Trīs konvencijas, kas ir galvenie starptautiskie instrumenti cīņā pret narkotisko vielu nelikumīgu apriti un to ļaunprātīgu izmantošanu, nesniedz skaidru formulējumu, vai nepieciešams kriminalizēt narkotiku glabāšanu nelielos apmēros personiskai lietošanai. Pretrunīgās iespējas interpretēt tur rakstīto novedušas pie stāvokļa, ka konvencijas parakstījušajām valstīm var būt diametrāli pretēja narkotiku aprites politika.

Sabiedrība ir ieinteresēta tieši tradicionālās laulības pastāvībā un ekskluzivitātē. Šī pastāvība un ekskluzivitāte ir nepieciešamas, lai aizsargātu ikviena bērna identitāti un statusu, kā arī sargātu bērnu tiesības tikt audzinātiem, piedaloties gan mātei, gan tēvam.

Izraēla 2022. gadā atteicās pievienoties Stambulas konvencijai, kā iemeslu minot 60. un 61. panta patvēruma noteikumu bīstamību. Tika norādīts, ka šie noteikumi prasītu Izraēlai izskatīt patvēruma pieprasījumus ne tikai tiem ārzemniekiem, kuri bēg no politiskās vai etniskās vajāšanas, bet arī visiem tiem, kuri apgalvo, ka cietuši no seksuālās vai ar dzimuma identitāti saistītās vardarbības.

Vērtējot Latvijas ekonomikas attīstību pēdējo 10 gadu laikā, jāatzīst, ka nodokļu politikas ziņā vērojama virzība no konservatīvas labējas ekonomikas centrisma virzienā, pakāpeniski iekļaujot nodokļu sistēmā arī dažādus kreisās ekonomikas elementus: piemēram, veicot vispārēju ienākuma un uzņēmuma nodokļu paaugstināšanu, ieviešot progresīvo nodokli, kapitāla pieauguma nodokli un palielinot sociālā nodokļa likmes pašnodarbinātajiem.

“Zviedru modeļa” sociālekonomiskā lietderība ir apšaubāma, jo tam nav izdevies gūt būtiskus panākumus. Tieši pretēji, Zviedrija tā darbības rezultātā ir daļēji zaudējusi brīvā tirgus laikmetā un ilgstoša miera gados gūtos panākumus. Zviedru kompānijas, zaudējot konkurētspēju, ir nonākušas ārvalstu investoru rokās. Turklāt zviedri ir spēcīgā atkarībā no neefektīvas labklājības valsts, kas ļoti apgrūtina tās demontāžu un virzīšanos uz tālākām brīvā tirgus reformām, lai samazinātu valsts daļu ekonomikā.

Autentisks konservatīvisms nenozīmē vēlmi atgriezties pie kādas senas idejas vai institūcijas tikai tāpēc, ka tā ir sena. Konservatīvisms vēlas sargāt tās vērtības, kas ir mūžīgi patiesas un mūžīgi derīgas un tās atjaunot sabiedrībā – vienalga, vai tās nākušas no ļoti seniem un aizmirstiem laikiem, no neseniem laikiem vai tikušas atklātas no jauna.

Tā kā valdošais pasaules uzskats Rietumu pasaulē bija balstīts kristietībā, pirms sekulāras ideoloģijas rašanās progresīvisms izpaudās kristietībai ārēji līdzīgās formās. Tas atzina Dievu, izmantoja kristīgus simbolus un retoriku, bet pēc savas būtības nesa sevī topošās sekulārisma ideoloģijas aizmetņus un bija kristietībai un dabīgā likuma atziņām naidīgs.

Doktrīna sludināja, ka komunistiskā partija ir vienīgā antifašistiskā partija, bet visas pārējās partijas ir “fašistiskas”. Turklāt “fašismu” definēja nevis kā īpašu politisku kustību, bet galvenokārt kā kapitālisma beigu posmu. Līdz ar to “antifašisms” kļuva par sinonīmu “antikapitālismam”.

Laulībā balstītā ģimene ir ne tikai juridiska, sociāla un ekonomiska vienība. Tā ir mīlestībā un solidaritātē balstīta kopība, kas unikāli piemērota, lai mācītu un nodotu tālāk kultūras, ētikas, sociālās un garīgās vērtības, kuras ir būtiskas tās locekļiem un sabiedrībai. Kad ģimene uzplaukst, uzplaukst arī apkārtējā sabiedrība.

Ļoti svarīga dabīgas laulības un ģimenes saglabāšanai ir arī politiskā ideoloģija. Radikālas izmaiņas ģimenes izpratnē bieži vien ir notikušas reizē ar radikālām izmaiņām valstī. Gan Francijas, gan Krievijas revolūciju laikā laulības šķiršanu atļāva bez otra laulātā piekrišanas vai pat viņam nezinot. Šīs tālejošās izmaiņas pakāpeniski pārņēma arī citas valstis, un tās tika eksportētas uz Rietumu demokrātijām, kuras vietumis jau vārds vārdā ir pieņēmušas jakobīņu un boļševiku ģimenes likumdošanu.

Pēc ASV rasu segregācijas likumu atcelšanas Padomju Savienība zaudēja iespēju izmantot šo amerikāņu sabiedrības netaisnību savām propagandas vajadzībām un ietekmes palielināšanai. Tas mudināja padomju ārpolitikas veidotājus radīt teoriju, kas pierādītu, ka rasu segregācijas likvidēšana ir tikai simboliska, bet praksē diskriminācija joprojām turpinās.