Šajā īsajā rakstā es salīdzināšu klasiskā konfūcisma un Aristotela (384–322 g.p.m.ē.) sekotāja Akvīnas Toma (1225–1274) tikumu koncepcijas. Klasiskajā konfūcismā, kā tas izklāstīts Konfūcija (Kong Zhi, 孔子, 551–479 g.p.m.ē.) darbā Lunyu (论语) (Analekti)[1] un vēlāk attīstīts Mendzi (Meng Zhi, 孟子, 372–289 g.p.m.ē.) darbos,[2] ir četri galvenie tikumi: Ren (仁) – labvēlība, Li (理) – piedienība, Yi (义) – taisnīgums un Zhi (智) – gudrība. Tie neatbilst četriem kardinālajiem tikumiem, kuri aprakstīti Aristotela Nīkomaha raksturmācībā un kuri attiecīgi ir drosme, savaldība, taisnīgums un apdomība.[3]
Četru konfūcisma tikumu un Toma izstrādāto četru klasisko kardinālo tikumu tiešs salīdzinājums neliecina par strukturālo līdzību. Ren, ko saprot kā labvēlību vai vēl plašāk – kā izkoptu mīlestības attieksmi pret sevi un līdzcilvēkiem, šķiet, nav nekā kopīga ar aristoteliski tomiskajiem galvenajiem tikumiem. Ren izceļ cilvēcisko attiecību nozīmi un tādējādi neatspoguļo aristoteliski tomisko atziņu par tikumiem kā par cilvēka spēju funkcionēt izcilā veidā.
Taču tā nav vienīgā Akvīnas Toma izpratne par tikumu. Visi četri kardinālie tikumi ir vērsti uz labo un uz tikumu īstenošanu kopībā ar citiem cilvēkiem. Kļūt ren nozīmē iemācīties būt labam, un to var saprast kā morālo tikumu attīstīšanu. Būt morāli tikumīgam nozīmē pilnīgot sevi kā cilvēku.[4] Lai gan nav viegli vienkārši izskaidrot ren, ir pamats secināt, ka cilvēks, kurš ir sasniedzis ren, ir tāds cilvēks, kurš ne tikai veic pareizas darbības atbilstoši piedienības jeb li prasībām, bet to dara sirds un prāta vienotībā.[5] Tieši to saka Akvīnas Toms, kad viņš nošķir īstas drosmes piemērus no tiem, kas tai tikai līdzinās.
Ren kā labvēlību jeb mīlestību pret citiem, iespējams, varētu saistīt ar kardinālo tikumu – taisnīgumu tomistu izpratnē, savienojot to arī ar kādu no sekundārajiem tikumiem. Piemēram, Akvīnas Toms uzskata, ka draudzība, ja tā ir vērsta uz citu personu, ir ietverta taisnīguma tikumā, jo tā paredz sev pienākošos labumu dot otram.[6] Skaidrojums, ko sniedz Akvīnas Toms, neparedz, ka ikviena persona noteikti mīlēs citu, bet gan, ka tā pret citu pienācīgi izturēsies. Tas ir līdzīgi konfūcisma li nojēgumam, kurš prasa, lai personas cita pret citu izturētos piedienīgi. Ja tā ir laba uzvedība labas formas dēļ, tas nav tikums pilnā nozīmē, bet tomēr ir tikums, jo tiek darīts labā dēļ. Turklāt Akvīnas Toms norāda, ka draudzība ietilpst teoloģiskajā mīlestības tikumā, apgalvojot, ka draudzība ir līdzīga mīlestībai tad, kad mēs mīlam kādu cilvēku, lai vēlētu viņam labu.[7]
Šķiet, ka Akvīnas Toma tikumu atainojumā nav neviena tikuma, kurš tiešā veidā līdzinātos li. Aprakstot draudzību, kas iekļaujas taisnīguma tikumā, viņš atsaucas uz piedienīgu izturēšanos vienam pret otru, bet tā ir ļoti vājināta li versija, un Akvīnas Toms to sīkāk neattīsta. Piedienīga uzvedība un atbilstošu sociālās uzvedības normu ievērošana nav līdzīga nevienam no tomisma kardinālajiem vai sekundārajiem tikumiem. Tomēr tas nenozīmē, ka Akvīnas Toma aprakstā nav li. Viņa tikumu apraksts ietver nozīmīgu dažādu tādu netikumu atainojumu, kuri ir pretstats aplūkotajiem tikumiem. Tātad līdzās pozitīvajam ir arī negatīvais apraksts, kurā viņš ietver amorālu uzvedību, no kuras būtu jāizvairās. Pieņēmums, ka li iekļaujas kopējā tomistu tikumu aprakstā, iegūst zināmu ticamību, jo li ir saistīts ar ren. Ja apdomājam, ka ren sasniegšana ir pilnīgota tikuma un morālā labuma sasniegšana, un tā kā šāds solis ir savietojams ar Akvīnieša iecerēto cilvēka augstāko mērķi, tad var secināt, ka li attiecas uz morāles principiem un normām, kuras izriet no dabīgā likuma. Dabīgais likums savā ziņā ir līdzeklis, lai cilvēks sasniegtu savu augstāko mērķi tomistu izpratnē. Tikumi ir jāpiekopj, lai cilvēks kļūtu tikumīgs, tāpēc cilvēku pieradināšana pie morālas rīcības paredz konkrētu noteikumu ievērošanu. Vēlāk, kad esam apguvuši tikumus un padarījuši tos par noturīgiem stāvokļiem jeb dispozīcijām, burtiska sekošana noteikumiem jeb, Konfūcija vārdiem runājot, sekošana li vairs nav tik svarīga. Analoģija starp li un no dabīgā likuma izrietošiem un piekoptiem morāles likumiem nav pilnībā precīza, mēs nevaram tai piešķirt pārāk lielu nozīmi, taču tā norāda, kā turpmāk domāt par abu tikumu saskares punktiem.
