Pirmdien, 2023. gada 26. jūnijā, Oksfordas Universitātes Oriela koledžas Vidējās koptelpas komiteja paziņoja, ka tās locekļi ir nobalsojuši par transseksuālisma jautājumiem veltīta paziņojuma publicēšanu saistībā ar ievērojamo Apvienotās Karalistes feministi un filozofi, profesori Ketlīnu Stoku.[1] Kā bija iecerējusi paziņojuma ierosinātāja, tā mērķis bija nosodīt gan Stoku par viņas it kā pret transpersonām vērsto nostāju, gan arī vietējo Oksfordas institūciju par to, ka tā uzaicinājusi Stoku uzstāties. Tomēr teksts, kas izrietēja no šī Oriela koledžas balsojuma, vēsta pavisam ko citu. Tas ne tikai izgaismo kādu būtisku nesenu sadursmi notiekošajā karā par transseksuālisma jautājumiem, bet arī uzskatāmi ilustrē aktīvistu veikto akadēmisko institūciju sagrābšanas procesu – un pretošanās iespējas.

Koledžu universitāte

Oksforda ir viena no pēdējām atlikušajām koledžu universitātēm pasaulē. Tas nozīmē, ka lielākoties jūs nekad nevarat būt vienkārši universitātes un savas fakultātes loceklis: jūs vienmēr, pirmkārt un galvenokārt piederat pie vienas no 39 koledžām (vai 5 “pastāvīgajām privātajām aulām”, kas ir nelielas iestādes ar izteiktāku reliģisko ievirzi). Un tā nav nejaušība. Jums pašam, kad piesakāties universitātē, ir jāizvēlas konkrēta koledža, un tieši šai koledžai jūs ir jāuzņem. Tā vietā, lai būtu viens no 23 000 studentu liela pūļa, jūs vidēji esat viens no aptuveni 600 studentiem. Visu dvēseļu koledžā jūs esat viens no deviņiem, bet Kelloga koledžā – viens no vairāk nekā 1000. Šīs koledžas ir joprojām pastāvošas viduslaiku institūcijas, kuras likums ir atzinis, bet kuras tam ir grūti definēt. Tiesību filozofs Džošua Geclers nesen apgalvoja, ka nav nekā līdzīga koledžai citos tiesību aktos, jo tā nav ne labdarības organizācija, ne arī korporācija.

Lai gan koledžu ir grūti definēt, to var aprakstīt. Katrai koledžai ir sava atrašanās vieta – ar augstiem mūriem norobežots, kluss, rūpīgi iekopts un apzaļumots patvērums pašā pilsētas centrā, pasargāts no autosatiksmes rūkoņas un tūristu burzmas. Šajā patvērumā apzinīgi vārtu sargi, no kuriem daži joprojām valkā katliņus, ielaiž tikai tos, kas ir koledžas locekļi. Katrai koledžai ir savi “lektori” (pasniedzēji) visās disciplīnās, un iestādi vada akadēmiķi, kas ir ievēlēti par “biedriem”. Atšķirībā no amerikāņu un, iespējams, arī Eiropas birokratizēto universitāšu modeļiem – un, jāatzīst, spītīgi, lai gan, iespējams, aizvien vārgāk turoties pretī līdzīgai tendencei arī Oksfordā – tie, kuri pasniedz, ir tie, kuri pieņem lēmumus par to, kā koledža tiek pārvaldīta. Sociālo dzīvi koledžā regulē “koptelpas”. Ar šo jēdzienu apzīmē gan fiziskās telpās (kas bieži ietver arī bārus, par kuriem ir atbildīgi koledžas locekļi), gan koledžas locekļu grupas, kurām ir tiesības iekļūt šajās telpās, gan arī vispārējos kopdzīves paradumus, kas tur veidojas. Tādējādi Junioru koptelpa ir paredzēta bakalaura līmeņa studentiem, Vidējā koptelpa – maģistrantūras studentiem, bet Senioru koptelpa – biedriem un lektoriem.

Šīs grupas ir pastāvīgā saziņā. Mācības notiek viens pret vienu vai viens pret trim nodarbībās. Bakalaura, maģistrantūras un doktorantūras studenti dzīvo koledžā vismaz daļu studiju laika, bieži vien dalot vienas un tās pašas ēkas koplietošanas telpas ar akadēmisko personālu, kas arī dzīvo uz vietas. Katrai koledžai ir sava ēdamzāle, kurā pasniedz trīs apmaksātas ēdienreizes dienā, bibliotēka, kapela, koris, interešu pulciņi gan hobijiem, gan akadēmiskām diskusijām, sporta komandas, studentu laikraksti un literārie žurnāli (kuru kvalitāte gan parasti ir vairāk nekā nožēlojama un kurus var paslavēt būtībā tikai par to, ka tie joprojām pastāv), karogs, vairākas devīzes, tosti, lūgšanas, tradīcijas un savas leģendas, kuras ir pārāk labas, lai būtu patiesas vai nepatiesas. Tas viss nodrošina kontekstu, kurā var veidoties dažādas, gandrīz vai pilsoniskas draudzības starp cilvēkiem, kuri pārstāv vienas un tās pašas vai atšķirīgas disciplīnas un dzīves posmus. Atšķirībā no ierastā dalījuma fakultātēs, kas atrodams šajā universitātē un arī visās pārējās, koledžai ir dziedinoša priekšrocība iepazīstināt studentu ar cilvēkiem ārpus viņa disciplīnas, lai viņš būtu spiests pamainīt sarunu tēmu. Ja gadījumā viņš sarunu tēmu nemaina, viņam jābūt gatavam to izskaidrot tādiem gudriem un zinātkāriem cilvēkiem no citas jomas, uz kuriem viņa profesionālais žargons visdrīzāk neatstās nekādu iespaidu un no kuriem viņš pats varētu ko mācīties. Īsi sakot, katra koledža ir kopiena ar savu raksturu, kuru, līdzīgi kā Čērčils raksturoja ēkas, mēs paši veidojam, un tad tā veido mūs.

Koledžu universitātes decentralizētais raksturs, kuru, par laimi, nekad nav pakļāvusi franču Grande Armée, ir pastāvīgas neapmierinātības avots daudziem no citām zemēm nolīgtiem dabaszinātniekiem. Viņu infrastruktūras nomāktās disciplīnas dod priekšroku liela mēroga ekonomikai, un viņi tāpēc nespēj novērtēt privātas apmācības metožu un koledžu dzīves pozitīvās puses. Šis modelis nozīmē arī to, ka radikālas pārmaiņas parasti nenotiek vienas dienas laikā. Atšķirībā no fakultātēm Amerikas universitātēs Oksfordas katedras ir ļoti jūtīgas un pat atkarīgas no koledžu ieguldījuma, no piekritības lēmumiem par mācību programmām un, jo īpaši humanitārajās zinātnēs, no finanšu ieņēmumiem. Lai gan pastāv universitātes mēroga vadības padome (saukta par “Kongregāciju”), mācību procesā un ikdienas dzīvē tās nozīme ir daudz mazāka nekā koledžām, pie kurām pieder padomes locekļi.

Būtiski uzsvērt, ka nepastāv visas universitātes studentu pašpārvalde. Ja kāda reformētāju vai aktīvistu grupa vēlas kaut ko mainīt, tā to var darīt attiecīgajās fakultātēs, taču īstajam un galvenajam mērķim ir jābūt koledžām. Un šeit, savā koledžā, apņēmīgi domubiedri no citām koledžām var palīdzēt sagatavot rīcības plānu, taču iekšpus koledžas sienām viņi neko nevar panākt. Protams, institucionālā kultūra, kas veidojusies gadsimtu gaitā, konkrēto koledžu padara vairāk vai mazāk uzņēmīgu pret tādu vai citādu rīcības plānu. Tā, piemēram, Oriela koledža par savu pieķeršanos tradīcijām (brīvprātīgām vakariņām Svinīgajā zālē akadēmiskajos apmetņos sešus vakarus nedēļā) un arī citu iemeslu dēļ ir izpelnījusies iesauku “Toriela” koledža.[2] Savukārt Vodomas koledžu pretējā Redklifa laukuma pusē (viegli nolasāmu, bet ne obligāti tieši ar šādu formalitāšu atcelšanu saistītu iemeslu dēļ) nereti dēvē par “Vodomu un Gomoru”. Aktīvisma rezultāti dažkārt sagādā vilšanos. Kādas ne īpaši konservatīvas koledžas prorektore, iztēlojusies, ka viņas progresīvajā pusē stāvēs arī “jaunatne”, nesen mēģināja atcelt Svinīgās zāles vakariņas un iesniedza šo priekšlikumu studentu balsojumam. Viņai par sarūgtinājumu, studentu vairākums izvēlējās saglabāt prasību vakariņās ierasties uzvalkos, kaklasaitēs un akadēmiskajos apmetņos.

Studentu aktīvistiem svarīgākā institūcija, caur kuru ieviest jauninājumus, ir Junioru koptelpa vai Vidējā koptelpa. Lai gan, kā saka kāds mans draugs, par šīm organizācijām vislabāk domāt kā par “socializēšanās klubiem ar lētu alkoholu”, tajās periodiski notiek kopsapulces. Kopsapulcēs tiek plānoti dažādi pasākumi, notiek amatpersonu vēlēšanas un tamlīdzīgas praktiskas norises, kuru ietvarā dažkārt balsošanai tiek nodoti arī politiski priekšlikumi. Paziņojumi, kuri pauž nosodījumu vai solidaritāti, šķiet, lielākoties spontāni izplūst tieši no Junioru koptelpu vai Vidējo koptelpu rāvainajiem ūdeņiem. Būtu kārdinoši uzskatīt, ka šie paziņojumi ir bezzobaini. Tomēr tie panāk vairāk, nekā vienkārši sniedz to talantīgajiem un ambiciozajiem ierosinātājiem papildus ierakstus CV vai vielu pārrunām darba intervijās par ieņemto drosmīgo stāju. Tie iekrāso koledžas institucionālo kultūru, apzīmogojot to kā vietu, kas piemērota noteikta veida cilvēkiem ar “pareizajiem” uzskatiem. Atšķirīgi domājošus locekļus tad var nostumt malā.

Oriela koledža, un jo īpaši tās Vidējā koptelpa, ir iemantojusi konservatīvisma reputāciju. Manuprāt, tas nav gluži pamatoti. Es būtu pārsteigts, ja aptaujās pat tikai viena ceturtā daļa no visiem Oriela koledžas studentiem sevi nodēvētu par jebkāda paveida konservatīvajiem. Uzskata, ka šis zemais procents jau tā ir daudzkārt lielāks nekā visās pārējās koledžās, un kopā ar faktu, ka daudzi pie šīs minoritātes piederošie ir arī kristieši, ir sakrājies pietiekami daudz degmateriāla, lai uzkurinātu apsūdzības par koledžas vispārējo konservatīvismu. Tikpat svarīgs, runājot par politiskiem paziņojumiem, ir apstāklis, ka lielākā daļa maģistrantūras vai doktorantūras studentu pēdējo gadu laikā ir centušies turēties pie sapņa par klasisko liberālismu. Ar ļoti nedaudziem izņēmumiem – es zinu tikai hronisko strīdu par Sesila Rodsa statuju un Ukrainas karu – mēs neesam nākuši klajā ar paziņojumiem, kas liecinātu par politisku nostāju, nemaz nerunājot par koledžas politisko ortodoksiju. Manuprāt, nevienam Oriela studentam nav ilūziju, ka viņš būs vienisprātis ar visiem pārējiem visos politikas, reliģijas, ekonomikas un citos jautājumos. Un tomēr Oriela koledža ir iemantojusi reputāciju kā viena no viesmīlīgākajām un dzīvespriecīgākajām koledžām, pie kuras piederēt.

