Stāsta iepriekšējās daļas lasiet šeit: https://telos.lv/transaktivisms-universitate-1 un šeit: https://telos.lv/transaktivisms-universitate-2
Ko no šī visa mācīties
Ko domāt par šo konfliktu? No vienas puses, visa nogurdinošā sāga bija tikai laika izšķiešana: studentu cēluma un tikumības izrādīšana bez būtiska reāla efekta. No šāda viedokļa raugoties, pretestību transseksuālisma kustībai var būt vērts izrādīt, bet ilgstoši centieni pretdarboties šādu aktīvistu spiedienam tikai iztērēs dārgo laiku un pašus oponentus ieslodzīs aktīvisma domāšanā, ko tik labi pazīst studentu dzīve, bet kas pēc būtības ir pretišķīga universitātes kā mācību un refleksijas telpas principiem. Zināmā mērā aktīvists ir pārstājis izsvērt dažādus skatījumus un vienkārši rīkojas atbilstoši vienam no tiem.
Man patīk šī pieeja. Ja es nebūtu iesniedzis savu disertāciju tikai dažas nedēļas pirms skandāla, es vispār nebūtu gribējis piedalīties debatēs un nebūtu arī varējis sagatavoties, palasot pirms otrās sapulces. Citi ziedoja daudz vairāk sava laika nekā es. Tomēr, aizstāvot mūsu opozīciju, es gribētu uzsvērt, ka ir daži pamatprincipi, kuriem pamata līnijās jau ir jābūt skaidriem – pat ja cilvēks par tiem nekad nav tiešā veidā domājis –, pirms viņš kļūst par daļu no jebkādas institūcijas. Ja vien jūs neesat sabotieris, jūs nekļūstat par uzņēmēju ar mērķi novest uzņēmumu līdz bankrotam: tam ir jāgūst peļņa. Brīvprātīgajam, kurš iestājas armijā, ir jāgrib savas puses uzvara. Basketbola spēlētāji nevar ieviest jaunus spēles noteikumus. Skolotājiem ir jānodod zināšanas skolēniem.
Universitātē, kuras pirmsākumi meklējami viduslaikos un kura – kas šajā gadījumā ir vēl svarīgāk – no 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākuma mantojusi izteikti klasiski liberālu ievirzi, noteikumi ir tikpat svarīgi, pat ja tie nav tik skaidri kā basketbola spēlē. Koleģialitāte bez bara domāšanas, centrētība ap kopienu līdzās brīvai ideju apmaiņai, pakļaušanās kopīgām, mantotām praksēm līdzās idiosinkrātiskiem personiskiem meklējumiem, dzenoties pēc patiesības gaismas, kas tiek lauzta caur dažādo disciplīnu lēcām, caur kurām mūs māca skatīties uz pasauli. Tāds ir ideāls, kā esmu to sapratis un, manuprāt, vismaz nedaudz tam pieskāries. Tajā ir dogmatisks elements, kas it kā (un tikai “it kā”) ir nemainīgs un tur ir jau no paša sākuma, bet atklājas tikai pamazām studiju vai pētnieka karjeras gaitā. Daudz kas tiek saņemts caur vārdos neizteiktu uzticēšanos. Dažas atziņas var būt nepareizas, un dažreiz prakses ir jāmaina. Universitātes kultūra jau vairākkārt ir mainījusies. Tā notika arī Oksfordā, kad tā izveidoja tutoriālo sistēmu, ieviesa stingrus eksaminācijas standartus pēc stagnācijas un lejupslīdes perioda un formulēja profesoru pastorālo lomu. Taču šīm paliekošajām pārmaiņām bija vajadzīgs laiks un ilgstoša apdomāšana.
Ja, tikko pārkāpuši universitātes slieksni, jūs izvēlaties uzbrukt šiem pamatiem, jūs varat gūt panākumus – kā to kopš 1968. gada ir atklājušas vairākas studentu paaudzes visā pasaulē. Taču tad jūs mainīsiet ne tikai saturu, bet arī veidu, kā pārmaiņas tiek ieviestas. Tā vietā, lai atbilstoši akadēmiskajam aicinājumam rūpīgi apdomātu savas reformas un ļautu pārmaiņām izrietēt no jauniem ikdienas paradumiem, jūs riskējat rīkoties kā politiska partija, kas izdod sloganu tipa manifestus tādā tonalitātē, kuru viena mana ļoti progresīva draudzene feministe nekautrējas saukt par “maoistisku”.
Cīņa opozīcijas pusē tādējādi bija ne tik daudz aktīvisms kā antiaktīvisms. Trauslais liberālisma sapnis, iespējams, ir tikai mierinoša ilūzija. Vairums no mums, kas šo sapni ir sapņojuši, zina, ka tas drīzāk ir mirāža, lielā mērā mantota no cilvēkiem, kuriem bija ārkārtīgi neliberāli konfesionāli aizspriedumi, kas daudziem, arī man, nemaz neļautu studēt šādā koledžā. Taču tajā jomā, kurā šis liberālais sapnis ir labs, tas ir patiešām ļoti, ļoti labs – reizēm pat labāks, nekā bija cerējuši sapņa pirmie izgudrotāji. Šis sapnis šobrīd ir apdraudēts vai jau izzudis lielākajā daļā Rietumu pasaules. Mēs kaismīgi aizstāvam to šī sapņa daļu, kuru esam sapņojuši, jo esam sajutuši, ka tā ir citādāka un kaut kādā ziņā labāka par to, ko bijām pieredzējuši citās institūcijās citās zemēs.
Otrkārt, līdztekus liberāli orientētas kopdzīves formas aizstāvībai, kas ir īpaši labvēlīga intelektuālajai pētniecībai, pastāv arī apspriestā jautājuma būtība. Patiešām neeksistē profesionāla vienprātība par to, kādi valdošās transseksuālisma ideoloģijas gaismā būtu labākie risinājumi pašai dzimuma disforijas problēmai. Vēl ļaunāk, Tavistokas klīnikas Dzimumidentitātes attīstības dienesta izveidotājs un viens no pasaules līderiem šajā jomā, doktors Domeniko di Čaļje uz jautājumu “Vai, izveidojot šo dienestu, jūs neradījāt problēmu?” atbildēja: “Es nezinu atbildi uz šo jautājumu.”[1] Šī neskaidrība, šķiet, daļēji ir saistīta ar to, ka dzimuma disforijas diagnoze aptver vismaz divas atšķirīgas demogrāfiskās grupas: tos, kuriem simptomi izpaužas agrā bērnībā, un tos, kuriem šādi simptomi pirmo reizi parādās agrīnā pusaudžu vecumā.
Pārsteidzoši, ka pirmajā grupā pārsvarā ir vīrieši, bet otrajā grupā – sievietes. Tā ir vēl viena liecība par to, ka abas parādības ir atšķirīgas. Tomēr, skaļi bazūnējot medicīniskas palīdzības pieejamību tiem, kuriem dzimuma disforija iestājas agrā bērnībā, un neizskaidrojot šo pacientu īpašo profilu, labu griboši, bet maldināti skolotāji, sociālie darbinieki, terapeiti un neskaitāmi psihologi un psihiatri ir izkopuši iekļaujošu, atbalstošu kultūras vidi un mudinājuši pusaudžus, kuri īstenībā cīnās ar citām problēmām, interpretēt viņu gluži reālās identitātes grūtības dzimtes aspektā. Šī jaunā fenomena izteikti socioloģisko raksturu atklāja Liza Litmane, kuras 2018. gada pētījums viņai maksāja darbavietu un reputāciju, pirms viņu attaisnoja žurnāls, kurš sākotnēji bija to publicējis. Litmane parādīja, ka noteiktās draudzeņu grupās no dzimuma disforijas tagad cieš jau meiteņu vairākums (turklāt nereti sāk ciest drīz pēc tam, kad ir palielinājies internetā pavadīto stundu skats, un interesantā kārtā tieši ģimenēs ar izteikti progresīvu izpratni par seksualitāti, piemēram, attiecībā uz geju laulībām).[2]
Litmane šo parādību nodēvēja par strauja aizsākuma dzimuma disforiju (Rapid Onset Gender Dysphoria jeb ROGD): jaunas meitenes pubertātes vai agrīnā pusaudža vecumā izjūt diskomfortu dažādu iemeslu dēļ, taču lielākoties saistībā ar savu ķermeni, tad rod atbalstu līdzīgi nomāktu draudzeņu lokā un ķeras pie radikāliem risinājumiem, kurus noskatās cita no citas; anoreksija, bulīmija un pat dzīvību neapdraudoša sevis graizīšana ir plaši pētīti piemēri. Tāpat kā šo traucējumu gadījumā, arī transseksuālisma fenomenu būtiski spēcina decentralizēts, bet hierarhisks digitālo influenceru tīklojums, kas “sūta mīlestību” un notur “uz pareizā ceļa”.[3]
Ir zināms, ka vairumā gadījumu dzimuma disforija atrisinās pati no sevis bez medicīniskas iejaukšanās. Pacienti laikā līdz pilngadībai vai agrīnam pieaugušā vecumam pieņem to dzimumu, ar kuru piedzimuši. Dažas norādes liecina, ka daudziem no viņiem visu mūžu būs homoseksuāla nosliece, taču viņi identificēsies ar savu dzimumu. Un tomēr viens Nīderlandē veikts pētījums par agrīnās dzimuma disforijas pacientu grupu (pētījuma metodes vēlāk pārskatīja un asi kritizēja ievērojamu dzimuma identitātes pētnieku komanda) tika izmantots, lai attaisnotu medicīnisku iejaukšanos arī ROGD profila pacientu ārstēšanā. Cits pētījums, kurš apgalvoja, ka varot pierādīt dzīves kvalitātes rādītāju uzlabošanos pacientiem, kuriem veikta hormonāla un ķirurģiska iejaukšanās, tika skaļi bazūnēts veselu gadu, līdz žurnāls publicēja labojumu, noraidot šo apgalvojumu.[4]
Kāda man pazīstama praktizējoša psihiatre ASV, kura iebilst pret dzimti apstiprinošu aprūpi, stāsta, ka profesionālais spiediens piekrist pacienta pašdiagnozei var būt nepārvarams. Bieži tiek uzsvērts (interesanti, ka tas tiešā veidā nenotika Oriela koledžas Vidējās koptelpas debatēs), ka pastāv akūti transseksuāļa pašnāvības draudi, ja transidentitāte netiks apstiprināta. Lai gan pētnieciskie žurnālisti un zinātnieki ir pierādījuši šī apgalvojuma aplamību un tā atkārtošanas bezatbildību,[5] šī atziņa publiski nav izskanējusi pietiekami skaļi. Līdz ar to daudzu acīs tā patiešām šķiet vienīgā saprātīgā dilemma: ka personām ar dzimuma disforiju ir jāizdara izvēle starp dzimuma maiņu no vienas puses un nāvi, pie kuras nenovēršami novedīs “konversijas terapija”, no otras.
Taču jēdziens “konversijas terapija”, lai gan to dažkārt lieto ērtības labad, nepavisam nav lietderīgs. Tas ir vispārīgs termins, kuru lielākoties izmanto kā nicinošu apzīmējumu jebkādai terapijas metodei, kas neietver kā minimums hormonu izrakstīšanu un parasti ķirurģisku iejaukšanos. “Konversijas terapija” atgādina primitīvās “aizlūgsim par dziedināšanu no homoseksualitātes” sanāksmes ar dusmīgiem sludinātājiem fundamentālistiem, un attiecīgi to ir viegli diskreditēt. Taču “konversijas terapija” var nozīmēt arī gadiem ilgu rūpīgu klausīšanos. Sjū Evansa un Markuss Evanss, ilggadēji Tavistokas klīnikas sadarbības partneri un klīnikas darbinieki, kas galu galā zvanīja trauksmes zvanus par dažām klīnikā izmantotajām praksēm, nesen publicēja rokasgrāmatu par dzimumidentitātes traucējumu terapiju jauniešiem.[6] Viņi nav “konversijas terapijas” sludinātāji, kuri runā mēlēs. Viņuprāt, daži cilvēki, sasniedzot pilngadību, nonāks pie secinājuma, ka tranzīcija joprojām ir labākais veids, kā pārvarēt viņu grūtības. Taču lielākajai daļai tas tā nebūs, un ir būtiski atzīt, ka nav iespējams zināt, kurš no desmit gadus vecajiem bērniem ar transseksuālisma tendenci galu galā mierīgi pieņems savu dzimumu (ja nebūtu ārēja spiediena, šķiet, ka tas būtu absolūts vairākums) un kurš saglabās savu disforisko stāvokli.
Tikmēr arvien plašāk tiek runāts par personām, kuras veic detranzīciju, un šo kustību nereti vada tie, kas paši izgājuši cauri šim pārbaudījumam. Mēs arvien vairāk uzzinām par dzimuma maiņas nožēlu, par trūkumiem pētījumos, kuros apgalvots pretējais, par nepilnībām un par milzīgo skaitu detranzīcijas veicēju, kuri nolemj pārtraukt dzimuma maiņas procesu – apstājoties vai nu “tikai” sociālās pārejas posmā, vai pubertātes bloķēšanas posmā (ar kuru jau ir pietiekami, lai nodarītu paliekošus bojājumus), vai pretējā dzimuma hormonu lietošanas procesā, vai arī tad, kad jau ir veikta ķirurģiska sakropļošana.[7] Ņemot vērā šo situāciju, vairākas valstis – Apvienotā Karaliste (lielā mērā pateicoties Kīras Belas drosmei), Nīderlande, Francija, Zviedrija, Norvēģija un Somija faktiski jau ir atkāpušās no “dzimti apstiprinošas aprūpes” sniegšanas nepilngadīgajiem.[8] Piemēram, Lielbritānijā īsi pēc profesores Ketlīnas Stokas uzstāšanās skandāla Nacionālais veselības aprūpes dienests izlēma stingri ierobežot un vēlāk gandrīz pilnībā aizliegt hormonu terapiju bērniem.[9]
Zīmīgi, ka ASV privatizētajā veselības aprūpes sistēmā spiediens nodrošināt šādu aprūpi joprojām turpina pieaugt. Kā liecina kāda nozares speciāliste, dzimuma maiņas operācija ar sekojošo pacienta aprūpi klīnikai var ienest pat 100 000 dolāru lielu peļņu: tādas operācijas esot “lielie naudas ienesēji (big money-makers)”.[10] Tā kā Amerikas loma uz pasaules skatuves ir tāda, kāda tā ir – un es uzsveru, ka tā atnes gan labumus, gan ļaunumus –, negaidīti konservatīvajām vēja pūsmām no Ziemeļeiropas un Rietumeiropas vēl varbūt daudzus gadus nāksies atvairīt uzbrūkošos dzimtes karotāju leģionus.
Leģioni turpinās veidoties un soļot visos virzienos, un spiediens var būt pārāk liels mazajām valstīm, ja tās neizvēlēsies atturīgu pieeju un neklausīsies disidentiskās balsīs (kā arī veselā saprāta paliekās), tā vietā traģiski nostājoties nepareizajā pusē jautājumam, kurš ilgtermiņā var izrādīties īpaši kaitīga, taču pārejoša modes parādība. Turpinot domu, kuru es izteicu mūsu Vidējās koptelpas sapulcē, neaizmirsīsim, kas tad patiesībā notiek. Nav tādas transseksuāļu brīnumburves, kas pavicina zizli, lai sievieti pārvērstu par vīrieti vai vīrieti par sievieti. Jauni vīrieši un sievietes ar smagām problēmām tiek pakļauti šausminošai ķīmiskai un ķirurģiskai kropļošanai: dzimumbrieduma aizkavēšanai, pretējā dzimuma sekundāro dzimumpazīmju attīstības veicināšanai, pilnīgai kastrācijai, histerektomijai, mastektomijai, “vaginoplastikas” un “falloplastikas” operācijām, kas nepanāk to, ko sola nodrošināt, tā vietā tikai atstājot rētas un brūces. Šīs rētas nekad nesadzīst un padara pacientu atkarīgu no medicīniski industriālas apkopes programmas visa mūža garumā, lai cīnītos gan ar infekcijām, gan arī (jo īpaši “vaginoplastikas” gadījumā) ar paša organisma mēģinājumiem sadziedēt dziļu brūci.
Šajā visā neapšaubāmi ir atrodama arī vieda pamācība retorikā, jo manas dedzīgās piezīmes pirmajā pilnsapulcē nobiedēja mērenos un maksāja mums balsojumu. Lai kā arī būtu, es nenožēloju to, ko pateicu. Pastāv neliela iespēja, ka tie, kuri dzirdēja šīs piezīmes – pat tie, kuri dzirdēja tikai tik daudz, lai raudot izskrietu no zāles –, kādudien, kad paši kļūs par vecākiem vai skolotājiem, atcerēsies, ka maigie uzmundrinājuma, solidaritātes, iekļaušanas un dzimti apstiprinošanas aprūpes vārdi patiesībā slēpj brutālu realitāti ar neatgriezeniskām sekām.
Tāda ir pasaule, kurā tiek audzināta manas draudzenes meita Džeina. Un par Džeinu ir vērts cīnīties. Viņa nav jāpakļauj aizbildnieciskiem visziņiem, lai tie viņai stāstītu, ka visi Oksfordas koledžas studenti ir sapratuši, ka zēni var būt meitenes un meitenes var būt zēni. Tā veidojas kultūra; tā attīstāmies vai deformējamies mēs paši; tā mēs atrodam savu vietu šajā pasaulē. Ja viss šis lauks tiek atdots aktīvistiem, lai viņi varētu audzināt nākamo paaudzi, pat ja tas notiek tikai ar netiešiem mājieniem un trokšņošanu fonā, tam ir reālas sekas.
Mūsu opozīcija, sākumā pārsteigta nesagatavota, tad saskārusies ar konstitucionāliem ierobežojumiem, bizantisku procedurālismu, konfliktiem starp personībām un darba un ģimenes dzīves, kā arī laika radītiem ierobežojumiem, dotajos apstākļos darīja, ko varēja. Mēs nebijām gana labi informēti un nepietiekami pārzinājām statūtus un reglamenta noteikumus; dažubrīd mēs varbūt bijām pārāk drosmīgi vai pārāk bailīgi; mēs arī nebijām labi koordinēti. Un tomēr Oriela koledžā bija vairāki desmiti cilvēku, kuri cīnījās par to, lai kultūras fons tiktu saglabāts tīrs no modīgā, histēriskā un histrioniskā trokšņa, kas rada grūti pārvaramu spiedienu uz pašiem neaizsargātākajiem bērniem un nodara neatgriezenisku kaitējumu viņu ķermeņiem.
Manā diezgan čestertoniskajā skatījumā koledžu universitātes spēj labi funkcionēt tikai tad, ja katrs students tic, ka viņa koledža ir pati labākā, un tāpēc to arī mīl. Man personīgi gluži vienkārši ir paveicies, jo šajā jautājumā man ir taisnība. Oriela koledža, kura dibināta 1326. gadā ar karaļa Edvarda II hartu un kuru pirmo reizi pārvaldīja enerģiskais dekāns Adams de Broms, patiešām ir pati labākā. Tā kā mans laiks Orielā tuvojas noslēgumam, es joprojām piesardzīgi ceru, ka tā tāda varētu arī palikt. Vēl būtiskāk – es ceru, ka visas sabiedrības institūcijas neaizmirsīs, ka pretošanās ļaunumam ir pūļu vērta, lai kāds būtu iznākums; kā arī to, ka tas var sekmēties ar panākumiem un ka viltus progresa triumfs nav neizbēgams.
[1] Hannah Barnes, Time to Think: The Inside Story of the Collapse of the Tavistock’s Gender Service for Children, 2023, p. 12. Skat. https://www.amazon.com/TIME-THINK-Barnes-Hannah/dp/1800751117/ref=sr_1_1?crid=56JI23Q103D4&keywords=hannah+barnes+time+to+think&qid=1687694789&s=books&sprefix=hannah+barnes+time+to+thi%2Cstripbooks%2C283&sr=1-1 (Skat. arī: https://andrewsullivan.substack.com/p/hannah-barnes-on-the-scandal-of-tavistock)
[2] Lisa Littmann, “Parent reports of adolescents and young adults perceived to show signs of a rapid onset of gender dysphoria”, 2018: https://journals.plos.org/plosone/article?id=10.1371/journal.pone.0202330
[3] Abigail Shrier, Irreversible Damage: The Transgender Craze Seducing our Daughters, 2012: https://www.amazon.com/Irreversible-Damage-Transgender-Seducing-Daughters/dp/168451228X/ref=sr_1_1?crid=36ZIK40CF0EGN&keywords=abigail+shrier+irreversible&qid=1687694836&s=books&sprefix=abigail+shrier+irreversib%2Cstripbooks-intl-ship%2C242&sr=1-1
[4] J. Ristori & T. D. Steensma, “Gender dysphoria in childhood”, International Review of Psychiatry, 28(1), 2016, pp. 13–20; Stephen B. Levine et al., “Reconsidering Informed Consent for Trans-Identified Children, Adolescents, and Young Adults”, 2022: https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/0092623X.2022.2046221? scroll=top&needAccess=true&role=tab&aria-labelledby=full-article; E. Abbruzzese et al., “The Myth of “Reliable Research” in Pediatric Gender Medicine: A critical evaluation of the Dutch Studies—and research that has followed”, 2023: https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/0092623X.2022.2150346; “Correction to Branström & Pachankis [2019]”, American Journal of Psychiatry, 2020: https://ajp.psychiatryonline.org/doi/10.1176/appi.ajp.2020.1778correction; “Correction of a Key Study: No Evidence of “Gender-Affirming” Surgeries Improving Mental Health”, SEGM, 30 August 2020: https://segm.org/ajp_correction_2020.
[5] Geju un lesbiešu aizstāvības organizācijas jau senāk brīdināja no šādas taktikas, jo tā patiesībā veicina pašnāvības: skat. Andrew Sullivan, “The Hard Questions about Young People and Gender Transitions,” New York Magazine, 1 November 2019: https://nymag.com/intelligencer/2019/11/andrew-sullivan-hard-questions-gender-transitions-for-young.html; Michael Biggs, “Suicide by Clinic-Referred Transgender Adolescents in the United Kingdom,” Archives of Sexual Behavior 51, 2022, pp. 685–690: https://link.springer.com/article/10.1007/s10508-022-02287-7; un pašas Tavistokas klīnikas vadlīnijas: https://gids.nhs.uk/parents-and-carers/#im-worried-that-my-child-may-harm-themselves
[6] Marcus Evans & Sue Evans, Gender Dysphoria: A Therapeutic Model for Working with Children, Adolescents, and Young Adults, 2021: https://www.amazon.com/Gender-Dysphoria-Therapeutic-Children-Adolescents/dp/1912691787/ref=sr_1_1?crid=1WV3AFEV8ZUIU&keywords=marcus+evans+sue+evans+dysphoria&qid=1687694877&s=books&sprefix=marcus+evans+sue+evans+dysphor%2Cstripbooks-intl-ship%2C227&sr=1-1
[7] Skat. Lisa Littman, “Individuals Treated for Gender Dysphoria with Medical and/or Surgical Transition Who Subsequently Detransitioned: A Survey of 100 Detransitioners”, 2021: https://link.springer.com/article/10.1007/s10508-021-02163-w; https://www.transgendertrend.com/the-tavistocks-experiment-with-puberty-blockers-part-5-the-belated-results; “Pique Resilience Project”: https://www.piqueresproject.com; https://4thwavenow.com; Kīras Belas stāstu: https://www.persuasion.community/p/keira-bell-my-story; tiešsaistes savstarpējā atbalsta forumu ar tūkstošiem personu, kuras veic detranzīciju: https://www.reddit.com/r/detrans; Kloī Kolas stāstu: https://www.catholicnewsagency.com/news/252376/chloe-cole-leading-fight-to-protect-children-from-transgender-surgeries vai https://en.wikipedia.org/wiki/Chloe_Cole. Skat. arī dažu terapeitu (Stellas Omellijas, Sašas Ajadas) nostāju un brīdinājumus aplādē “Gender: A Wider Lens”: https://www.youtube.com/watch?v=fISYeDL38tQ&list=PLngVCeAoK6vudCwfy0R2Rvg_SH2QxBJTu&index=4), kā arī pētniekus no biedrības “Society for Evidence-Based Gender Medicine”: https://segm.org.
[8] Par Somiju skat. https://www.tabletmag.com/sections/science/articles/finland-youth-gender-medicine; https://www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/08039488.2019.1691260?journalCode=ipsc20; par Norvēģiju: https://www.bmj.com/content/380/bmj.p697; par Franciju: https://www.academie-medecine.fr/la-medecine-face-a-la-transidentite-de-genre-chez-les-enfants-et-les-adolescents/?lang=en; par Apvienoto Karalisti: https://cass.independent-review.uk/publications/interim-report/; https://www.bmj.com/content/380/bmj.p509; https://link.springer.com/article/10.1007/s10508-023-02588-5#Sec16.
[9] Skat. https://www.nytimes.com/2023/06/09/health/puberty-blockers-transgender-children-britain-nhs.html; https://www.england.nhs.uk/wp-content/uploads/2023/06/Consultation-report-on-interim-service-specification-for-Specialist-Gender-Incongruence-Services-for-Children-.pdf
[10] Skat. https://www.youtube.com/watch?v=7nVDhX1KlCs
