Sabiedrība, kas savā vairumā ir nekristīga – visbiežāk žurnālisti vai politiķi, bet dažkārt arī ierindas pilsoņi –, pavisam negaidīti kādā saviesīgā pasākumā vai virtuvē izsaka viedokļus par Baznīcu sabiedrībā.

Tā kā sabiedrībai reliģiskie jautājumi kā tādi ir krietni pasveši un parasti paustais ir klišejisks un kļūdains, varbūt ir labi, ka šis temats tiek cilāts salīdzinoši reti. Sarunu par Baznīcu postkristīgā sabiedrībā vieglāku nepadara arī tas, ka par abu mijiedarbību pat eksperti diez vai sasniegs vienprātību. Jo, no vienas puses, Jēzus Kristus netiecās uz laicīgu valdīšanu. Vēl vairāk, Viņu kārdināja ar to un Viņš šo kārdinājumu pārvarēja (Mt 4:8–10 un paralēlvietās). Tas vedinātu šķirt sabiedrību no Baznīcas. Bet, no otras puses, Bībele un vēsture piedāvā veselu rindu pozitīvu liecību par kristietības ietekmi varas pozīcijās. Uzskatāmākie piemēri ir ne viens vien ievērojamo Eiropas pilsētu (kā Parīze vai Ķelne) viduslaikos celtais skaistais kristīgais dievnams. Arī mūsu Rīgai viens no simboliem ir Doma katedrāle un panorāmā ir pat vairāku baznīcu torņi. Mazāk pamanāms, bet krietni nozīmīgāks mūsu ikdienai ir kristīgās Baznīcas un valsts saplūšanas laika mantojums karitatīvajā darbā, tas ir – rūpes par vājākajiem, neaizsargātākajiem.

Tomēr ir iemesli, turklāt gana aktuāli, kāpēc sabiedrībā par Baznīcu ir jārunā un krietni vairāk, pat postkristīgā sabiedrībā, kad eksperti nav vienisprātis un sabiedrība Baznīcas jautājumos kuļas kā plika pa nātrēm. Svarīgākais iemesls sabiedrībai ir pašizmeklējoši vēsturisks, jo reiz – un pat ne tik sen – Latvijas sabiedrība, kā visa Eiropas civilizācija, bija kristīga (t. i., rada mājas un sabiedrības pamatu kristīgajā Baznīcā un tās mācībā) un pieauga ne tikai kvantitatīvi, bet arī ietekmē un dzīves kvalitātē. Taču šobrīd sabiedrība vairs nav kristīga un par spīti tehnoloģiju attīstībai iekšēji atsvešinās, fragmentizējas un sarūk. Tas padara tematu katram gana personisku un vienlaikus mudina uz pārdomām par sabiedrību kopumā.

Jautājuma sarežģītības dēļ atbilde nav viegli un īsi apkopojama. Tāpēc šeit piedāvāts viens no pirmajiem soļiem šādā diskusijā – vēsturiska skice par kristīgo Baznīcu kristīgā un nekristīgā sabiedrībā.

Paturot prātā iepriekš minētos apsvērumus, apskatā vispirms par kristietību, tad kritēriji, kuru dēļ laikus var uzskatīt par kristīgiem vai nekristīgiem, un noslēgumā – vēstures ilustrācijas Baznīcai ceļā uz valdīšanu (sabiedrības tapšanu par kristīgu) un ieiešanu laikmetā, kurā ticība bibliskajam Dievam zaudē dominanci (Baznīca postkristīgā laikā).

Apskatāmo tematu iepriekš ierindotu valsts un baznīcas attiecību sfērā. Tomēr šis formulējums mūsdienās vairs īsti neder, jo lielākajā daļā iepriekš kristīgu valstu konstituējošās tiesiskās normas šķir valsti un Baznīcu, un to abu sadures punkti ir vien protokolāri (oficiālie dievkalpojumi, kā kronēšanas) vai specifiskas jomas kapelāndienestu darbībā. Tāpēc te runāts par Baznīcu un sabiedrību, kas, iekļaujot valsts (politikas) sfēru, aptver visplašākās abām apskatāmajām nozīmīgas virzības un tendences.

1. Baznīca, 1×1

Saskaroties ar šo terminu, pirmā asociācija kristīgai baznīcai piederošiem būs tieši sava lokālā draudze vai draudžu kopa. Tomēr ar baznīcu apzīmē ne tikai (1) konkrētu lokālu draudzi un (2) draudžu veidotu struktūru vai organizāciju, bet (3) primāri – Jēzus Kristus sekotāju, Viņa atpestīto kopumu pāri laikam un telpai (teoloģiski bieži ar lielo sākuma burtu; sinonīmi – kristietība un [Kristus] draudze), kā arī (4) ēku kristīgai dievkalpošanai un, krietni plašākā nozīmē, (5) runājot par jebkuras reliģiskas organizācijas juridisko statusu tradicionāli kristīgā sabiedrībā.

Šis apskats par Baznīcu pamatā attiecas uz primāro nozīmi – Svētā Gara sasauktu visu Kristum ticīgo ļaužu saimi (sal. Jņ 10) cauri un pāri laikam un telpai no pasaules sākuma (radīšanas) līdz tās noslēgumam (pēc Pastarās tiesas), kurai konkrētā laikā ticībā ir jāmeklē risinājumi grēka pasaules radītajiem sarežģījumiem. Šajā nodaļā ieskats ir sadalīts kristietības/Baznīcas pamata un atvasinātajos faktoros.

Visupirms jāatrunā visas Bībeles konteksta lietošanas nepieciešamība teoloģiskā darbībā. Nesajaukts un vienlaikus holistisks jeb abas Bībeles daļas vērā ņemošs skats  (un ne tikai šajā teoloģiskajā jautājumā) nošķir bibliski balstīto Baznīcu dažādās konfesijās no mazākām šķeltnieciskām grupām (sektām). Šāda pieeja liek komentēt Baznīcas izcelsmi un pastāvēšanu Vecās Derības laikā. Parasti Baznīcu datē ar Jēzus Kristus – Pestītāja – zemes dzīvi un kalpošanu (Jauno Derību/JD). Tomēr Bībele Jēzus Kristus tautas – Baznīcas – vēsturi sāk tūlīt pēc pasaules Radīšanas sākotnējā pilnības laikmeta (Ēdenes dārza), kur Dievs bija kopā ar cilvēkiem (Vecajā Derībā/VD). Ar krišanu grēkā sākotnējā idille beidzās, cilvēkus izraidīja no paradīzes un viņi kļuva mirstīgi. Šajā traģiskajā brīdī grēcinieks saņēma pirmo žēlastības pasludinājumu – protoevaņģēliju (1Moz 3:15), kas kļuva par Baznīcas dzimšanas brīdi. Līdzās izcelsmes jautājumam, Baznīcas un sabiedrības kontekstā ir svarīga saikne starp VD un JD ticīgajiem. Šāda saikne pastāv un rāda pēctecību (sal., Rm 1:16, 10:4, etc.),[1] un paralēles, jo caur abām Bībeles daļām vijas viena vēsts – Dievs ir žēlīgs grēciniekiem, izrauga viņus un dāvā žēlastību. Atšķirība ir vien tā, ka VD ticīgie (protokristieši, reizēm saukti par jahvistiem) gaidīja Jēzus Kristus pirmo atnākšanu, bet pēc Viņa debesbraukšanas kristieši gaida Viņa otro atnākšanu.

1.1. Kristīgo Baznīcu veidojošais, Baznīcas pastāvēšanai izšķirošais

Pirms pozitīvā (apstiprinošā) ir jāsāk ar atrunu, kas nav kristietība jeb Kristus Baznīca: filozofiska konstrukcija, neredzamu principu un to radīto izpratņu veidota ideālas morāles vieta (nosacīta Platona valsts[2]), kā uzskatīja platonisma ietekmē tapusi kristietības novirze – gnosticisms[3] – un daudzi uzskata arvien. Baznīcā gan ir cilvēka maņām netveramais, bet Baznīca/kristietība/draudze grēkā kritušajā pasaulē reāli pastāv (ir) caur cilvēkiem (Kristus vēsts izsauktu, sapulcinātu kopību, saimi). Tāpēc kristietībā līdzās apslēptajam, proti, ticībā (apriori) pieņemamajam un kritizētājam ne vienmēr uzrādāmam, Baznīca ir ar vēsturisku pēdu. Tā ir ļoti sataustāma to cilvēku dzīvēs, kas savu iespēju robežās vārdos un darbos seko Bībeles Dievam un ietekmē pasauli ap sevi. Viens no apslēptās kristietības fenomeniem ir tāds, ka summāri individuāli ticīgie nekļūst par noteicējiem Baznīcā demokrātiskā ceļā, bet par Baznīcas vadītāju ir un paliek tikai un vienīgi Dievs Jēzū Kristū.

Svarīgi atzīt, ka gan šinī laikā, gan arī iepriekš Baznīca un kristieši kā konkrēta draudze (draudžu kopums) ne vienmēr ir bijuši ideāli atbilstoši Dieva dotajiem norādījumiem. Bībele liecina, ka Dieva izredzētā tauta (VD – Israēls, JD – Jēzum Kristum ticošie, zināmā mērā “jaunais Israēls”) nav ideāli pilnīga (sal. Mozus pravietojumu 5Moz 31:27, utt.), bet vairāk – uz pilnīgumu ejoša un to nekad nesasniedzoša. Mērķi kristieši sasniegs paradīzē – Jaunajā Jeruzālemē, kamēr neticīgi grēcinieki ieies ellē. Šādā jau, bet vēl ne situācijā morālo (ne-)pilnīgumu nevar izvirzīt par kritēriju Kristus Baznīcas konstatācijai konkrētā vietā un konkrētu ļaužu vidū. Kristieši var būt arī starp melīgiem, zaglīgiem un citādi Dieva baušļu nosodītiem cilvēkiem. Tas gan nenozīmē, ka grēks un grēkošana būtu pareiza (Rm 6:1, 15) un atdarināma. Bet, Dievam žēl, grēka elements individuālā cilvēkā un sabiedrībā paņem savu tiesu (Rm 7).

Ja morālais pilnīgums kā izšķirošs kritērijs atkrīt, tad paliek jautājums par Baznīcu, kas kalpotu kā kristietības pamata pazīme. Precīzākā atbilde par Baznīcas klātbūtni (Jņ 10:3–5) ir šāda: tie ir Kristu dzirdošie un uzklausošie, Viņam sekojošie. Ticīgo galvenā pazīme ir individuāla un publiska (arī pasludinot) apliecība, ka Jēzus ir Kristus, Pestītājs (sal., Mt 16:16–17, Rm 10:9–10) un Baznīcas galva jeb Kungs (1Kor 12:3, Ef 2:20). Tādēļ visas Baznīcas vēsturē ticīgie Dieva atklāsmē Bībelē ir meklējuši gan gramatiski un vēsturiski vienkāršāko līmeni, gan arī visdziļākās nozīmes (Rakstu iekšējo harmoniju, analogia fidei). Šādā lasījumā svarīga ir pareiza izpratne, kas vieno, kamēr kļūdaina – šķeļ. Jo ar nepareizu Dieva apliecību Dievs netiek apliecināts, Viņš tiek zaimots (Otrais bauslis).

Pareiza Dieva Vārda izpratne, mācīšana un Viņam kalpošana ir pašā kodolā ne tikai VD, kur par to atgādināja Dieva sūtīti pravieši, bet arī JD laikā pēc Kristus zemes kalpošanas, jau kopš pirmajiem gadsimtiem. Par piemēru pareizas Baznīcas izpratnes meklēšanai un apliecināšanai kalpo Dieva Trīs-Vienības apliecība, kas Baznīcu šķir no viena dieva (monoteiskām, kā jūdaisms) vai daudz-dievu (politeiskām, kā hinduisms) vai bez-dieva (ateistiskām) reliģijām (vai kvazi-reliģiskām ideoloģijām, kā komunisms). Ticības apliecinājumu ievērojamo lomu ļoti sarežģī grēcinieku vārdu un darbu nereta nesaderība (kas minēta iepriekš). Tomēr šādu praktiskās teoloģijas apsvērumu kristietības izšķirošā vienotāja – ticības apliecības – izaicinājumam var izmantot tikai ļoti piesardzīgi.

