Komentāri par Ilzes Jansones “Zbigņeva veseri”

Izlasot rakstnieces un teoloģes Ilzes Jansones rakstu “Zbigņeva veseris” žurnāla Rīgas Laiks 2022. gada jūnija izdevumā, nākas jautāt, kā izglītota teoloģe un Teoloģijas fakultātes pasniedzēja var izmantot vēsturiski un teoloģiski nekorektas atsauces uz vēlīnajos viduslaikos publicēto grāmatu Raganu veseris (Malleus Maleficarum). Minēto grāmatu Ilze Jansone, šķiet, skata kā daļu no katoļu dogmas un no tā secina, ka arī mūsdienās Baznīcā valdot mizogīnija un sieviešu viedokļa neuzklausīšana. Turklāt viņa rakstā mēģina radīt iespaidu, ka izvarotas un stāvoklī esošas sievietes Baznīca pielīdzinot “raganām” un arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs ar saviem vārdiem netieši aicinot pret viņām tā arī izturēties, tādējādi “kārtējo reizi apliecin[ot], ka ar Romas Katoļu baznīcu Latvijā aizvien vēl varētu lepoties Raganu vesera autori”.[1]

Ilze Jansone neņem vērā vai nav informēta par vispārzināmu vēsturisku faktu, ka Raganu veseri Romas Katoļu baznīca nekad oficiāli nav izmantojusi. Inkvizīcija 1490. gadā grāmatu nosodīja būtisku teoloģisko un morālu kļūdu dēļ, atzīstot tās par nesavietojamām ar Baznīcas doktrīnu. Grāmatas izmantošanu aizliedza, ievietojot to Baznīcas “Aizliegto darbu sarakstā” (Index Librorum Prohibitorum).[2] Ir nekorekti un nepieņemami piedēvēt katoļu arhibīskapam metropolītam nostāju, kas balstās Romas Katoļu baznīcā aizliegtas grāmatas atziņās.

Lai gūtu priekšstatu par Ilzes Jansones rakstā pieļautajām vēsturiskajām un teoloģiskajām kļūdām, būtu lietderīgi sniegt pārskatu par Raganu vesera sarakstīšanas apstākļiem, galvenā autora personību un minētajām teoloģiskajām un morālajām kļūdām, kas noveda pie grāmatas aizliegšanas.

Raganu veseris ir Henriha Krāmera un Jākoba Šprengera 1486. gadā sarakstīts teksts par “raganu” atpazīšanu un atmaskošanu. Tas ir savdabīgs sacerējums, kas atspoguļo atsevišķas dominikāņu inkvizīcijas tradīcijas, tautas folkloru, kā arī autoru subjektīvo pieredzi un spriedumus. Raganu veseri nekādā ziņā nevar lasīt kā reprezentatīvu avotu katoļu uzskatiem par raganām viduslaikos vai vēlāk. Kā norādījis pētnieks Hanss Peters Brēdels (Hans Peter Broedel), grāmatu sarakstījuši cilvēki, kas dzīvoja Dienvidvācijā un grāmata lielākoties apraksta tieši šo zemju kultūras un folkloras tradīcijas. Kā vēsta laikabiedru liecības, Heinrihs Krāmers (latīņu tekstos: Henricus Institor) nebija cienīts savu laikabiedru vidū, viņa uzskatus par raganām un burvestībām apšaubīja un viņu pašu redzēja kā ekscentrisku personu.[3]

