Franču – britu rakstnieks Hilērs Beloks, kura mazās, izjustās esejas esam jau piedāvājuši latviešu lasītājiem (https://telos.lv/plaujot-lauku/ un https://telos.lv/rudens-un-lapkritis/), 1901. gada jūnijā vienatnē devās svētceļojumā no Tūlas (Francijā, salīdzinoši netālu no Parīzes) uz Romu, turklāt taisnā līnijā, ar zīmuli kartē ievelkot raustītu līniju. Apņemšanos noiet šo distanci viņā radīja garīgs piedzīvojums dzimtajā pilsētiņā (arī netālu no Parīzes), kur viņš konstatēja, ka kāds labdaris ir atjaunojis viņa bērnības baznīcu, kā arī nolicis tajā īpaši skaistu jaunavas Marijas statuju. Stāvot tās priekšā, viņš raksta, “es apņēmos doties svētceļojumā uz Romu un redzēt visu to Eiropu, ko kristīgā ticība bija izglābusi, un es sev teicu: “Es sākšu no vietas, kur kalpoju ar ieročiem par saviem grēkiem [viņš bija bijis artilērists Tūlā]; visu ceļu es noiešu ar kājām un neizmantošu nekādus braucamrīkus; es gulēšu zem klajas debess un dienā noiešu 30 jūdzes [48.3 km], katru rītu es piedalīšos svētajā Misē un sv. Pētera un Pāvila svētkos es būšu dievkalpojumā sv. Pētera bazilikā Romā.”
Beloks, tobrīd būdams 31 gadu vecs, tiešām 26 dienās nogāja 750 jūdzes (1200 km, tas ir, vidēji 46 km dienā), bez atpūtas dienām un kājām šķērsojot Alpus, turklāt bez telts, guļammaisa un maiņas drēbēm: “Nelielā somiņā vai drīzāk pār plecu pārmestā sainī man līdzi bija liels maizes klaips, pusmārciņa kūpināta šķiņķa, skiču burtnīca, divi nacionālistu laikraksti un pudele karstvīna, kas ir slavenākais vīns garnizona apkaimē, bet ļoti lēts.”
Savus iedzīvojumus viņš 1902. gadā aprakstīja grāmatā Ceļš uz Romu (The Path to Rome), kas ir viena no pazīstamākajām Beloka grāmatām. Beloka gājiens vairākas reizes atkārtots (ir vismaz trīs citu ceļinieku grāmatas, kas mēģina noiet to pašu maršrutu), bet lēnākā tempā un ar pārbraucieniem. Arī grāmatas nosaukumam ir pēctecība: piemēram, britu filozofs sers Entonijs Kenijs (Anthony Kenny) 1986. gadā izdeva autobiogrāfiju Ceļš no Romas, kur aprakstīja iemeslus un notikumus, kas lika viņam zaudēt kristīgo ticību un atkāpties no priesterības.
Beloka grāmata ir daudz vairāk nekā ceļojuma apraksts. Tur ir sarunas ar lasītāju, vēsturiski pārskati, iekšēji, dažkārt grūti uztverami monologi un dažādi joku stāsti, piemēram, par kādu Beloka draugu, kurš pārāk aizrāvies ar dzeršanu un kuram Beloks tāpēc ieteicis nedzert nekādus dzērienus, “kas izgudroti un pārdoti kopš reformācijas”, tas ir, nedzert stiprinātos, šampanieti, viskiju, brendiju, absintu un džinu, bet tikai un vienīgi balto un sarkano vīnu, alu, medalu un reti sastopamos liķierus, kurus taisa mūki. Ar šādu pieeju minētais draugs, liecina Beloks, sācis rakstīt odas, labākas kvalitātes prozu, gulējis labāk, gandrīz jau kļuvis par republikāni un pat sācis “saprast dievišķas lietas”, līdz vienā dienā “iekritis” ar viskiju…
Beloks neviļus apraksta arī Eiropu un tās kultūru pagājušā gadsimta sākumā – Eiropu, kuras vēlāko postu viņš piedzīvoja arī personīgi, jo no viņa pieciem bērniem viens dēls krita Pirmajā pasaules karā un otrs – Otrajā.
