Mēs uzskatām, ka valsts iestādes un valdības struktūras pārsniedz savas pilnvaras un deleģēto varu, mēģinot izdarīt spiedienu uz pilsoņiem un organizācijām, lai tās pieņemtu “kvīru teorijas” skatījumu uz cilvēka dzimumu, seksualitāti un laulību. Šāda valdības rīcība pārkāpj reliģijas brīvību un apziņas brīvību, kā arī vecāku tiesības.
baznīca
Zviedrijas baznīcas sekularizācija
11.03.2024Zviedru reliģijas vēsturnieks Dāvids Tērfjels vairuma zviedru pasaules uzskatu dēvē par protestantisku humānismu. Viņš to raksturo kā “postmateriālisma, sekulārā racionālisma, relatīvisma un, kas nav mazsvarīgi, individuālisma” kombināciju. Pēc viņa sacītā, 1960. gadu ideoloģija pretrunīgas sociālās kustības – seksuālo atbrīvošanos, kreisā flanga patosu, cīņu par sieviešu tiesībām u. tml. – spēja iekļaut plašākā antiautoritārisma kustībā, “kamēr tradicionālā kristietība tika uzskatīta par nepārprotamu šīs pozīcijas pretinieku”.
Baznīca pēc grēkā krišanas lielākoties ir pastāvējusi nekristīgā sabiedrībā, un kristīga sabiedrība ir uzskatāma par izņēmumu, nevis normu.
Preses apskats 8
02.05.2023Tagad vēlreiz ar svaigu skatu pārlasot Stambulas konvenciju, šķiet grūti noliedzams, ka konvencijas teksts un tās mērķis lielā mērā tika pārprasti – un pārprasti gan tās dedzīgo atbalstītāju, gan aso kritiķu pusē.
Sieviešu ordinācijas (un jebkura cita jautājuma) sakarā nevar iztikt bez atrunas par “pareizu mācību” vai “pareizu Bībeles lasījumu”. Lai arī dzīvojam laikmetā, kurā katram ir sava patiesība, pati Bībele šajā lietā ir ļoti skaidra (un pat veselu 1. bausli tam ierakstījusi), ka attiecībām ar Dievu izšķiroša ir “pareiza” pieeja (pareizajam Dievam, pēc pieminētā 1. baušļa), un šo “pareizo” pieeju nekad nenosaka Bībeles skatījumā par grēcinieku definētais cilvēks.
Patiesības meklējumi filmā “Svārstības”
03.03.2023Ikviens, kurš kalpo vai kādreiz ir kalpojis baznīcā, zinās, ka nav svarīgi, cik liela vai maza ir kalpošanas sfēra, svarīgi ir, ar kādu sirds attieksmi palīdz citiem un kalpo Dievam. Skatītājam var rasties maldīgs iespaids, ka vienīgā un svarīgākā kalpošana ir mācītāja lomā. Taču tā, protams, nav taisnība – it īpaši luteriskajā baznīcā.
Konstitucionālais likumdevējs, kurš Satversmē iekļāva valsts un baznīcas šķirtību Satversmes 99. panta otrā teikuma veidolā, pats to uztvēra kā “cerības normu”, t. i., juridiski nenoteiktu konstitucionālu jēdzienu, vispārīgu vadlīniju vai metaforu, kas neļaus valstij iejaukties reliģisko organizāciju lietās.
Saruna par Satversmes 99. pantu
29.04.2022Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar valststiesību ekspertu prof. Dr.iur. Ringoldu Balodi par Satversmes 99. pantu, kurā pasludināta reliģijas brīvība un valsts un baznīcas šķirtība. Balodis stāsta par šī panta pieņemšanas vēsturi atjaunotajā Latvijā, tā nepieņemšanu Satversmes sapulces laikos, šī panta anahronisko raksturu, atšķirībām starp to, kas rakstīts likumā, un kā notiek praksē, kā arī norāda uz baznīcu krišanu valsts struktūru slazdā.