi mobilajā telefonā neredzamai sarunbiedrei klāstīja apmēram šādus iespaidus:

“Un, iedomājies, es tikko esmu izkāpusi no autobusa, bet tur otrā ielas pusē ar visiem saviem miesassargiem stāv Viņa! Jā, jā, karaliene, nu, Elizabete. Pavisam maziņa un sirma viņa ir, bet smuka! Daudz smukāka, nekā rāda televīzijā!”

Savukārt es karalienes profilu pirmoreiz ieraudzīju uz pastmarkas, ko kopā ar vēstuli no Austrālijas bija atsūtījuši mūsu radi. Viņas Majestāte uz šīs pastmarkas bija jauna un skaista, un kaut kādā manu pirmo iespaidu kopojumā, kam atšķirībā no vēlākiem uzslāņojumiem piemīt lielāks spilgtums, viņa tāda vienmēr arī paliks.

Tagad, kad Lielbritānijā ik dienas norisinās svinīgas sēru procesijas un formālās suverēna varas nodošanas rituāli, arī es mēģinu formulēt sev viedokli par to, ko mūsdienu Eiropas valstī nozīmē šāda monarhija ar visiem tās atribūtiem un, protams, atbilstošiem izdevumiem, bet ar tik stingriem konstitucionāliem ierobežojumiem, ka valsts nominālais galva visa mūža laikā ne tikvien nepieņem nevienu patstāvīgu politisku lēmumu, bet arī vispār nekad nepauž viedokli par politiskajām norisēm. Vai šādam institūtam var būt kaut jel kāda cita vērtība kā tikai “smukuma” nodrošināšana tūristu, impēriskas nostalģijas pārņemtu britu un diemžēl arī tabloīdu vajadzībām? Un vienlaikus jautāju, kāpēc tas interesē mani un, dzīvojot parlamentārā republikā, šķiet apcerēšanas vērts jautājums. Tabloīdu apzelētās tēmas par karaliskās ģimenes privāto dzīvi mani necik neinteresē, pēc zaudētas impērijas neskumstu, turklāt uz Lielbritānijas zemes kāju esmu spēris tikai vienreiz, tranzītā lidojot caur Edinburgu. Tātad ir vēl kas cits.

Elizabetes II personisko izcilību ir grūti apstrīdēt pat nedraugiem. Palasot viņas gadā veicamo darbu sarakstu laikā, kad karalienei bija jau pie 90, pārņem bijīgs apbrīns. Lai vai cik liela būtu kāda cilvēka atbalsta komanda – no tēla veidotājiem, sekretāriem un runu rakstītājiem līdz apkalpojošam personālam –, brīžos, kad jāiet un jārunā ar sabiedrību, jāatklāj svinīgi pasākumi un jāpiešķir apbalvojumi, augstākajā līmenī jāsagaida ārvalstu delegācijas, jāsaka tosti oficiālos banketos, jānolasa parlamenta atklāšanas runas un jāviesojas labdarības iestādēs, galu galā regulāri jāpārvietojas no vienas vietas uz citu, arī monarhs ir viens ar saviem cilvēciskajiem spēkiem, kas gadu gaitā sarūk. Nemaz nerunājot tikai par mazliet senākiem laikiem, kad nozīmīga daļa jau sirmās karalienes mūža vēl arvien aizritēja, dodoties ārvalstu vizītēs gan uz Sadraudzības valstīm, gan citām pasaules zemēm. Paliekošu iespaidu atstāj ļoti atšķirīgu cilvēku dažādos laikos izteikts atzinums, ka Viņas Majestāte vienmēr bijusi teicami sagatavota savu pienākumu veikšanai. Viņai nemēdza gadīties muļķīgas pārteikšanās un klaja putrošanās faktos, kāda palaikam vajājusi ne vienu vien citas lielvalsts līderi – neraugoties uz tādām pašām iespējām savākt ap sevi profesionālu komandu. Televīzijas ekrānā karaliene vienmēr izskatījās pēc cilvēka, kurš līdz pat sīkākajām niansēm skaidri apzinās, ko saka un dara, un dzīvē, pēc aculiecinieku stāstiem, atstāja tādu pašu iespaidu. Arī no neveiklām situācijām un pārpratumiem viņa izkļuva ar majestātisku cēlumu un apskaužamu humora izjūtu. Britu premjerministri vienā mutē apliecināja, ka savās iknedēļas audiencēs pie karalienes, kuru saturs vienmēr palika stingri konfidenciāls, viņiem bijis jārēķinās ar ļoti labi informētu un visus atsūtītos dokumentus rūpīgi lasījušu valsts vadītāju. Ņemot vērā, ka pat šīs audiences nebija obligāts karalienes pienākums, bet drīzāk viņas un premjerministra labas gribas izpausme, šāda nodošanās valstslietām, kurās britu monarhs neko nevarot ietekmēt, šķiet vismaz nedaudz savāda.

