Zviedru reliģijas vēsturnieks Dāvids Tērfjels vairuma zviedru pasaules uzskatu dēvē par protestantisku humānismu. Viņš to raksturo kā “postmateriālisma, sekulārā racionālisma, relatīvisma un, kas nav mazsvarīgi, individuālisma” kombināciju. Pēc viņa sacītā, 1960. gadu ideoloģija pretrunīgas sociālās kustības – seksuālo atbrīvošanos, kreisā flanga patosu, cīņu par sieviešu tiesībām u. tml. – spēja iekļaut plašākā antiautoritārisma kustībā, “kamēr tradicionālā kristietība tika uzskatīta par nepārprotamu šīs pozīcijas pretinieku”.
Zviedrija
Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties. 2. daļa. Reformu mēģinājumi un “trešā ceļa” sociālisms Zviedrijā
“Zviedru modeļa” sociālekonomiskā lietderība ir apšaubāma, jo tam nav izdevies gūt būtiskus panākumus. Tieši pretēji, Zviedrija tā darbības rezultātā ir daļēji zaudējusi brīvā tirgus laikmetā un ilgstoša miera gados gūtos panākumus. Zviedru kompānijas, zaudējot konkurētspēju, ir nonākušas ārvalstu investoru rokās. Turklāt zviedri ir spēcīgā atkarībā no neefektīvas labklājības valsts, kas ļoti apgrūtina tās demontāžu un virzīšanos uz tālākām brīvā tirgus reformām, lai samazinātu valsts daļu ekonomikā.
Lai varētu izprast Ziemeļvalstu modeļa būtību un tā nederīgumu Latvijas sociālekonomiskajai videi, nepieciešams aplūkot tā rašanās vēsturi un saistību ar ziemeļu tautu mentalitāti, kā arī kliedēt izplatītos primitīvos mītus par sociāldemokrātiskās sistēmas priekšrocībām.
“Mani satrauc, ka vairākas lielas, ilgstošas sociālās inženierijas programmas, kuras ir pretrunā ar realitāti, drīz vienlaicīgi saskarsies ar realitāti. Un šīs sociālās inženierijas programmas ir arī gādājušas par to, lai cilvēki, kuri saskarsies ar šīm milzīgajām problēmām, būtu vissliktāk sagatavotie cilvēki, kādi jebkad saskārušies ar problēmām.”