Trauslais liberālisma sapnis, iespējams, ir tikai mierinoša ilūzija. Vairums no mums, kas šo sapni ir sapņojuši, zina, ka tas drīzāk ir mirāža, lielā mērā mantota no cilvēkiem, kuriem bija ārkārtīgi neliberāli konfesionāli aizspriedumi, kas daudziem, arī man, nemaz neļautu studēt šādā koledžā. Taču tajā jomā, kurā šis liberālais sapnis ir labs, tas ir patiešām ļoti, ļoti labs.
universitāte
Es vērsos tieši pie jaunievēlētā prezidenta, kurš bija rupji sprauslājis par džentlmeni priekšlikuma ierosinātāju, un mudināju viņu pieiet savam amatam ar cieņu pret institūciju un novērtējot to uzticību, kas viņam izrādīta, lai uzturētu kultūru, pie kuras izkopšanas ir smagi strādājušas daudzas studentu paaudzes. Es viņu brīdināju nepārvērst šo vietu par politisku mašinēriju un sacīju, ka, ja viņš to darīs, nemitīgi dzenot cauri paziņojumus ar niecīgu balsu vairākumu, koledžas Vidējā koptelpa pazaudēs to trauslo un īpašo šarmu, kas ir ļāvis (piemēram) konservatīviem katoļiem un zaļmatainiem marksistiem baudīt citam cita kompāniju.
Ja vispār bija kāds apzinīgs students, kurš visādi citādi maksimāli lietderīgi izmanto savu laiku universitātē un kurš uzzināja par šo priekšlikumu, tas visdrīzāk notika mutvārdu ceļā un kādā nepiemērotā brīdī. Attiecīgi viņam bija ārkārtīgi maz laika, lai formulētu savu attieksmi pret, iespējams, pašu strīdīgāko jautājumu, kurš šobrīd šķeļ Rietumu demokrātijas.
Padome, no vienas puses, savā vēstulē norāda, ka pasākums ir par “lietu saukšanu īstajos vārdos”, neslēpjoties aiz dažādiem dogmatiskiem vai nepietiekami pamatotiem uzskatiem, bet, no otras puses, norāda, ka nepretendē uz patiesības sludināšanu un aizstāv kritisku skatījumu uz realitāti.