1478. gadā pāvests Siksts IV iecēla Krāmeru par inkvizitoru un 1482. gadā nozīmēja Jākobu Šprengeru par viņa kolēģi. 1485. gadā inkvizitori uzsāka darbu Insbrukas pilsētā, vadot lielu prāvu, kurā bija apsūdzētas 57 personas. Bīskaps Golsers piešķīra Krāmeram pilnu bīskapa jurisdikciju, pilnvarojot viņu vadīt tiesas prāvas bīskapa vārdā. Tomēr inkvizitora veiktajā izmeklēšanā radās grūtības. Viņa uzskatus par raganām un burvestībām par apšaubāmiem uzskatīja lielākā daļa pārējo Insbrukas garīdznieku, kuri pastāvīgi iebilda pret viņa teorijām un izmeklēšanas metodēm. Insbrukas bīskapu tik ļoti aizkaitināja Krāmera pārmērīgā aizraušanās ar raganu seksuālo uzvedību, ka viņš sāka tiesas procesu kavēt un centās atbrīvoties no ekscentriskā inkvizitora klātbūtnes pilsētā.[4] Bīskaps Golsers uzrakstīja divas vēstules – pirmo tieši Krāmeram, sūdzoties par skandāliem un briesmām, ko radīja viņa prāvas, noslēgumā mudinot viņu pamest pilsētu; otro savam draugam priesterim Insbrukā ar norādījumu, ka gadījumā, ja inkvizitors atteiktos atstāt pilsētu, priestera pienākums būtu viņu atkārtoti aicināt to darīt.

Lai gan bīskaps Golsers savās vēstulēs īsti neprecizē skandāla iemeslu, iespējams, ka tas bija inkvizitora praktiskās darbības veids, jo vēlāk korespondencē viņš savam draugam minējis, ka Krāmers “skaidri demonstrējis savu muļķību, uzskatot par patiesām daudzas lietas, kas nebija pierādītas”. Daudzas iespējamās “raganas” turēja aizdomās par mīlestības maģiju, ko Krāmers mēģināja pierādīt ar atziņu, ka pilsētā esot daudz sieviešu, kuras viņu vīri pievīluši. Tomēr šī saikne starp sieviešu seksualitāti un burvestībām likās tik apšaubāma un neatbilstoša Baznīcas mācībai, ka izmeklēšanas komisija to izlēmīgi noraidīja un nekavējoties apturēja tiesas procesu.[5] Izskanēja arī pārmetumi Krāmeram par to, ka viņš neesot formāli pareizi ievērojis izmeklēšanas procedūras un apsūdzēto aizstāvības nodrošināšanu.[6]

Šie notikumi mudināja Krāmeru, kurš nevēlējās atzīt savas kļūdas, sarakstīt traktātu Raganu veseris. Ar tā palīdzību viņš gribēja atspēkot kritiķus un radīt teorētisku pamatojumu turpmākajai darbībai. Lai gan traktātu pamatā sarakstīja pats Krāmers, par galveno Raganu vesera autoru viņš uzaicināja kolēģi Šprengeru. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, Jākobs Šprengers bija ļoti respektabls, viņš baudīja savu laikabiedru cieņu un viņa domās ieklausījās. Otrkārt, dominikāņu ordeņa ietvaros Šprengera karjera bija priekšzīmīga un viņa reputācija – nevainojama. Patiesībā Šprengera ieguldījums traktāta tapšanā bija minimāls un Krāmeram, kuru bija kompromitējis neveiksmīgais tiesas process Insbrukā, viņa vārds bija nepieciešams labvēlības iegūšanai.

Pēc darba pabeigšanas, izmantojot Šprengera labo reputāciju, Krāmers 1487. gadā centās iegūt oficiālu Ķelnes universitātes apstiprinājumu. Viņa pūles rezultējās divos apstiprinājumos. Līdz pat mūsdienām nav pilnībā skaidrs, kā Krāmers savai apšaubāma satura grāmatai šos apstiprinājumus ieguva. Pastāv divas hipotēzes. Pirmā cenšas šos apstiprinājumus izskaidrot ar viltojumu, ko inkvizitors realizējis, izmantojot pazīstama notāra palīdzību. Otra paredz vienkāršāku alternatīvu: apstiprinājumu parakstījuši tikai tie mācībspēki, kuri, būdami aizņemti pētnieki, nevarēja veltīt laiku lasīšanai un pārskatīt visu grāmatu, vienkārši paļaujoties uz Šprengera reputāciju. Rezultātā 1487. gadā Raganu veseris tika nodrukāts ar šķietami iespaidīgu akreditācijas dokumentu kolekciju, turklāt nepamatoti traktāta ievadam pievienojot pret raganām vērsto pāvesta Inocenta VIII 1484. gada bullu Summis desiderantes affectibus, tā radot maldīgu iespaidu, ka minētā bulla atbalsta traktātā izteiktos apgalvojumus.[7]

