Zilonis zviedru istabā

Divi ar medijiem un politiku agrāk nesaistīti dokumentālisti Rikards Garts un Jērans Ulīns divus gadus filmēja dokumentālu stāstu par mūsdienu Zviedriju – Zviedru ziloni (A Swedish Elephant). Tā ir filma par aktuālajiem Zviedrijas iekšpolitikas jautājumiem, un tā veidota, intervējot gan cilvēkus ielās, gan sabiedrībā pazīstamas personas ar dažādiem uzskatiem un politiskajām pārliecībām. Visgrūtāk esot bijis pierunāt piedalīties tos, kuri pieder politkorektā toņa noteicējiem.

Filmas logo – zildzelteni svītrots zilonis ar mezglā sasietu snuķi – simbolizē filmas veidotāju atļaušanos pamanīt istabā esošo ziloni un par to neklusēt. Tā ir atsauce uz savulaik populāro zildzelteni svītrotā “Zviedru tīģera” attēlu, kurš radās pēc 1941. gadā Zviedrijas Aizsardzības štāba uzsāktās Modrības kampaņas pasūtījuma, ņemot piemēru no vācu Klusēšanas kampaņas. Šīs kampaņas mērķis bija panākt sabiedrības klusēšanu par visu, kas varētu kaitēt Zviedrijas “neitralitātei”. “Zviedru tīģera” vēstījums bija divējāds un apzināti pretrunīgs, jo vārds ‘tiger’ kā lietvārds nozīmē ‘tīģeri’, bet kā darbības vārds – ‘klusēt’. Tolaik restorānos, vilcienos un ielās tika izplatīti un izlīmēti 400 000 plakāti ar šo pamudinājumu klusēt. Tīģeri drukāja arī uz vēstuļpapīra un aploksnēm, piekodinot: “Domā, ko raksti!”

Filmas sākumā skatītāji tiek iepazīstināti ar negaidītiem vērtību pētniecības projekta World Values ​​Survey Association secinājumiem. Vērtību ziņā Zviedrija esot pasaules “ekstrēmākā valsts”. Paturot prātā šo ievadu, sekojošajās epizodēs pārrunātās pretrunas un attīstības tendences vairs nešķiet tik dīvainas un neiespējamas.

Kas tad ir filmā pētītie ziloņi zviedru istabā? Būtiskākie no tiem ir vārda brīvība, debašu un sabiedrības polarizācija, pašcenzūra, bailes no konfliktiem un no tām izrietošā vienprātības kultūra, kuru moderni saukt par toleranci. Piesardzīgie pazūd no politiskajām debatēm un izvēlas apklust, kad tās kļūs pārāk polarizētas. Tiek analizēta arī pieaugošā sabiedrības nedrošība, noziedzība un segregācija. Sarunas mijas ar paralēlas kultūras ilustrējošām epizodēm ielās un parkos. Pavasara sagaidīšanas svētku ugunskurus Valpurģos nomaina degošu auto kadri, savukārt parandžās tērptu sievu kvartāli kontrastē ar praidu kailumu.

Nejaušos garāmgājējus visvairāk samulsina dokumentālistu jautājums: “Kas tev ir zviedru kultūra?” Pārsteigumu par atbildēs dominējošo kulināro tēmu gan mazliet mīkstina rakstnieka un publicista Pēra Brinkemū teiktais, ka kultūra ir tas pats, kas zivij ūdens, un ka atbilde “Mums taču nekādas kultūras nav” liecina par kultūras pašsaprotamību. Tomēr  atbildes reportāžās ieintriģē tik ļoti, ka gribētos nekavējoties doties Rīgas ielās, lai salīdzinātu un uzzinātu, vai atbildes par latviešu kultūru būs vai nebūs par sklandraušiem.

