2016. gada februārī Nīderlandes valsts televīzija pārraidīja stundu garu dokumentālo filmu Levenseindekliniek par ikdienas darbu eitanāzijas klīnikā Hāgā. Šai filmai nebija nekādu māksliniecisku, filozofisku vai sabiedrības procesus vērtējošu ambīciju. To pat varētu nosaukt par neizteiksmīgu un gandrīz garlaicīgu. Tomēr tās pēdējās desmit minūtes ietvēra vienus no pašiem nepatīkamākajiem, nomācošākajiem un traumējošākajiem jebkad dzīvē redzētiem dokumentāliem kadriem.
Autors: Agnese Irbe
Tagad vēlreiz ar svaigu skatu pārlasot Stambulas konvenciju, šķiet grūti noliedzams, ka konvencijas teksts un tās mērķis lielā mērā tika pārprasti – un pārprasti gan tās dedzīgo atbalstītāju, gan aso kritiķu pusē.
Tā kā luksusa preču industrija strādā uz šauru un elitāru sabiedrības slāni, tai ir jāstrādā arī uz šīs elites ideoloģiskajām sliecībām. Nicinājums pret neizglītoto ļaužu masu “konspirācijas teorijām”, “morālajām panikām”, “bailēm no pedofiliem” un grūtībām nošķirt priekšmetu funkciju no to estētiskajām kvalitātēm pieder pie šīs ideoloģijas.
Runājot par hormonu preparātiem un pubertātes bloķētājiem, kā arī vienam nepilngadīgajam jau “mainītu dzimumu”, kāda no intervētajām ekspertēm stingri uzsvēra, ka šis nav politiķu jautājums – šis esot klīnisks, proti, ārstu ekspertīzes jautājums. Ārsti tad lai arī izlemjot. Pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs savukārt sacīja, ka nē, tas viss ir politisks jautājums. Manuprāt, tas primāri un izšķiroši ir ārstu ētikas jautājums.
No tā, ka tiesneši vai kādi jaunā laikmeta vēsmu nesēji ņem un pārdefinē visai sabiedrībai nozīmīgu jēdzienu tā, lai tas iekļautu parādības un sociālās realitātes daļas, kuras senāk tur neietilpa, pats koncepts un normatīvā realitāte, ko tas atspoguļo, neizzūd. Tas tikai meklē sev jaunu nosaukumu.
Tā kā grūtniecības pārtraukšanā nenovēršami iet bojā auglis, kas nav ne sievietes, ne vīrieša ķermeņa daļa, bet ir dzīvs, pie cilvēku sugas un attiecīgi pie sabiedrības piederošs īpatnis agrīnā attīstības stadijā, aborta procedūra, visdrīzāk, nepieder pie indivīdu vai ģimeņu privātās sfēras. Līdz ar to šis jautājums ir kopienas – demokrātiskā vairākuma vai tiesu varas rokās.
Līdzīgi Platonam un Aristotelam, Kants prātpiemitībai meklē nepieciešamo izskaidrojumu un mērķi jeb funkciju un, atradis to prātā, kurš spēj valdīt par instinktiem, šo spēju formulē kā jābūtību: tā kā cilvēks to spēj, viņam arī jādara. Tikai tad viņš ir pilnā mērā cilvēks un rīkojas kā cilvēks – nevis, teiksim, kā lops vai zvērs.
Lai kā mēs dažkārt to gribētu, cilvēciskās eksistences traģēdijas nespēj un nedrīkst risināt valsts. Mēs esam pieauguši un pilngadīgi – un, pat ja mēs savā garā neesam, mums jābūt. Nav citas izvēles. Valsts nav mūsu mamma, un mēs neesam tās mazie bērni.
Tā kā Zemmūram vēl pirms burtiski pāris dienām nebija savas tīmekļa lapas un viņam šobrīd ir grūtības sevi adekvāti prezentēt lielajos valsts un privātajos medijos, viņa pirmsvēlēšanu aģitācija notiek vietnē Youtube.
Šogad Varšavā uzsāka darbu jauna privāta augstākās izglītības mācību iestāde, kas specializējas tieslietās – Collegium Intermarium jeb Trīsjūru koledža. Koledžas dibinātāji un patroni ir poļu Ordo Iuris institūts. Mācību programmas virzienu, spriežot pēc bukleta, es aprakstītu šādi: mācīt tieslietas atbilstoši klasiskajai Rietumu tradīcijai, kas attiecīgi ir klasiskais teisms un kopīgā labuma mācība, tradicionālā morāle un sokratiskā izglītības metode.
Lai jēdzienu “sociāls konstrukts” lietotu sakarīgi un saprātīgi, tas ir jāatbrīvo no vispārinājuma un ar to jāapzīmē tikai nepamatotie priekšstati vai pieņēmumi par kopu, kas noteiktā laika posmā vai kultūrā ir izplatījušies un var būt kaitīgi vai netaisni. Kopas reāli pastāv, kopu raksturojumi lielākoties izriet no tām pašām iezīmēm, kas tieši definē vai nosaka kopu; taču kopu raksturojumus var pārspīlēt, ar tiem manipulēt, no tiem izdarīt aplamus secinājumus un jo īpaši – visas kopas raksturlielumus nepamatoti attiecināt uz katru atsevišķo kopas locekli, neņemot vērā dažādās variācijas un nianšu iespējas.
Kā citos ētiska rakstura jautājumos, debates par eitanāziju balstās ļoti dziļās un fundamentālās atšķirībās gan tiesību un pienākumu izpratnē, gan arī pašu šo nojēgumu pamatojumā noteiktā filozofiskā antropoloģijā un attiecīgi metafizikā.
Cilvēktiesību deklarācija sakņojas viegli kantianizētā dabīgo tiesību teorijā. “Cilvēka cieņa” šajā teorijā apzīmē cieņu, kas ikvienam cilvēkam pienākas substanciāli, proti, tikai tāpēc, ka viņš ir cilvēks. Šī cieņa nenorāda ne uz ko citu, kā vienīgi uz to, ka pastāv no cilvēka iedabas izrietošas cilvēka pamattiesības, kuras nekāda valsts un nekāds valstisks veidojums cilvēkam nedrīkst atņemt.
Rietumu kultūras areālā 20. gadsimts bija ļoti ievērojams ar saviem centieniem apkarot dzimumu nevienlīdzību. “Nevienlīdzību” saprata kā ietverošu jumta jēdzienu, bez kura nav uzbūvējams neviens nams. Tajā iekļāva visdažādākās parādības, un to attiecināja uz visdažādākajām jomām.