Tādējādi Elizabetes II izcilības atzīšana nevis atbild uz kādu no jautājumiem, bet visu vēl vairāk sarežģī. Ja britu monarha vienīgā vērtība ir muzejisks “smukums”, proti, senu, greznu un materiālā izteiksmē dārgu tradīciju saglabāšana visiem redzamā formā, nācijas vienošana ar tās vēsturi un piederības sajūtas vairošana dažādos reprezentācijas pasākumos, tad jāvaicā, vai šo mērķu vārdā ir samērīgi un lietderīgi 70 gadus smagi nostrādināt talantīgu cilvēku, lielā mērā atņemot viņam un viņa ģimenei privāto dzīvi un arī mierpilnas vecumdienas. Vai ir vērts pat tad, ja strādināmais to dara brīvprātīgi, ar misijas apziņu un par šādu dzīvi paredzēts vārda tiešā un pārnestā nozīmē karalisks atalgojums, atzīšana par vienu no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē un daudz plašāks iespēju klāsts nekā “parastiem mirstīgajiem”? Kāpēc šādi sagatavotus cilvēkus demokrātiski neievēlēt par reālās varas nesējiem – protams, uz likumā noteiktu laiku, pēc kura viņus var aizstāt citi tādi paši? Jā, Lielbritānija ir viena no valstīm, kurā tūristiem ir iespēja savām acīm skatīt funkcionējošas un labā kārtībā uzturētas monarhu pilis, daļā no tām pat paviesoties. Arī zeme, kurā vairākus muzejus, galerijas un vēl kādus kultūras objektus, ko citās zemēs var aplūkot tikai par ieejas maksu, visiem interesentiem apmaksā no “kroņa naudas”.[1] Pašlaik sakarā ar monarhu nomaiņu vērojamo senatnīgo ceremoniju skaits, šķiet, ir ievērojami lielāks nekā citur pasaulē, un varam tikai iztēloties, cik liels skaits tūristu saplūdīs Londonā nākamgad uz karaļa kronēšanu. Tomēr necik nepārsteidz arī cilvēki, kuri šajā visā redz tikai greznu teātri publikas izklaidēšanai, turklāt ar apšaubāmu pagātni un “skeletiem skapī”, kas laiku pa laikam nāk gaismā. Viņuprāt, ir laiks no tā atbrīvoties, atrakcijas tūristiem var organizēt arī citādi.

Arī jautājums par impērisko nostalģiju nav vienkārši atbildams. Gados pēc 2. pasaules kara, kad jau iepriekš grīļīgā Britu Impērija galu galā saira, tieši Elizabete II bija viens no cilvēkiem, kas nevis sēroja par to kā par nacionālu traģēdiju, bet aktīvi atbalstīja iepriekš tik varenās lielvalsts – lielākās visā pasaules vēsturē – pārtapšanu tādā Nāciju Sadraudzībā, kādu to pazīstam šodien. Šajā 56 valstu kopumā, no kura lielāko daļu veido bijušās Britu Impērijas kolonijas, turklāt ir 15 personālūnijas ar Lielbritānijas monarhu kā nominālo valsts galvu (kaut arī bez reālas varas un ietekmes uz valsts politiku), tiek uzturētas savstarpējas izglītības un kultūras saites, kā arī reizi četros gados rīkotas sporta spēles. Protams, no tā ir savs labums arī kādreizējai metropolei – Apvienotajai Karalistei. Ir taisnība, ka šā gadsimta antikoloniālisma patosā arī mūžībā aizgājusī karaliene arvien biežāk izpelnījusies pārmetumus par pārlieku gausu koloniālo pagātnes grēku nožēlošanu – kreisā spārna aktīvistu mutēs šie pārmetumi dažkārt pārvērtušies lāstos un šur tur dzirdami arī pašlaik, fonā vispārējām sērām. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka cilvēki, kurus darbības sākumā uztver kā progresīvus pagātnes ledus lauzējus, pēc kādiem gadu desmitiem pēkšņi var izrādīties nonākuši arhaisku reakcionāru statusā. Turklāt viņu uzskati šajā laikā nebūt nav kļuvuši reakcionārāki, drīzāk otrādi. Taču pat tad, ja uz Nāciju Sadraudzību kopumā varam raudzīties kā uz visnotaļ veiksmīgu koloniālas impērijas evolūcijas piemēru, ar kādu dažas citas impērijas nevar lepoties, paliek jautājums, cik lielai nākotnē jābūt vienas konkrētas ģimenes vai pat tikai viena cilvēka nozīmei šādas savienības pastāvēšanā un attiecību uzturēšanā.

