Trūkstošais vecāks

Amerikāniete Keitija Fausta ir starptautiskās kustības Them Before Us (“Vispirms viņi, tad mēs”) dibinātāja un vadītāja. Šī kustība aizstāv bērna dabīgās tiesības uz savu māti un tēvu visos – vecāku šķiršanās, viendzimuma vecāku savienības, adopcijas, mākslīgās apaugļošanas un citos gadījumos – arī tad, kad šo tiesību atzīšana prasa pieaugušajiem upurēt savas vēlmes un ērtības. “Kustības mērķis ir katrā personīgajā un politiskajā lēmumā par ģimeni vai laulību piešķirt pašu augstāko prioritāti bērna tiesībām pazīt savu māti un tēvu un būt viņu mīlētiem. Mēs cenšamies to paveikt divos veidos. Pirmkārt, mēs mainām attieksmi, daloties ar to bērnu stāstiem, kuri ir zaudējuši saikni ar māti vai tēvu. Otrkārt, mēs mainām likumus, skatot šos stāstus sociālo zinātņu pētījumu gaismā un informējot par tiem politikas veidotājus. Gala rezultātā mēs cenšamies mūsu kultūrā un tiesas zālēs nostādīt viņus – bērnus – pirms mums, pieaugušajiem.”[1] Pirms gada Keitija Fausta kopā ar līdzautori izdeva grāmatu Vispirms viņi, tad mēs. Kāpēc ir vajadzīga globāla bērnu tiesību kustība,[2] kas gada laikā ir izdota piecās valodās un šobrīd tiek tulkota arī latviski. Šajā grāmatā ir apkopoti pētījumi, statistikas dati un gandrīz 100 stāsti par bērniem no “modernajām” ģimenēm, lai pasaule saprastu, kādu cenu maksā bērni, kad viņu dabīgās tiesības tiek ignorētas. Piedāvājam nelielu fragmentu no nodaļas par viendzimuma vecākiem.

Viendzimuma vecāki

Ikreiz, kad redzat attēlu ar bērnu viendzimuma pāra rokās, jūs skatāties uz bērnu, kuram trūkst viena vecāka. Neatkarīgi no tā, cik labi nodrošināta, izglītota vai lieliska māte vai tēvs bērnam ir, šis pāris nespēj nodrošināt dzimumam raksturīgo audzināšanu un bioloģisko identitāti, kuru var sniegt tikai tas vecāks, kura nav attēlā. Neatkarīgi no tā, cik mīloši var būt abi tēvi, pēc tam, kad tēvi viņu vakarā ir nolikuši gulēt, attēlā redzamais bērns pirms iemigšanas domā par klāt neesošo sievieti, jo šī sieviete, viņa māte, ir sieviete, uz kuru viņam ir dabīgas tiesības. (..)

Problēma ar viendzimuma vecākiem nav homoseksuālais vecāks, bet gan trūkstošais vecāks. Bērniem viendzimuma ģimenēs pēc definīcijas vienmēr trūks vismaz viens no vecākiem. Viņi saskarsies ar tādām pašām grūtībām kā adoptētie bērni, šķirto laulību bērni un bērni, kas radīti, izmantojot trešo personu reproduktīvo sistēmu. Turklāt bērni, kas dzīvo ar viena dzimuma vecākiem, saskaras ne tikai ar grūtībām, ko rada viena vecāka trūkums; viņu grūtības pastiprina apstāklis, ka mājās nav dzimumu līdzsvara vecāku starpā. (..) Sabiedrība nodara lielu ļaunumu bērniem, ja izliekas, ka ar pārdefinētiem jēdzieniem un tiesu nolēmumiem var aizstāt trūkstošos vecākus. (..)

Ilgas pēc vecākiem

Kustība “Vispirms viņi, tad mēs” daudziem bērniem pavēra iespēju dalīties savās pārdomās un sajūtās, kuras viņi senāk baidījās skaļi izteikt. Tiešsaistē vai klātienē saņemtie stāsti liecināja par dziļām ilgām pēc trūkstošās mātes vai tēva mīlestības tiem bērniem, kurus audzina viendzimuma vecāki.

Kāds mans paziņa dzīvo netālu no četrus gadus veca zēna, kuram ir divas mammas. Nesen viņš pastāstīja, ka ikreiz, kad kopā ar saviem bērniem uzņem pie sevis zēna ģimeni, lai bērni varētu kopā spēlēties, šis zēns ielec viņam klēpī un sauc viņu par tēti.

Geibs ir savas meitas ceturtās klases softbola komandas treneris. Viņš pastāstīja par Mendiju – meiteni, kurai trūkst tēva. Šai komandas biedrenei ir divas mammas un viņai ļoti patīk cīkstēšanās spēles, kādas viņa ir redzējusi Geibu spēlējam ar savām meitām. Geibs atceras kādu neveiklu treniņu, kura laikā Mendija esot saukusi pāri laukumam uz vienu no mammām: “Ei, mammu! Vai tu nevarētu apprecēt Geibu, lai viņš varētu būt mans tētis?”

Skolas medmāsa pastāstīja par mazu zēnu, kuru ir adoptējuši divi vīrieši un kura dzīve, pēc visa spriežot, ir nostabilizējusies. Tomēr šis zēns joprojām atrod mazāko ieganstu, lai atnāktu pie medmāsas pēc apskāviena un čukstus sauktu viņu par “mammu”.

Neviens nav teicis šiem bērniem, ka viņiem vajadzētu gribēt māti un tēvu. Šīs ilgas viņos rodas dabiski, jo vēlme pēc mātes un tēva ir neatņemama cilvēka pieredzes sastāvdaļa. Samanta Vīsinga, kustības “Vispirms viņi, tad mēs” attīstības direktore, pirmos astoņus savas dzīves gadus pavadīja tēva un viņa partnera aprūpē. Viņa atceras, kādu satraukumu piedzīvoja, kad saprata, ka pastāv mātes, un cik izmisīgi sāka pēc mammas ilgoties.

Manos jaunības gados apkārt gandrīz nemaz nebija sieviešu. Es pat nezināju, ka pastāv kaut kas tāds kā māte, līdz pirmsskolā noskatījos multfilmu “Zeme pirms laika”. Manas piecus gadus vecās smadzenes nespēja saprast, kāpēc man nav tādas mammas, kādu pēkšņi izmisīgi vēlējos. Es jutu zaudējumu. Es jutu, ka manī ir tukšums. Augot es mēģināju aizpildīt šo tukšumu ar tantēm, tēva draudzenēm lesbietēm un skolotājām. Atceros, kā jautāju savai pirmās klases skolotājai, vai varu viņu saukt par mammu. Šo jautājumu es uzdevu ikvienai sievietei, kas izrādīja kaut mazliet mīlestības un pieķeršanās. Tas bija instinktīvi. Es ilgojos pēc mātes mīlestības, lai gan abi mani tēvi geji bija mīloši.”[3] (..)

Bieži to bērnu problēmas, kuriem ir viendzimuma vecāki, tiek noraidītas, apgalvojot, ka šiem bērniem kaitējumu nodarījusi heteroseksuālu vecāku šķiršanās. Tā ir taisnība, ka bērni pēc vecāku šķiršanās cieš no negatīvām sekām, taču vairumam joprojām ir vismaz kaut kāda saskarsme ar otru vecāku. Taču to nevar teikt par bērniem, kuri aug ar viendzimuma vecākiem kopš dzimšanas.

Tālāk apkopotas liecības no to bērnu stāstiem, kurus kopš dzimšanas audzina viendzimuma vecāki. Tādā ziņā tie ir stāsti no sociālo zinātnieku iekārotās “tīrās” demogrāfiskās izlases. Iespēja liecināt anonīmi atbrīvo no nastas, kuru izraisa iekšēja nepieciešamība slēpt ilgas pēc otra vecāka; un īstenība nemaz nav tik skaista. Nozīmīgs šādu liecību skaits atrodams vietnē AnonymousUs.org, kas tika izveidota donoru bērniem un deva viņiem iespēju runāt bez riska tikt atklātiem vai nosodītiem. Visi stāsti ir pārrakstīti bez izmaiņām.

***

Tēva diena ir grūta. Mana mamma domā, ka pie vainas ir sabiedrība, bet patiesībā tā ir viņa. Es viņu mīlu, bet… Viņa runā par dzimumiem tā, it kā, audzinot bērnus, tiem nebūtu nekādas nozīmes. Bet, ja dzimumam nav nozīmes, tad kāpēc viņa vēlas, lai es pavadītu tik daudz laika ar viņas draugiem vīriešiem – lai man būtu tēva tēls? (It kā viņas draugi vīrieši mani mīlētu vai spētu man pieķerties tā, kā viņi mīl un ir pieķērušies saviem īstajiem bērniem. Kā tad!)… Es gribu zināt, kas ir mans tētis un donors, un dažādi ģimenes modeļi šo problēmu nerisina. Man viņš ir JĀPAZĪST. Man ar viņu ir jāizveido attiecības un jābūt kopā kā meitai ar tēvu. Viņš ir puse no tā, kas es esmu… Mēs esam viena miesa un asinis. Viņš burtiski ir manā DNS. Kāpēc cilvēki to nesaprot? Ja viņš un mana mamma būtu kopā, viņš būtu mans tētis. Bet, ja mana mamma ir lesbiete un gribēja, lai viņa tur nebūtu, tad viņš ir tikai mans “donors”? Tiešām? Kāpēc man pār šo visu nav nekādas teikšanas?[4] (..)

***

Manas mammas vienmēr veidoja paraugtēlu. Visiem smaidīt un izlikties laimīgiem – tāds bija mūsu ģimenes moto. Bet es nejutos laimīga ne reizi, kad atgriezos no drauga mājām un redzēju, cik tur ir atšķirīgi. Mana labākā drauga tētis bija lielisks vīrietis, viņš bija jautrs un labsirdīgs un vienmēr mūs kaut kur aizveda. Viņš mūsos ieklausījās. Es biju greizsirdīga uz savu draugu un uzrakstīju vārdu “tētis” uz papīra lapiņas, un noliku to zem spilvena. Es gribēju tādu tēti, kāds bija manam draugam. Mana drauga ģimene zināja, cik ļoti man patīk viņu tētis, jo es vienmēr jautāju, vai varu viņam kaut kā palīdzēt. Kādu dienu mana drauga mamma man jautāja: vai tu esi tēta meitiņa? Tas nozīmē: vai tu esi no tām meitenēm, kas patiesi mīl savu tēti un ir viņam ļoti tuva? Es aizgāju mājās un raudāju, jo man tā nav un es nekad neuzzināšu, kā tas ir.”[5]

***

Vai es esmu vienīgā, kas tā jūtas? Vai es esmu slikta meita, jo vēlos, lai man būtu tētis? Vai ir vēl kāds, kuram ir divas mammas vai divi tēti, kurš aizdomājas, kā būtu, ja viņš piedzimtu normālā ģimenē? Vai ir vēl kāds, kurš vēlas lietot vārdu “normāls”, nesaņemot pretī lekciju par to, kas ir normāli?? Es nepazīstu savu īsto tēvu un nekad nepazīšu. Tas ir dīvaini, bet man viņa pietrūkst. Man pietrūkst šī cilvēka, kuru es nekad nepazīšu. Vai ir nepareizi ilgoties pēc tāda tēva, kāds ir manai paziņai? Viņai ir divi brāļi, ar kuriem es visu laiku spēlēju basketbolu. Tā ir brīnišķīga sajūta iekļauties viņu ģimenē. Kad es esmu tur, es domāju, kā tas ir – būt ģimenē, kurā ir Mamma un Tētis.”[6] (..)

Ja paši reiz esat bijuši bērni un pazīstat bērnus, šie stāsti nepārsteigs. Bērni, kas aug bez mātes vai tēva, zina, kā viņiem pietrūkst. Ilgas pēc tieši tēvam vai tieši mātei raksturīgās mīlestības pārsniedz politkorektas ideoloģijas un progresīvisma tendences. Bērna būtība nav atraujama no vajadzības pazīt savus vecākus un būt arī viņu pazītam.

Iekļaut, pieņemt un svinēt – vai arī ne

Bērni, kuriem ir LGBT vecāki, saskaras arī ar politiska rakstura problēmām. Viņi saskaras ar ārkārtēju spiedienu atbalstīt politisko aktīvismu, kas sakņojas viņu vecāku seksuālajā identitātē. Iedomājieties, kāds ir šis spiediens, ja draud droša izslēgšana no sava sociālā loka, atklāti runājot par savām dabiskajām ilgām pēc mātes un tēva. Kāda jauna sieviete ar divām mammām bija spiesta paturēt savas jūtas pie sevis, baidoties, ka viņas pašas vecāki viņu nodēvēs par fanātiķi:

Vai jūs zināt, kā tas ir – augt mājās, kurās jūs ilgojaties un alkstat pēc “vīrieša, kurš jums devis dzīvību”, bet jūsu lesbiešu vecāku karojošā LGBT politika apgalvo, ka “bērniem nav vajadzīga mamma un tētis. Viņiem vajag tikai mīlestību!”? Un ikviens, kurš tam nepiekrīt, ir pret gejiem noskaņots fanātiķis?[7]

Džons, kura māte ir lesbiete, bet tēvs izvēlējās dzīvot kā sieviete, stāsta:

Viena no smagākajām realitātēm ir tāda, ka, lai gan es mīlu savu mammu un tēti, nepietiek ar to, ka pieņemu viņu izvēli un daru visu iespējamo, lai viņus mīlētu tajā dzīves posmā, kurā viņi tobrīd ir. Es bieži esmu izpelnījies nicinājumu par to, ka nepielāgojos un neslavēju savu vecāku jaunās seksuālās identitātes. Ar pieņemšanu nepietiek, man ir “jāpiekrīt”, pat jāpriecājas par to, ka mamma identificējas kā lesbiete, bet tētis – kā transseksuālis. Tas ir tāpat kā prasīt, lai es slavētu nazi, kurš mani ievainojis.”[8]

Sabiedrība un vecāku gaidas, ka bērni atzīs un apstiprinās savu LGBT vecāku dzīvesveida izvēli, liek bērniem klusēt – jo īpaši, kad viņi ir mazi. Kāds jauns vīrietis, kuru uzaudzināja divas lesbietes, šo stāvoklis raksturo šādi:

Jums pienāk klāt šie ļoti noraizējušies liberālie žurnālisti un jautā: “Vai tev netrūka tēta? Vai tas nebija grūti?” Tas ir jautājums, uz kuru nevar atbildēt vienā teikumā. Jautājums par manu tēvu ir liels, garš stāsts. Bet tad (prātā) iešāvās šī publiskā persona, par kuru es jutu, ka man tā jāpārstāv. (Manas lesbiešu mammas) nenāca man klāt un neteica: “Nerunā par savām sajūtām (par to, ka nepazīsti tēvu). Tev ir jāizrāda, ka ar tevi viss ir kārtībā.” Šis spiediens bija drīzāk iekšējs. Es jutu, ka man ir jāaizsargā mana ģimene. Es apzinājos jautājuma politisko dimensiju. Es apzinājos, ko es saku un kā mani vērtēs.”[9]

Kad bērniem no visām pusēm – no ģimenes, kultūras un tagad arī no tiesām – tiek uzspiests refrēns “ģimeni rada mīlestība”, viņi sāk šaubīties par savu instinktīvo vajadzību pēc vecākiem. Bērniem nav pietiekami attīstīta izšķirtspēja, lai saprastu, ka tos ir pievīlusi kultūra un arī tiesu vara – nevis viņu pašu jūtas. Reizēm vaina par neveiksmi gulstas uz viņu pašu vecākiem. Kad Millija Fontana atklāja savām mātēm ilgas pēc tēva, abas viņai teica: “Tev nav vajadzīgs tētis, tev jau ir otra mamma.” Viņa atceras: “Es izjutu vainas apziņu, jo kas gan es esmu, lai noraidītu šo otro vecāku? Ak vai, ja šī otrā mamma patiešām ir tā, kurai vajadzētu mani piepildīt, kādai briesmonei man jābūt, lai noraidītu šo priekšstatu?[10]

Divu lesbiešu meita Brendija Voltone ir piedzīvojusi iekšēju spriedzi, kas lika nevienam neatklāt savas patiesās jūtas. Kā bērns viņa ne reizi neteica neviena slikta vārda par saviem viendzimuma vecākiem, baidoties, ka pievils mīļo mammu. Taču vienlaikus bērnībā viņa māja katrai lidmašīnai, kas lidoja virs galvas, cerībā, ka tajā ir viņas tēvs un skatās uz viņu no augšas. Brendija labi apzinājās, kādas dusmas var izlauzties no “mīlošajiem un iecietīgajiem” kreisajiem, kad LGBT vecāku bērns pārkāpj nospraustās robežas. Neskatoties uz to, viņa sāka rakstīt blogu,[11] lai detalizēti aprakstītu ciešanas, ko radīja bērnība bez tēva:

Bērnībā es ļoti sargāju savu mammu. Es jutu atbildību par viņu sabiedrības priekšā. Man bija jāsargā noslēpumi un jābūt labam bērnam. Bet tad es izaugu un no bailēm, ka cilvēki uzzinās par mammas seksualitāti, pārgāju uz bailēm no tā, kā cilvēki izturēsies pret MANI, ja uzzinās, ka man nepatīk, ka mana mamma ir lesbiete. Es vienmēr biju aizsargpozīcijā pret citu cilvēku jūtām un savām nekad nepiešķīru lielu nozīmi. Mana “iznākšana no skapja”, sākot atklāti atbalstīt tradicionālo laulību, bija pats grūtākais un baisākais, ko es jebkad esmu izdarījusi.”[12] (..)

Vispirms viņi, tad mēs. Ko darīt?

Ko darīt ar šo informāciju un kā rīkoties tālāk?

Pirmkārt, mēs nekad nepazemojam LGBT kopienu vai bērnus, kurus viņi audzina. Bērnu tiesību aizstāvība nav mājiens uz to, ka geji un lesbietes nebūtu spējīgi vecāki. Lesbiete var būt izcila māte; viņa vienkārši nevar būt tēvs. Gejs var būt brīnišķīgs tēvs, bet viņš nekad nevar būt māte. Bērni ilgojas pēc abiem, un abi vecāki viņiem ir vajadzīgi. Kustība “Vispirms viņi, tad mēs” uzsver abu dzimumu vecāku nozīmi bērnu audzināšanā.

Otrkārt, aizstāvēt bērnu tiesības nozīmē aizstāvēt labu politiku. Nākamajos mēnešos un gados vienlīdzības vārdā jūsu valstī centīsies panākt, lai no laulību un vecāku tiesību aktiem tiktu svītroti vārdi “māte” un “tēvs”. Lai bērnu tiesības aizsargātu, jums ir publiski jāiestājas pret to. Nepietiek ar klusu piekrišanu vai atbalstu ziņai ar tīkšķi. Ir pienācis laiks uzrotīt piedurknes un ķerties pie darba. Lai mēs spētu kaut nelielā mērā mazināt kaitējumu, ko šis progresīvais kaujas kuģis nodara bērnu tiesībām, jums ir aktīvi jāiestājas par šo jautājumu un jābūt gataviem aizstāvēt mātes un tēva nozīmi dusmīga drauga vai sašutuša Twitter pūļa priekšā.

Treškārt, mēs darām visu iespējamo, lai atbalstītu bērnus, kuriem trūkst mātes vai tēva. Neatkarīgi no tā, vai tie ir bērni ar viendzimuma vecākiem, bērni ar vientuļajiem vecākiem vai bērni audžuģimenēs, mēs iesaistāmies un atbalstām bērnus, kuriem trūkst mammas vai tēta. (..)

Nolikt priekšplānā bērnu dabīgās tiesības nozīmē godīgi izvērtēt mātes un tēva zaudējuma augsto cenu. Tas nozīmē aktīvi censties sadziedēt to bērnu brūces, kuri ir zaudējuši vienu vai abus vecākus. Tas nozīmē arī bērnu interešu aizstāvību tajos valsts politikas jautājumos, kas skar laulības un vecāku statusu. Ģimenes struktūra ir ļoti nopietns jautājums, un bērni ir gan personīgi, gan politiski atkarīgi no pieaugušajiem. Uzstāt uz to, ka laulība un būšana par vecākiem nozīmē vienlīdzīgu vīrieša un sievietes klātbūtni, nav vēršanās pret gejiem un lesbietēm. Tā ir iestāšanās par bērniem.


No angļu valodas tulkoja un sagatavoja Alīna Ozoliņa.


[1] Alīna Ozoliņa, “Keitija Fausta: Bērnu tiesības ir pāri pieaugušo iegribām”, Apriņķis, 11.03.2022.: http://www.aprinkis.lv/index.php/viedokli/31293-keitija-fausta-bernu-tiesibas-ir-pari-pieauguso-iegribam.

[2] Them Before Us – Why We Need a Global Children’s Rights Movement. Skat. arī vietni: https://thembeforeus.com

[3] Samantha Wiessing, “I Was Raised by Two Gay Men. I Still Think Children Deserve to be Adopted Into a Home with a Mother and a Father”, The Tennessean, 23.01.2020.: https://eu.tennessean.com/story/opinion/2020/01/23/children-deserve-adopted-into-home-mother-and-father/4547829002.

[4] “Children’s Rights? Anyone?”, AnonymousUs.org, 28.06.2015: https://anonymousus.org/childrens-rights-anyone-o.

[5] “Love is Hate”, AnonymousUs.org, 13.07.2014: https://anonymousus.org/love-is-hate.

[6] “Child of Lesbian Parents”, AnonymousUs.org, 17.07.2013: https://anonymousus.org/child-of-lesbian-parents.

[7] “Re: Maybe the Grass is Greener…”, AnonymousUs.org, 06.08.2014: https://anonymousus.org/re-maybe-the-grass-is-greener.

[8] John King, “I’ve been Scorned for not Adapting to and Celebrating my Parent’s New Sexual Identities”, ThemBeforeUs.com, 30.04.2017: https://thembeforeus.com/john-king.

[9] Abigail Garner, Families Like Mine, Harper Collins, 2004, p. 21.

[10] “The Other Side of the Rainbow – Millie Fontana’s story”, Australian Christian Lobby, YouTube, 23.09.2015.

[11] “The Lesbian’s Daughter”: https://thelesbiansdaughter.wordpress.com.

[12] Liecība no privātas sarakstes.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: