Eseja “The Autumn and the Fall of Leaves” publicēta Hilēra Beloka 1906. gadā iznākušajā krājumā Pakalni un jūra. Citu Beloka stāstu ar ievadu par autoru lasiet šeit: https://telos.lv/plaujot-lauku/
Nav tiesa, ka tādas dzīves noslēgums, kas beidzas dabiskā veidā (tādas dzīves, kurai ļauts ietērpties nāves greznībā un aiziet ar godu) nomierina prātu. Tas nav tiesa ne par dienas beigām, ne gada paiešanu, ne lapkriti. Ikviens neērts un pastāvīgi gruzdošs jautājums, kas nomoka cilvēku, šādos brīžos izskan īpaši uzstājīgi un skaļi.
Manā grāfistē ir kāda māja, kura celta no akmeņiem un kuras dārzi ir īpaši piemēroti rudenim. Tai ir uzbērtas un nolīdzinātas alejas, kas apliktas ar akmeņiem. Malu ornamenti ir izcirsti tajā atturīgajā stilā, kas bija raksturīgs Stjuartu dinastijas periodam. Alejas paceļas virs veciem dīķiem, un šobrīd tās ir noklātas ar gobu lapām. Šie pastaigu celiņi atgādina vītos metāla žogus flāmu pilsētās, Francijas pilsētu mūrus vai Luāras piļu terases. Tos šodien novērtē ikviens, kas piedzīvojis, kā paskrien dzīves laiks. Šie celiņi ir vecu cilvēku pienācīgās atpūtas vietas, un viņu garu īpaši var izjust lapkritī.
Šajā gadalaikā lapu krišanu vada debesis, kuru zilums ir tik blāvs un delikāts, ka tajā var saskatīt kaut ko līdzīgu vieglam izsmieklam – vai drīzāk maigumam. Gaiss vispār nekustas, un nav jaušama ne pūsmiņa. Lapas ir tik vieglas, ka, krītot lejup, tās aizslīd sāņus, tad pavilcinās, saduroties ar gaisa masām, un visbeidzot tik nemanāmi pieskaras zemei, ar kuru tām drīz būs jāsajaucas, ka šis žests ir liegāks par sveicienam paceltu roku un diskrētāks par diskrētāko glāstu.
Tās izdod tik tikko sadzirdamu skaņu – klusāku par pašu klusāko no skaņām. Neviens putns naktī mežā tik klusi nesabužina savas spalvas; neviens cilvēks, lai gan cilvēks ir vissmalkākā no būtnēm, nespēj tik nemanāmi izdvest dievbijīgu čukstu vai lūgšanu. Lapas gandrīz nav dzirdamas, bet tās ir dzirdamas tieši tik daudz, lai arī cilvēki, kuriem galu galā ir lemts mirt un ieiet godībā, paceltu acis un dzirdētu, kā tās krīt.
***
Rudens. Cik liela greznība un pompozitāte apvij šo satraucošo simbolu! Dzīvības smarža mežā nekad nav tik pilnasinīga kā rudenī, jo zeme atdod savas atmiņas. Pavasaris, kad tas atnāks, neatjaunos šo smaržas piesātinājumu un arī nevarēs sacensties ar šīm dziļajām un plašajām zemes atmiņām. Šķiet, ka tagad zeme atceras arkla lemesi un tā dziļo atstāto vāti, tā atceras sēklu un tās uzdīgšanu, tā atceras augļu nobriešanu un ražas novākšanu. Līdz pat meža malai visur velēnā zeme ir nesusi augļus; klētis ir pilnas, nopļautie kvieši stāv sakrauti uz lauka un visapkārt līkst augļudārzi. Un pār šo mātišķības un auglības ainavu tagad krīt mirušās lapas.
Lapu krāsa nav vienkārši krāšņa – tā ir sarežģīti krāšņa. Tas pats neierobežotais spēks, kurš nekad neko nav rēķinājis un nekad nav kļūdījies, kurš aptver visu dabu un kurš ir radījis pašus mežus, ir darbojies arī ar katru atsevišķo lapiņu. Tās ir neaptverami daudzveidīgas. Paceliet vienu un apskatiet to. Cik dažādas pārejas un robežas te ir redzamas – starp tumšo traipu, kura asā mala krasi iezīmējas uz zelta fona, un izplūdušo krāsu plankumu, kurā mēļais un sarkanais saplūst vienmērīgāk par toņiem šanžāna zīdā vai uguns liesmā. Šīs pārejas arī nav mērāmas tikai pēc tā, cik tās ir izplūdušas vai asas. To malām ir dažādas līnijas. Šeit, šajā lapā, robežas ir sarautas, robežas ir nelīdzenas, robežas ir izliektas un robežas ir izdzisušas. Un arī ar formu un krāsu pāreju raksturu vēl nekas nebeidzas. Vēl ir arī gludumi un negludumi: dzīsliņu struktūras saskanīgums un nesaskanīgums; līniju vienkāršība un haotiska sarežģītība; raupjums un līdzenums, gludums un reljefa pacēlums. Jau šajā krāsu pāreju un robežu aspektā vien var bezgalīgi atklāt kaut ko jaunu; tas nekad nebeidzas. Šo īpašību kombinācijas ir bezgalīgas. Un līdztekus pārejām ir arī toņi un nokrāsas, un ēnas, un dažāda biezuma materiāli un bezgalīgas virsmas variācijas; arī šis saraksts ir bezgalīgs, un katra elementa paveidi tajā ir bezgalīgi. Nav jēgas analizēt šo vienu lapu, jo ikvienā aspektā šīs pārplūstoši dāsnās radīšanas dzīles un nozīme iet pāri mūsu spēkiem. Un tas viss attiecas tikai uz vienu kritušo lapu. Un katra nokritusī lapa atšķirsies no savas līdzinieces.
Tas spēks, kam ir labpaticis neierobežoti izpausties jau tikai šajā vienā lapā, ir pārveidojis arī visu mežu. Vienas lapas konkrēto krāsu nevar apzīmēt ar skaitli krāsu paletē. Mežs ir kā parādība, kuras daba ir tik mainīga, ka mainīgums kļūst par tās neatņemamu īpašību, un šis mainīgums ir redzams arī katrā acu uzmetienā. Šis mežs rada reālu attēlu, bet tas nav satverams. Tas ir kā formula vai shēma, kuru nevar pierakstīt. Tā ir viena no tām lietām, kuru vislabāk var censties saglabāt, velkot līdzi ar zīmuli vai otu. Tā ir viena no tām lietām, kuras cilvēks nevar sevī pilnībā uzņemt un kuras viņš nevar pilnībā izstāstīt citiem.
Tāpēc nav pārsteidzoši, ka šajā īpašajā laikā, šajā gada nedēļā (vai mirklī) visspēcīgākās kļūst tās alkas, kuras varbūt nepierāda, bet vismaz pieprasa – vai varbūt atminas –, ka mums ir liktenis. Tās piedien rudenim, un visi cilvēki tās izjūt. Gaiss ir vienlaikus svaigs un nobriedis. Rīts (ja uzcelies pietiekami agri, lai sagaidītu tā laisko tuvošanos) nes līdzi kādu dziļu atcerēšanos. Vakari šobrīd vēl neuzvedina uz domām (bet drīz to darīs) par draugiem un drošību, un iekurtu kamīnu. Domas, kuras mūsos uzjunda vakara dziestošās gaismas svītras aiz pakalniem, ir domas, kuras pavada vientulība un kuras sagatavo dvēseli vienatnei.
Tieši šo iemeslu dēļ tradīcija ir noteikusi, ka, iestājoties rudenim, sardzē pie gadalaika vārtiem nostājas Erceņģelis. Un, rudenim beidzoties, ir nolikta Visu svēto diena un nakts – brīdis, kad mirušie atgriežas.
No angļu valodas tulkoja A. Irbe.