Pamācība par novecošanu no Beloka savukārt ir šāda (jau Itālijas ceļa gabalā): “Visi jūs, kas jūtat, ka jaunība no jums aizslīd, un kas, tuvojoties vecumam, esat nomākti, – priecājieties; īstenība nav tāda, kāda izskatās, skatoties no priekšas un no ārpuses. Visu lietu pabeigtībā ir godība, un visas labas beigas ir tikai spožas pārejas uz kaut ko citu. Reiz pienāks spējš atklāsmes mirklis, kurā jūs svētīsiet aizritējušā laika ietekmi. Bet šis dievišķais mirklis – nemeklējiet to uz Emīlijas ceļa lietū.”
Šeit lasāms grūtākā ceļa gabala apraksts, Alpu šķērsošana, no Šveices ieejot Itālijā, kas taisnā līnijā pāri Grīsa pārejai tonakt neizdevās sniega dēļ, un Belokam nācās iet atpakaļ un nākamajā dienā apiet grēdu no sāniem.
Ciemati palika man aiz muguras. Gaisma, kas izkliedēti spīdēja caur miglas augšējiem slāņiem, sāka kļūt par vakara gaismu. Sāka līt ļoti smalks un sīks lietus. Bija auksti. Pilnā ātrumā man pabrauca garām kariete ar uzceltu jumtu. Tā nevarēja braukt no kalnu pārejas, jo es zināju, ka pāreja vēl nav atvērta ne ratiem, ne karietēm. Tātad tā brauca no kādas viesnīcas, un, ja te kaut kur ir viesnīca, man tā jāatrod. Es pagriezos, lai pajautātu par attālumu, bet viņi jau bija pārāk tālu, lai sadzirdētu, tāpēc es devos tālāk.
Mani zābaki, kuros biju zvērējis aiziet līdz Romai, bija izšķīduši. Jau kopš Veisenštainas tie bija sākuši jukt pa gabaliem, un tagad Briencergrāta kalnu šķērsošana vienam jau bija pavisam atdalījusi zoli pie purngala. Ejot tā plakšķēja. Pavisam drīz man nāksies staigāt bez zolēm. Turklāt es kliboju, un man riebās aukstais, slapjais lietus. Bet bija jāiet tālāk. Tā vietā, lai vicinātu nūju un dziedātu, es sāpīgi uz tās atbalstījos un domāju par Pienākumu, Postu, Pamestību un visām citām briesmīgām lietām, kas sākas ar P. Man bija jāiet tālāk. Ja es būtu griezies atpakaļ, es neatrastu nekādu pajumti daudzu jūdžu garumā.
Pirms satumsa – vēl pat varēja lasīt –, es ieraudzīju māju grupu aiz Āras upes un drīz pēc tam redzēju, ka mans ceļš, pārejot pār tiltu, vedīs gar tām. Kad sasniedzu mājas, iegāju pirmajā no tām un teicu sev: “Es paēdīšu, un, ja nevarēšu iet tālāk, tad gulēšu šeit.”
Mājā bija divas sievietes, viena veca, otra jauna; un viņas runāja franciski, jo bija no Vo kantona. Viņām bija sejas kā skotietēm, un viņas bija ļoti laipnas, bet dīvainas, kā jau kalvinistes. Es pajautāju: “Vai jums ir pupiņas?” Viņas atbildēja: “Jā.” Lūdzu viņām uztaisīt man ēdienu no pupiņām un speķa un iedot man pudeli vīna, kamēr žāvēšos pie viņu lielās krāsns. To visu viņas labprāt izdarīja, un es labi paēdu un stipri daudz iedzēru, un pēc tam viņas lūdzās, lai es palieku pa nakti un par to samaksāju, bet ēdiens un vīns mani bija tā uzmundrinājis, ka es atvainojos, izgāju ārā un devos tālāk. Vēl nebija tumšs.
Saņemot atspīdumus no sniega laukiem, kas caur miglu tagad bija pavisam tuvu, dienas gaisma uzkavējās pārsteidzoši ilgi. Kamēr es soļoju cauri krēslai, aukstums kļuva arvien bargāks. Nebija neviena koka, izņemot retas un kroplas priedes. Āra bija sekla, rūcoša straume, kuru biezā slānī klāja kūstošs ledus, sniegs un dubļi. Uz akmeņiem retās vietās auga rupja zāle; puķu nebija. Migla virs galvas jau bija pavisam tuvu, un es tikai pustumsā kāpu un kāpu augšup. Ja neskaita upes šalkoņu, bija tik vientulīgi kā bezvēja jūrā. Es biju sevi izsmēlis, un tā uzturošā virsma, kas no mums, kad esam pie labas veselības, slēpj tos bezdibeņus, kas atrodas zem prāta sfēras, – es jutu, ka tā kļūst plāna un vāja. Mans nogurums mani padarīja apjukušu. Atsevišķi stāvkrasti ceļa malā, īpaši viens zem augsta tilta, kur kāda pieteka, lejup krītot, gāžas Ārā, iedvesa manī bailes. Tie bija kā tukšums sapņos. Tā kā tagad jau bija tumšs un es jau sen biju iegājis miglas augšējā slānī vai drīzāk mākonī (jo es jau biju uzkāpis mākoņu augstumā), es ieraudzīju, ka turpat pie ceļa cauri priedēm miglā atmirdz gaisma. Bija laiks. Es vairs nebūtu spējis noiet īpaši tālāk.
Es pagriezos uz gaismas pusi un tajā atradu vienu no tām jaunajām viesnīcām, kas nebija pārāk lielas, bet ļoti dārgas. Viņi uzreiz saprata, kas es esmu, un ar prieku mani uzņēma. Viņi man iedeva karstu rumu ar cukuru, labu, siltu gultu, teica, ka esmu pirmais, kurš šogad pie viņiem piestājis, un atstāja mani gulēt ļoti dziļā miegā, taču mokošā – tādā, kādā guļ cilvēki, kas saņēmuši sitienu pa galvu. Un divreiz tajā naktī es pēkšņi atmodos, blenžot tumsā. Es biju nodeldējis to fizisko tīklu, no kura ir atkarīga dvēsele, un biju pilns šausmu.
Nākamajā rītā es padzēru labu kafiju ar sviestmaizi un visu pārējo, gluži kā bagāts cilvēks, apzeltītā ēdamistabā, kas bija iekārtota bagātniekiem, un mani apkalpoja puisis, kurš klanījās un ļoti centās. Un viņi lika man dārgi samaksāt un centās neskatīties uz maniem zābakiem, un joprojām bija laipni, un tāpat arī es pret viņiem. Tad es nopirku no viņiem vīnu – pirmo vīnu, kas nebija vietējais, ko es šajā gājienā biju dzēris, burgundieti, – un, ieliekot to mugursomā kopā ar skaistu baltmaizes kukulīti, atstāju viņus gaidīt nākamo ceļinieku, kuru kalni viņiem varbūt atsūtīs.
Šajā agrajā rītā mākoņi un migla bija blīvāki nekā jebkad agrāk; varēja redzēt tikai ceļu sev priekšā. Aukstums bija ļoti liels; manas drēbes nebija pavisam izžuvušas, bet noskaņojums bija labs, un es diezgan raiti, kaut arī stīvi, virzījos uz priekšu, līdz nonācu pie tā saucamā Hospisa, kas droši vien sendienās bija bijis klosteris, bet tagad bija viesnīca. Tur es iedzēru brendiju, un, izejot ārā, atklāju, ka viesnīca atrodas asas grēdas pakājē, kas bija īstā Grimzela pāreja – šaurais ceļš, kas savieno Bernes Oberlandi ar augsto kalnu austrumu grupu. Šī grēda vai pacēlums bija stāvs kā slīps jumts – tas man likās ļoti augsts, un viss bija no melnas spīdīgas klints, pie kuras šur tur turējās sniegs asās, taisnās un stāvās strīpās. Miglas dēļ tobrīd no tā varēju saskatīt pavisam nedaudz. Līdz šim visas šīs garās jūdzes Āras upe bija bijusi mana pavadone, un ceļš, lai gan tas vienmēr gāja augšup, bija cēlies vienmērīgi un ne strauji. Tagad Āra bija palikusi aiz muguras ledainajā gravā, kur tā izceļas, un ceļš veda pa mākslīgu, rūpīgi izveidotu zigzagu augšup pa klints sienu. Ir īsāks celiņš, bet miglā es to nevarēju atrast. Tas ir vecais mūļu ceļš. Tomēr šur un tur bija iespējams izvairīties no gariem līkumiem, pārrāpjoties pār stāvām, melnām klintīm un gludiem ledājiem, un visu laiku ap mani vijās auksta un mīksta migla. Uzkāpis tūkstoš pēdas, es nonācu Grimzela virsotnē, bet pirms tam pagāju garām vietai, kur lavīna bija izpostījusi ceļu un tas bija pārklāts ar dēļiem. Turklāt pirms pašas virsotnes nebija iespējams apiet līkumu vai pārrāpties kaut kam pāri. Taka bija kā dziļš iegriezums klintī, kā celiņš Devonšīrā; tikai šeit augstās apmales bija no cieta sniega.
Nedaudz aiz virsotnes, pa pirmo līkloci lejup, es pagāju garām Nāves ezeram tā sēru ieplakā. Migla vēl aizvien bija apvijusi visu grēdas malu un slīdēja kā garu gājiens virs sasalušā ūdens, un tad – tikpat pēkšņi, kā bija noticis daudz zemāk esošajā Briencergratā, dienvidu pusē un saules virzienā mākoņi pacēlās, atritinājās atpakaļ un pazuda, un tur, kur tikko bija bijis necaurredzams mākonis, tagad bija bezgalīgs tukšs gaiss un pēkšņi skaidri redzami pakalni un citas dīvainas tālas lietas daudzus tūkstošus pēdu zemāk. [..]
Es notuntulēju lejā no kalna, jo šeit, pārejas dienvidu pusē, nebija ne sniega, ne ledus un bija pavisam viegli atstāt ceļu un iet pa veco taku, izvairoties no zigzagiem. Gaisam kļūstot smagākam, man uznāca izsalkums, un pašās kāpiena beigās, aptuveni divsimt pēdu virs Ronas iztekas, es ieraudzīju lielu viesnīcu. Aizgāju līdz tai un pajautāju, vai ir kas ēdams un par kādu cenu.
“Četri franki,” viņi atbildēja. “Ko!” es atbildēju, “Četri franki par maltīti! Ļaujiet man paēst virtuvē un iekasējiet no manis vienu!” Bet viņi kļuva rupji un stūrgalvīgi, jo bija pieraduši runāt tikai ar bagātiem cilvēkiem, tāpēc es viņus nolādēju un devos tālāk. Bet es biju ļoti izsalcis.
Ceļš lejup bija diezgan stāvs, un Ronas upe, kuru tas pavada šajā ielejā, lēkā nelielos ūdenskritumos. Uz tilta es pagāju garām skumīgam anglim, kurš lasīja grāmatu, un nedaudz zemāk – divām amerikānietēm karietē, tad priesterim (man paveicās, ka es viņu neieraudzīju pirmo; katrā ziņā es uzreiz pieskāros dzelzij, proti, atslēgai savā kabatā), un tad – kādam bērnam, kurš pieskatīja kazu. Katrā ziņā es atkal jutos atgriezies pasaulē, un, tā kā es biju uz laba ceļa, kas veda lejup, domāju, ka spēšu tikt līdz nākamajam ciematam. Bet, kad es nonācu vietā, no kuras beidzot varēja redzēt Ronas ieleju vairāku jūdžu garumā, mans izsalkums bija patiešām milzīgs, labais zābaks bija gandrīz izjucis un arī kreisajam nebija nekā, ko parādīt un ar ko lepoties.
Ronas ieleja ir kā taisns grāvis, kur ik pēc noteikta attāluma ir mazi ciematiņi, uzbūvēti no visnetīrākajām būdiņām, kas uzceltas uz lieliem akmeņiem. Abās pusēs uz nogāzēm aug priedes līdz pat mākoņiem un vēl aiz tiem, kur es nevarēju saskatīt. Es atstāju savā kreisajā pusē ciematu ar nosaukumu “Starp ūdeņiem” un izgāju cauri vienam citam, kuru sauc par Ēringenu, bet tajā nebija kroga. Beidzot, vēl divas jūdzes tālāk, jau gandrīz ģībdams no ēdiena trūkuma, es nokļuvu Ulrihenā, mazliet lielākā ciematā nekā pārējie, un vietā, no kurienes, man likās, vajadzētu sākties vai nu Grīsa, vai Nufenena pārejai. Ulrihenā bija silts, tumšs, ērts, smirdīgs un ļodzīgs koka krodziņš vai kaut kas krodziņam līdzīgs, ar zemām jumta pārkarēm, kuru sauca “Lācis”. Ieejot tajā, es ieraudzīju vienu no tam sievietēm, kas dievam ir mīļas.
Viņa bija pusmūža vecuma, ļoti godīga un vienkārša pēc skata, un laipna un krietna. Viņa rosījās ap ēdienu un citām lietām un pienāca pie manis, nedaudz saliekusies, ar lielām un naivām acīm, turot rokā lielu karoti. Viņas seja bija ārkārtīgi plata un plakana, un es nekad nebiju redzējis acis, kas atrodas tik tālu viena no otras. Visa viņas gaita, izturēšanās un akcents liecināja, ka viņa ir ārkārtīgi krietna un atrodas taisnā ceļā uz debesīm. Es sveicināju viņu franču valodā. Viņa man atbildēja tajā pašā, bet ar ļoti lauzītu un zemniecisku akcentu, jo viņas dabiskā valoda bija kalniešu vācu. Viņa runāja ļoti lēni, un viņai bija jauka, maiga balss, un viņa darīja to, ko dara tikai labi cilvēki, proti, skatījās tev acīs, kad ar tevi runāja.
Viņa man nolika priekšā ēdienu un vīnu. Vīns bija labs, bet ēdienā bija kaut kāda briesmīga garšviela, kuru es nekad iepriekš nebiju pazinis – neatšķaidīta garša vai smarža, kas bija nepatīkama. Nekā cita ēdama nebija, un tas bija pretīgs; bet es ēdu viņas dēļ.
Tad, labi atspirdzinājies, es piecēlos, paņēmu savu lielo nūju, nopurināju drēbes un teicu: “Tagad ir gandrīz pusdienlaiks, un es eju uz robežu.”
To izdzirdusi, viņa sacēla vislielāko brēku, sakot, ka tas ir neprāts, un lūdzot mani pārdomāt, un, izskrējusi ārā, atveda no staļļa garu, skumīgu vīru ar bālganām acīm, kurš mani sveicināja, dziļi palocīdamies, un apgalvoja, ka zinot par kalniem vairāk nekā jebkurš cits vairāku jūdžu rādiusā. Vēlāk viņu iztaujājot, es noskaidroju, ka tā ir taisnība. Viņš teica, ka kopš bērnības ir šķērsojis Nufenenu un Grīsu, kad vien tos ir iespējams šķērsot, un ka, ja es to mēģināšu darīt šonakt, tad nakti es gulēšot Paradīzē. Mākoņi uz kalna, nesen uzsnigušais mīkstais sniegs, lietus, kas tagad gāzās ielejās, ledājs uz Grīsas un visus ceļus apklājušais sniegs miglā uz Nufenena padarītu šķērsošanas mēģinājumu viņam, pieredzējušam gidam, par pilnīgu pašnāvību un man – par vēl lielāku neprātu. Viņš arī pievērsa uzmanību maniem zābakiem un pauda izbrīnu par manu plāno mēteli un biksēm, un draudēja man ar neizturamu aukstumu.
Šķiet, ka grāmatas, kuras es biju lasījis mājās un kurās bija teikts, ka uz Nufenena nav sniega, runāja par vēlāku gadalaiku; tagad viss bija sniegā, turklāt mīkstā sniegā, un šajā dienā kalnu jau pēc pirmās trešdaļas bija apslēpusi necaurredzama migla. Grīsa virsotnē atradās ledājs, kura šķērsošanai bija vajadzīgi skaidri laikapstākļi. To visu noklausījies, es teicu, ka palikšu tepat, taču ar smagu sirdi. Jau tagad es jutu, ka pār mani savilkusies sakāves ēna. Laika zaudējums bija kā ērkšķis sānos. Man jau tagad trūka naudas, un mans nākamais naudas pārvedums bija gaidāms Milānā. Atgriešanās Anglijā bija nolikta noteiktā datumā, bet vēl spēcīgāks par abiem šiem motīviem nekavēties bija dedzīgais nemiers, kas vienmēr pārņem cilvēkus, kad viņiem priekšā ir lieli piedzīvojumi.
Es liku viņam apsolīt, ka nākamajā rītā pulksten trijos mani pamodinās un, ja nebūs vētras, mēģinās mani pārvest pāri Grīsai. Runājot par Nufenenas un Kristāla pārejām, kuras es biju gribējis mēģināt un kuras (kā jau teicu) bija taisnā līnijā uz Romu, viņš teica (un viņam bija taisnība), ka, nerunājot par Nufenena nepārvaramību, uzkāpt Kristāla kalnā šajā gadalaikā būtu tikpat viegli kā aizlidot līdz Mēnesim. Turklāt, ja es tagad šķērsotu Nufenenu vien, es vienkārši nonāktu Tičīno ielejas augšdaļā un tas pie Belinconas būtu liels līkums prom no mana ceļa. Tāpēc es vienojos, ka viņš mani vismaz pārvedīs pār Grīsu, un viņš teica, ka, ja cilvēkam tas ir iespējams, tas jādara nākamajā dienā, un es, aizsūtījis savus zābakus pie kurpnieka (un tādējādi lauzis vēl vienu savu solījumu), uzrāpoju augšā uz gultu un visu pēcpusdienu lasīju bērnu mācību grāmatas. Tās bija franču valodā, no ielejas apakšdaļas, un ļoti ženēviskas un ķecerīgas tik dievbijīgai saimei. Taču Ženēvas civilizācija šiem cilvēkiem ir etalons, un viņi pret tās kalvinismu cīnās ar misijām, statujām savās istabās un svētītā ūdens traukiem. [..]
Pulksten trijos gids pieklauvēja pie manām durvīm un es piecēlos un izgāju viņam pretī. Mēs padzērām kafiju un paēdām maizi. Ielikām somās šķiņķi un maizi, un viņš baltvīnu, es brendiju. Tad mēs devāmies ceļā. Lietus bija samazinājies līdz smidzināšanai, un nebija vēja. Debesis lielākoties bija apmākušās, bet šur tur bija redzama kāda zvaigzne. Kalni biedējoši karājās virs mums, kad naktī šķērsojām pielijušo ieleju. Mazs koka tiltiņš pārveda mūs pār Ronas izteci, kas šeit bija tikai strauts, un mēs pa taku kāpām augšup pa pietekas gravu, kas ved uz Nufenenu un Grīsu. Pēc jūdzes vai divām kļuva nedaudz gaišāks, un tas bija labi, jo pirms dažām nedēļām bija nogruvusi liela lavīna un mums to nācās piesardzīgi šķērsot. Zem plašās sasalušā sniega kārtas rēca straume. Es atcerējos Kolorado un to, kā bērnībā pa šādu tiltu biju šķērsojis Arkansavas upi. Mēs turpinājām ceļu nemierīgajā rītausmā. Sāka parādīties meži. Tur bija krusts, uzstādīts vietā, kur kāds vīrs tā paša gada aprīlī bija noslīdējis no kalna augšas un gājis bojā.
Tad – kas bija draudīgi un satraucoši – smidzināšana pārvērtās lietū, un gids pakratīja galvu un teica, ka augstāk snigs. Mēs devāmies tālāk, un kļuva gaišāks. Pirms bija tiešām iestājusies diena (vai varbūt laikapstākļi aptumšoja debesis un radīja mulsumu), mēs šķērsojām labu, pirms seniem laikiem celtu tiltu un apstājāmies pie šķūņa, kur vasaras beigās, kad sniegs ir nokusis, guļ lopi. Tur mēs uz brīdi atpūtāmies.
Taču, atstājot šo patvērumu, mēs pamanījām vairākas satraucošas lietas. Šī vieta bija ieplaka, gravas gals – tāda kā bļoda, no kuras viena izeja ir Nufenena, bet otra – Grīsa. [..] Pirmkārt, bļoda vai bedre zem pārejām bija sniega pārklāta, izņemot vietās, kur bija redzami melna ūdens plankumi, un visas pārejas un kalni no augšas līdz apakša bija klāti ar ļoti biezu sniega segu; platais virsējais slānis bija mīksts, kā jau tikko uzkritis. Otrkārt, lietus bija pārvērties sniegā. Tas lielām pārslām krita visapkārt. Nekur citur es nebiju spēcīgāk izjutis tiešu lielās Nāves klātbūtni. Treškārt, bija kļuvis daudz aukstāks, un mēs jutām, ka sacēlies vējš. Ceturtkārt, mākoņi bija nolaidušies pavisam zemu. Gids teica, ka šķērsošana nav iespējama, bet es teicu, ka mums jāmēģina. Es biju nepacietīgs un vēl nebiju izjutis aukstuma briesmīgo tvērienu.
Mēs atstājām Nufenenu, bezcerīgi miglā ieraktu svaiga sniega krauju, kreisajā pusē un devāmies uzbrukumā Grīsam. Pusstundu mēs bridām sniegā virs ceļiem, un manas plānās kokvilnas drēbes bija izmirkušas. Līdz šim gids zināja, ka mēs vairāk vai mazāk turamies uz takas, un viņš devās pa priekšu un es elsoju viņam nopakaļ. Neviens no mums nerunāja, bet laiku pa laikam viņš atskatījās, lai pārliecinātos, vai neesmu pazudis.