Tagad vēlreiz ar svaigu skatu pārlasot Stambulas konvenciju, šķiet grūti noliedzams, ka konvencijas teksts un tās mērķis lielā mērā tika pārprasti – un pārprasti gan tās dedzīgo atbalstītāju, gan aso kritiķu pusē.
baznīca
Sieviešu ordinācijas (un jebkura cita jautājuma) sakarā nevar iztikt bez atrunas par “pareizu mācību” vai “pareizu Bībeles lasījumu”. Lai arī dzīvojam laikmetā, kurā katram ir sava patiesība, pati Bībele šajā lietā ir ļoti skaidra (un pat veselu 1. bausli tam ierakstījusi), ka attiecībām ar Dievu izšķiroša ir “pareiza” pieeja (pareizajam Dievam, pēc pieminētā 1. baušļa), un šo “pareizo” pieeju nekad nenosaka Bībeles skatījumā par grēcinieku definētais cilvēks.
Ikviens, kurš kalpo vai kādreiz ir kalpojis baznīcā, zinās, ka nav svarīgi, cik liela vai maza ir kalpošanas sfēra, svarīgi ir, ar kādu sirds attieksmi palīdz citiem un kalpo Dievam. Skatītājam var rasties maldīgs iespaids, ka vienīgā un svarīgākā kalpošana ir mācītāja lomā. Taču tā, protams, nav taisnība – it īpaši luteriskajā baznīcā.
Konstitucionālais likumdevējs, kurš Satversmē iekļāva valsts un baznīcas šķirtību Satversmes 99. panta otrā teikuma veidolā, pats to uztvēra kā “cerības normu”, t. i., juridiski nenoteiktu konstitucionālu jēdzienu, vispārīgu vadlīniju vai metaforu, kas neļaus valstij iejaukties reliģisko organizāciju lietās.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar valststiesību ekspertu prof. Dr.iur. Ringoldu Balodi par Satversmes 99. pantu, kurā pasludināta reliģijas brīvība un valsts un baznīcas šķirtība. Balodis stāsta par šī panta pieņemšanas vēsturi atjaunotajā Latvijā, tā nepieņemšanu Satversmes sapulces laikos, šī panta anahronisko raksturu, atšķirībām starp to, kas rakstīts likumā, un kā notiek praksē, kā arī norāda uz baznīcu krišanu valsts struktūru slazdā.