Stāsta pirmo daļu lasiet šeit: https://telos.lv/transaktivisms-universitate-1
Nākamais runātājs izteica pieņēmumu, ka es nepareizi aprakstu ilgtermiņa pētījumu (kuru viņš pareizi identificēja kā Dhejne, 2011).[1] Mudinot mūs kā universitātes studentus “domāt kritiski”, viņš sacīja, ka pētījuma negatīvie rezultāti būtu jālasa sabiedrībā valdošās neiecietības gaismā (Zviedrija, kā zināms, ir slavena ar savu seksuālo konservatīvismu), kā arī ņemot vērā tālaika salīdzinoši primitīvo dzimuma maiņas operāciju kvalitāti. Mūsdienu standarti, viņš apgalvoja, jo īpaši hormonu terapijas nodrošināšana bērniem pirmspubertātes vecumā, padara plānveida ķirurģisko iejaukšanos vienīgi “kosmētisku”. Runas nobeigumā oponentus, kuri izmanto tādus argumentus kā manējie, viņš apsūdzēja “internalizētā transfobijā”. (Šī izteikuma nozīmi es sapratu tikai vēlāk: viņaprāt, es pats esmu neatbrīvojusies transpersona, kura savu naidu pret sevi izpauž, ienīstot tās transpersonas, kuras ir “iznākušas no skapja”. Vēlāk iztaujāts, viņš apgalvoja, ka runājis tikai “vispārīgi”, nevis vērsies konkrēti pret mani; tiktāl par kritisko domāšanu.) Viņš bija pēdējais pilnsapulces runātājs, kurš atbalstīja paziņojuma publicēšanu.
Sekoja vairāki runātāji no opozīcijas, kuri vēlreiz aizstāvēja politisko neitralitāti, feministisko perspektīvu, vārda brīvību vai arī nošķīrumu starp aizvainojumu un vardarbību. Runātāji uzsvēra, ka, ja aizvainojums patiešām būtu standarts, pie kura apelē aktīvisti, tad paziņojuma priekšlikums pilnīgi noteikti būtu aizvainojošs pusei no Vidējās koptelpas.
Galu galā sapulces prezidents pieprasīja debates izbeigt, un sākās balsošana. Aiz aizslēgtām durvīm – kā mēs vēlāk uzzinājām, izslēdzot dažus locekļus, kuri vēlāk teica, ka noteikti būtu balsojuši “pret” – Oriela koledžas Vidējā koptelpa nobalsoja par paziņojuma apstiprināšanu ar 28 balsīm “par”, 27 balsīm “pret” un 4 atturoties. Salīdzinot ar vienbalsīgu vai gandrīz vienbalsīgu balsojumu tajās nedaudzās koledžās, kuras bija minētas sākotnējā priekšlikumā, šāds rezultāts aktīvistiem bija neizskaidrojams trieciens. Dzirdēju stāstām, ka balsošanas laikā un vēl kādu laiku pēc tam mēs bijām vienīgā koledža, kura pat vispār debatēja par šo jautājumu.
Tomēr rezultāts ļāva uzticami progresīvam studentu laikrakstam divas nedēļas vēlāk, īsi pirms profesores Ketlīnas Stokas uzstāšanās, ziņot, ka Oriels ir nosodījis uzaicinājumu: “LGBTQ+ kopiena Oksfordā ir saņēmusi atbalstu no vairāk nekā 20 koledžas studentu koptelpām, vairākumam vienbalsīgi pieņemot pozitīvus priekšlikumus. Šis kolektīvais atbalsts no tādām koledžām kā Svētās Annas, Breiznouzas, Kristus baznīcas, Ekseteras, Hartfordas, Kīblas, Magdalēnas, Mertona, Oriela, Kvīnzu, Vodomas un daudzām citām liecina par plašu atbalstu LGBTQ+ kopienas nostājai.”[2] Spriežot pēc šīs reportāžas, nebūtu bijis iespējams pat iedomāties, cik strīdīgs bija šis jautājums. Tajā pašā dienā mutvārdu ceļā izplatījās ziņa, par kuru studentu prese neko neziņoja: vienas – Linakras koledžas – Vidējā koptelpa ar nelielu balsu pārsvaru (50 pret 48) bija noraidījusi līdzīga paziņojuma priekšlikumu.
Neņemot vērā apstākli, ka priekšlikums mūsu koledžā tika apstiprināts ar vēl mazāku balsu pārsvaru, aktīvisti Orielā saskārās ar vēl citām problēmām, no kurām dažas tikai tagad sāka parādīties.
Pirmkārt, LGBTQIA+ komisāre savos komentāros bija apsolījusi, ka, izstrādājot paziņojumu, uzklausīs Vidējās koptelpas locekļu viedokli. Oponenti nekavējoties pieķērās šai iespējai. Daži pieprasīja, lai paziņojumā tiktu iekļauti balsojuma skaitļi ar procentiem, tostarp Vidējās koptelpas locekļu līdzdalības procentuālais īpatsvars (ļoti zems – tikai 17%). Otrkārt, aizvien biežāk publiski tika izcelti procedūras pārkāpumi (galvenokārt reglamentā noteiktā 48 stundu iepriekšējas paziņošanas neievērošana, prezidentes ārkārtīgi vienpusīgā debašu moderēšana un balsošana, kas nebija īsteni aizklāta).
Treškārt, Oriela koledžas amatpersonas informēja Vidējās koptelpas komiteju, ka, lai gan paziņojuma pieņemšanu var uzskatīt par leģitīmu, paziņojuma teksts saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem potenciāli ir nomelnojošs un tā publicēšanas gadījumā profesore Stoka varētu celt prasību tiesā pret Vidējās koptelpas komitejas locekļiem. Ja tā notiktu, viņi paši būtu atbildīgi un koledža nesniegtu atbalstu, piesaistot advokātus vai nodrošinot finansējumu juridisko izdevumu segšanai.
Ceturtkārt, priekšlikumā bija ietverti punkti, par kuriem mums pat nebija laika debatēt, jo īpaši (6) punkts par līdzekļu vākšanu organizācijai “Dzimtiskots prāts”.[3] Kā izrādījās, šī labdarības organizācija sūta aktīvistus uz sākumskolām, lai izglītotu skolēnus par dzimtes identitāti, bieži izmantojot pedagoģisko palīglīdzekli, kuru sauc par “Dzimtes vīriņu” (Genderbread Man, pēc analoģijas ar Gingerbread Man, ‘Piparkūku vīriņš’). Ar tā palīdzību skaidro, ka dzimumorgāniem un hromosomām nav nozīmes, lai noteiktu, vai cilvēks ir vīrietis vai sieviete. Daži, kas nebija piedalījušies pirmajās debatēs, ieskaitot maģistrantūras vai doktorantūras studentus, kuri jau bija kļuvuši par vecākiem, bija šokēti un sašutuši.
Tikmēr no komitejas, kas aiz slēgtām durvīm acīmredzami centās nonākt pie vienprātības, sāka pienākt dažādi pretrunīgi vēstījumi. Pēc balsojuma par priekšlikuma spēkā esamību komiteja tomēr paziņoja, ka tuvākajā laikā sasauks kopsapulces sēdi, lai apstiprinātu galīgo tekstu. Taču pēc tam šī sēde tika atlikta uz nenoteiktu laiku. LGBTQIA+ pārstāve sākumā strupi noraidīja savu sākotnējo piedāvājumu ļaut citiem ieguldīt paziņojuma teksta izstrādē, bet tad piekāpās un iekļāva skaitļus un procentus. Sekretāres publiskotais sanāksmes protokols bija ar būtiskām nepilnībām. Protams, ir grūti protokolēt vētrainu sanāksmi, jo īpaši, ja pats esi izskrējis no zāles, – bet daudzi no mums, kas uzstājāmies “pret”, secinājām, ka mūsu nostāja nav korekti atspoguļota. Prasības pēc pārskatītas protokola kopijas un klusēšana atbildes vietā turpinājās nedēļām ilgi.
Visa procesa negatīvā ietekme uz koledžas biedriskuma atmosfēru bija tūlīt sajūtama. Aktīvisti reaģēja dažādi. Viens students burtiski rūca uz kādu koledžas amatpersonu, jo uzskatīja, ka Oriela koledža nav darījusi pietiekami, lai aizsargātu priekšlikuma iesniedzēju “labbūtību” (atkal šis totēmiskais vārds). Nelielās personiskās neērtības, kuras piedzīvoju, ietvēra vēsus skatienus un ledainu klusēšanu, kuru saņēmu koledžā ierasto smaidu un draudzīgo sveicienu vietā. Klīda baumas, ka pret mani ierosināšot disciplinārlietu, jo mani izteikumi sapulcē bija izraisījuši sūdzības par “labbūtību”. Laimīgā kārtā tas nenotika.