Britu monarhijai kā vienam no pastāvīgiem “smalko aprindu hronikas” un jaunāko tenku avotiem gan Lielbritānijas tabloīdos, gan citur pasaulē un līdz ar to arī karaliskās ģimenes privātās dzīves peripetijām un savstarpējām attiecībām nepievērsīšos. Ja ko tamlīdzīgu izvirzītu par monarhijas pastāvēšanas mērķi 21. gadsimtā, es nekavējoties iestātos pret jebkuru monarhiju, patiesībā pat ar šovbiznesu šajā ziņā šķiet stipri par daudz. Labākajā gadījumā spēju uz to raudzīties kā uz ļoti nelādzīgu, bet laikam gan neizbēgamu blakusefektu.

Taču ir vēl kāds cits aspekts, kas tieši pašlaik, karalienes Elizabetes II bēru un karaļa Čārlza III amatā stāšanās ceremoniju laikā, man par sevi spītīgi atgādina. Brīdī, kad rakstu šo apceri, fonā esmu ieslēdzis tiešraidi no Edinburgas Sv. Džailsa katedrāles, kur notiek viens no šādiem atvadu dievkalpojumiem. Skotija ir protestantu zeme, bet dievkalpojumā piedalās dažādu Apvienotās Karalistes konfesiju garīdznieki. Skotijas pirmā ministre (First Minister) Nikola Stērdžena skaļi un skaidri lasa fragmentu no Vecās Derības Eklesiasta jeb Salamana Mācītāja grāmatas, baznīcā atrodas karalis Čārlzs un citi karaliskās ģimenes locekļi. Karaliene mira savā Skotijas īpašumā, Balmoralas pilī, gluži kā gribēdama, lai arī viņas nāve palīdz nācijas saliedēšanai un nebūt ne vienkāršajām Skotijas un Anglijas attiecībām, kas 2014. gadā noveda pie referenduma par Skotijas neatkarību. Šajā referendumā ar nelielu pārsvaru uzvarēja savienības piekritēji, bet nākamgad ir izsludināts jauns referendums, un pirmā ministre Stērdžena ir kreisās Skotu nacionālās partijas, neatkarības atbalstītāju, līdere. Tas, ka tieši viņa šobrīd izrāda godu aizgājušajai karalienei, man šķiet kaut kas ļoti raksturīgs Lielbritānijas politiskajai kultūrai un tradīcijām.

Ar monarha nomaiņu saistītajos tradicionālajos paziņojumos un uzrunās ik pa brīdim atskan Dieva vārds, arī nu jau gandrīz piemirstā formula “karalis no Dieva žēlastības”. Līdzīgi savai mātei Čārlzs III piesauc Dieva aizgādību un apliecina sevi kā kristīgu valdnieku. Kaut arī to vienmēr var attaisnot ar faktu, ka Lielbritānijā baznīca nav šķirta no valsts un karalis ir arī anglikāņu baznīcas galva, daudzos modernos, nereliģiozos cilvēkos kas tamlīdzīgs drīzāk izraisa sašutumu, nevis godbijību. Taču man tas daudz vairāk liecina par kādu monarhijas aspektu, kas šķiet nozīmīgāks par iepriekš apcerētajām valdnieka personiskajām īpašībām un lomu kādreizējās impērijas mierīgā transformācijā, toties jau ciešāk saistīts ar nupat aprakstīto vērojumu par britu politisko kultūru. Seniskā formula atgādina, ka patiesa vara var izrietēt tikai no avota, kas stāv tai pāri un politiskajai varai jābūt nesaraujami saistītai ar kopējā labuma ideju. Arī neticīgs cilvēks spēj uztvert Dieva jēdzienu kā metaforu tādam labumam, kas nav atkarīgs no atsevišķu grupu nereti pretrunīgajām interesēm, bet kalpo visiem. Būt “karalim no Dieva žēlastības” nozīmē allaž aktualizēt šo kopējā labuma ideju un atgādināt par to saviem pavalstniekiem – un tā arī ir mūsdienu monarha galvenā funkcija, turklāt ne tikai vārdos un reprezentācijas pasākumos, bet visā dzīves gājumā un attieksmē pret sevi un citiem.

Te arī atbilde uz jautājumu, kāpēc mani interesē stāsts par monarhijas likteni no Latvijas visai tālā, kaut arī vēsturiski draudzīgā lielvalstī. Mums noteikti nav problēmu ar monarhiju vai tās trūkumu – un arī nebūs, jo monarhija nav pārvaldes forma, ko varētu vienkārši ieviest bez pietiekama vēsturiska pamata. Ņemot vērā Latvijas vēsturi, karaļa vara nešķiet mums piemērota. Taču ar izpratni par kopējo labumu un tā likšanu valsts eksistences pamatos gan ir problēmas, kas liek sevi manīt visos līmeņos. Tieši šā iemesla dēļ ir noderīgi pavērot, ar kādiem paņēmieniem – arhaiskiem vai mūsdienīgiem – citas zemes panāk šo pāri indivīda interesēm stāvošas labuma idejas aktualizāciju. Negrasos apgalvot, ka tas iespējams tikai ar seniskiem varas institūtiem, tradīciju saglabāšanu un atsaucēm uz Dievu, kaut arī pats uzskatu to par visnotaļ drošu ceļu. Tomēr arī uzskats, ka kopējais labums būs sasniegts, maksimāli apmierinot ikviena cilvēka intereses un priekšstatus par viņam nepieciešamo labumu, man šķiet maldīgs un postošs. Kopējo labumu veido ne tikai visu atsevišķo labumu summa, bet arī cilvēku savstarpējās attiecības un gatavība ziedot savas intereses ģimenes, kopienas un visas nācijas interešu vārdā.

Ikviens demokrātiski ievēlēts valsts vadītājs tā vai citādi rēķinās, ka viņa amats ar tam piekrītošo reālo varu vai pat tikai reprezentatīvajām funkcijām ir bijis atkarīgs no noteikta vairākuma gribas – vienalga, vai viņš ievēlēts ar visas tautas vai tās parlamenta balsojumu. Monarhs – arī tāds, kuram konstitūcija pilnībā atņēmusi reālās varas funkciju, – no tā nav atkarīgs, bet no viņa, ja viņš godprātīgi pilda savus pienākumus, arī daudz vairāk tiek prasīts. Valsts prezidents, ja vien nav pats savas varas slazdā nonācis diktators, zina, ka pēc četriem, astoņiem, desmit gadiem viņa labi atalgotās kalpības laiks beigsies. Monarhs ar misijas apziņu pilda savus pienākumus, kamēr fiziski spēj, kā to 70 gadus darīja arī Elizabete II, necerēdams pretī saņemt arvien lielāku varu. Teikt, ka Viņas Majestātei nebija nekādas ietekmes, manuprāt, būtu naivi. Karalienes informētība un spēja radīt iespaidu, ka viņa pārredz valsts norises, palielināja atbildības sajūtu politiķu aprindās. Viņas uzticība nācijas interesēm un likuma varai vairoja šādu attieksmi arī pavalstniekos. Viņas stoiciskā izturēšanās dažādu grūtību un satricinājumu brīžos visiem atgādināja par tām rakstura īpašībām, ar kurām briti gadsimtu gaitā pamatoti lepojušies. Viņas māka cieņpilni sarunāties ar visdažādākajiem cilvēkiem padarīja viņu par vienu no labākajām britu diplomātēm un palīdzēja stiprināt valsts starptautisko prestižu. Kā dažkārt mēdz teikt, politiķa svarīgākā spēja esot daudz runāt, neko nepasakot. Karaliene Elizabete nereti demonstrēja pretēju mākslu – neko nepasakot, paust savu attieksmi tā, ka skaidrāk nav iespējams. Šajā sakarā – kāds pastāsts.

2003. gadā pēc premjerministra Tonija Blēra ielūguma valsts vizītē Lielbritānijā viesojās pirms dažiem gadiem par Krievijas prezidentu kļuvušais Vladimirs Putins. Uz šo bijušo VDK virsnieku tolaik pasaulē ne viens vien lika cerības. Toreizējais Blēra valdības iekšlietu ministrs (secretary of state for the Home Departament) Deivids Blankets bija kopš dzimšanas neredzīgs, tāpēc uz svinīgajiem pasākumiem ieradās kopā ar savu suni pavadoni. Oficiālās tikšanās laikā suns bija sācis rūkt uz Putinu, turklāt tā, ka to bija grūti nomierināt. Blankets bija juties ļoti neērti par šo incidentu un pēc vizītes devies pie karalienes atvainoties par notikušo. Karaliene uz to bija atbildējusi ar jautājumu: “Suņiem ir interesanti instinkti, vai jums tā nešķiet?”

Karalienes Elizabetes II politiskajai un cilvēciskajai redzei nevarēja vienkārši uzlikt rozā brilles, un tas padarīja viņu par krietni ietekmīgāku personu, nekā noteica viņas tik stingri ievērotie Lielbritānijas likumi un tradīcijas. Man tomēr arvien vairāk šķiet, ka Viņas Majestāti kādreiz esmu sastapis, un, ja būtu brits, tad vēl un vēlreiz pārdomātu, vai ir vērts atteikties no monarhijas.

Lai karalienei pelnīta atpūta pēc pienākumos pavadīta mūža! Lai dzīvo karalis Čārlzs III!



[1] Daļa no tiem atrodama šajā sarakstā: https://www.visitlondon.com/things-to-do/budget-london/free-attractions-in-london

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: