Leo Strauss (1899–1973) bija ebreju izcelsmes vācu filozofs, kurš izceļoja no Vācijas, pirms Hitlers nāca pie varas, un atlikušo dzīvi nodzīvoja ASV. Tur viņš angliski publicēja lielāko daļu savu grāmatu – par klasisko politisko mācību pretstatā modernajai, par ezotērisko filozofijas rakstības metodi vajāšanas apstākļos, par Makjavelli, Hobsu, Platonu, Ksenofontu, Spinozu un Nīči, neviļus un neplānoti kļūstot par ietekmīgāko amerikāņu politisko domātāju un disciplīnas atjaunotāju pēckara gados. Šī ietekme turpinās vēl šodien, un joprojām nav neparasti dzirdēt runājam par autoriem, kas ir “strausiāņi”, tas ir, viņa skolnieki un pieejas turpinātāji. Strauss būtiski iespaidojis 20. gadsimta otrās puses intelektuālo konservatīvismu – ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā –, lai gan ne tuvu nav vienprātības, vai Strausa stingrās morālās stājas un žilbinošās erudīcijas ietekmē konservatīvisms ir spējis nostāties uz labākiem pamatiem – jo īpaši šodien.  
Ievadot šī autora darbos, piedāvājam fragmentus no Leo Strausa lekcijas “Vācu nihilisms”, kuru viņš nolasīja 1941. gada 26. februārī Ņujorkas New School for Social Research Politikas un sociālo zinātņu fakultātes seminārā. Kā uzsver teksta izdevēji, šī lekcija bija viens no retajiem gadījumiem, kad atturīgais profesors pievērsās politiski aktuālam jautājumam un formulēja skaidru pozīciju. Īsi rezumējot lekcijas saturu (un atgādinot, ka tā nolasīta 1941. gadā): Strausa lasījumā vācu nihilisma pamatā ir morāls protests pret moderno civilizāciju ar tās neierobežoto atvērtību – jebkam un jebkuram. Konkrētajā kultūrvēsturiskajā un idejiskajā situācijā tas izpaudās kā noteikta tipa gados jaunu ateistu reakcija uz komunisma globalizējošo vīziju un aksiomām, šīs pretestības sākotnējiem romantiskajiem, vācu ideālisma tradīcijā sakņotajiem principiem vēlāk degradējoties līdz militārisma radikalizētai formai. Vācu ideālisms, pēc Strausa domām, pretendēja uz modernā ideāla sintēzi ar pirmsmoderno ideālu, bet šī sintēze neizdevās. Dzīvotspējīgs modernais ideāls, uzskata Strauss, ir anglosakšu izcelsmes, jo tikai viņi to spēja līgani savienot ar klasisko tikuma ideālu, savukārt vācieši tik ļoti uzsvēra tradīcijas pārrāvumu, ka galu galā no modernās civilizācijas noraidījuma nonāca pie civilizācijas kā tādas noraidījuma – tas ir, pie nihilisma.
Publicējam nelielu fragmentu – garās lekcijas beigu daļu, kurā sniegta nihilisma definīcija. Teksts tulkots no žurnāla Interpretation, Spring 1999, Vol. 26, Nr. 3 (slīpinājumi tekstā ir autora pasvītrojumi oriģinālā).

Kad šodien dzirdam frāzi “vācu nihilisms”, vairums no mums, protams, uzreiz iedomājas nacionālsociālismu. Tomēr jau no paša sākuma jāsaprot, ka nacionālsociālisms ir tikai vispazīstamākā vācu nihilisma forma – zemākā, provinciālākā, neapgaismotākā un apkaunojošākā forma. Iespējams, ka tieši šīs formas vulgaritāte izskaidro tās lielos un šausminošos panākumus. Šiem panākumiem var sekot neveiksmes un galu galā pilnīga sakāve. Tomēr nacionālsociālisma sakāve nebūt nenozīmē vācu nihilisma beigas. Šim nihilismam ir dziļākas saknes nekā Hitlera runas, Vācijas zaudējums Pirmajā pasaules karā un viss pārējais. [..]

Nihilisms varētu nozīmēt: velle nihil, “gribēt neko”, iznīcināt visu, arī sevi, un tādējādi pirmām kārtām gribu pašiznīcināties. Esmu dzirdējis, ka ir cilvēki ar šādām savādām vēlmēm. Tomēr nedomāju, ka šāda vēlme ir vācu nihilisma galvenā motivācija.

Patiesībā vācu nihilisms nav absolūts nihilisms, vēlme iznīcināt visu, ieskaitot sevi, bet gan vēlme iznīcināt kaut ko konkrētu – moderno civilizāciju. Šis, ja varu tā izteikties, ierobežotais nihilisms kļūst par gandrīz absolūtu nihilismu tikai šāda iemesla dēļ: jo modernās civilizācijas noraidījums, šis “Nē”, nevadās un nav papildināts ne ar kādu skaidru pozitīvu koncepciju. [..]

Šķiet, ka nepretošanās nihilismam savā galējā analīzē ir saistīta ar prāta (kas ir viens un nemainīgs vai arī tā nav vispār) un zinātnes noniecināšanu un nicināšanu. Ja prāts ir mainīgs, tas ir atkarīgs no tiem spēkiem, kas izraisa tā mainīšanos; tad prāts kalpo vai vergo emocijām, un, tiklīdz cilvēks ir noraidījis prāta valdīšanu, ir grūti noteikt atšķirību, kas nebūtu patvaļīga, starp cēlām emocijām un zemiskām emocijām. [..]

Grasoties sniegt nihilisma definīciju, es to tomēr daru ar lielām bažām. Ne tāpēc, ka definīcija, kuru piedāvāšu, neatbilst formāli pareizas definīcijas prasībām (jo zinu, ka šādas nepilnības piedot ir diezgan viegli), ne arī tāpēc, ka šī definīcija būtu fundamentāli jauna, bet tieši pretēja iemesla dēļ. Vairumam no jums šķitīs, ka tā ir banāla un sastāv no banalitātēm. [..]

Es apgalvoju, ka nihilisms ir civilizācijas principu kā tādu noraidījums. Nihilists tātad ir cilvēks, kurš zina civilizācijas principus, lai gan varbūt tikai virspusēji. Vienkārši necivilizēts cilvēks vai mežonis nav nihilists. Lūk, te arī slēpjas atšķirība starp teitoņu virsaiti Ariovistu, kuru sakāva Cēzars, un Hitleru, lai gan šiem abiem citos aspektos ir kopīgas tipiskiem barbariem raksturīgās īpašības (augstprātība un nežēlība). Romiešu karavīrs, kurš samīdīja riņķa līnijas, kuras smiltīs bija sazīmējis Arhimēds, nebija nihilists – viņš bija tikai karavīrs.

Es sacīju civilizācija, nevis kultūra. Esmu ievērojis, ka daudzi nihilisti ir lieli kultūras mīļotāji, nošķirot kultūru no civilizācijas un pretstatot tai. Turklāt jēdziens kultūra neko nepasaka par to, kādas lietas vajag kultivēt (teiksim, asinis un pīšļus vai arī prātu), turpretī jēdziens civilizācija tūlītēji apzīmē procesu, kas cilvēku padara par pilsoni, nevis vergu, par pilsētu būvētāju, nevis zemkopi, par miera, nevis kara mīļotāju, par pieklājīgu personu, nevis rupekli. Cilšu kopienai var būt sava kultūra, t. i., tā var radīt un baudīt savas dziesmas un himnas, tā var izgreznot savu apģērbu, ieročus un keramiku, tai var būt dejas, pasakas un vēl daudz kas cits; tomēr tā nav civilizācija. Baidos, ka šobrīd vērojamās pakļaušanās nihilismam pamatā varētu būt apstāklis, ka Rietumu cilvēks ir lielā mērā zaudējis savu agrāko lepnumu – klusinātu un piedienīgu lepnumu – par to, ka viņš ir civilizēts.

Centīšos izteikties precīzāk. Ar civilizāciju mēs saprotam apzinātu cilvēcības kultivēšanu, t. i., to lietu, kas padara cilvēku par cilvēku, kultivēšanu – apzinātu prāta kultivēšanu. Cilvēka prāts galvenokārt darbojas divos virzienos: tas regulē cilvēka rīcību un tas cenšas izprast visu, ko vien cilvēkam ir iespējams izprast; tas darbojas kā praktiskais prāts un kā teorētiskais prāts. Attiecīgi civilizācijas pīlāri ir morāle un zinātne, un tie abi ir vienoti. Zinātne bez morāles degradējas cinismā un tādējādi iznīcina pašu zinātnisko centienu pamatu; un morāle bez zinātnes degradējas māņticībā un tādējādi var kļūt par fanātisku nežēlību. Zinātne ir mēģinājums izprast Visumu un cilvēku; līdz ar to tā ir identiska ar filozofiju; taču tā ne obligāti ir identiska ar moderno zinātni. Ar morāli mēs domājam piedienīgas un cēlas uzvedības noteikumus, kā tos saprot saprātīgs cilvēks; šie noteikumi pēc savas būtības ir piemērojami jebkuram cilvēkam, lai gan varam pieļaut iespēju, ka ne visiem cilvēkiem piemīt vienādas dotības rīkoties piedienīgi un cēli.

Pat visnežēlīgākais skeptiķis laiku pa laikam mēdz nicināt tādu vai citādu rīcību vai tādu vai citādu cilvēku – vai vismaz meklēt rīcībai attaisnojumus. Padziļināti analizējot to, ko implicē šāda nicināšana – vai attaisnojumu meklēšana –, mēs nonāktu pie jau labi zināmās morāles izpratnes, kuru ieskicēju. Mūsu šībrīža mērķim pietiks, ja ilustrēšu piedienīgu un cēlu uzvedību ar piezīmi, ka šāda rīcība atrodas vienlīdz tālu no nespējas nodarīt fiziskas vai cita veida sāpes, kā no sāpju nodarīšanas izbaudīšanas. Vai arī ar citu piezīmi, ka piedienīga un cēla uzvedība ir saistīta ne tik daudz ar cilvēka dabisko mērķi, cik ar līdzekļiem šī mērķa sasniegšanai: uzskats, ka mērķis attaisno līdzekļus, ir diezgan pilnīga imorālisma izpausme.

Es apzināti izslēdzu “mākslu” no civilizācijas definīcijas. Hitlers – pazīstamākais nihilisma čempions – ir slavens ar savu mīlestību uz mākslu un pat pats ir mākslinieks. Taču es nekad neesmu dzirdējis, ka viņam būtu bijusi kāda darīšana ar patiesības meklēšanu vai mēģinājumiem iedēstīt savu pakļauto dvēselēs tikuma iedīgļus. Manos aizspriedumos pret “mākslu” mani stiprina novērojums, ka civilizācijas dibinātāji, kuri mums mācīja, kas ir zinātne un kas ir morāle, nelietoja jēdzienu “māksla” tādā nozīmē, kādā to lieto aptuveni pēdējo 180 gadu laikā, un arī nepazina jēdzienu un disciplīnu “estētika”, kas ir tikpat nesenas izcelsmes. Tas nenozīmē noliegt, bet drīzāk apstiprināt, ka pastāv cieša saikne starp zinātni un morāli no vienas puses un dzeju un citām atdarināšanas mākslām, no otras; taču šīs attiecības neizbēgami tiks pārprastas, kaitējot gan zinātnei un morālei, gan dzejai, ja zinātni un morāli neuzskatīs par civilizācijas pīlāriem.

Manis piedāvātajai definīcijai ir vēl viena konsekvence vai priekšrocība, uz kuru man skaidri jānorāda. Iesākumā es nihilismu provizoriski definēju kā vēlmi iznīcināt pašreizējo civilizāciju, moderno civilizāciju. Ar savu otro definīciju es vēlējos skaidri atklāt, ka par nihilistu nevar saukt pat pašu radikālāko modernās civilizācijas kā tādas kritiķi.

Civilizācija ir apzināta prāta kultivēšana. Tas nozīmē, ka civilizācija nav identiska ar cilvēka dzīvi vai cilvēka eksistenci. Vienmēr ir pastāvējuši un arī tagad pastāv daudzi cilvēki, kuri nepieder pie civilizācijas. Civilizācijai ir dabisks pamats, kuru tā atrod, kuru tā pati nerada, no kura tā ir atkarīga un kuru tā ietekmē ļoti nelielā mērā. Dabas iekarošana, ja izteikumu neuztver kā stipri poētisku pārspīlējumu, ir nesakarīgs izteikums. Civilizācijas dabiskais pamats izpaužas, piemēram, faktā, ka visām civilizētajām, bet arī necivilizētajām kopienām ir nepieciešams bruņots spēks, kas tām jāizmanto pret ienaidniekiem ārpusē un noziedzniekiem iekšpusē.

Pieņemu, ka nav nepieciešams pierādīt, ka nihilisms augstāk definētajā nozīmē dominē Vācijā un ka nihilisms šobrīd raksturo Vāciju vairāk nekā jebkuru citu valsti. Japāna, piemēram, nevar būt tikpat nihilistiska kā Vācija, jo Japāna ir bijusi daudz mazāk civilizēta augstāk minētajā nozīmē nekā Vācija. Ja nihilisms ir atteikšanās no civilizācijas principiem kā tādiem un ja civilizācijas pamatā ir atzīšana, ka civilizācijas subjekts ir cilvēks kā cilvēks, tad jebkāda zinātnes un morāles interpretācija rases, nācijas vai kultūras izpratnē, stingri ņemot, ir nihilistiska. Ikviens, kurš pieņem, ka pastāv, piemēram, nordiskā, vāciskā vai faustiskā zinātne, eo ipso noraida zinātnes kā tādas ideju. Dažādas “kultūras” var būt radījušas dažādus “zinātnes” tipus, bet tikai viens no tiem var būt īsts un attiecīgi var būt zinātne.

Nacionālās zinātnes interpretācijas nihilistisko pamatu var aprakstīt no cita rakursa sekojošā veidā. Civilizācija nav nošķirama no mācīšanās, no vēlmes mācīties no ikviena, kurš var iemācīt kaut ko vērtīgu. Nacionālā zinātnes vai filozofijas interpretācija nozīmē, ka mēs nevaram mācīties neko vērtīgu no cilvēkiem, kuri nepieder mūsu tautai vai kultūrai. Tie nedaudzie grieķi, par kuriem mēs parasti domājam, kad runājam par grieķiem, atšķīrās no barbariem tikai un vienīgi ar savu vēlmi mācīties – pat no barbariem; turpretī barbars, ne-grieķu barbars un arī grieķu barbars, uzskata, ka visus viņa jautājumus atrisina viņa senču tradīcija vai secinājumi, kas no tās atvedināti. Protams, cilvēks, kurš aprobežotos ar apgalvojumu, ka vienai tautai ir lielākas spējas izprast noteikta veida parādības nekā citām tautām, nebūtu nihilists: civilizācijas un attiecīgi arī nihilisma definīcijā izšķirošs ir pamata nolūks, nevis no apstākļiem atkarīgs zinātnes vai morāles liktenis. Nihilisti vispārīgi – un vācu nihilisti jo īpaši – noraida civilizācijas principus kā tādus.

Tulkoja un sagatavoja A. Irbe.