Kamēr daži izvēlējās atklātu naidīgumu, viens harizmātisks aktīvists uzņēmās vadīt bezgaumīgu savaldzināšanas kampaņu, lai saliedētu opozīciju ap priekšlikumu. “Es zinu, kā runāt ar kristiešiem,” viņš apgalvoja. Diemžēl viņš to nezina. Arī tad, ja viņš to zinātu, tas viņam nebūtu palīdzējis attiecībās ar to opozīcijas daļu, kuru neinteresē reliģija, bet kura dedzīgi iestājas par vārda brīvību. Viņa taktika ietvēra pompozu uzvedību Svinīgās zāles vakariņās, kurās viņš, pieglaimīgi pļāpādams, pārvietojās no viena galda pie nākamā, mēģinādams ietekmēt sanākušos, – tāda uzvedība ir absolūti nepieņemama koledžas svinīgajās vakariņās, kur, starp citu, mūsu kā vienaudžu vienlīdzība tiek uzsvērta tieši ar to, ka mēs sēžam un stāvam kopā kā viens vesels. To neapzinādamies vai nelikdamies ne zinis, viņš cirkulēja pa lielo ozolkoka zāli, uzsākot virspusīgas sarunas, vaicājot, vai visiem viss ir “okej”, un izlikdamies ieinteresēts, kā mēs jūtamies un ar ko pēdējā laikā nodarbojamies. Tas bija iespaidīgs iztēlotas cēlsirdības paraugdemonstrējums, no kura pilēt pilēja medaina pārākuma sajūta.
Otrā pilnsapulce
Oriela koledžas konflikts tā ieilga, ka 30. maijā profesore Stoka ieradās Oksfordā, bet Vidējā koptelpa vēl nebija paspējusi publicēt savu paziņojumu. Viņas ierašanās un tās izraisītie protesti piesaistīja valsts un starptautisko plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Es vēroju ielu demonstrācijas. Skanēja saucieni “Ārā no skapja! Ielās!”, “LGB… ar T” un “Transi… ir vareni! Transi… ir vareni!”. Aktīvisti sniedza intervijas masu medijiem, kurās nosodīja Stokas lekcijas apmeklētāju “naidu” un uzsvēra, ka paši vienīgi vēloties liecināt par transpersonu mīlestību un prieku. Netālu stāvēja neliels skaits opozīcijas protestētāju, lielākoties no TERF kustības (transseksuāļus izslēdzošām radikālajām feministēm). Oksfordas apvienības telpās kāda transaktīviste sevi ar superlīmi bija pielīmējusi pie grīdas tribīnes priekšā, un apsargi centās atrast pareizo šķīdinātāju, lai viņu atbrīvotu.
31. maijā īsi pirms pusnakts Oriela koledžas Vidējā koptelpas komiteja paziņoja, ka trešdien, 7. jūnijā, notiks pilnsapulce, kurā tiks izskatīti divi priekšlikumi. Pirmkārt, tiks apspriests ierosinātā paziņojuma teksts, kuru pēc tam nodos balsošanai tiešsaistē, un, otrkārt, tiks apspriests kāda transpersonu atbalsta paziņojuma oponenta ierosinājums apgrūtināt jebkāda veida politisku paziņojumu publicēšanu.
5. jūnijā, tikai nedaudz vairāk nekā 48 stundas pirms sapulces, tika publicēta darba kārtība un ierosinātā paziņojuma teksts. Acīmredzot spiediens bija tik liels, ka LGBTQIA+ oficiālā pārstāve uzskatīja par pienākumu iekļaut šos skaitļus: “Priekšlikums publicēt šo paziņojumu tika pieņemts ar 28 balsīm “par” (47%), 27 balsīm “pret” (46%) un 4 atturoties (7%). Dalība bija 17,3%, kas vērtējama kā augsta līdzdalība Oriela Vidējās koptelpas pilsapulcē. Lai gan balsu pārsvars bija neliels, Vidējās koptelpas vairākums nobalsoja par šī paziņojuma publicēšanu, lai vēlreiz apliecinātu atbalstu mūsu transseksuālajiem vienaudžiem.” Šī piebilde jau apdraudēja paziņojuma spēku, un paziņojuma retrospektīvais un piesardzīgais raksturs padarīja formulējumu vēl absurdāku. Bailēs no iespējamas tiesvedības paziņojumā vairs nebija nepārprotama Stokas nosodījuma, un vārda brīvībai atkal tika izdarīts reveranss. Paziņojums tagad tikai pasīvi agresīvi pauda “šaubas, kas ir ticis panākts” ar Stokas runu Oksfordas apvienībā, un “atkārtoti” izteica “mūsu vēlmi kritiskāk izvērtēt jūtīgas idejas”, kā arī gribēja dzirdēt un redzēt “vairāk runātāju un pasākumu, kuros var apspriest transpersonu dzīves un transseksuālisma jautājumus ārpus konteksta, kurā tiek apšaubītas transidentitātes kā tādas”. Paziņojums arī izteica atbalstu “tiem Oriela koledžas Vidējās koptelpas locekļiem, kuri apmeklēja Stokas uzstāšanos Oksfordas apvienībā, lai izmantotu šo notikumu kā platformu, kurā apstrīdēt jebkādus uzskatus, kuriem viņi nepiekrīt”.
Kad pienāca 7. jūnijs, kopsapulces zāle bija ievērojami tukšāka. Nogurušās un nomocītās prezidentes vietā sēdes priekšsēdētāja pienākumus uzņēmās viceprezidents. Šoreiz kaujas līnijas bija vēl skaidrākas nekā 14. maijā. Vairumam klātesošo bija vismaz viena “pilnvarotā balss” – mērs, kas ļauj prombūtnē esošajiem locekļiem deleģēt savu balsi klātesošajiem. Daudziem bija divas vai trīs šādas pilnvarotās balsis. Transaktīvistu pusē atklājās, ka daudzi bija izvēlējušies neierasties, jo “nejutās droši”, ņemot vērā dažu komentāru “grafisko raksturu” iepriekšējā pilnsapulcē. Viena no dažām jaunajām sejām sēdē vispār nepiederēja pie Vidējās koptelpas. Tā bija pirmā kursa bakalaura studente, LGBTQIA+ pārstāve Junioru koptelpā – jauna sieviete, kura identificējās ar pretējo dzimumu un atradās dzimuma maiņas procesā. Viņai, domājams, bija atļauts piedalīties, jo viņa bija palīdzējusi savai Vidējās koptelpas kolēģei izstrādāt dokumentu.
Kad Vidējās koptelpas pārstāvis bija prezentējis paziņojumu, opozīcija sāka uzdot jautājumus. Amatpersona bija spiesta paskaidrot, ka šie vārdi domāti, lai izrādītu solidaritāti ar transpersonām, nevis ar tiem, kuri, iespējams, apmeklēja lekciju, lai paustu atbalstu Stokai. Viena maģistrante, dzimti kritizējoša kristīgā feministe, uzstāja, ka nekad nav dzirdējusi nevienu Stokas izteikumu, kas dotu pamatu šādam paziņojumam. Junioru koptelpas transaktīviste atzina, ka Stokas teiktajā “nav jūtamas ‘nogalini visas transpersonas’ vibrācijas”, taču uzstāja, ka bažas rada “droša telpa vispārīgi”, kā arī iespēja, ka Stokas uzskatus var izmantot dezinformācijai, tajā skaitā par pubertātes bloķētāju drošību. Feministu oponente vēlreiz atkārtoja savu prasību, bet tā arī nesaņēma atbildi uz jautājumu, ko tad Stoka īstenībā bija teikusi.
Citi turpināja piesaukt argumentus par vārda brīvību un tiesībām brīvi pētīt dažādus jautājumus. Paziņojuma aizstāvji sūdzējās par “pratināšanu” un to, “kā šī dinamika ietekmē dialogu”. Kad tika norādīts, ka pasniedzēji universitātēs regulāri sastopas ar atklātiem jautājumiem un nenotiek debates viens pret vienu, paziņojuma aizstāvji spēja tikai atbildēt, ka “šis konkrētais runātājs, šajā konkrētajā dinamikā, var negatīvi ietekmēt studentus”. Jautājumi turpināja krāties. Nepārtraukti izskanēja refrēns, ka paziņojums ir vienīgi par “dialogu”, “atbalstu” un “solidaritāti” ar “atstumtajiem” iedzīvotājiem.
Šajā brīdī viens no oponentiem jautāja, vai vispār ir jāpieciešams nākt klajā ar paziņojumu. Komiteja, ieskaitot locekļus, par kuriem bija pamats uzskatīt, ka viņi ir pret paziņojumu, brīdināja, ka iepriekš apstiprinātais priekšlikums jāuzskata par saistošu un ka centieni pilnībā atcelt priekšlikumu visdrīzāk izraisītu virkni ārkārtas pilnsapulču. Neņemot vērā daļu no mūsu argumentiem, viņi uzstāja, ka iepriekšējais balsojums ir spēkā.
Tad kāds cits oponents kautrīgi ierosināja pieticīgu teksta grozījumu, kurā tiktu uzsvērts atbalsts visiem, kuri apmeklēja lekciju, neatkarīgi no tā, vai viņi piekrīt vai nepiekrīt Stokai. Priekšlikuma iesniedzēja pati nevēlējās grozīt tekstu, tāpēc par to balsoja. Ar 39 balsīm “par”, 31 “pret” un 1 atturoties grozījums tika pieņemts.
Tas bija sanāksmes pagrieziena punkts. Ūdeņu temperatūra bija noskaidrota, un opozīcijai bija vairākums. Lai gan oficiālu paziņojumu, šķiet, nevarēja pilnībā novērst un lai gan šķita, ka tajā ir jākritizē Oksfordas apvienība un jāuzsver noteikta solidaritāte ar transpersonām, nekas nevarēja apturēt būtisku grozījumu veikšanu – izņemot pilsapulces prezidenta rīcības brīvību, kurš iebilda pret grozījumu priekšlikuma iesniegšanu bez LGBTQIA+ pārstāves piekrišanas. Tomēr atbilstoši nolikumam prezidenta rīcības brīvību šajā jautājumā var noraidīt ar balsu vairākumu. Attiecīgi divi locekļi iesniedza tieši šādu priekšlikumu. Ar gandrīz tikpat lielu balsu vairākumu tika pieņemts priekšlikums atcelt prezidenta lēmumu un uzsākt būtisku teksta pārskatīšanu. Tas paziņojuma ierosinātāju frakciju jūtami samulsināja. Viņu tonis kļuva samierinošāks. Vēl viens oponents, saņēmis drosmi, ierosināja izsvītrot veselu rindkopu, kas bija pati nosodošākā un pasīvi agresīvākā vēstules daļa. Arī to pieņēma ar gandrīz tikpat lielu balsu vairākumu kā pirmo grozījumu.
Tad teksta apspriešana beidzās. Neļaujot vēlāk sanāksmē tam vēlreiz pievērsties, tekstu bija paredzēts nodot tiešsaistes aptaujai, kur balsotu par tā publicēšanu.
Pēc tam kāds gados vecāks mūsu Vidējās koptelpas loceklis iesniedza priekšlikumu apgrūtināt tālāku politisko paziņojumu sastādīšanu, ieviešot prasību pēc 75% balsu vairākuma. Ļoti pazemīgā tonī viņš teica priekšzīmīgu atvainošanās runu draugam no pretējās debašu puses, no kura bija atsvešinājies pēc iepriekšējās pilnsapulces. Šī runa izraisīja spontānu un emocionālu drauga atvainošanos, apskāvienus un aplausus no visas Vidējās koptelpas. Tas bija viens no skaistākajiem tā vakara mirkļiem.
Taču tad labā griba atkal noplaka. Paši skaļākie transaktīvistu paziņojuma atbalstītāji bija arī paši skaļākie divu trešdaļu vairākuma priekšlikuma pretinieki. Šeit diemžēl tika norādīts uz iespējamu konstitucionālu problēmu, kas varētu būt šķērslis šī priekšlikuma ieviešanai. Aiztaupīšu detaļas un tikai pateikšu, ka priekšlikuma ierosinātājs varbūt pārāk viegli piekāpās šo iebildumu priekšā. Teksts tika mīkstināts un faktiski kļuva par pilnvarojumu nākamajai komitejai izpētīt šādas reformas iespējamību.
Izņemot vienu precizējumu, šajā pilnsapulcē es biju diezgan kluss. Nākamajās dienās pēc pirmās pilnsapulces es uzzināju, ka mans baisais dzimumlocekļa amputācijas apraksts opozīcijai bija maksājis vismaz vienu balsi, bet, iespējams, arī vairāk, no mēreno puses, kuri bija sašutuši par manu “ekstrēmismu”. Tomēr saistībā ar pēdējo priekšlikumu es piecēlos un uzrunāju Vidējo koptelpu. Es sacīju, ka, ja tiešām ir runa par iekļaušanu un pārstāvību, tad balsu skaita prasībai ir jābūt 100%. Es atgādināju par laika un enerģijas zaudējumu tiem, kas bija iesaistījušies šajā aktīvismā vienā vai otrā pusē, un par visa procesa absurdumu, ņemot vērā augsto atbildību un prasības, kuras studentiem uzliek zinātniskā grāda iegūšana. Es vērsos tieši pie jaunievēlētā prezidenta, kurš bija rupji sprauslājis par džentlmeni priekšlikuma ierosinātāju, un mudināju viņu pieiet savam amatam ar cieņu pret institūciju un novērtējot to uzticību, kas viņam izrādīta, lai uzturētu kultūru, pie kuras izkopšanas ir smagi strādājušas daudzas studentu paaudzes. Es viņu brīdināju nepārvērst šo vietu par politisku mašinēriju un sacīju, ka, ja viņš to darīs, nemitīgi dzenot cauri paziņojumus ar niecīgu balsu vairākumu, koledžas Vidējā koptelpa pazaudēs to trauslo un īpašo šarmu, kas ir ļāvis (piemēram) konservatīviem katoļiem un zaļmatainiem marksistiem baudīt citam cita kompāniju. Viņš atbildēja ar neskaidriem aicinājumiem uz demokrātiju.
Teksts ar nelieliem grozījumiem tika apstiprināts nodošanai tiešsaistes balsojumam. Līdz ar to daudzi vēl palikušie transpersonu paziņojuma atbalstītāji piecēlās un pameta sanāksmi.
Taču izrāde vēl nebija beigusies. Šādās pilsapulcēs vienmēr ir darba kārtības punkts “Citas lietas”, kurā var pacelt jautājumus, kas radušies vakara diskusiju laikā, kā arī – un tas ir ļoti būtiski – iesniegt priekšlikumus. Viens no opozīcijas pārstāvjiem ierosināja pilnībā atcelt 14. maija paziņojumu. Tomēr tad mūs gaidītu nebeidzama konfliktējošu pilsapulču parāde. Šī perspektīva mazināja klātesošo entuziasmu atbalstīt tik drastisku soli. Tā vietā opozīcija pievērsās 14. maija priekšlikuma (6) punktam – līdzekļu vākšanai organizācijai “Dzimtiskots prāts” un izcēla dažus šīs organizācijas pasākumus.
Te es nolēmu uzsākt savu pēdējo īsto Oriela koledžas studenta kauju. Es sacīju, ka ir daudz runāts par apklusinātajām transseksuāļu balsīm un ievadīju savu tēmu, nosodot visdažādākā paveida iebiedēšanu un apklusināšanu. “Tādu kā transfobija,” iedzēla kāds drūms kritiķis. “Tieši tā,” es atbildēju. “Tiešām negribu, lai cilvēki ar dzimuma disforiju tiktu iebiedēti.” Tad es sacīju, ka mums jāpievērš uzmanība arī tām transseksuāļu balsīm, kuras apklusina visvairāk: personām, kas veic detranzīciju.
Līdzko biju izteicis šo vārdu, transseksuālisma aizstāvju sejas no piesardzīga skepticisma, kas mijās ar nosacītu piekrišanu, un līdzjūtīgi sarauktām uzacīm pārvērtās izkropļotās niknuma grimasēs. “Tavistokas klīnika…” es sāku teikt, bet nepaspēju pabeigt savu sakāmo. Zālē atlikušie transseksuālisma aktīvisti mani pārkliedza un apklusināja. Es centos runāt skaļāk. Sapulces protokolā, kuru sastādīja sekretāres aizvietotājs (sekretāre bija viena no tiem, kas nejutās “droši” manu grafisko piezīmju dēļ), ir rakstīts, ka izcēlās “vispārējs haoss”. Tomēr priekšsēdētājs mūs visus apklusināja un apstiprināja manas tiesības turpināt uzstāties.
Es turpināju un izskaidroju notikušo Tavistokas klīnikā; pieminēju tiešsaistes atbalsta grupas detranzīcijas veicējiem, kurās ir tūkstošiem dalībnieku; norādīju uz milzīgo pavērsienu kopš 1990. gadu diagnozēm (tolaik dzimuma disforija galvenokārt tika konstatēta agrā bērnībā un galvenokārt zēniem) un 2010. gada diagnozēm (lielākoties pusaudži un lielākoties meitenes); atsaucos uz Litmana un Levīna un citiem pētījumiem, kuros uzsvērta tranzīcijas nožēla un ilglaicīgu pēctranzīcijas novērojumu iztrūkums lielajos transseksuālismu atbalstošajos pētījumos; minēju Nīderlandes pētījuma nepareizu piemērošanu; analoģijas ar anoreksiju un citiem psiholoģiskajiem stāvokļiem, kurus vieglāk izskaidrot ar socioloģijas nekā bioloģijas palīdzību; un beigās nolasīju sarakstu ar meiteņu vārdiem, kuru dzīvi ir brutāli un neatgriezeniski sabojājis spiediens uzsākt pubertātes blokatoru un pretējā dzimuma hormonu lietošanu un beigās veikt pārejas operācijas – piemēram, Bendži, Džeida, Helena, Dagnija, Desmonda, Erīna, Lūsija, Sallija, Džoanna, Hloja un Kīra. Kurš tagad noliedz upuru esamību? Jā, ir krīze, es sacīju, bet tās cēloņi nav meklējami tur, kur mums stāsta, ka tie jāmeklē. Es apsolīju nosūtīt atsauces sekretāres aizvietotājam, lai tās iekļautu protokolā, un šī piezīme viņam tiešām lika tā izdarīt un tās izplatīt visiem koledžas biedriem.