Filmas autoru jautājumi ir vai nu ļoti tieši, vai paliek aizkadrā, radot iespaidu, ka intervētie atbild paši sev, turpinot intensīvu iekšējo dialogu. Īpaši uzteicama ir šādām diskusijām netipiski brīvā gaisotne un pilnīgs morālās panikas trūkums par to, kas ir pareizi un nepareizi. Ja reportāžu dalībnieki tomēr reizēm pārdomā korektāko atbildi, tad garo interviju varoņi ir acīmredzami nolēmuši nelaipot. Ar aktuālo naratīvu neiepazīstinātajiem nelielu izbrīnu varētu izsaukt vien intervēto robežsardzes un policijas darbinieku atvainošanās par sava darba nepieciešamību.

Pārejās starp intervijām un reportāžām redzamās tipiski zviedriskās pilsētu un lauku ainavas arī ir ļoti būtisks identitātes tēls. Tā idilli pārtrauc laikrakstu virsraksti par pieaugušo vardarbību, – kā no aizsapņošanās īstenībā atsaucošs atgādinājums par to, kurp sabiedrība tiek virzīta.

Zviedru zilonis nav tikai nostalģija pēc klasiski tumšsarkaniem namiem ar baltām aplodām un cerība uz dziļāku atbildi par zviedru kultūru. Tas ir stāsts par vērtībām, kuras uzskatītas par tik pašsaprotamām, ka to pakāpeniska izzušana vai apzināta pārdefinēšana varbūt pat netiek pamanīta. To acīgāk ierauga cilvēki, kuru izcelsmes valstīs šādas vērtības nekad nav bijušas pašsaprotamas. “Zviedrija kāpjas atpakaļ jautājumos, kuri attiecas uz sievietēm un līdztiesību,” saka Irānā dzimusī sieviešu tiesību aktīviste Marija Rašidi, kura pēc sava vīra pasūtījuma sakropļota, sejā ielejot skābi. Savukārt Nima Dervišs, Irānā dzimis rakstnieks un žurnālists, apgalvo: “Daudzi zviedri nesaprot atšķirību starp atvērtību un pilnīgu naivumu.”

Interesants ir pētnieka Tobiasa Hūbineta (kurš pats pieder politiski kreisajam flangam) secinājums, ka notiek cīņa par nākotni. Kreisā flanga partiju piedāvājums, viņaprāt, paģērē jauna zviedriskuma radīšanu un dažu tradicionālā zviedriskuma aspektu upurēšanu, lai jaunajā zviedriskumā tiktu iekļauti pilnīgi visi. Kā šādā jaunā, iekļaujošā zviedriskumā vietu sadalīs Marija Rašidi, viņas sakropļošanu pasūtījušais vīrs un pasūtījuma izpildītāji, rādīs laiks.

Būtiska tēma filmā ir mediju loma notiekošajā, realitātes pētniecības vietā mēģinot izvairīties no sastapšanās ar īstenību un piedāvājot metodes, kā realitāti labāk relativizēt. Publicists Jens Ganmans min vienu smieklīgu, bet izplatītu paņēmienu. Norādot uz pagalmos dedzinātām automašīnām, mediju reakcija nereti ir pievēršanās kaut kam citam, piemēram, auto, kuri vēl nedeg. Bet situācijas nopietnību mediju jomā vistrāpīgāk raksturo attieksme pret žurnālista Jannes Josefsona vairākkārt un arī filmā izteikto nostāju, ka žurnālisti, nostādamies vienā vai otrā politiskās kampaņas pusē, atsakās no žurnālistikas uzdevuma. Sabiedriskajos medijos viņa nostāju ignorē vai vērtē kā savādu un apšaubāmu.

Filmā vairākkārt dzirdams zviedru jēdziens “viedokļu koridors” – metafora par publiskajās debatēs pieļaujamo viedokļu robežām. Latviskas līdzinieces tai pagaidām, par laimi, vēl grūti atrast. Zviedrijā tā ir ikdiena, un komiķis un publicists Ārons Flams pat apgalvo, ka politkorektums kļuvis par valsts reliģiju. Būtisks ir arī intervēto dāņu, norvēģu un somu skats no malas uz Zviedrijā notiekošo, vērtējot iespējamos riskus arī savās valstīs, ja vienvirziena attīstība kaimiņos turpināsies tikpat strauji. Neviena no tēmām filmā šķietami netiek izrunāta līdz galam. Nezinātājiem, iespējams, pietrūkst atskata pagātnē un skaidrojuma, kādām vadzvaigznēm vai maldugunīm sekojot, Zviedrija nonākusi šībrīža stāvoklī. Tomēr koncentrēšanās uz konkrēto sarunas brīdi attaisnojas, jo sociālās manipulācijas projektu un realitātes mijiedarbības rezultāts nav paredzams, taču ir vērts apstāties un saprast sevi kā indivīdu un daļu no tautas šeit un šobrīd.

Vairāk par pašu politiku filmas veidotājus interesē psiholoģiskie mehānismi, kuri virza tādu vai citādu politiku. Viņi plānoja turpināt dokumentālo pētniecību ar skatienu nākotnē, mēģinot uzzīmēt iespējamo nākotnes scenāriju 21. gadsimta 30. gadiem. Tomēr projekts pagaidām ir apstādināts finansējuma trūkuma dēļ.

Dažas nākotnes vīziju skices no iecerētā turpinājuma redzamas filmas noslēgumā. Skiču autoru prognozes pārsvarā ir rūgtas, neatkarīgi no viņu pārstāvētā politiskā virziena. Piemēram, Ārons Flams saka: “Mani satrauc, ka vairākas lielas, ilgstošas sociālās inženierijas programmas, kuras ir pretrunā ar realitāti, drīz vienlaicīgi saskarsies ar realitāti. Un šīs sociālās inženierijas programmas ir arī gādājušas par to, lai cilvēki, kuri saskarsies ar šīm milzīgajām problēmām, būtu vissliktāk sagatavotie cilvēki, kādi jebkad saskārušies ar problēmām.”

Zviedru ziloņa filmēšana notika par personīgiem un ziedotiem, arī pūļfinansēšanā savāktiem līdzekļiem. Lielie plašsaziņas līdzekļi nebija ieinteresēti dokumentālo filmu ne rādīt, ne to apspriest, jo daudzveidības alkstošajiem nav nepieciešama viedokļu daudzveidība. Tāpēc autori filmu ievietoja YouTube platformā, kur tā ir pieejama par brīvu. Filmai ir subtitri angļu, vācu un poļu valodās.[1]

Latvijas auditorijai, skatoties Zviedru ziloni tā iznākšanas – 2018. gadā, iespējams, varēja rasties zināma neizpratne, kāpēc jārunā par pašsaprotamo – par vārda brīvību. 2021. gadā ir izrādījies, ka iestāšanās par vārda brīvību spēj aizvainot un satraukt jūtas arī Latvijā. Daži sākuši vingrināties snuķu siešanā mezglos arī pie mums. Dzīvojot līdzi pēdējos gados Zviedrijā notiekošajam, vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka pret dažām ideoloģiskajām manipulācijām Latvijā esam aizsargātāki nekā padomju “laimību” nepiedzīvojušie zviedri, ka Latvijas pagātne – ja ne pašu, tad vecāku vai vecvecāku pieredze – ļaus atpazīt utopisku ideju absurdumu un mēģinājumus sabiedrības vairākumam manipulatīvi uzspiest kādas nelielas grupas viedokli. Tomēr daži notikumi un tendences liek šaubīties arī par mūsu imunitāti. Par to liek šaubīties, piemēram, relativizējošu apgalvojumu gūzma par to, ka viedokļu dzēšana sociālajos tīklos nav cenzūra, dažu žurnālistu politiskā aģitācija sabiedriskajos medijos, bet jo īpaši sabiedriskās televīzijas programmu direktores Ritas Rudušas izteikumi par masveida ideoloģiskas gatavināšanas nepieciešamību un šiem izteikumiem sekojošais asas reakcijas trūkums. Šīs un citas pazīmes liecina, ka sabiedrībai savu novājināto aizsargreakciju nāksies atjaunot. To darot, cerams, var noderēt arī informācija par “ārstēšanās un pašārstēšanās” tendencēm Zviedrijā.


[1] https://www.youtube.com/watch?v=xhf61C2-S4I

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: