2025. gada 1. aprīlī nomira amerikāņu aktieris Vels Kilmers. Šīs aiziešanas sakarā varbūt ir vērts atgādināt par vienu nozīmīgu filmu ar viņa dalību, kurai turklāt šogad aprit 30 gadi, – Maikla Manna “Svelmi” (Heat). Latviešu avotos filmas nosaukumu tulko kā “Sadursme”, kas droši vien reklāmas nolūkiem ir skaidrāk – filma ir par kāda gangstera un viņa bandas sadursmi gandrīz trīs stundu garumā ar Losandželosas policijas detektīvu un viņa komandu –, taču novirza uzmanību no jēdziena nozīmes un tā svara stāsta struktūrā. “Heat” (‘karstums’ vai ‘svelme’) žargonā apzīmē draudus – konkrēti draudus, kurus gangsteriem rada policija. Gangsteru bandas vadoņa dzīves princips, kuru viņš saviem kolēģiem atkārto vairākas reizes, ir dzīvot, nekam nepieķeroties – tā, lai jebko varētu pamest “30 sekunžu laikā, kad aiz stūra sajūti svelmi” (“when you feel the heat around the corner”). Šis nepieķeršanās princips, grūtības to realizēt un tā ilgtermiņa sekas ne tikai uz laupītāju, bet arī viņu ķērēju dzīvēm ir darba galvenā tēma, turklāt finālā šīs 30 sekundes reālā laikā arī tiek izspēlētas.
Kā daudzas estētiski augstvērtīgās Holivudas gangsterfilmas, “Svelme” mēģina noturēt līdzsvaru uz šaurās līnijas starp jūsmu par izveicīgajiem, saliedētajiem, glamūrīgajiem laupītājiem un skaidru morālu vēstījumu, kas nosoda noziedzības dzīves izvēles, parādot to traģiskās sekas, taču nevis “lasot morāli”, bet tikai rādot. “Svelme” ir viena no labākajām 1990. gadu filmām – ne tikai savā žanrā, bet vispār. Tā radīta laikā pirms kinomākslas degradācijas daudzsezonu izplūdušajos seriālos – apstākļos, kad sarežģītus stāstus ar otrā un trešā plāna būtiskiem tēliem vajadzēja izstāstīt ierobežotā laikā. Tā ir radīta kinomāniem, kas filmu skatīsies daudzas reizes, līdz visu sapratīs. Ar uzsvaru jāuzteic filmas stils: ne tikai mūzikas izvēles (Liza Džerārda, Mobijs, Joy Division, Kronos Quartet, Braiens Īno), bet arī telpu interjeri un varoņu apģērbs. Nekas no tā nav novecojis un arī 30 gadus vēlāk neizskatās muļķīgs – arī Vela Kilmera baltais, nošmulētais t-krekls.
Citas filmu kritiķa Rodžera Īberta filmu recenzijas Telos arhīvā var lasīt šeit: https://telos.lv/author/rodzers-iberts/
Maikla Manna filmas “Svelme” centrā ir epizode, kas atklāj filmas īsto tēmu. Epizodei sākoties, Losandželosas policijas detektīvs, vārdā Hanna (Als Pačino), jau vairākas dienas ir sekojis augsta līmeņa profesionālam laupītājam, vārdā Makkolijs (Roberts De Niro). Makkolijs ir gudrs un piesardzīgs, un šķiet, ka viņu nav iespējams pieķert. Tāpēc kādu vakaru, sekojot Makkolija automašīnai, Hanna ieslēdz bākugunis un viņu aptur.
Makkolijs uzmanīgi piebīda tuvāk pielādētu pistoli, kas viņam ir līdzi automašīnā. Viņš aptur mašīnu un gaida. Hanna pienāk pie automašīnas un saka: “Es tev varētu izmaksāt kafiju. Ko teiksi?” Makkolijs atbild, ka tā ir laba ideja.
Nākamajā ainā abi vīrieši sēž viens otram pretī pie galdiņa kafejnīcā. Viņi ir pusmūža vecuma, dzīves nogurdināti, pārāk daudz pieredzējuši savās attiecīgajās profesijās, viņi precīzi zina, ko viņi pārstāv viens otra acīs, bet šajā pamiera mirklī viņi kopā dzer kafiju.
Makkolijs ir profesionāls laupītājs, viņš ir izveicīgs un apdāvināts. Kad Hanna uzmanīgi mēģina iedragāt šo tēlu, viņš jautā: “Es tev izskatos pēc kāda asu izjūtu meklētāja, kas sev uztetovējis “Dzimis lūzeris” uz krūtīm un aplaupa alkohola veikalus?” Nē, atbild policists, viņš pēc tāda neizskatās. Ar to arī šī tēma ir izsmelta. Tad policists saka: “Es nemāku dzīvē darīt neko citu.” Gangsteris atbild: “Es arī nemāku.” Šajā ainā ir koncentrēta filmas “Svelme” atziņa – šāda līmeņa detektīvi un laupītāji viens otram ir vajadzīgi. Viņi darbojas vienā un tajā pašā telpā, kura ir hermētiski nošķirta no normālās sabiedrības un kurai ir pašai savi likumi.
Viņi ir ienaidnieki, bet savā ziņā viņi ir tuvāki, viens otra dzīvē vairāk iesaistīti nekā to cilvēku dzīvēs, kuri skaitās viņu draugi un atbalstītāji, – piemēram, viņu sievietes.
Otrā filmas tēma ir sievietes. Diviem no “Svelmes” varoņiem ir sievas, un filmas gaitā Makkolijs iemīlas, kas ir pretrunā viņa dzīves noteikumiem. Detektīvs Hanna mēģina saglābt savu trešo laulību ar sievieti, vārdā Džastina (Diāna Venora), kuru ārkārtīgi sarūgtina vīra apsēstība ar darbu: “Tu nedzīvo ar mani. Tu dzīvo starp mirušu cilvēku atliekām.” Viens no Makkolija bandas partneriem ir laupītājs, vārdā Kriss (Vels Kilmers), kuram ir sieva Šarlīne (Ešlija Džada).
Makkolija paša dzīves likums ir nekad neiesaistīties nekādās attiecībās, kuras viņš nevar pamest 30 sekunžu laikā. Kādu dienu, sēžot restorānā, viņš iesaistās sarunā ar jaunu sievieti, vārdā Īdija (Eimija Brennemana), kura viņam uzdod vairākus jautājumus. “Kundze,” viņš viņai saka, “kāpēc jūs tik ļoti interesē, ko es daru?”. Viņa ir vientuļa. Vai viņš arī ir vientuļš? “Es esmu viens,” viņš atbild. “Es neesmu vientuļš.” Patiesībā viņš ir vientuļākais cilvēks pasaulē, un drīz vien atklāj, ka Īdija viņam ir vajadzīga.
Šeit parādās amerikāņu asa sižeta filmām tipiskais mūžvecais konflikts starp vīrieti ar viņa “vīra darbiem” un sieviešu galvenās lomas tēlotāju – sievieti, kas vēlas viņu pieradināt, kas vēlas, lai viņš paliek mājās. “Svelme”, kurai Manns sarakstījis neierasti inteliģentu scenāriju, šo tēmu izvērš smalki un dziļdomīgi. Vīrieši viņa filmā ir kļuvuši atkarīgi no viņu dzīvesveida. Kādā ainā redzams, ka laupītāji būtībā jau ir salaupījuši vairāk, nekā spētu iztērēt. Viņi varētu pensionēties. Makkolijs pat ir izvēlējies dzīvesvietu Jaunzēlandē. Bet tad pie apvāršņa parādās vēl viens darbiņš, un viņi nespēj turēties pretī: “Mana motivācija ir pati darbība.”
Šīs introspektīvās ainas mijas ar varenām, bravūrīgām laupīšanas un apšaudes epizodēm. Filma sākas ar sarežģītu naudas pārvedumu automašīnas aplaupīšanu, kurā tiek iesaistīta nozagta ātrās palīdzības mašīna un smagais šķūrētājs. Tā turpinās ar rūpīgi izplānotu bankas aplaupīšanu.
Makkolijs ir galvenais laupīšanu plānotājs. Hanna ir izmeklētājs, kura uzdevums ir uzminēt viņa nākamo gājienu.
Policisti 24 stundas diennaktī uzrauga Makkoliju un viņa komandu un kādu dienu seko viņiem līdzi uz izolētu noliktavu teritoriju, kurā laupītāji apstājas un Makkolijs žestikulējot viņiem it kā izklāsta kādu plānu. Vēlāk policisti nostājas tajā pašā vietā un mēģina saprast, par kādu plānu laupītāji varēja runāt. Nekur nav redzams jēdzīgs mērķis. Pēkšņi Hanna saprot: “Ziniet, uz ko viņi skatās? Viņi skatās uz mums – Losandželosas policiju. Mēs tikko iekritām.” Viņam ir taisnība. Tagad uz jumta ar fotoobjektīvu ir paslēpies un policistus izseko Makkolijs, kurš viņus ir apvedis ap stūri.
Roberts De Niro un Als Pačīno – tik daudzu izcilu kriminālfilmu aktieri veterāni – nu jau ir pavadījuši vairāk laika, tēlojot gangsterus un policistus, nekā vairums gangsteru un policistu, darot savu darbu. Bieži mēdz runāt par to, kā aktieri pēta prototipus, lai tajos balstītu tēlojumu. Šajā savas karjeras posmā, ja Pačīno un De Niro dotos pētīt kādu policistu vai laupītāju, ar lielu varbūtību pētāmais objekts par savu paraugu būtu ņēmis viņu tēlojumu vecās filmās. Abi aktieri savā spēlē sasniedz absolūtu precizitāti, radot sajūtu, ka ir instinktīvi iemiesojušies lomās.
Interesantais filmā ir veids, kā Manns pārbauda šīs lomas ar sieviešu palīdzību. Sievas un draudzenes būtībā vienmēr stāv virtuves durvīs, aicinot zēnus beigt spēlēties un nākt mājās. Detektīva Hannas sieva, kuru Venora spēlē ar gudru rūgtumu, ir visprasīgākā: viņa ir precējusies ar vīrieti, kurš līķus no sava detektīva darba ņem līdzi pat sapņos laulības gultā. Viņas meita, Hannas pameita, traumēta un dumpīga, nekādu tēvišķību no viņa nesaņem. Šī laulība ir izsmiekls, un, kad viņš viņu pieķer ar citu vīrieti, viņa trāpīgi komentē, ka viņš viņu ir piespiedis sevi pazemot ar citu.
Citām sievietēm, kuras spēlē Džada un Brennemana, ne tuvu nav tik laba izpratne par notiekošo. Viņas joprojām dzīvo ilūzijās, lai gan Brennemana, kura spēlē Makkolija jūtu objektu un mākslinieci grafiķi, vilcinās, kā darītu jebkura mūsdienu sieviete, kad šis dīvainais, noslēgtais vīrietis sagaida, ka viņa pametīs savu zīmēšanas dēli un datoru, lai sekotu viņam uz Jaunzēlandi.
Maikla Manna scenārijs un režijas darbs paceļ šo materiālu augstākā līmenī un to transcendē.
Tā nav tikai asa sižeta filma. Būtiski, ka filmas dialogi ir pietiekami sarežģīti, lai ļautu varoņiem tiešām pateikt to, ko viņi domā. Viņiem ir labas izteikšanās spējas, viņu atziņas ir trāpīgas, izteiksme ir izdomas bagāta un brīžiem pat poētiska. Viņi nav ieslodzīti valodas klišejās. No daudzajiem cietumiem, kas iespējami mūsdienu pasaulē, viens no ļaunākajiem droši vien ir nespēja izteikties – nespēja izstāstīt otram cilvēkam, ko patiešām jūti. Šīs filmas varoņi to spēj.
Diemžēl tas viņus neglābj.
Tulkoja un sagatavoja A. Irbe.