Pastāv līdzība arī starp abiem pārējiem konfūcisma tikumiem – yi (pareizību jeb atbilstību, jeb morālo taisnīgumu) un zhi (gudrību jeb saprātīgu apziņu) – un kardinālajiem tikumiem. Yi kā pareizību var saistīt ar kardinālo tikumu – taisnīgumu, taču šī saikne ir visai vāja. Yi uzsver pareizos rīcības iemeslus, kā arī pareizo attieksmi, kas personai jāieņem pret darāmo. Yi šajā nozīmē ir saistīts ar kauna izjūtu (xiu) un nepatiku pret ļaunumu (wu).[8] Tādējādi personas, kuras rīkojas saskaņā ar li, tiks stiprinātas ar yi, kas liek apzināties pareizo rīcību un izjust kaunu nepareizas rīcības gadījumā. Yi, saprasts kā morālais taisnīgums, ir saistīts ar dažām kardinālā apdomības tikuma iezīmēm, jo tā ir sirdsapziņas izpausme – morāli izjust, vai tas, ko cilvēks dara, ir pareizi vai nepareizi, neatkarīgi no tā, vai tas atbilst piedienības noteikumiem. Piedienības aspektā ir saikne ar taisnīgumu, jo pareizie rīcības iemesli ietvers tās darbības, kuras morāli nepieciešams veikt, lai izpildītu savus pienākumus pret citiem. Proti, dodot citiem to, kas viņiem pienākas vai ko es esmu viņiem parādā.[9]
Iespējams, konfūcisma tikums zhi, saprātīga apziņa un kardinālais apdomības (grieķu valodā: phronēsis) tikums ir tie, kuros konfūcisma ētika un tomistu tikumu ētika ir vistuvāk viena otrai. Zhi ir saprotams dažādi. Dažās interpretācijās to skaidro kā vienkāršu atsauci uz zināšanām,[10] bet tas ir kas vairāk. Mendzi izvērsumā zhi ir praktiskā gudrība, kas vada morālo lēmumu pieņemšanu.[11] Zhi ieņem nozīmīgu vietu konfūcisma filozofijā, jo ir acīmredzams, ka tā sākas ar parastām zināšanām, kas tad tiek pārveidotas un attīstītas. Praktiskā gudrība nozīmē to, ka cilvēkam ir nepieciešamas zināšanas par pasauli, jo īpaši izpratne par kontekstu, kurā viņam ir jāpieņem lēmumi, kā rīkoties. Šādā veidā zhi spēj mainīt li tā, ka tiek sasniegts ren. Tāda ir Konfūcija doma, kad viņš jautā, kāda jēga cilvēkam nodarboties ar li, ja viņam nav pareizo tikumu; tos arī nevar iegūt, ja cilvēks neizmanto inteliģentu izpratni, lai noteiktu, kā rīkoties konkrētā kontekstā.
Mendzi, attīstot Konfūcija domu, inteliģento apziņu interpretē kā piesardzības sastāvdaļu, jo tā brīdina cilvēkus, kuri cenšas darīt vairāk, nekā viņi spēj. Proti, Mendzi atzīst, ka tikumības attīstība prasa laiku un ka cilvēkiem nevajadzētu mēģināt pārspēt savas emocionālās un morālās spējas.[12] Gan Mendzi, gan Akvīnas Toms saprot, ka cilvēka attīstība notiek arī bioloģiskā ceļā un ka morālā attīstība ar to ir cieši saistīta. Gan Akvīnas Toma, gan Konfūcija, gan arī Mendzi izpratnē praktiskajai gudrībai ir būtiska nozīme pilnvērtīgi tikumīgu cilvēku attīstībā, kuri spēj skaidri saskatīt, kas ir pareizi, un rīkoties saskaņā ar to.