Savus komentārus es noslēdzu ar draudzenes, deviņus gadus vecas meitenes mātes, piezīmi. Meitene – sauksim viņu par “Džeinu” – bija pietiekami liela, lai zinātu, ka viņas ķermenis turpmākajos gados piedzīvos pārmaiņas, un bija nobijusies no gaidāmajām menstruācijām. Skolā Džeina jau bija saskārusies ar zēniem, kuri savos viedtālruņos būtībā dalījās ar pornogrāfiska rakstura materiāliem. No saviem vienaudžiem (vairāk nekā no skolotājiem) viņa bija dzirdējusi, ka meitenes var būt zēni un zēni var būt meitenes. Apmaldījusies šajā mulsinošajā, pat biedējošajā atklājumu juceklī, viņa kādu dienu pārnāca mājās bēdīga un teica mātei: “Es saprotu, kāpēc meitene var gribēt būt zēns, bet kāpēc lai zēns jebkad gribētu būt meitene?” Viņa ir tāda meitene, es turpināju, kura kādā brīdī jutīsies neērti savā ķermenī (un īstenībā kurš gan tajā nekad nejūtas neērti?). Pateicoties vispārējam kultūras spiedienam, kuru zem līdzjūtības un solidaritātes karoga izdara arī tādas elitāras institūcijas kā Oksforda, šī meitene, iespējams, tiks pamudināta eksperimentēt ar domāšanas modeļiem, kuri var novest pie postošām un neatgriezeniskām ķirurģiskām izmaiņām.
Visas manas runas laikā neapsaukta turpinājās līdzjūtīgo solidaritātes paudēju sprauslāšana, ņirgāšanās, dusmu izpausmes un galvas kratīšana. Taču es biju pateicis savu sakāmo un cerēju, ka neatkarīgi no tā, kā izvērsīsies balsojums, kaut kas no tā aizķersies pat pašu nesamierināmāko transseksuālisma kustības atbalstītāju prātos. Man vienīgi bija žēl, ka jaunā sieviete, kura sevi identificēja kā transpersona, bija jau pametusi zāli, kad es sāku runāt. Diezin vai kāds koledžā – cits students, pasniedzējs vai amatpersona – būs spējīgs viņai to atstāstīt. Man vismaz izdevās jaunievēlētajam prezidentam iespiest rokās izdrukātu Kīras Belas stāstu par viņas traumu, tranzīciju un mokošo ceļu atpakaļ, un es mudināju viņu to izlasīt.[4] Viņš apsolīja, ka izlasīs. Es ceru, ka viņš to darīs.
Tuvojās pusnakts. Spriedzei, dusmām un neuzticībai, kas jau bija piesūcinājusi telpu, tagad pievienojās arī nogurums. Tika ierosināts pēdējais absurdais grozījums paziņojumā par dzimti – piebilde par sirdsapziņas apsvērumos balstītiem iebildumiem pret organizāciju “Dzimtiskots prāts”. Šo tekstu pievienoja sākotnējam priekšlikumam par profesores Stokas lekciju.
Rezultāti nebija apmierinoši nevienai no pusēm, taču, ņemot vērā sākotnējā priekšlikuma oponentu izpratni par pieņemamu procedūru – un pat, es teiktu, mūsu puses pārspīlēto godbijību pret šo precedentu –, mēs spējām radīt dīvainu, Frankenšteinam līdzīgu tekstu, kas izraisīja transseksuālisma kustības aktīvistu sašutumu. Šis teksts tika nodots visas Vidējās koptelpas tiešsaistes balsojumam.
Pēdējais balsojums un tālākie notikumi
Baumoja, ka daudzi no sākotnējiem atbalstītājiem plānoja balsot pret šo priekšlikumu un tad sacīt, ka LGBTQIA+ pārstāve, pamatojoties uz 14. maija pilnvarām, joprojām varēs publicēt savu paziņojumu bez jebkāda Pilnsapulces apstiprinājuma. Stāsta, ka 48 stundas ilgo balsošanu tiešsaistē traucējušas tehnoloģiskas ķibeles. Starplaikā komitejas locekļi –transseksuālisma kustības atbalstītāji steidza organizēt līdzekļu vākšanas pasākumu pēdējā iespējamajā svētdienā, 18. jūnijā, tas ir, pirms balsošanai tiek nodots paziņojums, kurš saturēja “Dzimtiskota prāta” nosodījumu. Diskusiju forumā kāds oponents, kurš bija arī veiksmīgs uzņēmējs, paziņoja, ka ziedos līdzekļus “Pique Resilience Project” vietnei. To bija dibinājuši cilvēki detranzīcijas procesā.[5] Šis oponents solīja, ka ziedos tieši tādu pašu summu, kāda tiks savākta līdzekļu vākšanas pasākumā “Dzimtiskotam prātam” – līdz 500 mārciņām. Iespējams, ka šī solījuma un sliktās ziedošanas pasākuma apmeklētības dēļ ieņēmumu apjoms tā arī netika izziņots. Līdz pat šim brīdim Vidējās koptelpas mantzinis nav atbildējis uz lūgumiem epastā ziņot par kampaņas panākumiem.
22. jūnijā, dažas dienas pēc, domājams, neveiksmīgā līdzekļu vākšanas pasākuma rediģēto Frankenšteina paziņojumu izplatīja epastos un sākās tiešsaistes aptauja. Neoficiāli nostāsti liecina, ka apņēmīgākie aktīvisti cerēja torpedēt paziņojumu ar “nē”, paļaujoties uz to, ka tā sākotnējie pretinieki balsos tāpat, un tādējādi, pamatojoties uz 14. maija mandātu, ļaus LGBTQIA+ pārstāvei izstrādāt un publicēt savu paziņojumu, nepakļaujot to balsošanai. Taču anekdotiski nostāsti liecina arī par to, ka liela daļa sākotnējo oponentu acīmredzami paradoksālā kārtā nobalsoja “par” šī murgainā teksta apstiprināšanu – daļēji tāpēc, lai novērstu iepriekš minēto iznākumu, un daļēji tāpēc, lai publiski apliecinātu, cik asi tika apstrīdēts sākotnējais paziņojums.
Aptauja beidzās pēc 48 stundām, 24. jūnijā. Tomēr, varbūt cerot izvairīties no konfliktiem nākamajā nedēļas nogalē plānotajā koledžas ballē, rezultātu paziņošanu atlika līdz 26. jūnijam. Tad mēs arī uzzinājām, ka paziņojuma teksts ir apstiprināts. “Par” to nobalsoja 52 (67%), “pret” 20 (26%) un “atturējās” 6 (8%). Ar nedaudz lielāku balsu pārsvaru pieņēma priekšlikumu, kas pieprasīja (lai gan, ņemot vērā iespējamās konstitucionālās problēmas, tas nebija obligāts) politiskajos balsojumos nodrošināt divu trešdaļu vairākumu. Tajā pašā epastā arī paziņoja, ka, tā kā šī gada komitejas darbība tuvojas noslēgumam, paziņojuma faktiskās publicēšanas tehniskos aspektus atstās nākamā gada komitejai. Var jautāt, vai, neraugoties uz nepārprotamo pilnvarojumu, nākamā komiteja drīzāk neizvēlēsies par to vienkārši aizmirst.
Ļoti iespējams, ka daži “par” patiešām bija par transseksuālisma kustību – iespējams, no salīdzinoši centriski noskaņotajiem, kuri bija vienaldzīgi pret papildinājumiem. Ir ticami arī, ka daži no “pret” bija pret transseksuālisma kustību un balsoja pret paziņojumu to iemeslu dēļ, kuru dēļ daudzi no mums sākotnēji tam oponēja. Tomēr, atkal balstoties anekdotiskās liecībās, man radies iespaids, ka kopumā transseksuālisma kustības aktīvisti šo iznākumu uztvēra kā rūgtu sakāvi un ka kopumā mēs, viņu oponenti, to atzinām par labāko iespējamo iznākumu, ņemot vērā sākotnējo zaudējumu 14. maijā.
[1] Dhejne et al. (2011): https://journals.plos.org/plosone/article?id=10.1371/journal.pone.0016885
[2] https://www.oxfordstudent.com/2023/05/27/oxford-divided-over-100-academics-sign-letter-in-support-of-trans-students-amid-kathleen-stock-row/
[3] https://www.genderedintelligence.co.uk
[4] Skat. https://www.persuasion.community/p/keira-bell-my-story
[5] https://www.piqueresproject.com