Paziņojums par solidarizēšanos ar transpersonu kopienu

Šī gada 13. maija, sestdienas, vakarā mūsu Vidējās koptelpas sekretārs publicēja nākamās dienas kopsapulces darba kārtību. Daži darba kārtības jautājumi bija sagaidāmi, piemēram, to personu prezentācijas, kuras kandidē uz ievēlēšanu Vidējās koptelpas komitejā 2023.–2024. akadēmiskajā gadā. Taču līdzās šiem punktiem bija iekļauts arī politisks priekšlikums, ko virzīja mūsu LGBTQIA+ pārstāve (jā, mums ir arī tāda) un kāda viņas draudzene. Abas ir amerikānietes un Oksfordā studē pirmo gadu. Priekšlikumu izplatīja ar nosaukumu “Izrādīt solidaritāti transpersonu kopienai”. Kas pamudinājis uz šādu tikumisku iznācienu? Oksfordas apvienība, kas, neraugoties uz tās nosaukumu, atrašanās vietu un plašo universitātes studentu loku, ir privāta, ar universitāti nesaistīta debašu biedrība, bija uzaicinājusi savās telpās uzstāties profesori Ketlīnu Stoku.

Daudzējādā ziņā tas bija skaists paziņojums un demonstrēja noteikta veida retorikas meistarklasi. Tas biezā slānī saturēja smagus, bet neskaidrus apvainojumus, atsaukšanos uz autoriātēm (lai gan tikai savu vienaudžu), jaunu vārda brīvības definīciju, vienu vai divas “sarkanās siļķes” un kārtīgu devu emocionālās šantāžas.

Vispirms Stokai, dzimti kritizējošai feministei un lesbietei, analītiskās estētikas filozofei, kuru transseksuāļu aktīvisti 2021. gadā bija izēduši no profesores amata Saseksas Universitātē, tika veltīta mīklainu apsūdzību litānija. Viņa esot “transfobiska”, “transpersonu balsis izslēdzoša runātāja”, kura “aktīvi pretdarbojusies transpersonu tiesībām” un ir “labi zināma kā dezinformācijas izplatītāja par transpersonu kopienu, bieži vien izmantojot argumentus, kuri ignorē empīriskus faktus un pētījumus”. Viņu apsūdzēja trīs noziegumos: “atbalsta dzimtes identitātes konversijas terapiju, par spīti profesionāļu vienprātībai par šīs prakses neefektivitāti un kaitīgumu”; “apraksta transseksuālas sievietes [NB: “transseksuālas sievietes” ir personas, kas dzimušas kā vīrieši, bet identificējas kā sievietes – B. L.] kā savā būtībā bīstamas un agresīvas”; un darbojas “transpersonas izslēdzošās naida grupas LGB apvienības” (ievērojiet, ka šīs ekstrēmistu organizācijas nosaukumā nav burta “T”) pilnvaroto padomē. Vēl ļaunāk, kā norādīts priekšlikumā, – viņas publiskie raksti par dzimti nav tikuši profesionāli recenzēti. (Lai pamatotu šo pēdējo punktu, priekšlikumā diemžēl netika minēts, ka 2023. gada maijā vien Oksfordas apvienība līdzās ierastajiem B vai C ranga aktieriem, Dienvidamerikas uzņēmējiem un Igaunijas prezidentiem intervēja tādus profesionāli recenzētus akadēmiķus kā pornozvaigznes Stormiju Danielsu un Miju Kalifu, lai noskaidrotu viņu dziļākās atziņas par politiku un kultūru. Un tomēr – tomēr! – Oksfordas apvienībai nebija pietrūcis nekaunības pielaist pie mikrofona necienīgo profesori Stoku!)

Tālāk priekšlikumā norādīts, ka šāda solidarizēšanās Oriela koledžas Vidējo koptelpu ievedīs kompānijā, kurā jau ir vairāk nekā piecpadsmit citas koledžas. Zemsvītras piezīme godprātīgāk, bet mazliet apkaunojoši gan piemetināja, ka līdzīga iniciatīva piecpadsmit citās koledžās ir tikai ierosināta; no tām koledžām, kurās notika balsošana, trīs vienprātīgi balsoja “par” un divas koledžas pieņēma priekšlikumu, katrā no tām “pret” balsojot tikai diviem cilvēkiem. Paziņojumā sacīts: “Transpersonas ir augstu vērtēti un mīlēti šīs universitātes, koledžas un visas sabiedrības locekļi, un viņi ir pelnījuši būt pieņemti un atbalstīti savās mājās. Solidaritātes izrādīšana transpersonu kopienai visā Oksfordā ir svarīgāka nekā jebkad agrāk, un tā ir jāizrāda gan publiski, gan jēgpilni.”

Bet kā to izdarīt, neapdraudot mūsdienu akadēmiskās vides pamatprincipu – domas brīvību? Priekšlikums zināmā mērā atzina tiesības uz vārda brīvību. Taču tās, kā uzsvērts, “nedod tiesības izplatīt dezinformāciju”. Vēl svarīgāk ir tas, ka “nekad nedrīkstētu diskutēt par kādas minoritāras grupas tiesībām eksistēt”. Iespējams, cerot izvairīties no apsūdzības goda un cieņas aizskaršanā, paziņojuma teksts turpinājās mīklaini, bet draudīgi: “Šis nav triviāls jautājums, bet gan jautājums, kurā uz spēles ir liktas dzīvības.” Teksts bija neskaidrs, bet saprotiet pareizi: acīmredzot Stoka ir atbildīga par transseksuālu cilvēku nāvi. Ne reizi Stoku necitējot, paziņojuma teksts viņas vārdu sasaistīja ar vardarbību pret transseksuāļiem vai vardarbības draudiem. Tika minēti skaitļi, kas norāda, ka 41% britu transseksuāļu pēdējā gada laikā saskārušies ar vardarbību (no “Stonewall” 2018. gada datiem) un ka 2022. gadā naida noziegumu skaits pret transseksuāļiem palielinājies par 56%, kas ir lielākais pieaugums naida noziegumu vidū (dati no BBC). Paziņojumā apgalvots, ka daži Oksfordas studenti, kas publiski pretargumentēja Stokai, saņēma vardarbības draudus. Tad ar emocionālās šantāžas palīdzību tika norādīts uz nelaimes cēloni. Ketlīna Stoka esot “balss, kas aktīvi kaitē transseksuāliem studentiem, transseksuāliem cilvēkiem un transpersonu kopienai kā tādai”. Ja Oksfordas apvienību nepiespiež nožēlot savu atbalstu šai “neuzticamajai, dezinformētajai transfobei”, Oksfordas apvienība “būs gan līdzvainīga, gan atbildīga par transfobiskas retorikas izplatīšanu un tās sekām…, spēcinot pašreizējo uzbrukumu vilni transpersonu kopienai, kas vērojams Lielbritānijas politikā, valdībā un masu medijos”.[3]

Paziņojuma priekšlikumā tika iekļautas sešas apņemšanās: (1) nosodīt Oksfordas apvienību un pieprasīt, lai tā atsauc savu ielūgumu Stokai; (2) “vēlreiz apliecināt Vidējās koptelpas solidaritāti ar transpersonu kopienu Oksfordā un ārpus tās [un vēlreiz apstiprināt], ka transpersonu tiesības, transseksuāļu dzīvības un transseksuāļu laime ir nozīmīgas un tās ir jāaizsargā”; (3) “aicināt organizācijas visā Oksfordā (ieskaitot Apvienību) dot iespēju tikt sadzirdētām bieži apklusinātajām transpersonu balsīm un viņu stāstiem ne tikai kontekstā, kurā tām ir jāpierāda savas tiesības eksistēt”, un “uzsvērt, ka cilvēki, kas ir pie varas, kā arī masu mediji jau ir pietiekami uzklausījuši un starmešu gaismā iecēluši Stoku un ka sarunai ir jāpaceļas pāri reducējošajam argumentam, kas apšauba transpersonu eksistenci”; (4) izplatīt “publisku paziņojumu (kuru sarakstīs LGBTQ pārstāvis), kurā detalizēti izklāstīti šie apsvērumi [kā noprotams, iepriekšējo punktu saturs] savos ziņojumos un sociālo mediju platformās” (un nosūtīt kopiju Oksfordas apvienībai); (5) atbalstīt protestus pret Stoku; (6) sarīkot finanšu līdzekļu vākšanas vakaru Vidējās kopsapulces bārā, ieņēmumus ziedojot “transpersonu tiesību labdarības organizācijai” ar nosaukumu “Dzimtiskots prāts”.[4]

Tiktāl par saturu. Jau pati paziņojuma satura izziņošana bija mūsu standarta noteikumu pārkāpums. Koptelpas sekretāram ir pienākums paziņot par šādiem iesniegumiem 48, nevis tikai 24 stundas pirms sapulces. Kā varat iedomāties, universitāšu studentiem ir arī citas nodarbes, kas neietver savas universitātes epasta pārbaudīšanu sestdienas vakarā vai svētdienas rītā. Svētdienas pēcpusdienās daudzi piedalās sporta nodarbībās, mūzikas mēģinājumos vai kapelas vakara dievkalpojumā ar dziedājumiem tieši pirms vakariņām Svinīgajā zālē, nemaz nerunājot par iknedēļas mājasdarbiem un lielākiem pētījumiem, pie kuriem viņiem ir jāstrādā, vai viesiem, kurus viņi varbūt uzņem ciemos (kā tas bija manā gadījumā). Ja vispār bija kāds apzinīgs students, kurš visādi citādi maksimāli lietderīgi izmanto savu laiku universitātē un kurš uzzināja par šo priekšlikumu, tas visdrīzāk notika mutvārdu ceļā un kādā nepiemērotā brīdī. Attiecīgi viņam bija ārkārtīgi maz laika, lai formulētu savu attieksmi pret, iespējams, pašu strīdīgāko jautājumu, kurš šobrīd šķeļ Rietumu demokrātijas.

Un tā svētdien, 14. maijā, dažas minūtes pēc plkst. 21:00 Oriela koledžas Vidējā koptelpa sāka pildīties ar jauniem vīriešiem un sievietēm, pārsvarā melnās kaklasaitēs, elegantās kleitās un akadēmiskos apmetņos. Atmosfēra bija saspringta. Tāpat kā franču Assemblée nationale, frakcijas spontāni sagrupējās pa labi un pa kreisi no koptelpas sapulci vadošajām amatpersonām. Zāle bija pārpildīta, tajā vairs nebija brīvu sēdvietu. Pirmais darba kārtības punkts bija priekšlikums par dzimti.

Paziņojuma ierosinātāja iepazīstināja ar savu priekšlikumu maigos un lēnprātīgos toņos, brīžiem lasot, brīžiem pārfrāzējot savu tekstu. Viņa uzsvēra, ka attiecībā uz (4) punktu būs “atvērta papildinājumiem”, izstrādājot galīgo paziņojuma tekstu.

Vispirms sekoja virkne procedurālo jautājumu. Apstiprināja prasību balsot aizklāti, ko garantē Vidējās koptelpas reglaments, tomēr prasību balsot ar papīra biļeteniem komiteja noraidīja kā nepraktisku. Tās vietā apstiprināja pseidoaizklāto balsošanas formātu, komitejas locekļu trijotnei saskaitot paceltās rokas, kamēr pārējie sapulces dalībnieki turēja acis aizvērtas.

Tad sākās runas no zāles. Kāds opozīcijas pārstāvis sāka ar argumentiem par labu Vidējās koptelpas apolitiskumam un šādu paziņojumu pretišķībai liberālai, debates mīlošai sabiedrībai. Viņam sekoja cita, diezgan mērena opozīcijas pārstāve, kura arī centās paskaidrot, ka iebildumi pret paziņojumu nav uzskatāmi par ļaunprātīgu vēlmi vardarbīgi vērsties pret transpersonām. Viņa ieteica nevis publicēt politisku paziņojumu, bet gan organizēt sarunu forumu, kurā notiktu padziļinātas debates par šo tēmu ar abu pušu pārstāvjiem.

Kāds paziņojuma atbalstītājs sauca pretī, ka “šī ir demokrātija” un ka Vidējā koptelpa ir īsteni politiska telpa, kurā var balsot par jebkādu jautājumu. Viņš paslavēja ideju par debašu forumu, bet uzsvēra Vidējās koptelpas politisko raksturu. Šajā brīdī priekšlikuma autore atkal iesaistījās diskusijā, lai pasvītrotu solidaritātes mērķi, un mēģināja to aprakstīt kā centienus atbalstīt tās transpersonas, kuras “cieta no uzbrukumiem” Stokas uzaicināšanas dēļ. Viņa apgalvoja, ka mūsu kopienas cilvēku drošība pilnīgi noteikti ir politisks jautājums, kā arī apgalvoja, ka pastāv jau precedents: iepriekšējā gadā Vidējā koptelpa pieņēma rezolūciju Ukrainas atbalstam.

Tad iejaucās bijušais Vidējās koptelpas prezidents, lai atzīmētu, ka “apolitisks” nozīmē, ka Vidējā koptelpa “kārtības uzturēšanas labad” netiks izmantota kā forums diskusijām par tādiem sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem, kuros pastāv dziļas un nesamierināmas nostāju atšķirības. Kāds austrāliešu politikas zinātnes students, kurš Oksfordā bija pavadījis tikai dažus mēnešus, bet bez konkurentiem kandidēja uz nākamā gada prezidenta amatu, pretargumentēja, ka Vidējā koptelpa ir politiska pēc savas būtības. Turklāt “pēc savas būtības politiska” esot arī “dažu cilvēku eksistence” un viņi nevarot “nošķirt šo telpu no savas eksistences un dzīves”. Izklausījās, ka, pēc viņa domām, politisks ir pilnīgi viss, bet daži cilvēki ir politiskāki nekā citi, un tieši viņi ir tie, kuri mums jāaizsargā. Tikai atzīstot, ka telpa ir politiska, mēs varam izpildīt savu pienākumu nodrošināt “labbūtību” (tas ir vārds, kas britu angļu valodā apveltīts ar gandrīz fetišistisku spēku). Cits paziņojuma atbalstītājs piesauca diskusiju nozīmi un brīdināja par negatīvo vēstījumu, ko transpersonām sūtītu priekšlikuma noraidīšana.

Tad es piecēlos, lai runātu. Es sāku maigi. Norādot uz piespraudi ar karogu pie sava akadēmiskā apmetņa, es skaidri paudu atbalstu Ukrainai, taču atzinu, ka kļūdījos, balsojot par to, lai Vidējā koptelpa izplatītu paziņojumu par karu. (Katrā ziņā mana nostāja koledžā bija tik labi zināma, ka 2022. gada pavasarī mani izsauca Oriela koledžas dekāne aizdomās par slepenu nodomu pievienoties Zelenska starptautiskajam leģionam; tāda līmeņa komplimentu es nebiju pelnījis, bet atzīšos, ka tas bija glaimojošs.) Tālāk es sacīju, ka nepiekrītu Vidējās koptelpas raksturojumam “apolitiska”, ja tas nozīmē, ka par politiku nevar diskutēt. Gadu gaitā es esmu klausījies un piedalījies dziļās un urdīgās diskusijās par ģeopolitiku, abortiem, seksualitāti, Dieva eksistenci un citām tēmām, no kurām parasti par katru cenu izvairās ģimenes saietos. Bet tas viss ir iespējams koledžu vidē, es apgalvoju, tieši tāpēc, ka neviens no mums nav parakstījis politisku manifestu kā priekšnosacījumu studiju uzsākšanai.

Tālāk es sacīju, ka paziņojumā par neapstrīdami patiesu pieņemtā “profesionālā vienprātība” dzimuma disforijas jautājumā nepastāv un ka priekšlikuma teksts ir negodprātīgs. Es norādīju, ka pats ilgstošākais pētījums par transseksuāļiem pēc operācijām, kuru veica Zviedrijā no 1970. līdz 2000. gadiem, liecina par būtisku depresijas un pašnāvību skaita pieaugumu un ka ir vienkārši aplami apgalvot, ka tie, kuri iebilst pret dzimtes ideoloģiju, ir naida kurinātāji.[5] Uzspiežot publikai izvēli starp “atbalstu” un “naidu”, es sacīju, tiek pielietota taktika ar mērķi izdzēst jebkādas nianses un līdz ar to arī politiskā centra iespēju. Tā kā neviens no Stokas argumentiem netika atstāstīts vai citēts, es minēju vienīgo, kuru biju lasījis un kurā viņa pauda iebildumus pret lesbiešu iepazīšanās lietotnes lēmumu liegt pieeju lietotājām sievietēm, kuras nepiekrīt dzimumsakariem ar “transseksuālām sievietēm” (t. i., personām, kuras dzimušas kā vīrieši, bet uzdodas par sievietēm). Ja nostāju, ka lesbietēm nav pienākuma stāties dzimumattiecībās ar vīriešiem, uzskata par transfobisku, vai tiešām tajā ir saskatāma naida runa?

Visā uzstāšanās laikā man nācās ciest no pārtraukšanas, ar kuru nodarbojās arī sēdes prezidente, kuras simpātijas šajās debatēs bija nepārprotamas – lai gan viņa ļāva man turpināt. Es sacīju, ka mēs nedrīkstam aizmirst, ko patiesībā aizstāvam, kad paužam solidaritāti un līdzjūtību transseksuālām personām. Tāpēc es aicināju kopsapulces locekļus iztēloties slimnīcas operāciju zāli, kurā apjucis, anestezēts jauns vīrietis guļ uz operāciju galda. Pakļaujoties puses zāles spiedienam, prezidente mani apturēja, taču tad, padevusies otras zāles puses pretspiedienam, atļāva man turpināt. Iedomājieties, es sacīju, ķirurgu. Vienā rokā viņš paņem jaunā vīrieša dzimumlocekli, un otrā rokā viņš tur nazi. Viņš nogriež šo dzimumlocekli – pilnībā un neatgriezeniski, un tad viņš sāk urbt caurumu vīrieša ķermenī. Te pusē telpas virmojošais sašutums izlauzās uz āru un pārspēja uzmundrinājuma saucienus, kas skanēja no otras puses. Vismaz divas jaunas sievietes, priekšlikuma iesniedzēja un Vidējās koptelpas sekretāre, pārbīlī izskrēja no zāles, un viņām sekoja apmēram desmit citi, kas metās viņas mierināt (viņi vēlāk savācās un atgriezās uz balsošanu). Acīmredzami tikai tagad viņiem atausa, ka šāda izvairīšanās ir viens no veidiem, kā izturēties pret faktiem, par kuriem viņi nevēlas dzirdēt. Es mēģināju pāriet pie tēmas par to, kas šajās operācijās tiek darīts jaunām sievietēm, un tiku tik tālu, ka nosaucu varonīgās detranzīcijas veicējas Kīras Belas vārdu,[6] taču prezidente ar saucieniem mani pārtrauca, neļāva turpināt un lika atgriezties savā vietā.

[1] https://en.wikipedia.org/wiki/Kathleen_Stock

[2] Saliktenis no Tory un Oriel, ar mājienu uz britu toriju tradicionāli konservatīvo pārliecību un politisko kustību. 

[3] Zem priekšlikuma teksta bija atsauces uz “Stonewall” (https://www.stonewall.org.uk/system/files/lgbt_in_britain_-_trans_report_final.pdf), BBC (https://www.bbc.co.uk/news/uk-63157965), IPSO (https://www.ipso.co.uk/news-press-releases/press-releases/new-research-on-reporting-of-trans-issues-shows-400-increase-in-coverage-and-varying-perceptions-on-broader-editorial-standards/), “Mermaids” (https://mermaidsuk.org.uk/news/exclusive-mermaids-research-into-newspaper-coverage-on-trans-issues/) un HRC (https://www.hrc.org/resources/the-lies-and-dangers-of-reparative-therapy). Tur bija iekļautas arī saites uz trim K. Stokas rakstiem, tos necitējot: https://thecritic.co.uk/an-exercise-in-talking-shop/, https://www.independent.co.uk/life-style/women/kathleen-stock-trans-bbc-womens-hour-b1950484.html un https://www.economist.com/open-future/2018/07/06/changing-the-concept-of-woman-will-cause-unintended-harms

[4] https://www.genderedintelligence.co.uk

[5] Dhejne et al. (2011): https://journals.plos.org/plosone/article?id=10.1371/journal.pone.0016885

[6] Skat. https://www.persuasion.community/p/keira-bell-my-story