Vēl daudz būtu jāsaka, un dažādās atšķirības un sakritības, kuras minētas, kā arī attiecīgie salīdzinājumi starp tomistu un konfūciešu tikumības ētiku būtu jāattīsta tālāk. Var piekrist, ka abi darbojas divās dažādās domāšanas struktūrās un ka pastāv skaidras kultūras atšķirības, kā arī atšķirības starp jēdzieniem un pat atšķirīgi tikumu iedalījuma veidi. Taču vienlaikus pastāv arī ievērojamas līdzības, ciktāl tās attiecas uz vispārējām rūpēm par cilvēka laimi, pilnīgojumu un kopējo labumu.
Jājautā, kā mēs varam iedalīt tikumus un vai tas izraisa būtiskas pārmaiņas mūsu uzskatos par labu, krietnu dzīvi. Konceptuāla telpa dialogam paveras tad, kad esam vienojušies, ka tikums, lai kā tas tiktu saprasts, ir vērsts uz kopējo labumu un cilvēka pilnīgojumu. Protams, sekojot kādam kritēriju kopumam, var izvērtēt, kura tikumības koncepcija ir labāka, vai arī pētīt, kā un ko abas pieejas viena no otras var pārņemt vai apvienot. Tomēr tas nav īpaši lietderīgi; daudz labāk ir uzsākt dialogu un mācīties vienam no otra. Es šeit nemaz neesmu mēģinājis aplūkot tomistu un konfūciešu domas reliģiskās iezīmes. Tas joprojām ir liels izaicinājums, veidojot dialogu par reliģiskiem jautājumiem. Mateo Rici to mēģināja īstenot darbā Debesu Kunga patiesā nozīme (T’ien-chui Shih-i, 天主實錄).[13] Joprojām priekšā stāv liels un izaicinošs darbs noskaidrot, kuros punktos konfūcisma tikumu raksturojumā ieplūst sakrālais un kā to varētu salīdzināt ar Akvīnas Toma tikumu teoloģisko dimensiju.
[1] Konfūcijs: Confucius: Confucian Analects. The Great Learning and The Doctrine of the Mean. Tr. James Legge. Originally published 1893 by Oxford: Clarendon Press. London: Dover, 1971.
[2] Mencius, The Works of Mencius. Tr. James Legge. Oxford: Clarendon Press, 1895.
[3] Aristotle, Nichomachean Ethics. Tr. J.A.K. Thompson. Harmondsworth: Penguin, 1976.
[4] Jiyuan Yu, “Virtue: Confucius and Aristotle”, Philosophy of East and West, 48, 2, 1998, p. 323.
[5] H. Fingarette, Confucius: The Secular as Sacred, New York: Harper & Row, 1972, p. 40.
[6] ST II-II, 114. jautājums, 2. pants. No Thomas Aquinas, Summa Theologica. Tr. Dominican Fathers of the English Province. Originally published 1911. Revised edition published 1948. Benziger Brothers. Westminster, Maryland: Christian Classics, 1981 (Turpmāk ST).
[7] ST II-II, 23. jautājums, 1. pants.
[8] Karyn Lai, Learning from Chinese Philosophies: Ethics of Interdependent and Contextualised Self. Oxford: Ashgate, 2006, pp. 74–75
[9] ST II-II, 80. jautājums, 1. pants.
[10] Liu, piemēram, zhi tulko vienkārši kā zināšanas, bet nesniedz nekādus papildu skaidrojumus, ko viņš ar to saprot. Skat. Qingping Liu,. To Become a Filial Son, a Loyal Subject, or a Humane Person? – On the Confucian Ideas about Humanity. Asian Philosophy, 19, 2, 2009, pp. 173–188; arī Lai tulko zhi kā zināšanas, Lai, K. (2006, 74).
[11] Lee Yearley, Mencius and Aquinas: Theories of Virtue and Conceptions of Courage. Albany, N.Y.: State University of New York Press, 1990, p. 37.
[12] Ibid.,p. 47.
[13] Mateo Ricci, The True Meaning of the Lord of Heaven. Tr. Introduction and Notes. D. Lancashire and P. Hu Kuo-chen. Ed. E. J. Malatesta. St. Louis: The Institute of Jesuit Sources, 1985.