1.2. Baznīcas pastāvēšanā vēlamais un blaknes

Baznīcas pastāvēšanas pamatam vēstures gaitā pievienoto un vēlamo lietu un nosacījumu saraksts nav izsmeļams. Katra laba lieta (reizēm cilvēku ieskatā pat ne tik laba, kā kristīgo martīru vajāšanas, ciešanas un nāve) var izrietēt no Baznīcas kalpošanas un ievest Baznīcā. Te jāpiemin zināmākās šādas blaknes, kas cilvēkiem ir sajukušas ar svarīgākajām, katrā vietā un laikā priekšplānā izvirzot kādu vai vairākas (pat visas) mijiedarbībā:

Filozofija. Kristietības pamatā ir rakstīts Atklāsmes Vārds – Bībele. Tāpēc nereti Baznīcā nepamatoti lielu telpu ieņem gudrības mīlestība, no Bībeles vienkāršajiem vārdiem uzsvarus pārliekot uz atvasinātām (sekundārām) vai pat tālāk atvasinātām (terciārām) interpretācijām un konstrukcijām. Tāpēc, lai arī filozofija un darbs ar vārdu daudzējādi palīdz izprast Bībeli, pārlieku liels uzsvars uz filozofiju var aizvest no Bībeles ļoti attālās idejās un izpratnēs. Par bīstamu filozofijas lietojumu var runāt tad, kad Atklāsmi kalpina filozofijai, nevis otrādi.

Piebilde par teoloģiju, kuru darbībā ar Dieva Atklāsmi reizēm jauc ar filozofiju: lai tā atsevišķi vai kopā ar filozofiju neattālinātos no Bībeles vienkāršās vēsts, teoloģijai izšķiroši svarīgs ir dogmatiski pareizs pamats.

Kultūras tradīcija, vēsture. Daudzus cilvēkus ievērojami iespaido dažādās sfērās atrodamā kristietības vēsturiskā pēda. Liela uzmanība nepieciešama, lai identificētu pozitīvas vēstures mācības un nesajauktu kristīgo pamatu ar kļūdām. Kādas tradīcijas vienkārša nozīme konkrētā gadsimtā vai ilglaicīgums pats par sevi nav garantija vai paraugs visiem laikiem. Kritērijs cauri laikam un telpai pasaules vēsturē arvien ir Atklāsmes Vārds, šur tur uzturoties ilgāk, izpaužoties skaidrāk un vairāk ietekmējot sabiedrību.

Likumu kopums, morāle. No katras reliģijas izriet kāds morālais kompass, kura rādījums var indicēt reliģiskās personas atbilstību konkrētai reliģijai. Ir kristiešu grupas, kurām centrā ir desmitās tiesas došana. Dažādi no VD laikiem nākuši ticības mācības vai morāles likumi tiek uzturēti Baznīcā un kalpo par nozīmīgām vadugunīm, veidojot tādu kā kopumu, kas ļauj kristietim (vai cilvēkiem ap viņu) konstatēt, cik kristīgi cilvēks dzīvo. Šāds skatījums zināmā mērā noder sabiedrībai šeit un tagad, jo laba kopdzīve ir atkarīga no katra indivīda likumu pildīšanas. Turklāt jāpatur prātā, ka Dieva taisnība būs grēciniekam mērs un kritērijs Pastarās tiesas priekšā. Tomēr Baznīca pamatojas Dieva žēlastības (Evaņģēlija) mācībā. Tāpēc, lai arī likumi kristietībā ir svarīgi – pildāmi (un reizēm to izpilde kontrolējama), tie nav principiāli kristiešu vērtēšanai. Bet tāds ir Evaņģēlijs – vēsts par Jēzus Kristus žēlastību, ar kuru Glābējs ir par grēciniekiem cietis, miris pie krusta un augšāmcēlies, tādējādi kļūdams par vienīgo ceļu, patiesību un dzīvību (Jņ 14:6, tāpēc arī kristieši nes Jēzus Kristus vārdu, sal. ar Apd 11:26).

Sociālā kalpošana. Daudzviet kristīgajā Baznīcā saskata pasaules nepilnību novērsēju. Sava taisnība šādā pieejā ir, jo kristīgās civilizācijas žēlsirdības darbu centieni ir devuši vēsturē nepieredzētus uzlabojumus. Lai arī Baznīcai tā ir laba kalpošana, tā nedrīkst stāties patiesības apliecināšanas vietā, kā mūsdienās daudzviet ir noticis. Proti, mīlestības darbi paši par sevi nedrīkst aizstāt Kristus apliecinājumu.

Pieredze, īpaši – sajūtas. Cilvēkiem psiholoģijas un dažādu emocionāli garīgo kustību popularitātes laikā ir raksturīgi daudzus jautājumus laist caur savu sajūtu prizmu, tomēr ne vienmēr patīkams ir labs un pareizs un ne vienmēr patīkamais pārsniedz tūlītējo, lai iesniegtos ilglaicīgajā (mūžīgajā).

Minētās blaknes pašas par sevi var nebūt sliktas, tās ir bijušas un arvien ir noderīgas Baznīcas kalpošanai. Tomēr, kad Baznīcā šīs blaknes aizņem svarīgāko vietu, neatstājot telpu Baznīcas pamatuzdevumam – Kristus krusta apliecībai, ir nepieciešams atgriezties pie pamata.

2. Kā laiki var kļūt kristīgi 

Termins (post-)kristīgums pamatoti mulsina, jo Baznīca pastāv pāri telpai un laikam. Turklāt vārda vistiešākajā nozīmē pilnīgs kristīgais laikmets (absolūta Dieva valdīšana, teokrātija) bija pirms grēka un būs pēc Pastarās tiesas. Tomēr pāris apsvērumi nosacīti ļauj runāt par pāri telpai un laikam esošās Baznīcas piedzīvotiem kristīgiem laikiem, kad grēcīgās pasaules vēsturē kristīgā kārtība kaut kādā ziņā ir bijusi ļoti pamanāma. Par kristīgu laikmetu var runāt, kad reģionāli vai pat globāli kāda valsts un tās tauta Baznīcas darbības iespaidā ir bijusi kristīga, ar Baznīcu (kādas konkrētas konfesijas vai vairāku denomināciju formātā) kā noteicošo reliģiskās un morāles normu nesēju.

Pēc “kristīguma” lietojuma nosacītības atrunāšanas jāatgriežas pie iepriekš konstatētā par Baznīcas pastāvēšanas reālumu, kas to ļoti cieši piesaista konkrētam laikam un telpai. Tāpēc Svētā Gara sasaukta Kristus pārlaicīgā ļaužu kopa – Baznīca – Dieva žēlastības darbu dēļ ir labos darbos un sasniegumos un arī nepilnīgos darbos un kļūdās konstatējama konkrētos ticīgajos un draudzēs katrā konkrētā laikā un telpā. Dieva klātbūtne pasaulē nonāk konfliktā ar mūsdienās tik ļoti iemīļoto vispārējo vēlmi konvencionālai reliģijai un tās praksei atvēlēt vien privāto dzīvi. Līdzīgi kā nav pieņemts runāt par algas apmēru vai kādu plankumu karjerā, cilvēki arī reliģiju ļoti labprāt atstāj ārpus publiskās telpas. Tomēr Dievs nav nobīdāms privātajā sfērā, Viņš tādā neplāno ietilpt.

Individuāli katram grēciniekam piedāvāta Jēzus Kristus nopelnītā pestīšana dara grēcinieku par Dieva bērnu un jau atstāj nelielu nospiedumu apkārtējo dzīvēs un pasaulē. Savukārt individuālā kristietība summāri un organizēti ietekmē sabiedrību kā veselumu un atstāj Baznīcas pēdu sabiedrībā un vispārējā vēsturē kā no augšas nākošas valsts-baznīcas vai no apakšas nākošas tautas baznīcas forma (izpausme).

Valsts-baznīca izriet no katrai valstij nepieciešama pārlaicīgi (reliģiski!) definējama pastāvēšanas pamatojuma un mērķa, valsts ideoloģijas. Savulaik tam tika izmantota kāda konkrēta reliģija, un kristietība vairākos kontinentos ir kalpojusi kā valsts reliģija. Tagad Rietumos reliģiju vietā valstis ir pieņēmušas pārsvarā ekonomikā balstītas ideoloģijas. Viena no valsts baznīcas formām, svarīga tālākā sarunā, ir zemes-baznīca, proti, kad lielāka valstiskā veidojumā (impērijā) ar pastāvošu ideoloģiju (valsts baznīcu) daļa (perifērija) ir ar atšķirīgu vietējo baznīcu (reliģiju). Zemes baznīca bija, piemēram, cariskās Krievijas Baltijas provincēs, kur zemes baznīca – luterisms bija cieši saistīts ar vietējo guberņu struktūru pravoslāvu (valsts baznīcas) impērijā.

Tautas baznīca ir kāda konfesija (reliģija), kurai konkrētā vietā un laikā bez valsts-baznīcas statusa, sekotāju daudzuma vai kāda citādi ievērojama iemesla dēļ sabiedrībā ir tāda vieta un ietekme, ka vara to ir spiesta uzklausīt un respektēt. Atbilstošākais piemērs ir jūdaisms, kas gadsimtiem ilgi nevienā valstī nebaudīja valsts-baznīcas statusu, bet nereti sabiedrībā ieņēma tik redzamu lomu, ka lika esošajām valsts-baznīcām un valstisko veidojumu struktūrām ņemt to vērā. Latvijas vēsturē baznīca, īpaši – luteriskā, vairākkārt ir spēlējusi sevišķu lomu. Uzskatāmākais piemērs ir Otrā pasaules kara noslēgums, kad trimdā izkaisītie latvieši vispirms sāka pulcēties draudzēs, kuras tālāk meklēja citas latviešu draudzes, veidojot baznīcas struktūru – pirmo trimdas kopīgo organizāciju.

Abas – valsts un tautas baznīcas – veido “kristīgo sabiedrību” vai laikmetu, kuram var pretstatīt “postkristīgo” laiku.

Šī raksta ietvaros būtu nepieciešamas pieminēt vēl kādu niansi. Postkristietības laikmets Eiropā un mūsu civilizācijā ir saistīts, bet nav vienādojams ar sekularizāciju, kas reizēm kļūdaini tiek izmantota kā postkristīguma sinonīms. Kļūdaini tāpēc, ka, atstājot kristietību, valsts/sabiedrība nav kļuvusi reliģiski neitrāla (sekulāra), kā daudzi maldīgi uzskata. Kristietības vietu sabiedrībā ir ieņēmusi kāda mitoloģija (pagānisms), par reliģiju neuzskatīta definēta ideoloģija (kā marksisms/komunisms)[4] vai neskaidru/nedefinētu paražu un uzskatu sajaukums, kura reliģiskās pazīmes tiek ignorētas, kaut arī ir novērojamas un secināmas.[5]

3. Baznīca un sabiedrība, kāpumu un kritumu vēsture

Dieva tautas klātbūtne pasaulē – Baznīca sabiedrībā ir izpaudusies vairākkārt gan varas pozīcijā kā valsts vai tautas baznīca, gan no tās atstumta. Baznīcas ceļš uz šādu statusu un kritiens no tā ir vēsturiski piemēri Baznīcas ceļā caur kristīgiem un nekristīgiem laikiem.

Šeit izraudzītie laikmeti un pieredzes hronoloģiski ir dažāda garuma. Ir ņemti laiki gan no Bībeles (pamatā VD un neliels komentārs par JD), gan arī no kristietības izaugsmes pirmajos gadsimtos, kas noslēdzās ar Austrumu kristietības panīkumu.

3.1. VD, no indivīda un ticīgo saimes uz valsts un tautas baznīcu

VD kontekstā sabiedrības un Dievam ticīgo (VD Baznīcas) attiecības var iedalīt četros posmos. No tiem pirmie divi aptver laiku no Israēla kā tautas nostiprināšanās līdz trimdai un atlikušie divi ir trimdas un pēc-trimdas un starp-derību posmi. Šos posmus ievada Dieva aicinājums un derības slēgšana ar patriarhiem Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu.

VD Dievs sāka veidot attiecības ar vienu[6] izredzēto grēcinieku – ciltstēvu Ābrahāmu, kas turpinājās viņa ģimenē (viņa dēla Īzāka un mazdēla Jēkaba pēctecībā). Bībeles aprakstā par Ābrahāma mājas un ģimenes Dievu tad kļuva Trīsvienīgais Dievs. Sekojot aprakstam, Ābrahāma – Īzāka – Jēkaba pēcnācēju pulkā jau paplašinātā ģimenē, ģintī un tautā Dieva bijība vairojās. 400 gadu laikā Dieva attiecības no dueta ar patriarhiem izauga līdz milzīgam vergu pulkam Ēģiptē.

Israēla bērnu savpatība bija saglabājusies ne tikai sociāli un politiski. Israēlam bija sava, kaut gana izplūdusi tautas ticība (baznīca) valstī ar ļoti spēcīgu institucionālo reliģiju (valsts baznīcu) un tās valdnieku faraonu – kā dievu. Šī savpatība ticīgajiem (VD Baznīcai) dārgi maksāja – Ēģiptē nācās piedzīvot smagu darbu, vajāšanas un dažādus ierobežojumus, līdz pat vīriešu kārtas jaundzimušo slepkavībai (2Moz 1). Ļoti ticams, ka Dieva tauta Ēģiptē savu ticību praktizēja mājās, kā to darīja apkārtējās tautas, un virsvadītājs (priestera pienākumu pildītājs) bija mājastēvs. Tiktāl tautas ticība balstījās ļoti vispārējos apsolījumos un bija bez centralizētas kalpošanas. Varētu pamatoti iebilst, ka te nebija īsta tautas baznīca, bet drīzāk – samērā brīvi formulēta un noteikti individuāli ne līdz galam sakārtota praktiskā ticība.

Rūpēs par savu tautu Dievs iestājās par tautas tiesībām aiziet un izcīnīja uzvaru pār lielās Ēģiptes civilizācijas elku – faraonu un viņa ticīgajiem. Plašākā nozīmē šī cīņa (desmit Ēģiptes mocības), tautas iziešana no Ēģiptes verdzības, 40 gadi tuksnesī un ieiešana Apsolītajā zemē veidoja centrālo VD notikumu (eksodu, iziešanu). Mūsdienās daudzviet to izceļ kā fizisku atbrīvošanos, tomēr tam pamatā bija teoloģiska nozīme – iepriekš ar Dievu gana vispārīgi pazīstamā tauta tuksnesī kļuva par teokrātisku sabiedrību ar likumu kopumu un priesterisko sistēmu. Uzreiz jāprecizē, ka tās baznīciski politiski augstākie punkti bija reti – pie Sinaja kalna (2Moz) un ieejot un karojot Kanaāna zemē (Joz). Turklāt tautas ticības ziedu laiks pastāvēja par spīti tam, ka Bībeles grāmatas ir pilnas ar dažādiem individuāliem un īslaicīgiem kolektīviem atkrišanas piemēriem jau tajā laikā.

Tālāk vēsturē ir novērojami četri attīstības posmi. Pirmais VD Dievticības posms sākās tuksnesī ar gandrīz teokrātiju valsts-baznīcas sistēmā. Tomēr paaudzēm pēc tuksneša, jau mājojot Apsolītajā zemē un Israēla cilšu nosacītā teoloģiski veidotā demokrātijā, ar teokrātiskas sabiedrības uzturēšanu neveicās pārlieku labi; kā Soģu grāmatā to definē: “Ikviens darīja, kas šķita taisns paša acīs” (17:6, 21:25 utt.). Spriežot pēc apraksta, lai arī pastāvēja centralizēta un definēta ticības prakse, daudzviet lokāli (mājās) notika pēc pašu cilvēku ieskatiem. Atkrišanai sekoja Dieva sods – citu tautu iebrukumi. Dievs zināja par ciešanām un sūtīja soģus tautas glābšanai. Lai arī funkcionēja Saiešanas telts, priesteri upurēja un pastāvēja teoloģiskais fons, vairs nevar runāt par valsts, bet drīzāk par tautas baznīcas posmu.

Samuēla grāmatas iezīmēja jaunu posmu, ar tautas izvēlētu ķēniņu. Tā gan bija zināma atsacīšanās no tuksnesī iedibinātā teokrātijas modeļa (sal. ar 1Sam 8:7), bet tautu tas neatturēja. Ķēniņu laikā tuksnesī veidotās Saiešanas telts vietā tika uzcelts Templis, bet jau drīz vienotā valsts sadalījās. Ķēniņi Jūdejā bija visumā noturīgāki ticības jautājumos par soģiem, tomēr arī viņi darbojās katrs tikai savas dievbijības ietvaros. Vismaz daļēji tika uzturēts valsts-baznīcas modelis. Israēla daļa (Ziemeļu valsts) gāja krietni grēcīgāku ceļu. Jau tūlīt pēc nodalīšanās no Dāvida valdnieku dinastijas Ziemeļu valsts apzināti mainīja dievkalpošanas kārtību, par ko Dievs tūlīt izteica nosodījumu (1Ķēn 12:25–13:33). Ziemeļu valstī bija reliģisks plurālisms ar Bībeles Dieva ticību labi ja tautas baznīcas līmenī. Lai gan Jūdejā ticība bija valsts baznīcas līmenī, tomēr ar ļoti spēcīgu citu reliģiju un māņticības ietekmi. Abu valstu pazušana no politiskās kartes noslēdza šo posmu.

Trešais, hronoloģiski īsākais posms sākās, sagrūstot Israēla valstij, kad pārstāja eksistēt arī VD Baznīca kā valsts-baznīca. Tās vietā trimdā nāca tautas baznīcas kārtība. Bibliskajā vēsturē atkal atgriezās mājas draudzes un ienāca sinagoga.

Pēc trimdas Israēls varēja atgriezties, bet pastāvēja dažādu impēriju satvarā. Valsts-baznīca neatjaunojās pilnīgi, ticīgo saimi šajā situācijā precīzāk būtu saukt par zemes-baznīcu. Tas ir, valsts baznīcas atvasinājumu, kam nav pilnīga politiska kontrole, jo teritorija (zeme) ir lielākas, citas valsts baznīcas reliģijas ietvaros. Tomēr konkrētā zemē Dieva tauta savu zemes baznīcu uzturēja teju pilnvērtīgi. Īss neatkarības un pilnvērtīgas valsts-baznīcas uzplaukuma brīdis bija starpderību laikā ar Makabeju valdīšanu. To atkal noslēdza politiskās neatkarības zudums un pāreja zemes baznīcas statusā, kādā Baznīca bija Jēzus Kristus zemes dzīves un kalpošanas laikā. Ceturto posmu nosacīti noslēdza JD laiks un 70. gadā pēc Kristus Jeruzālemes nopostīšana un tautas izklīdināšana.

Ceturtā posma nozīmīgākais teoloģiskais notikums ir VD ticīgo (jahvistu, VD Baznīcas) sadalīšanās jūdaismā un kristietībā, noraidot vai apliecinot Jēzu Kristu.

VD pārskats par Baznīcu un tās vietu sabiedrībā liek konstatēt vairākas lietas. Pirmkārt, VD Dievs Israēlu izveidoja kā teokrātisku veselumu, bet nepieprasīja savu valsti, kad cilvēki atkrita. Tas ir, Dievs nesalīdzināmi vairāk pieprasīja cilvēkiem būt svētiem nekā uzturēt svētu teritoriju. Otrkārt, Bībeles Dieva vieta sabiedrībā un valstī (pat Israēla valstī) nebija pašsaprotama – tā bija tiešas un ievērojamas Dieva darbības (pārsvarā caur ticīgajiem) rezultāts. Treškārt, VD valsts baznīca nepastāvēja kā pašsaprotams lielums. Caur iedibināto kārtību individuāliem ticīgajiem rādīja ceļu uz attiecību sakārtošanu ar Dievu. Visbeidzot, teokrātija nekad nenozīmēja, ka visi tajā dzīvojošie būtu ideāli ticīgie.  

3.2. JD, Pestītājs un ticīgie bez valsts vai tautas baznīcu ambīcijām

Abas derības rāda līdzīgu Bībeles Dieva ticības izplatīšanas sākuma modeli. VD Dievs uzrunāja vienu cilvēku un caur viņa ticību svētība izveidoja tautu. JD Jēzus Kristus uzrunāja apustuļus (bet ne kā VD – caur ģimeni), kuri ar saviem mācekļiem veidoja ticīgo kopu (draudzi, Baznīcu), kas pārsniedza radniecības saites un bija vienota Pestītāja apliecībā.

Tomēr abās ir principiāli atšķirīgs sabiedriski politiskais uzsvars. Ābrahāms, viņa dēls Īzāks un mazdēls Jēkabs bija samērā lielas saimes galvas (reizēm var runāt pat par ciema izmēra, bet varbūt pat lielāku veidojumu, sal. ar 1Moz 13). Eksoda laikā Dievs no vergu bara izveidoja funkcionējošu sabiedrību – valstisku veidojumu. Savukārt JD sabiedriski politiskais uzsvars ir krietni pastarpinātāks. Vispirms, JD laika kristietībai nebija valsts-baznīcas statusa, pat Palestīnā, VD Israēla valsts bijušajā teritorijā. Jēzus Kristus arī nepieprasīja izveidot Jeruzālemē vai kādā citā vēsturiskā VD teritorijā svētu valsti. Vienlaikus JD revolucionāri nevēršas pret valsti – pat ne pret okupantiem. Šo jāskata attiecīgajā kontekstā, ka Jēzus Kristus kalpošanu nenovērtēja ne tā laika zemes baznīca, nedz arī sabiedrība (valsts), proti, Viņu un Viņa sekotājus vajāja.

Ievērojamas izmaiņas sabiedrībā aizsāka kristīgās misijas ļoti ātrā Baznīcas izplatība – ne tikai Romas impērijas teritorijā, bet arī tālu aiz tās robežām. Pirmo kristiešu veidotās mājas draudzes auga kā sēnes pēc lietus. Misijas panākumi arvien aktualizēja jautājumu par tik daudzu kristiešu veidotu sabiedrību. Vienlaikus ar kristietības izaugsmi pastāvēja arī lokālākas un visaptverošākas īs- vai ilglaicīgas vajāšanas.

Viens no šī laika lielākajiem brīnumiem ir tāds, ka vajāšanu un atelpas brīžu dinamikā nepazuda kristīgās Baznīcas pamats. Pamata saglabāšana gan nebija pašsaprotama. Baznīcas vēsture ir pilna ar asām debatēm un pat cīņām. Baznīcas kodols bija vienots Jēzus Kristus apliecībā, kaut dažādās valodās un tradīcijās. Baznīca pastāvēja, un tai pat bija zināma iekšēja, gana decentralizēta, bet tomēr daudzējādi savstarpēji saistīta struktūra un organizācija.

Kā ticīgai tautai neticīgā sabiedrībā Baznīcai nebija valsts atbalsta. Kristiešu mājas draudzes nereti veidoja draudžu apvienības un tās aptvēra plašākus reģionus, atbilstot dažādu tautu, ģeogrāfijas un sabiedrības slāņu nosacītām tautas baznīcām. Valsts bija tā, kas vajāšanās centās kristietību pielāgot ne tik daudz kādai reliģijas sistēmai (romiešu politeismam), bet gan valsts reliģijai (ideoloģijai) – imperatoru kultam, jo kristieši neatzina imperatoru par dievu. Citiem vārdiem sakot, vajāšanu iemesls no varas puses nebija teoloģisks, tas bija politisks, un kristiešus uzskatīja par neuzticīgiem valstij.

JD ticīgo kopums JD laikā un līdz pat notikumiem, kas Baznīcu padarīja par valsts baznīcu, bija brīvi organizēts tādā kā tautas baznīcas ticības kopībā. Baznīcai nebija vienota vadība, bet bija vairāki globāli centri.

3.3. Baznīcas vēsture, no ticīgo saimes uz valsts un tautas baznīcu

Baznīcas tapšana par valsts-baznīcu Romas impērijā kļuva par izšķirošu soli un raksturoja uz Romas drupām tapušās valstis Eiropā, Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā līdz pat islāma uzvarām VII gadsimtā. Šī vēstures posma sākumā Baznīca daudzviet kļuva par valsts baznīcu, bet posma noslēgumā islāma iekarojumi kristietību daudzviet no politiskās kartes izdzēsa pilnīgi vai padarīja par izmērā nenozīmīgu tautas baznīcas elementu.

Baznīca iegāja valsts baznīcu stadijā ar Armēnijas kristianizāciju 301. gadā, jau globāli mainot kristietības statusu attiecībās ar valsti. Tomēr tālākajā Baznīcas vēsturē izšķiroša bija Romas impērijas attieksmes maiņa pret kristietību.

Ja vēl IV gadsimta sākumā imperatora Diokletiāna laikā (244–311, valdīja 284–305) notika vienas no plašākajām un asiņainākajām kristiešu vajāšanām, jau 313. gadā tika izsludināts Milānas edikts, ar kuru kristiešu vajāšanas tika pārtrauktas. 324. gadā ķeizars Konstantīns, kurš pats kristījās tikai uz nāves gultas, padarīja Baznīcu vienlīdzīgu daudzajām Romas reliģijām. Baznīcu par oficiālo impērijas reliģiju, valsts baznīcu padarīja nevis Konstantīna pēcnācēji, bet Teodosijs (347–395, valdīja kopš 379). Citas reliģijas palika impērijā un baudīja visai plašas tiesības. Turpmākā kristietības vēsture iezīmēja divas līnijas, kas sākotnēji izrietēja no milzīgās Romas impērijas sadalīšanas Austrumu un Rietumu daļās pēc Teodosija nāves.

Tā kā Baznīcas Rietumu daļa no laika pēc Romas sabrukuma piedzīvoja lēnu, bet ilgu augšupeju, te jāpievēršas īsai austrumu kristietības vēstures skicei.

Divus gadsimtus pēc Austrumromas jeb Bizantijas nostiprināšanās šī civilizācijas telpa bija kristīga, kulturāla un ekonomiski plaukstoša. Lielākās Baznīcas problēmas bija iekšējās teoloģijas debates, un daudzas no valsts baznīcas oficiālās mācības atšķirīgas kristiešu grupas tika vajātas. Tā rezultātā Baznīca, kaut valsts baznīcas statusā, iekšēji bija novājināta.

VII gadsimtā radies islāms kardināli mainīja reliģisko karti. Islāma straujā izplatība ļoti ātri iekļāva milzīgas senākās Baznīcas teritorijas (Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos). Kaut islāms neveica misijas darbu, pakļauto teritoriju administrācija tik ļoti veicināja tieši islāma piekritēju priekšrocības, ka iekšēji novājinātā kristietība strauji gāja mazumā. Daudzviet, kā Armēnijā, Baznīca zaudēja valsts-baznīcas statusu. Daudzviet kristietība nesaglabājās pat kā tautas baznīca. Tā Ziemeļāfrikā 1050. gadā bija palikuši vien pieci bīskapi, kuru draudze bija vien ārzemju tirgotāji un kristīgie cietumnieki.[7]

Pārskats par Baznīcu un tās vietu sabiedrībā liek konstatēt vairākas lietas. Pirmkārt, arī no pasaulīgajai varai remdenās Jēzus Kristus vēsts kaut kādā brīdī (ticīgo daudzuma un, iespējams, arī viņu sociāli politiskās ietekmes dēļ) Baznīca vairs nebija vienkārši ignorējama. Vēl vairāk, tīri kvantitatīvu un kvalitatīvu lielumu dēļ kristiešu masa, pat negribot, prasīja savu politisko telpu. Otrkārt, kristiešu mājas draudzes – pirmbaznīcas šūpulis bija neiedomājami spēcīgs misijas instruments. Nedaudz pieminētas jau JD, mājas draudzes senbaznīcas laikā savā dažādībā bija ļoti noturīgas, balstoties ģimenes saitēs. Un tas tā bija par spīti kristietības pār-radnieciskajam uzstādījumam. Visbeidzot, pašu kristiešu personiskā un nelokamā ticība apliecībā bija liels pirmdraudzes spēka avots. 

3.4. Baznīcas kāpumu un kritumu mācība

Pēc izraudzītajiem simptomātiskajiem vēstures piemēriem nepieciešams neliels kristīgo un nekristīgo laiku ietekmes apskats, Baznīcai esot sabiedrībā.

Kopējais secinājums būtu šāds: Baznīca pēc grēkā krišanas lielākoties ir pastāvējusi nekristīgā sabiedrībā, un kristīga sabiedrība ir uzskatāma par izņēmumu, nevis normu.

Kristīga valsts ir brīnums, jo valsts un tautas baznīcu veidotie kristīgie laiki ir ar ievērojamām problēmām, no kurām te jāpiemin vien trīs. Vispirms, valsts/tautas baznīcās ļoti bieži Baznīcas pamatuzdevums paliek otrā plānā. Teoloģiski problemātisks ir apstāklis, ka Jēzus Kristus nedibināja organizāciju (baznīcu) valstisku veidojumu ietvaros (sal. ar Mt 22:21) un vairījās no valsts varas (sal. ar Jņ 6:15). Visbeidzot, kristietībai pašai ir valstiskas (sic! Debesu/Dieva valstības!) pretenzijas.

Protams, var argumentēt, ka kristīgais mantojums ietver tikai ne tikai baznīcu torņus, jo, tieši pateicoties kristīgās civilizācijas ietekmei, žēlsirdība tika padarīta par sabiedrības vērtību. Tomēr ir celti daudzi pamatoti iebildumi pret vardarbīgām misijām (tās gan ne vienmēr bija tik vardarbīgas, kā šodien uzsvērts, un reizēm palīdzēja atbrīvoties no nesalīdzināmi vardarbīgāku reliģiju ietekmes), kas veiktas ar valsts baznīcas palīdzību. Tāpat gana diskutabla ir valsts baznīcas vai pat tautas baznīcas sociāli politiskās ietekmes radītā liekulība un politiskās rotaļas ap to, kas nekādi nav saistītas ar Baznīcas uzdevumu.

Baznīcas noiešana pagrīdē var būt ļoti dažāda. Vispirms jau tāpēc, ka ne vienmēr politiskā situācija, kurā Baznīca zaudējusi savu statusu varas piramīdā, ir bijusi Baznīcai nelabvēlīga. Tomēr nereti sākotnēji mierīgā līdzās pastāvēšana kaut kādā brīdī beidzas, dodot vietu daudz asākai pretestībai no valdošās reliģijas vai ideoloģijas un valsts varas puses (kā bija islāma izplatības laikā).

Atgriežoties pie nekristīgiem laikiem un lūkojoties pāri to pašsaprotamībai: Baznīca nekristīgos laikos sliecas mazāk dalīties, tā ir vienotāka. Varētu pat teikt, ka nekristīgie laiki iespiež Baznīcu ekumēnismā. Var strīdēties, vai konfesijas ir drīzāk kristietības laikmeta privilēģija. Tas gan nenozīmē, ka Baznīcai vajadzētu ieslīgt konformismā ne tikai ar laicīgo sabiedrību, bet arī ar sekularizētu kristietību. Šādos laikos Baznīca ir daudz mobilāka un plastiskāka struktūra (mājas draudzes), tāpēc svarīgākais ir saglabāt pamatu, kas kristietību padara par kristietību.

Šībrīža Eiropas civilizācija pēc aiziešanas no valsts vai tautas baznīcas ir nonākusi postkristīgā laikmetā. Var diskutēt, tieši kad tas ir sācies, jo runa nav par gadu vai pat gadiem, bet par paaudžu nomaiņu. Kristīgā un postkristīgā laikmeta robežu visdrošāk var noteikt ar aptuvenu sākumu komunistisko ideju izraisītajos studentu nemieros 1960. un 1970. gados Rietumeiropā un noslēgumu XXI gadsimta pirmajā desmitgadē globāli. Šī robežšķirtne arvien skaidrāk iezīmēja atteikšanos no kristīgās prakses likumu normās (pati uzskatāmākā, šķiet, ir viendzimuma attiecību legalizāciju). Tiesa, vēl ir saglabājušās kristietības pēdas (laulība, kaut daudzviet jau ir atmesta kristīgā viena vīra un vienas sievas mūžgarās savienības ideja, vēl arvien ir paredzēta diviem cilvēkiem), tomēr var jautāt, cik šīs normas ir dabiskas, nevis kristīgas, kaut baušļos nostiprinātas.

Noslēgums

Daudzi kristieši šajā postkristīgajā laikā ir dezorientēti. Vai viņiem var dot kādu vienkāršu padomu?

Pestītājs Jēzus Kristus ir sacījis:

“Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu (Jēzu Kristu) kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko darīdams es iemantošu mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.”” (Lk 10:25–28, paralēlvietas Mt 22:34–40 un Mk 12:28–34)

Šis teksts lieti noder ne tikai tāpēc, ka tajā (paralēlvietās Pestītājs pats formulē šo atbildi) rodamas skaidras vadlīnijas Baznīcas galvenā uzdevuma – cilvēka mūžīgās dzīvības iegūšanas – sasniegšanai. Svaru šiem vārdiem piedod ne tikai tas, ka sarunu apraksta visi trīs sinoptiskie[8] evaņģēliji, bet arī tas, ka šeit (pretēji Mt un Mk) šie vārdi jau skan no jautātāja puses, kas, iespējams, atspoguļo Kristus klausītāja formulētu atbildi no paša Jēzus iepriekš sacītā.[9] Tātad te izkristalizējas divas pavēles – mīlēt Dievu un būt nevis vienkārši ticīgiem, bet uzticīgiem kristiešiem,[10] un mīlēt tuvāko.

Jāpatur prātā, ka Baznīca ir Svētā Gara uzturēta. Tāpēc, ja vienā punktā kristietība iznīkst, tas nenozīmē, ka tā nevarētu parādīties citviet. Elles vārti Baznīcu neuzvarēs, tāds ir Pestītāja un Baznīcas Galvas apsolījums (Mt 16:18). Vienīgi laiku beigās gan kristietība, liekas, ļoti ies mazumā. Šī samazināšanās būs tik ievērojama, ka Pestītājs pat jautā: “Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lk 18:8). Tomēr tieši šis ir tas brīdis, kad Pestītāja apsolījumā jāieklausās visvairāk: “Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību!” (Lk 12:32) Un Kristus draudze atbild paļāvībā: “Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!” (Atkl 22:20)

[1] Sal. ar Michael P. Middendorf, Romans 9-16, Saint Louis, MO: CPH, 2016, p. 823.

[2] Werner Elert, The Structure of Lutheranism, Saint Louis: CPH, 1962, p. 261 sq., p. 321. Sal. ar Augsburgas ticības apliecības apoloģija, VII/VIII, 20, no ML atbildes AE 39, 218/WA 7, 683.8-10 (platoniska komūna, ibid., XVI 13).

[3] Wayne Grudem, Politics According to the Bible, Grand Rapids, MI: Zondervan, 2010, p. 47.

[4] Mūsdienu kontekstā, kad oficiālās marksisma/sociālisma valstis vairs lielajā/globālajā politikā nav tik daudzskaitlīgas, sociālistiskās ideoloģijas ir transformējušās galēji kreisajās un marksismā balstītajās progresīvajās (woke) ideoloģijās.

[5] Sekulārās Rietumu patērētāju/labklājības sabiedrības reliģiju var konstatēt vismaz ar trīs kritēriju palīdzību: jēga (labklājība, pirmkārt, sava), vērtības (visa veida labsajūtas, pirmkārt, savas, veicināšana) un prakse (nesamērīgi daudz laika veltīts savas dzīves jēgas un to vērtību iedzīvināšanai, kas visbiežāk un visizteiktāk saistīts ar savu labumu). Šie vērojumi ļauj secināt, ka šodienas sabiedrības reliģija ir vērsta uz patērētāja “es”, padarot šo “es” par dievu/elku.

[6] Atsaucoties uz vienu, tiek paturēts prātā, ka šāds viens ļoti reti ir viens, jo Dieva Vārds savā darbībā arvien pievērš cilvēkus sev apkārt (sal. ar Jes 55:11). Ābrahāma gadījumā, piemēram, viņa kalps ne tikai rāda savu uzticību saimniekam, bet arī lūdz, apliecina un slavē viņa Dievu (1Moz 24:12-14, 27-28), tātad demonstrē savu ticību. Protams, pastāv arī patiesi “vieni”, kas varēja ietekmēt ļoti daudz un ļoti daudzus, piemēram, īpaši valdnieki (Dāvids).

[7] Edward A. Engelbrecht, ed., The Church from Age to Age, Saint Louis, MO: CPH, 2011, p. 271.

[8] Teoloģisks apzīmējums pirmajiem trim – Mateja, Marka un Lūkas – evaņģēlijiem JD, kas savstarpēji ir stipri līdzīgi formas un satura ziņā, atšķiroties kā grupa no ceturtā JD – Jāņa – evaņģēlija.

[9] Artūrs Džasts, Lūkas evaņģēlijs 9:51–24:53, Rīga: LMF, 2003, 481. lpp.

[10] Matt Walsh, Church of Cowards, Washington, DC: Regnery, 2020, p. 29.