Raganas un burvestības gadsimtiem ilgi bija atradušās Baznīcas doktrīnas perifērijā. Lai gan buršanās vienmēr uzskatīta par smagu grēku, nekad iepriekš tā nebija izsaukusi īstu trauksmi. Raganu veserī, pateicoties Krāmera subjektīvajiem uzskatiem, burvestības burtiski tika pasludinātas par galveno cīņas arēnu starp cilvēku un velnu un vainotas pie pasaulē arvien pieaugošajām nelaimēm. Traktātā bija vairākas teoloģiskas kļūdas, kas nesaskanēja ar Baznīcas mācību par burvestībām kanoniskajos likumos. Doktrīna bija izsludināta 906. gadā sarakstītajā Bīskapa kanonā (Canon Episcopi). Tā atzina burvju un raganu pastāvēšanu, norādot, ka bīskapiem un viņu ierēdņiem jāstrādā, cik vien spēj, lai kaitīgo buršanās mākslu izskaustu no savām draudzēm. Gadījumā, ja viņi atrastu kādu vīrieti vai sievieti, kas nodarbojas ar buršanos, būtu nepieciešams viņu izraidīt no draudzes. Kanons plašāk skaidroja raganu burvestību neīstumu: “Nedrīkst aizmirst arī to, ka ir dažas ļaunas sievietes, kuras atdevušās sātanam un ir dēmonu māņu un fantasmu pieviltas, kuras tic un atklāti atzīst, ka nakts stundās kopā ar pagānu dievieti Diānu un lielu sieviešu pulku jāj uz zvēriem, nakts klusumā lidojot pāri plašām zemēm, kuras paklausa Diānas pavēlēm un noteiktās naktīs tiek sauktas viņas kalpībā. Viņas ne tikai pašas iet bojā savā neuzticībā, bet ievelk arī daudzus citus neuzticības iznīcībā. Jo neskaitāmi daudzi, šī nepatiesā viedokļa maldināti, tic, ka tā ir patiesība un tā nomaldās no pareizās ticības, atgriežoties pie pagānu maldiem un domājot, ka pastāv kāds cits dievišķums vai spēks, nevis viens vienīgs patiess Dievs. Šī iemesla dēļ priesteriem visās baznīcās un ar visu neatlaidību jāsludina ļaudīm, lai viņi zinātu, ka šādas atziņas ir visādā ziņā nepatiesas un šādus māņus sūta velns, maldinot viņus sapņos.”

Skaidrojums precizēja, ka raganu darbības nav uzskatāmas par reālām; tās notiek garā – sapņos un vīzijās. To pamatoja ar Bībeles tekstiem, kuros aprakstīta vīziju redzēšana garā, ne miesā. Attiecīgi par herēzi tika atzīts uzskats, ka dažādas raganu fantāzijas varētu materializēties: “Tāpēc visiem ir publiski jāpasludina, ka ikviens, kas tic tādām vai līdzīgām lietām, zaudē ticību, un tas, kuram nav pareizas ticības Dievam, nav no Dieva, bet no tā, kam viņš tic, proti, no velna. Jo par mūsu Kungu ir rakstīts: “Viss ir Viņa radīts”. Tāpēc ikviens, kurš tic, ka kāds cits spēks, izņemot pašu Dievu, kaut ko var radīt vai arī kādu radību var darīt labāku vai sliktāku vai arī likt tai pārvērsties citā sugā vai līdzībā, ir atzīstams par neticīgo.[8]

Plašāk burvestību iluzioro būtību skaidroja Vormsas bīskapa Burharda Dekrēts (Decretum), kas sarakstīts aptuveni 1020. gadā. Traktātā atzīts, ka atsevišķas burvestību formas var būt reālas, piemēram, maģiskas mikstūras, kas var izraisīt neauglību vai mākslīgo abortu. Taču pilnībā tika noraidīta daudzu brīnumaino spēku iespējamība, ko tautas folklora parasti piedēvēja raganām – piemēram, cilvēka jūtu maiņu no mīlestības uz naidu, varu pār pērkonu, lietu un sauli, cilvēka pārtapšanu par dzīvnieku, īstenus fiziskus kontaktus ar dēmoniem. Ne tikai mēģinājumi praktizēt šādas lietas, bet arī ticība to iespējamībai tika uzskatīta par grēku.[9]

Raganu veseris netieši rosināja izmaiņas Baznīcas izpratnē par ļaunumu. Pēc traktāta autora Krāmera domām, raganas bija personas, kuras noslēgušas sadarbības līgumu ar dēmonu un tādējādi var radīt īstu, cilvēkiem kaitīgu maģiju. Raganu vesera burvestības izskaidrojums balstījās šajā līgumā ar dēmonu, kurš attiecīgi līdzdarbojas raganas ļaunajos darbos un no tiem izrietošā faktiskā, fiziskā kaitējumā. Šāda izpratne par raganām bija pārsteidzoši šaura. Līdz ar to par galvenajiem raganas atmaskošanas pierādījumiem kļuva kaitējuma fakta un raganas līguma ar dēmonu konstatēšana. Šī izpratne radīja grūti atrisināmas neskaidrības par to, vai bez sadarbības līguma ragana un dēmons var nodarīt ļaunumu katrs atsevišķi. Šādu ierobežotu definīciju bija nepieciešams argumentēti aizstāvēt, lai pierādītu tās teoloģisko pamatotību.

Raganu vesera autors centās argumentēt, ka pat tad, ja ir iespējams dabiski izskaidrot nelaimi, tas nenozīmējot, ka visas nelaimes ir dabiskas. Tieši otrādi, kur esot raganas, tur būšot arī burvestības, un tikai tad, ja nav iespējams atrast nevienu raganu, dabiskie faktori jāuzskata par kaitējuma cēloņiem. Tādā veidā Raganu veseris vienkāršoti izmantoja saistītās kategorijas “ragana” un “burvestība” savstarpēji papildinoši, lai, izmantojot viena klātbūtni, pierādītu otra esamību. Ar raganu esamību tika pierādīta burvestība, bet ar nelaimju esamību – raganu darbība. Šī metodiskā saistība starp amorālu uzvedību un neskaidras izcelsmes kaitējumu ļāva autoram attiecināt savu priekšstatu par noburtību uz gandrīz neierobežotu skaitu gadījumu, tā padarot ticamu apgalvojumu, ka raganas arvien nopietnāk apdraud kristīgo pasauli. Krāmers uzskatīja, ka buršanās izplatoties visā Eiropā un ar katru dienu šādu gadījumu skaits pieaugot.[10]

Minētā atziņa prasīja izskaidrojumu, kas ir cēlonis lielajam raganu skaita pieaugumam. Šeit traktāta autors kā argumentu izvēlējās garu un mulsinošu skaidrojumu par zvaigžņu iespējamo ietekmi gan uz konkrētiem burvestību gadījumiem, gan arī raganu skaita pieaugumu. Lai nenonāktu pilnīgā pretrunā ar Baznīcas mācību par personas gribas brīvību, tika norādīts, ka ne liktenis, ne zvaigznes, ne arī spēki, kas tos virza, nevar noteikt cilvēku likteņus, viņu rīcību un izvēli kļūt par raganu. Tomēr, lai izskaidrotu raganu skaita pieaugumu, traktāta turpmākajā tekstā tika izmantota atruna: varot gadīties, ka zvaigznes dodot cilvēkam ķermenisku kāri vai fiziskas tieksmes, kas padarot viņu uzņēmīgāku pret burvestībām, lai gan kā galvenais grēku katalizators joprojām būšot dēmonu, nevis zvaigžņu kārdinājumi, un līdz ar to ikviens joprojām esot personīgi atbildīgs par saviem ļaunajiem darbiem. Atziņa, ka zvaigžņu ietekme var izraisīt burvestības un raganu skaita pieaugumu, bija problemātiskāka, jo radīja teoloģiski nepareizu cilvēka gribas brīvības ierobežojumu. Turklāt zvaigznes pašas par sevi nevarēja atzīt par sliktām, jo tās bija dabiskas, Dieva radītas. Šādā ziņā traktāts nesniedza arī apmierinošu burvestību rašanās cēloņsakarību izskaidrojumu.[11]

Ņemot vērā Raganu vesera naidīgumu pret raganām un sieviešu seksualitāti, daudzi pētnieki radījuši stereotipu par Krāmeru kā dedzīgu sieviešu nīdēju. Tomēr ir liecības, ka viņš ļoti labvēlīgi attiecies pret itāļu katoļu sievietēm mistiķēm – Lūciju Brokadelli, Kolombu Gvadanjoli, Stefanu Kvinzani un Osannu Andreasi, kuras bija slavenas ar savu askēzi, pravietojumiem un vīzijām. Daudzi laikabiedri viņas uzskatīja par Svētās Katrīnas no Sjēnas garīgajām pēctecēm. Savā polemikā inkvizitors nekavējās slavēt dominikāņu svēto sieviešu garīgumu, izsakot apbrīnu. Viņš pat paziņoja, ka viņu brīnumainā pieredze vien ir pietiekama, lai pierādītu Svētās Baznīcas ticības patiesumu. Visticamāk, Krāmera attieksme pret sievietēm būs bijusi atkarīga no viņu tikumības un dzīves veida; tādējādi nav pamata viņu viennozīmīgi uzskatīt par mizogīnistu.[12]

Krāmers Raganu veserī nodarbošanos ar maģiju rāda kā parādību, kas vairāk raksturīga tieši sievietēm un esot būtiski saistīta ar seksualitāti. Tā rodoties no neremdināmās sieviešu seksuālās tieksmes; dzimumakts ar savu kungu dēmonu esot raganas kalpības zīme un dēmona pēcnācēju vairošana – viens no raganas galvenajiem mērķiem. Viņš traktātā kā ticamus iekļāvis arī daudzus folkloras elementus, rakstot, ka sieviešu dzimuma dēmoni sukubi savācot sēklu no pavedinātajiem vīriešiem. Savukārt vīriešu dzimuma dēmoni inkubi izmantojot šo sēklu, lai apaugļotu sievietes raganas. Tā tika atzīts, kā dēmoni varot radīt bērnus, pretēji Baznīcas stingrajai nostājai, ka viņi nespēj vairoties. Šādi bērni dzimstot deformēti vai arī tiekot vairāk pakļauti pārdabiskām ietekmēm. Rezultātā traktāta atziņas nonāca būtiskā pretrunā ar kanoniskajiem likumiem, kas noraidīja, kā jau uzsvērām, jebkādu fizisku kontaktu ar dēmoniem iespējamību.[13]

Neskatoties uz plaši izplatīto uzskatu, ka Raganu veseris ir klasisks katoļu teksts par burvestībām un raganu medībām, Romas Katoļu baznīca nekad to oficiāli nav izmantojusi. To aizliedza izmantot un izplatīt jau 1490. gadā. Tomēr traktātam nenoliedzami bija liela ietekme ārpus Baznīcas. Savā laikā tas bija ārkārtīgi populārs teksts un līdz 1520. gadam sekulārajās izdevniecībās tika pārpublicēts 14 reizes. Traktāta popularitāte to padarīja par nozīmīgu avotu daudzu teoloģiski neizglītotu cilvēku uzskatiem par raganām.[14] Diemžēl arī laicīgās tiesas Raganu veserim piešķīra zināmu nozīmi. Viltotā Ķelnes universitātes ieteikuma un ārpus konteksta traktātam pievienotās pāvesta bullas dēļ atsevišķi laicīgie tiesneši maldīgi uzskatīja, ka Raganu veseri ir apstiprinājusi Baznīca.[15]

Sīkāki pētījumi ir pierādījuši, ka Raganu vesera ietekme uz faktiskajām raganu prāvām bija visai neliela. Katoļu inkvizīcijas neuzskatīja to par autoritāti, bet protestanti, lai gan izmantoja atsevišķas idejas, tomēr domāja, ka tas ir pārāk katolisks, lai kalpotu par drošu ceļvedi. Raganu vesera plašā pieejamība mūsdienās un tā ārkārtējais saturs to padarījis par noderīgu avotu Baznīcas kritikai, neraugoties uz šādas kritikas objektīvu nepamatotību. Kā vēsta enciklopēdija “Raganu medības Eiropā un Amerikā”, visvairāk šo traktātu iecienījuši ateisti, liberāļi un feministes, lai, balstoties tajā izteiktajās atziņās, varētu pārmest Romas Katoļu baznīcai fanātismu, iracionalitāti, tiesiskuma trūkumu un mizogīniju.[16] Iespējams, ka tas arī noteicis teoloģes Ilzes Jansones izvēli minēt tieši šo traktātu, lai ar tā palīdzību vilktu nepamatotas analoģijas starp Romas Katoļu baznīcu Latvijā un Raganu vesera autoriem.



[1] I. Jansone, “Zbigņeva veseris”. Rīgas Laiks, 2022. gada jūnijs. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/komentari/zbigneva-veseris-20990

[2] Malleus Maleficarum. The Hammer of Witches. Pieejams: https://www.faust.com/legend/malleus-maleficarum/

[3] H. P. Broedel, The Malleus Maleficarum and the Construction of Witchcraft, Manchester: Manchester University Press, 2003, p. 10.

[4] J. Gibbons, “The Malleus Maleficarum”. Pieejams: http://www.summerlands.com/crossroads/remembrance/_remembrance/malleus_maleficarum.htm

[5] H. P. Broedel, The Malleus Maleficarum and the Construction of Witchcraft, Manchester: Manchester University Press, 2003, p. 17.

[6] B. P. Levack, “Demonology, Religion, and Witchcraft – New Perspectives on Witchcraft, Magic, and Demonology”. Pieejams: https://books.google.lv/books/about/Demonology_Religion_and_Witchcraft.html?id=C0Z87dIiJKYC&redir_esc=y

[7] H. P. Broedel, The Malleus Maleficarum and the Construction of Witchcraft, Manchester: Manchester University Press, 2003, pp. 18–19.

[8] “Traces of Non-Christian Religious Practice in Medieval Pentitentials”. Pieejams: https://pages.uoregon.edu/dluebke/Witches442/PaganTraces.html

[9] The Catholic Encyclopedia, “Witchcraft”. Pieejams: https://www.newadvent.org/cathen/15674a.htm

[10] H. P. Broedel, The Malleus Maleficarum and the Construction of Witchcraft, Manchester: Manchester University Press, 2003, pp. 22–23.

[11] Ibid., p. 25.

[12] T. Herzig, “Witches, Saints, and Heretics: Heinrich Kramer’s Ties with Italian Women Mystics”. Pieejams: https://muse.jhu.edu/article/236417

[13] Malleus Maleficarum, Part 2, Chapter VIII, Certain Remedies prescribed against those Dark and Horrid Harms with which Devils may Afflict Men. Pieejams: https://www.sacred-texts.com/pag/mm/mm02b08a.htm

[14] W. E. Burns, Witch hunts in Europe and America: An Encyclopedia, London: Greenwood Press, 2003, p. 160.

[15] J. Gibbons, “The Malleus Maleficarum”. Pieejams: http://www.summerlands.com/crossroads/remembrance/_remembrance/malleus_maleficarum.htm

[16] W. E. Burns, Witch hunts in Europe and America: An Encyclopedia, London: Greenwood Press, 2003, p. 160.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: