Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties. 2. daļa. Reformu mēģinājumi un “trešā ceļa” sociālisms Zviedrijā

“Vai tāda ir tava pateicība, jaunais cilvēk? Vai ar tādu godu tu man atmaksā par visu, ko es tev laba darīju? Vai tādēļ es tev izgādāju vietu mūsu malā, lai tu manu līdzpilsoņu acīs mani kompromitētu? … Ja ar tev bija vienaldzīgs mans gods, tad būtu tak apdomājis par sevi! Kas ar tevi notiks, kad tu šitā uzvedīsies? Vai mūsu godīgie pilsoņi tevi te cietīs? Tevi padzīs no vietas, izdzīs pavisam no zemes, un tu noslīksi jūrā! Katrs pilsonis tura svētu sava mēteļa godu, bet tu viņu vārti pa dubļiem. Kāds nu izskatās tas glītais un godīgais mētelītis? Kur nu vairs varēsi ar tādu rādīties…”
Kārlis Skalbe, “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”

Smagā starptautiskā makroekonomiskā krīze 1990. gadu pirmajā pusē lika zviedru sociāldemokrātu politiķiem rūpīgi pārvērtēt Zviedrijas labklājības sistēmas pamatus. Reformas ietvēra centienus samazināt valsts daļu IKP un palielināt brīvā tirgus lomu. 1991. gadā maksimālās nodokļu likmes lielai daļai iedzīvotāju tika samazinātas par 10–20%.[1] Sociāldemokrātu turpmāko atteikšanos no atsevišķiem labklājības valsts principiem ietekmēja arī centriski labējās koalīcijas uzvara 1991. gada vēlēšanās. Labēji centriskajai koalīcijai izdevās pārņemt varu Zviedrijā, izmantojot ekonomisko krīzi kā attaisnojumu, lai sasniegtu savu mērķi samazināt neefektīvā valsts sektora apjomu.[2] Pēc tam labēji centrisko partiju valdības laikā tika deregulēti vairāku produktu tirgi – telekomunikācijas, elektroenerģija, ceļu transports, taksometri un zināmā mērā dzelzceļi. Sociālo pakalpojumu jomā, it īpaši bērnu aprūpē, izglītībā un veco ļaužu aprūpē, sākās deregulācijas un privatizācijas process. Tās mērķis bija palielināt konkurenci un izvēles brīvību.[3] Tomēr reformas norisinājās lēnām un nepalīdzēja izvairīties no makroekonomiskās krīzes sekām. Zviedrijā IKP uz vienu iedzīvotāju kritās būtiski vairāk nekā vidēji Eiropā. Ja Eiropas vidējais rādītājs 1993. gadā sastādīja kritumu 8,87% apmērā,[4] tad Zviedrijā kritums bija 25,53%.[5] Savukārt ASV 1993. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju pieauga par 3,81%.[6]

1994. gadā, kad sociāldemokrāti atgriezās pie varas, līdzīgi konservatīvajiem viņi lietoja retoriku par labklājības valsts samazināšanu un ekonomiskas labklājības sistēmas izveidošanu. Nepieciešamību reformēt milzīgo valsts sektoru un smago nodokļu slogu bija atzinuši visi lielākie valsts politiskie spēki. Labklājības sistēmas daļējas demontāžas process sociāldemokrātu vadībā 1994. gadā faktiski bija pat krasāks nekā īsajā konservatīvo valdīšanas periodā. Krīzes laikā fiskālā taupība bija skārusi visus svarīgākos maksājumus – bezdarbnieku pabalstus, bērnu pabalstus, slimības pabalstus. Piemēram, agrākais kompensācijas līmenis dažādās bezdarba un slimības pabalstu shēmās bija 90% (dažos gadījumos pat 100%) no iepriekšējiem ienākumiem, līdz noteiktai maksimālajai summai. Šis līmenis tika samazināts līdz 80%. 1996. gada janvārī sociāldemokrātiskā valdība nolēma samazināt kompensācijas līmeni līdz 75%. Valsts izdevumi tika samazināti gandrīz visās jomās, arī veselībā un izglītībā, ārvalstu palīdzībā un aizsardzībā. Krasi samazināja subsīdijas valsts dienas aprūpes centriem, un daudzi vecāki vairs nevarēja atļauties sūtīt bērnus bērnudārzā.[7] Samazinot valsts sektorā nodarbināto skaitu, valstī būtiski pieauga bezdarbs, 1996. gadā sasniedzot 9,95% no darbaspējīgajiem iedzīvotājiem.[8] Tomēr, neskatoties uz minētajām problēmām, Zviedrijas ekonomiskās dzīves dinamika uz brīvo tirgu vērsto reformu rezultātā pamazām uzlabojās. 1996. gadā IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju bija augstāks nekā vidējais Eiropas rādītājs – Zviedrijā pieaugums bija 8,97%,[9] bet Eiropā tikai 0,92%.[10] Pateicoties reformām, Zviedrijai izdevās pat pārsniegt 1996. gada ASV rādītāju IKP pieaugumā uz vienu iedzīvotāju – 4,46%.[11]

Zviedrijas iestāšanās Eiropas Savienībā 1995. gada 1. janvārī radīja papildu spiedienu valsts sektora un labklājības sistēmas samazināšanai līdz “normāliem” Eiropas standartiem. Māstrihtas līgumā noteiktie konverģences kritēriji kā nosacījums ciešākai ekonomiskai sadarbībai topošās Eiropas Monetārās savienības ietvaros noteica augšējo robežu fiskālā deficīta apmēram. Līdz ar Zviedrijas pievienošanos Eiropas Savienībai un tai sekojošo valsts harmonizāciju ar pārējo Eiropu mēģinājumi pasniegt Zviedriju kā gandrīz unikālu labklājības un vienlīdzības valsti ir kļuvuši visai nepamatoti. Iestāšanās Eiropas Savienībā ievadīja jaunu ēru Zviedrijas sociālekonomiskajā vēsturē – radās trešais “zviedru modelis”, kurš sevī apvienoja Eiropas sociālistu pieredzi ar zviedru mentalitātei raksturīgām īpatnībām.[12]

Lai gan klasiskais “zviedru modelis” bija beidzis pastāvēt, daudzas labklājības valsts idejas, īpaši sociālajā jomā, joprojām bija visai populāras zviedru sabiedrībā. Šāda attieksme sakņojās senajos Jantes likuma principos, kā arī daudzu cilvēku mentālajā un materiālajā nespējā atteikties no valsts aizbildniecības pār savu likteni. Klasiskā “zviedru modeļa” mērķis bija iekļaut ikvienu cilvēku ikvienā viņa dzīves posmā noteiktā valdības plānā, kurā bija virkne sociālo programmu dažādām vajadzībām. Labklājības valsts nebija paredzēta trūcīgajiem vai atsevišķām cilvēku grupām. To plaši attiecināja uz visiem. Ikviena persona bija iekļauta kādā sociālā nodrošinājuma programmā neatkarīgi no vecuma, invaliditātes un ienākumu statusa. Zviedrijas sistēma sniedza ekonomisko palīdzību visiem zviedriem; tas pamazām padarīja ikvienu cilvēku atkarīgu no valsts subsīdijām un programmām visas dzīves garumā.[13]

Labklājības valsts bieži vien savos klientos rada tādas uzvedības iezīmes, kas veicina viņu nespēju virzīties augšup pa sociālekonomiskajām kāpnēm. Kad valsts nesamērīgi uzņemas tiesības un pienākumu veikt izvēles paša cilvēka vietā un mazināt sliktu izvēļu negatīvās sekas, tas atstāj dziļu nospiedumu cilvēka psihē. Šādā sistēmā audzis un audzināts cilvēks bieži vien ir mentāli nespējīgs iziet no esošās labklājības sistēmas ietvariem, lai kļūtu patstāvīgs un atbildīgs.[14]

Labklājības valsts demontāžu Zviedrijā apgrūtināja sociāldemokrātu valdību laikā izveidojusies simbioze starp privātajiem uzņēmējiem un valsti, bez kuras daudzi vairs nespēja iedomāties sekmīgu biznesu. Liela daļa labklājības valsts izdevumu tika plānota dažādu privāto lobiju interesēs. Viņi centās gūt peļņu, izmantojot valdības piešķirtos līdzekļus un dažādas jaunas valsts noteiktas regulācijas, kas bija labvēlīgas noteiktām biznesa jomām. Valsts aģentūras un valdības amatpersonas bieži vien sadarbojās ar privātpersonām ārpus valdības, attiecīgi gūstot vieglu peļņu uz valsts rēķina un neradot pievienoto vērtību. Šādas peļņas gūšanas iespējas palielinājās atbilstoši labklājības valsts lielumam. Valdības izdevumu veidi bija subsīdijas, nodokļu kredīti, jaunu programmu apstiprināšana un esošo programmu paplašināšana. Savukārt nodokļu maksātāju izmaksas par šīm valsts atbalsta programmām bieži vien nesamērīgi nāca par labu atsevišķām lobija grupām, nenesot finansiālu ieguvumu pārējai sabiedrībai.

Džordža Meisona Universitātes ekonomists Gordons Taleks (Gordon Tullock) savā grāmatā Tarifu, monopolu un zādzību labklājības izmaksas skaidro, kā sabiedrība zaudē naudu, ja īpašas interešu grupas gūst panākumus valsts naudas sadalē. Viņš šo fenomenu nosauca par “nāvējošo svara zudumu”. Specifisks finansējums parasti rada mazāk efektīvus tēriņus, un mazāk efektīvi tēriņi, visticamāk, rada tikai lielākus izdevumus. Tā pamazām lobisti un īpašas interešu grupas nesamērīgi gūst peļņu uz valsts kopējās ekonomikas un visas sabiedrības rēķina. Šī procesa rezultātā Zviedrijā izveidojās sabiedrības grupas, kuras nebija ieinteresētas labklājības valsts demontāžā, lai nezaudētu savas ekonomiskās privilēģijas. Līdzīga politiska ietekme bija arī labklājības valsts lielajā sabiedriskajā sektorā nodarbināto personu rūpēm par savu materiālo stāvokli. Sociāldemokrātu valdīšanas laikā Zviedrijas pašvaldību (kommuner) administrācijas izauga par lielām, sarežģītām organizācijām. Vietējās pašvaldības kļuva par lielāko darba devēju un centās radīt arvien jaunas darba vietas publiskajā sektorā. Šiem jaunajiem amatiem tika doti gandrīz visi iespējamie uzdevumi, sākot ar sniega slaucīšanu un beidzot ar veselības aprūpi.

Zviedru politiķi bieži vien bija pārņemti ar viņiem uzlikto dažādo sociālo pienākumu apmēru un tādējādi kļuva pārāk atkarīgi no algotiem “ekspertiem”. Šie eksperti bija dārgi un bieži vien ar apšaubāmas kvalitātes zināšanām. Tā kā caur pašvaldībām plūda ļoti daudz budžeta naudas, neiztika arī bez administratīviem skandāliem. Pēc Berlīnē bāzētās organizācijas “Transparency International” datiem Ziemeļvalstīs korupcija tikpat kā neesot sastopama. Taču daudzas pazīmes liecina, ka tie, kuriem Zviedrijā ir politiskā vara, centīgi aizsargā bezstrādes materiālo labumu gūšanu, īpašu privilēģiju sistēmu un piekļuvi valsts resursiem, pateicoties saviem labajiem sakariem.

Koruptīvas darbības Zviedrijā bieži vien bija normalizētas un nepelnītas priekšrocības neuzskatīja par korupciju. Piemēram, Riksdaga locekļi, kuri dzīvoja ārpus Stokholmas, papildus deputāta atalgojumam saņēma pabalstus mājokļa īrei Stokholmā. Daudzi cilvēki, izmantojot saikni ar valdību, tērēja valsts naudu, lai segtu savus personīgos izdevumus neatkarīgi no tā, vai tie bija ceļojumi, ēdināšana vai naktsmājas. Negodīga sakaru izmantošana klasiskajā “zviedru modelī” kļuva visai izplatīta. Tās raksturošanai pat izmantoja zviedru teicienu: “Ja tu pakasīsi man muguru, es pakasīšu tavējo.” Šāda valsts izlaupīšanas sistēma deva darbu tiem, kas bija saistīti ar sociāldemokrātu partiju, ja vien viņi ievēroja trīs galvenos nosacījumus – bez ierunām paklausīja rīkojumiem, balsoja par sociāldemokrātu partiju un darīja visu iespējamo, lai pārējie balsotu tāpat.[15]

Kā vienu no piemēriem valsts līdzekļu izsaimniekošanai var minēt gadījumu Gēteborgas priekšpilsētā Molndālā. Firma “HVB Living Nordic” bija viens no vairākiem uzņēmumiem, no kuriem pilsētas pašvaldība izīrēja studijas tipa dzīvokļus imigrantu izmitināšanai. Izmeklējot izīrētā dzīvoklī dzīvojoša imigranta veiktu slepkavību, atklājās, ka dzīvokļi pašvaldībai izīrēti ar ļoti lielu uzcenojumu. Britu izdevums “Mail Online”, rakstot par šo gadījumu, konstatēja, ka studijas tipa dzīvokļa cena īres tirgū Molndalā ir no 4100 līdz 7100 zviedru kronām mēnesī. Tomēr Molndālas pilsētas dome īrēja studijas tipa dzīvokļus no privātiem uzņēmumiem par 37 000–56 000 zviedru kronām mēnesī – tas ir līdz pat 680 procentiem vairāk. Kā atklāja zviedru laikraksta “Expressen” veiktā izmeklēšana, cits šāds uzņēmums Molndālā, “StegetVidare”, izīrēja 19.97m2 lielu studijas tipa dzīvokli par 3050 zviedru kronām mēnesī, bet par līdzīgu dzīvokli iekasēja no pašvaldības 47500 zviedru kronas, kas ir par 1450 procentiem vairāk.[16]

Amerikāņu pētnieks Džozaija R. Beikers (Josiah R. Baker) uzskata, ka tā vietā, lai nodrošinātu sabiedrībai patiesi rentablu pārvaldību, tipiskā zviedru pašvaldība sāka darboties kā pašmērķīga politiskā mašīna, galu galā palielinot birokrātisko neefektivitāti. Daudzas valdības finanšu problēmas esot radušās pēc naudas nelietderīgas izsaimniekošanas un dārgu, bet nevajadzīgu ekspertu finansēšanas. Vienlaikus sistēma ir radījusi lielu iedzīvotāju grupu, kura nav ieinteresēta labklājības valsts demontāžā un izdevumu samazināšanā.[17]

Vēloties politikā saglabāt kreisās sociālās nostādnes un reizē rast risinājumu ar to saistīto programmu finansēšanai, zviedru sociāldemokrāti par savu ideoloģisko platformu izvēlējās “trešā ceļa” sociālismu. Par “trešo ceļu” uzskata centrisku politisko vīziju, kas mēģina saskaņot labējās un kreisās politikas elementus, pārsvarā atbalstot centriski labējas ekonomikas politikas sintēzi ar kreisi centrisko sociālo politiku. “Trešā ceļa” politiskā pozīcija radās no kreisās ideoloģijas pārvērtēšanas dažādās centriski kreisi progresīvās kustībās 1980. gados, reaģējot uz šaubām par sociālistiskas valsts ekonomisko dzīvotspēju un iepriekš popularizētās ekonomiskās intervences politikas pārmērīgo izmantošanu. “Trešais ceļš” ietvēra sevī neoliberālisma, kristīgās demokrātijas, sociāldemokrātijas un demokrātiskā sociālisma elementus. Īpašu popularitāti tas guva sociāli liberālās un sociāldemokrātiskās partijās.

Ievērojamākie šīs politikas atbalstītāji un īstenotāji bija demokrātu prezidents Bils Klintons Amerikas Savienotajās Valstīs un leiboristu premjers Tonijs Blērs Apvienotajā Karalistē.[18] Zviedrijā šīs politikas īstenotājs bija sociāldemokrātu premjers Jērans Pērsons (Göran Persson).[19] “Trešā ceļa” sociāldemokrātijas teorētiķis Entonijs Gidenss (Anthony Giddens) norādījis, ka šāda politiskā pozīcija noraida valsts sociālisma nojēgumu un tā vietā pieņem Entonija Kroslenda (Anthony Crosland) sociālismu kā ētisku doktrīnu, kas paredz sociāldemokrātiskās valdības atbalstu dzīvotspējīgam ētiskajam sociālismam, likvidējot kapitālisma netaisnīgos elementus un nodrošinot sociālo labklājību un vienlīdzību. Centriski labējā attieksme parādījās atziņā, ka mūsdienu sociālisms esot pāraudzis klasiskās marksistiskās prasības pēc kapitālisma kā ražošanas veida atcelšanas. Tika atzīta nepieciešamība pēc brīvā tirgus, kuru daļēji ierobežotu valdība, koriģējot dažādus ārējos faktorus, kā arī izmantojot atbilstošus nodokļus, subsīdijas un regulējumus.[20] “Trešā ceļa” kreisā ievirze savukārt izpaudās tādu valdības sociālo regulāciju atbalstīšanā, kas stimulētu tiekšanos pēc lielāka egalitārisma un sociālā taisnīguma. Ekonomikā atbalstīja arī valsts un privātās partnerības veicināšanu, daļēju valsts intervenci ekonomikā un valsts finansētas zaļās politikas programmas.[21]

Saglabājot pietiekami daudz sociālisma iezīmju, “trešais ceļš” nevarēja nodrošināt pilnīgu labklājības valsts demontāžu Zviedrijā un atgriešanos pie brīvā tirgus tādā apjomā, kāds pastāvēja pirms sociāldemokrātu reformām. “Trešā ceļa” attīstības īpašības ilgākā termiņā pat varēja veicināt atkārtotu sociālisma nostiprināšanos. Austriešu ekonomists Ludvigs fon Mīzess (Ludwig von Mises) brīdināja no kārdinājuma, ar ko saskaras daudzi ekonomisti un politiķi, meklējot “trešo ceļu” starp kapitālismu un sociālismu. Mīzess šo trešo veidu nosauca par “intervencionismu” un kritizēja to kā tendenci laika gaitā ieslīgt arvien lielākā sociālismā. Katra valsts iejaukšanās traucētu brīvā tirgus darbībai, radot vai nu produkcijas pārpalikumus, vai trūkumus. Tas savukārt prasītu turpmāku iejaukšanos ekonomikā, lai atrisinātu problēmas, ko izraisīja pirmā iejaukšanās, un tā tālāk, līdz pakāpeniski varētu nonākt līdz gandrīz pilnīgai sociālisma sistēmai.[22] Tālākā Zviedrijas nespēja efektīvi samazināt valsts daļu IKP apliecināja šī brīdinājuma pamatotību.

Nodokļu reformu rezultātā pieauga Zviedrijas izaugsmes temps. 2007. gadā atpalicība IKP sadalījumā uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar citām attīstītajām valstīm būtiski samazinājās.[23] Jau 2005. gadā sociāldemokrātu valdība nodokļu sloga mazināšanai bija atcēlusi mantošanas nodokli. 2006. gadā pie varas nākusī konservatīvā koalīcija Frēdrika Reinfelda (Fredrik Reinfeldt) vadībā atcēla arī bagātības nodokli. Šie nodokļi Zviedrijā līdz pat mūsdienām vairs nav atjaunoti.[24] Nelielā apmērā samazināja nodokļus algām un nedaudz mazināja dažu pabalstu apjomu. Tomēr labēji centriskā valdība nevēlējās riskēt ar sociālo neapmierinātību un valstī saglabājās liela atkarība no sociālajām izmaksām. Reinfelda valdība centās turpināt ekonomikas liberalizāciju, plānojot privatizēt valstij piederošos uzņēmumus, uzlabot apstākļus mazajām firmām un turpinot palielināt individuālo izvēles brīvību pakalpojumu jomā. Šādas politikas mērķis bija uzlabot valsts budžetu, kā arī padarīt strādāšanu par ekonomiski izdevīgāku izvēli nekā dzīvi no valdības pabalstiem.[25]

Daudzos svarīgos aspektos Zviedrija atgriezās pie brīvā tirgus ekonomiskā režīma, kas pastāvēja pirms sociāldemokrātu valdības intervencionisma uzplūdiem 1960. gados. Tas nodrošināja iedzīvotāju labklājības pieaugumu. 2015. gadā Zviedrijā IKP uz vienu iedzīvotāju sasniedza 52 947 eiro,[26] tā pietuvojoties ASV rādītājam IKP uz vienu iedzīvotāju – 58 307 eiro.[27]

Taču saglabājās divi galvenie faktori, kas kavēja vēl straujāku valsts ekonomikas attīstību. Pirmkārt, labēji centriskā valdība apņēmās saglabāt labklājības valsts finansējumu no nodokļiem, kas lika šaubīties par iespējām kopējos valdības izdevumus būtiski samazināt zem esošā rādītāja 53% no IKP.[28] Tas arī labēji centriskajai koalīcijai savas darbības laikā neizdevās, un tikai 2015. gadā valdības izdevumi uz laiku samazinājās līdz 49,73% no IKP.[29] Otrkārt, valdība plānoja aktīvāk uzņemties palielinātu atbildību vides jautājumos, izmantojot gan tirgus instrumentus, gan arī kvantitatīvus regulējošus noteikumus. Tas radīja papildus brīvā tirgus izkropļojumus un mazināja ekonomikas konkurētspēju salīdzinājumā ar valstīm, kur šādu regulāciju bija mazāk.

Labēji centriskās valdības koalīcija saskārās ar visai nepateicīgu uzdevumu ieviest brīvo tirgu, līdztekus saglabājot atsevišķus sociālisma elementus, kā arī realizējot visai kreisu sociālo politiku, kas iestājas par “atvērtu” sabiedrību. Viņu programma, lai gan ietvēra svarīgus konservatīvus punktus, maz atšķīrās no sociāldemokrātu “trešā ceļa” politikas, kura arī īstenoja atsevišķas reformas brīvā tirgus virzienā. Valstī, kurā valda Jantes likums un kuras iedzīvotājiem patīk stabilitāte, konservatīvo līderis Frēdriks Reinfelds centās savus plānus pasniegt kā Zviedrijas ekonomikas modeļa precizēšanu, nevis pilnīgu pārveidošanu. “Ziemeļvalstu labklājības modelis daudzos aspektos ir labs modelis,” viņš sacīja vēlēšanu kampaņas laikā, “taču tam nepieciešams dot lielāku izvēli indivīdiem.”

Neskatoties uz reformu pasākumu mērenību, tie ātri vien nonāca konfliktā ar Zviedrijas tradicionālo egalitārismu. Neapmierinātību vēl vairāk uzkurināja sociāldemokrātu retorika, kas labēji centriskās valdības mērenos pasākumus pasniedza kā seismisku pavērsienu labējā virzienā. Skaļi tika paziņots, ka gadu gaitā izlolotā labklājības valsts ir briesmās. Sociāldemokrātu līderis Jērans Pēršons deklarēja: “Mēs nekad nepieņemsim labējo sistēmas maiņu. Mēs cīnīsimies pret.”

Sabiedrībai propagandēja drūmu ainu, kas attēloja, kā konservatīvie iznīcinās valsts veiksmes formulu – augstus nodokļus, lielu valsts sektoru un dāsnus pabalstus. To paspilgtināja intervijas ar satrauktiem cilvēkiem plašsaziņas līdzekļos. Piemēram, 44 gadus vecais datorinženieris Magnuss Rozanders intervijā sacīja, ka pēc darba zaudēšanas pirms četriem gadiem piedzīvojis nervu sabrukumu un kopš tā laika nav strādājis, tāpēc balsojis par sociāldemokrātiem un ir noraizējies par to, kas notiks Mērenās partijas reformu rezultātā. “Es esmu atkarīgs no sociālās labklājības,” sacīja Rozanders. “Frēdriks Reinfelds piespiedīs mani strādāt, lai gan mans ārsts saka, ka es vēl neesmu tam gatavs.”[30]

Lai izprastu šo retoriku, jāņem vērā, ka klasiskā “zviedru modeļa” laikmetā valsts uzņēmumos nodarbināto darbinieku slimības pabalstu saņemšanas noteikumus atjautīgi darbinieki varēja apiet. Tā viņi teorētiski varēja iegūt līdz pat praktiski neiespējamām 570 apmaksāta atvaļinājuma dienām gadā. Bija izveidoti daudzi neproduktīvi sociālās palīdzības mehānismi, kurus sociāldemokrātu ekonomisti un dārgi algotie “eksperti” nekad nevarēja efektīvi izlabot. Ienesīgā programmu sistēma sniedza iespējas dīkdieņiem no ekonomikas paņemt daudz vairāk, nekā viņi tajā ieguldīja. Ar dažādām programmām, kas tiecās pēc finansiālas “vienlīdzības”, sistēma absurdā veidā atalgoja tos, kuri nevēlējās iegūt augstāko izglītību, tos, kuri nolēma nestrādāt ilgākas stundas par papildu samaksu, un dažos gadījumos pat tos, kuri izvēlējās nestrādāt vispār. Pat tie zviedru jaunieši, kuri sāka studēt, bieži vien apzināti paildzināja savu studiju laiku, jo viņi labprātāk dzīvoja no valsts subsīdijām, nevis mēģināja pabeigt studijas un sākt darbu.

Paplašinoties sociālo programmu darbības jomai un mērogiem, pieauga arī morālo apdraudējumu izplatība. Tradicionālās vērtības godīgi strādāt par atalgojumu tika iedragātas, jo daudzi cilvēki saņēma naudu par nekā nedarīšanu. Turklāt, lai gan daži Jantes likuma sociālie aspekti zviedru sabiedrībā joprojām saglabājas, protestantiskā darba ētika ir izzudusi vienas paaudzes laikā. Agrārā laikmeta morālie uzskati Jantes likuma sekotāju vidū ir samazinājušies tikpat strauji kā ticīgo skaits Zviedrijas baznīcās.[31]

Paradigmas maiņa no ekonomikas uz imigrācijas radītajām problēmām

“Tu esi pārkāpis šās zemes svētāko likumu: miegu, – un tā esi izdarījis lielāko noziegumu, kuru kāds cilvēks var izdarīt: miega traucēšanu. Apsūdzētais, ko tu uz to saki?” – “Es priecājos, ka jūsu pilsoņi ir dabūjuši reiz atvēsināt no miega nosutušos sānus.”
Kārlis Skalbe, “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”

Neskatoties uz sociāldemokrātu celto paniku, labēji centriskā koalīcija Zviedrijā pie varas noturējās divus termiņus. Tomēr 2014. gadā tā cieta zaudējumu vēlēšanās un pie varas atgriezās sociāldemokrāti premjera Stefana Levēna (Stefan Löfven) vadībā. Tam bija vairāki iemesli. Frēdriks Reinfelds ierosināja samazināt nodokļus nevis tādēļ, lai padarītu Zviedrijas labklājības valsti mazāku, bet gan lai radītu darbavietas, vienlaikus pilnībā neatbrīvojoties no daudziem tradicionālajiem “zviedru modeļa” elementiem.

Sasniedzot labus rādītājus IKP pieaugumā uz vienu iedzīvotāju, Reinfeldam tomēr neizdevās samazināt bezdarbu: tā apmērs bija 5%, kad viņš stājās premjerministra amatā, un 8% pēc astoņiem valdības darba gadiem. Lai gan viņa valdība bija samazinājusi nodokļus par aptuveni 140 miljardiem Zviedrijas kronu, darbavietas, kuras vajadzēja radīt ar šiem nodokļu samazinājumiem, nebija radušās. Iespējams, zviedru mentalitāte un dāsnā labklājības valsts kavēja privātās iniciatīvas attīstību.[32]

Šo problēmu ir pētījis austriešu izcelsmes amerikāņu ekonomists Džozefs Šumpēters (Joseph Schumpeter), kurš izstrādāja ilgtermiņa izaugsmes koncepciju kapitālistiskā ekonomikā, nosaucot to par “radošo iznīcināšanu” (angļu val. creative destruction). Viņš norādīja, ka, atšķirībā no vairuma rūpnieciski attīstīto ekonomiku, Zviedrijas ekonomika ir tās sabiedrības tradicionālās vienprātības dinamikas turpinājums, kurš lēni reaģē uz inovācijām. Šumpēters rakstīja, ka ekonomikas attīstības procesu virza uzņēmējdarbības centieni, kas pastāvīgi nodrošina inovācijas tirgū. Izmantojot konkurences mehānismu, šis process iznīcina vecākas ekonomikas struktūras. Nekonkurētspējīgu nozaru “radošās iznīcināšanas” attīstības process brīvās tirdzniecības pasaulē ir visuresošs, radot strukturālu bezdarbu dažādos ekonomikas segmentos kā veselīgu ekonomikas attīstības priekšnoteikumu. Savukārt zemē, kur ir liela valsts iesaiste ekonomikā, subsīdiju programmas un dāsni pabalsti, “radošās iznīcināšanas” process noris ļoti ierobežoti. Līdz ar to valsts mēģina šo procesu imitēt mākslīgā veidā ar dažādām apmācības programmām “biznesa inkubatoros”, darbinieku pārkvalifikācijas programmām, valsts atbalsta piešķiršanu birokrātu apstiprinātiem jaunuzņēmumiem un citām intervences metodēm. Tā kā privātās iniciatīvas stimulācijas process ir mākslīgs un atrodas regulatoru birokrātiskajā “Prokrusta gultā”, tas visbiežāk nedod gaidīto atdevi.[33]

Reinfelda valdības mērķis bija arī samazināt bezdarba un slimības atvaļinājuma pabalstus, lai veicinātu aktīvāku cilvēku iesaisti darba tirgū. Šī reforma bija riskanta, jo arvien vairāk vēlētāju saklausīja sociāldemokrātu retoriku un sāka uzskatīt, ka Zviedrija patiešām attālinās no sociāldemokrātiskā modeļa. Taču vēlēšanu lielākie ieguvēji bija nevis Sociāldemokrātiskā partija, bet gan labējā partija Zviedrijas demokrāti (Sverigedemokraterna). Šī partija pēc vēlēšanām bija kļuvusi par Zviedrijas trešo lielāko partiju. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc Frēdriks Reinfelds zaudēja 2014. gada vēlēšanās: katrs trešais, kurš balsoja par Zviedrijas demokrātiem, iepriekš bija atbalstījis konservatīvo koalīciju. Kopumā vēlēšanas bija par bezdarba un ekonomiskajiem jautājumiem, bet imigrācijas problēmas pat neiekļuva pirmajā desmitniekā daudzu balsotāju vidū. Toties vēlētāju grupai, kas nobalsoja par Zviedrijas demokrātiem, imigrācija un ar to saistītās problēmas bija pats svarīgākais jautājums.[34]

Šāda nostāja Zviedrijas politikā bija jaunums, jo līdz šim vēlēšanu retorikā dominēja labklājības jautājumi. Pievilcīgai labklājības valstij ir būtiska blakne – tā pievilina neproduktīvu ekonomisko imigrāciju un nostiprina iebraukušo migrantu atkarību no dažādiem pabalstiem. Papildus svešas kultūras ietekmei kā negatīva parādība pievienojas aizvainojums, kas skar valstī dominējošās kultūras pārstāvjus, kuriem nav citas izvēles, kā finansēt svešiniekus, kuri nekad nav devuši savu ieguldījumu labklājības sistēmā.

Savā 2007. gada pētījumā “E Pluribus Unum: dažādība un sabiedrība 21. gadsimtā” liberālais Hārvardas sociologs Roberts D. Patnams (Robert D. Putnam) pierādīja, ka pastāv neizbēgama korelācija starp multikulturālo dažādību un sociālo neuzticēšanos. Viņš secināja, ka cilvēkiem, kuri dzīvo multikulturālās kopienās, ir tendence neuzticēties saviem kaimiņiem neatkarīgi no viņu ādas krāsas, un viņi sagaida sliktāko no sabiedrības un augstākajām amatpersonām. Viņi arī mazāk piedalās brīvprātīgajā darbā, mazāk dod labdarībai, mazāk balso un vairāk aģitē par sociālajām reformām, taču mazāk tic šo reformu pozitīvajiem rezultātiem.[35]

Šo parādību var novērot arī mūsdienu Zviedrijā. Tur pastāv ārkārtīgi augsta iecietība pret imigrāciju un vienlaikus daudzi ar imigrantiem nesocializējas. Turklāt valstī ir plaši izplatīts pesimisms attiecībā uz iespēju panākt imigrantu integrāciju.[36] 2021. gadā valstī dzīvoja 10,45 miljoni iedzīvotāju; no tiem 2,09 miljoniem dzimšanas vieta nebija Zviedrija. Tas rada lielu iespējamību, ka labklājības valsts pievilinātais lielais ekonomisko imigrantu daudzums varētu sagraut zviedru tradicionālās kultūras institūcijas.[37] Stāvokli vēl pasliktina mērķtiecīga kreiso partiju sociālā politika. Uz to norādīts portālā Telos publicētajā Hedas Nilsones rakstā “Zilonis zviedru istabā”: kreisā flanga partiju piedāvājums paredz jauna zviedriskuma radīšanu un dažu tradicionālā zviedriskuma aspektu upurēšanu, lai jaunajā zviedriskumā tiktu iekļauti pilnīgi visi.[38]

Kopš 2014. gada uzvaras vēlēšanās sociāldemokrātu vadītās nestabilās valdības bija pie varas Zviedrijā līdz pat mūsdienām, taču nespēja panākt Riksdagā atbalstu būtiskām sociālekonomiskām reformām. Tādējādi tika turpināta “trešā ceļa “ sociālekonomiskā politika. Pamazām notika virzība uz arvien sociālistiskāku ekonomiku: 2020. gadā valdības izdevumi pieauga līdz 52,6% no IKP.[39] Neskatoties uz šo lielo rādītāju, sociāldemokrātiem neizdevās samazināt bezdarbu, kas 2020. gadā sasniedza 8,29% no darbaspējīgajiem.[40] Pieauga nodokļu slogs – no jauna tika ieviests aviācijas nodoklis, kuru konservatīvā valdība iepriekš bija atcēlusi.[41]

Pats būtiskākais trūkums bija tas, ka sociāldemokrātu valdības nespēja atrisināt cittautiešu imigrācijas, integrācijas un noziedzības problēmas. Tas radīja vēl lielāku Zviedru demokrātu partijas popularitātes pieaugumu un auglīgu augsni viņu retorikai, palīdzot iegūt otro vietu 2022. gada Riksdaga vēlēšanās.[42] Visticamāk, jaunajā valdībā Zviedru demokrāti netiks iekļauti, bet noteikti būs jūtama viņu ietekme Riksdaga lēmumu pieņemšanā. Savā programmā partija kritiski vērtē multikulturālismu un atbalsta kopēju valsts nacionālo un kultūras identitāti, kas uzlabotu sociālo solidaritāti un uzticēšanos. Ekonomikas ziņā partija ir centriskāka, ar kreiso un labējo priekšlikumu sajaukumu. Partija atbalsta Zviedrijas labklājības valsti, taču ir pret labklājības nodrošināšanu cilvēkiem, kuri nav Zviedrijas pilsoņi un pastāvīgie Zviedrijas iedzīvotāji. Šādā ziņā viņu plānos vismaz pagaidām nav “trešā zviedru modeļa” demontāža, bet gan tikai kārtējā tā pieslīpēšana, cenšoties samazināt imigrāciju, kā arī mēģinājumi integrēt zviedru kultūrā jau esošos cittautiešus.[43] Zviedrijas demokrātus varētu definēt kā labēju, galvenokārt pret imigrāciju vērstu partiju ar nacionālistisku ideoloģiju, taču nevarētu sacīt, ka tā ir galēji vai radikāli labēja.

Zviedru demokrātu panākumi norāda uz to, ka Zviedrijā ir izveidojusies stabila, vērā ņemama vēlētāju grupa, kura pirmajā vietā stāda nevis ekonomisko labklājību, bet zviedru nacionālās valsts un tradicionālās kultūras aizstāvību. Turklāt politiskajā retorikā šie cilvēki vairs nekautrējas lauzt Jantes likuma pašcenzūras varu, atklāti runājot par imigrācijas radītajām sociālajām un ekonomiskajām problēmām un iespējamību zaudēt valsts kultūru un tradīcijas. Laiks rādīs, vai Zviedru demokrāti spēs noturēties pie savas patriotiskās politiskās pozīcijas, vai arī pamazām zaudēs dedzību un normalizēsies, kļūstot par kārtējo politiskās elites partiju.

Secinājumi

Aplūkojot “zviedru modeli” tā klasiskajās un modernajās izpausmēs, kļūst skaidrs, ka Latvijai tas nav piemērots vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, šāds sociālekonomiskais modelis ir radies ļoti ilgā laika posmā, pateicoties zviedru attīstītajai kolektīvisma mentalitātei, kas padarīja iespējamu tā pieņemšanu sabiedrībā. Turpretī Latvijai vēsturiski ir bijusi raksturīga viensētnieku mentalitāte, kas savu ietekmi saglabā arī mūsdienās. Tādējādi zviedru kolektīvisma un zemā pašnovērtējuma vietā latviešiem, līdzīgi kā filmā “Rūdolfa mantojums” attēlotajam arhetipiskajam Rūdolfa Rūdupa tēlam, ir raksturīga pašcieņa, nacionālā apziņa un uzdrīkstēšanās iebilst autoritātēm. Vienlaikus latviešiem nepiemīt vēlme “iet uz āru”, viņi cenšas ar savām problēmām tikt galā paši un nevēlēsies pieļaut kolektīva iejaukšanos savā privātajā dzīvē un izvēlēs. Mēģinājumi mākslīgi pārstādīt Latvijas vidē svešu sociālekonomisko modeli ir lemti neveiksmei.

Otrkārt, klasiskā “zviedru modeļa” sociālekonomiskā lietderība ir apšaubāma, jo tam nav izdevies gūt būtiskus panākumus. Tieši pretēji, Zviedrija tā darbības rezultātā ir daļēji zaudējusi brīvā tirgus laikmetā un ilgstoša miera gados gūtos panākumus. Zviedru kompānijas, zaudējot konkurētspēju, ir nonākušas ārvalstu investoru rokās. Turklāt zviedri ir spēcīgā atkarībā no neefektīvas labklājības valsts, kas ļoti apgrūtina tās demontāžu un virzīšanos uz tālākām brīvā tirgus reformām, lai samazinātu valsts daļu ekonomikā.

Treškārt, labklājības valsts spēlē būtisku lomu ekonomisko imigrantu piesaistīšanā. Tas rada fundamentālas sociālās vides izmaiņas un no tām izrietošus draudus valsts nacionālās identitātes zudumam. Bez nacionālās identitātes nav iedomājams valstiskums. Zviedru tipa labklājības valsts ilgtermiņā apdraud nacionālas valsts pastāvēšanu, uz ko norāda arī pašreizējās Zviedrijas problēmas un imigrācijas pretinieku politiskās ietekmes pieaugums.

Atsevišķas pazīmes (teiktais intervijās un partiju programmās) liecina, ka “zviedru modeļa” propagandētāju vidū Latvijā varētu būt vērojama tā struktūras un vēstures nepārzināšana. Kā piemēru var minēt partijas “Progresīvie” aicinājumu ieviest personām, kuras nav radinieki, mantojuma nodokli 49% apmērā, neskatoties uz faktu, ka mantojuma nodoklis Zviedrijā kopš 2005. gada vispār ir atcelts.[44] Varētu vien ieteikt pamatīgāk pastudēt mūsdienu Zviedrijas likumdošanu, pirms aicināt uz tik radikālām pārmaiņām. Brīžiem šķiet, ka mūs aicina ieviest “zviedru modeļa” elementus, kuru neefektivitāti ir atzinuši paši zviedru sociāldemokrāti. Šāda pavirša attieksme rada aizdomas, ka “zviedru modeļa” popularizētājus Latvijā patiesībā vada citi politiski un ekonomiski mērķi – nevis patiesa tautas labklājība.

Mūsdienu Zviedrijas labklājība ir meklējama dažādu faktoru līdzdarbībā. Nebūtu pareizi uzskatīt, ka pastāvošais “zviedru modelis” saistīts tikai ar augstiem nodokļiem. Mēģinot tādus ieviest, varam nonākt līdzīgā situācijā kā zviedru rakstniece Astrīda Lindgrēna, kura 1976. gadā saņēma sociāldemokrātu valdības veiktu nodokļu aprēķinu 102% apmērā no ienākumiem.[45] Tā vietā, lai nekritiski kopētu svešus attīstības modeļus, Latvijai būtu jārada pašai savs sociālekonomiskais modelis, kas labāk piemērots mūsu tautas mentalitātei un tās attīstības vēsturiskajām īpatnībām.



[1] A. Lindbeks, “Trīs zviedru modeļi”. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/tris-zviedru-modeli-13200507

[2] The welfare state under seige: the crisis of the 1990s. Pieejams: https://web.archive.org/web/20070627060024/http://hdr.undp.org/docs/publications/ocational_papers/oc26c.htm

[3] A. Lindbeks, “Trīs zviedru modeļi”. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/tris-zviedru-modeli-13200507

[4] Euro Area GDP Per Capita 1960-2022. Pieejams: https://www.macrotrends.net/countries/EMU/euro-area/gdp-per-capita

[5] Sweden GDP Per Capita 1960-2022. Pieejams: https://www.macrotrends.net/countries/SWE/sweden/gdp-per-capita

[6] U.S. GDP Per Capita 1960-2022. Pieejams: https://www.macrotrends.net/countries/USA/united-states/gdp-per-capita

[7] The welfare state under seige: the crisis of the 1990s. Pieejams: https://web.archive.org/web/20070627060024/http://hdr.undp.org/docs/publications/ocational_papers/oc26c.htm

[8] Sweden Unemployment Rate 1991-2022. Pieejams: https://www.macrotrends.net/countries/SWE/sweden/unemployment-rate

[9] Sweden GDP Per Capita 1960-2022. Pieejams: https://www.macrotrends.net/countries/SWE/sweden/gdp-per-capita

[10] Euro Area GDP Per Capita 1960-2022. Pieejams: https://www.macrotrends.net/countries/EMU/euro-area/gdp-per-capita

[11] U.S. GDP Per Capita 1960-2022. Pieejams: https://www.macrotrends.net/countries/USA/united-states/gdp-per-capita

[12] Documents concerning the accession of the Republic of Austria, the Kingdom of Sweden, the Republic of Finland and the Kingdom of Norway to the European Union. Pieejams: https://web.archive.org/web/20070604163536/http://eur-lex.europa.eu/en/treaties/dat/11994N/htm/11994N.html

[13] J. R. Baker, “Constructing the People’s Home: The Political and Economic Origins and Early Development of the “Swedish Model” (1879–1976)”. Pieejams: https://cuislandora.wrlc.org/islandora/object/etd%3A99/datastream/PDF/view

[14] “Welfare Regimes and Perceived Causes of Poverty”, The Institutional Logic of Welfare Attitudes, Routledge, 2006, pp. 79–112.

[15] J. R. Baker, “Constructing the People’s Home: The Political and Economic Origins and Early Development of the “Swedish Model” (1879–1976)”. Pieejams: https://cuislandora.wrlc.org/islandora/object/etd%3A99/datastream/PDF/view

[16] S. Malm, “The asylum seeker studio flat costing taxpayers £5,600 a month”. Pieejams: https://www.dailymail.co.uk/news/article-3419059/The-asylum-seeker-studio-flat-costing-taxpayers-5-600-MONTH-greedy-landlords-exploit-Sweden-migrant-crisis-hike-rent-refugees-1-450-CENT.html

[17] J. R. Baker, : Constructing the People’s Home: The Political and Economic Origins and Early Development of the “Swedish Model” (1879–1976)”. Pieejams: https://cuislandora.wrlc.org/islandora/object/etd%3A99/datastream/PDF/view

[18] UK Politics: What is the Third Way? http://news.bbc.co.uk/2/hi/458626.stm

[19] T. Judt, “The ‘Third Way’ Is No Route to Paradise”. Pieejams: https://www.nytimes.com/1998/09/27/opinion/the-third-way-is-no-route-to-paradise.html

[20] A. Giddens, Beyond Left and Right: The Future of Radical Politics, Cambridge: Polity Press, 1998, pp. 71–72.

[21] P. Basham, “The “Third Way”: Marketing Mirage or Trojan Horse?” Pieejams: https://www.fraserinstitute.org/sites/default/files/ThirdWay.pdf

[22] “Mises on “interventionism” as a third way between the free market and socialism” (1930). Pieejams: https://oll.libertyfund.org/quote/mises-on-interventionism-as-a-third-way-between-the-free-market-and-socialism-1930

[23] A. Lindbeks, “Trīs zviedru modeļi”. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/tris-zviedru-modeli-13200507

[24] Here’s your quick guide to the Swedish tax system, five pointers. Pieejams: https://sweden.se/life/society/taxes-in-sweden

[25] S. Lyall, “Sweden’s Governing Party Voted Out After 12 Years”. Pieejams:  https://www.nytimes.com/2006/09/18/world/europe/18sweden.html

[26] Sweden GDP Per Capita 1960-2022. Pieejams: https://www.macrotrends.net/countries/SWE/sweden/gdp-per-capita

[27] U.S. GDP Per Capita 1960-2022. Pieejams:
https://www.macrotrends.net/countries/USA/united-states/gdp-per-capita

[28] Sweden Government Spending to GDP. Pieejams: https://tradingeconomics.com/sweden/government-spending-to-gdp

[29] A. Lindbeks, “Trīs zviedru modeļi”. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/tris-zviedru-modeli-13200507

[30] S. Lyall, “Sweden’s Governing Party Voted Out After 12 Years”. Pieejams:  https://www.nytimes.com/2006/09/18/world/europe/18sweden.html

[31] J. R. Baker, “Constructing the People’s Home: The Political and Economic Origins and Early Development of the “Swedish Model” (1879–1976)”. Pieejams: https://cuislandora.wrlc.org/islandora/object/etd%3A99/datastream/PDF/view

[32] K. Kielos, “The key dynamic in Sweden’s general election was the centre-right losing out to the far-right Sweden Democrats”. Pieejams: https://blogs.lse.ac.uk/europpblog/2014/09/17/the-key-dynamic-in-swedens-general-election-was-the-centre-right-losing-out-to-the-far-right-sweden-democrats

[33] J. R. Baker, “Constructing the People’s Home: The Political and Economic Origins and Early Development of the “Swedish Model” (1879–1976)”. Pieejams: https://cuislandora.wrlc.org/islandora/object/etd%3A99/datastream/PDF/view

[34] K. Kielos, “The key dynamic in Sweden’s general election was the centre-right losing out to the far-right Sweden Democrats”. Pieejams: https://blogs.lse.ac.uk/europpblog/2014/09/17/the-key-dynamic-in-swedens-general-election-was-the-centre-right-losing-out-to-the-far-right-sweden-democrats

[35] Jon Nylander, “The Welfare State is Tearing Sweden Apart”. Pieejams: https://mises.org/wire/welfare-state-tearing-sweden-apart

[36] T. Sanandaji, “Swedes and Immigration: End of homogeneity?” Pieejams: https://www.fondapol.org/en/study/swedes

[37] Population in Sweden from 2011 to 2021, by birthplace. Pieejams:  https://www.statista.com/statistics/1143161/sweden-population-by-birthplace

[38] H. Nilsone, “Zilonis zviedru istabā”, Telos: https://telos.lv/zilonis-zviedru-istaba

[39] Sweden Government Spending to GDP. Pieejams: https://tradingeconomics.com/sweden/government-spending-to-gdp

[40] Sweden Unemployment Rate 1991–2022. Pieejams: https://www.macrotrends.net/countries/SWE/sweden/unemployment-rate

[41] “Sweden’s new ‘eco-friendly’ aviation tax is already beginning to effect air connectivity”. Pieejams: https://corporatetravelcommunity.com/analysis/swedens-new-eco-friendly-aviation-tax-is-already-beginning-to-effect-air-connectivity-583895

[42] 2022 Swedish election results. Pieejams: https://www.val.se/servicelankar/otherlanguages/englishengelska/electionresults/electionresults2022.4.14c1f613181ed0043d5583f.html

[43] “Sverigedemokraterna”. Pieejams: https://sd.se/english

[44] A. Kaļcovs, “Vai esat saņēmis mantojumu? Tad mēs ejam pie jums!” Pieejams: https://ekocentrs.lv/lv/jaunumi/980-vai-esat-sa-mis-mantojumu-tad-m-s-ejam-pie-jums

[45] “Brev från Astrid Lindgren visar hennes stöd för S”. Pieejams: https://www.dn.se/kultur-noje/bocker/brev-fran-astrid-lindgren-visar-hennes-stod-for-s

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: