Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par mūsdienu morāles filozofijas iekšējām pretrunām, par pamatu ņemot ievērojamās britu filozofes Elizabetes Enskombas (1919–2001) 1958. gada rakstu “Modernā morāles filozofija”, kuru uzskata par vienu no tikumu ētikas kā atsevišķas morāles teorijas atdzimšanas stūrakmeņiem.
Aristotels
Saruna par Dievišķo komēdiju 2
22.06.2025Turpinot divdaļīgo sarunu ciklu, Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par itāļu literāta un domātāja Dantes Aligjēri 1321. gada poēmu “Dievišķā komēdija”, pievēršoties paša darba saturam, tēliem, vēstījumam un galvenajām tēmām.
Vai vērtības izriet no cilvēka dabas ?
05.09.2023Jēdzienā “cilvēka daba” dabīgā likuma skatījumā ietilpst nevis visas empīriski novērojamās kultūru un atsevišķu cilvēku īpatnības (teiksim, novērojums, ka dažkārt vecāki pamet novārtā savus bērnus), bet gan tās cilvēka dabas iezīmes, kas veicina cilvēka potencialitātes realizāciju (piemēram, tā ir cilvēka dabas iezīme, ka bērniem labāk klājas ģimenēs, nevis bērnu namos).
Civitas Dei konference Vašingtonā
04.08.2023Viena veida draudzība, kas, pēc filozofa domām, tāda ir vispilnīgākajā mērā, balstās uz labo: proti, tikumīgi cilvēki viens otram vēl labu otra cilvēka (nevis sevis) dēļ. Tā kā tikums ir noturīga rakstura dispozīcija, tad šādas draudzības ir noturīgas, bet, tā kā tikumīgi cilvēki ir retums, tad arī šādas draudzības ir retums.
Cildinājums runas mākslai
01.04.2023Gluži kā ķermeņa daļas veido vienotu ķermeni, tā arī prātojumi un izspriedumi satur kopā visu runu.
Valstslietu pamati
11.07.2022Ja jau ir tā, ka pirmās kopības pastāv no dabas, arī ikviena valsts pastāv no dabas. Valsts ir šo kopību mērķis, jo [katras lietas] iedaba ir tās mērķis. To, kas katrs ir, kad tā attīstība ir pilnīgojusies, mēs arī saucam par tā iedabu – vienalga, cilvēka, zirga vai saimes. Turklāt tas, kā dēļ [katra lieta] pastāv, proti, tās mērķis, ir arī tās lielākais labums; un pašpietiekamība ir gan mērķis, gan arī lielākais labums. No teiktā ir skaidrs, ka valsts pieder pie dabiski pastāvošā un cilvēks no dabas ir valstiska būtne.
Strīdi par dvēseli
26.05.2021Cilvēkam ir mūžīga dvēsele, bet Salamans novēro, ka grēka dēļ cilvēks kļuvis līdzīgs “lopam”. Ja Dievs radīja cilvēku kā valdnieku pār pārējo pasauli, tad tagad viņam šajā pasaulē jāpiedzīvo tāds pats liktenis kā dzīvniekiem – nāve.
Atšķirībā no statiskās un pelēki garlaicīgās nominālistu pasaules, Aristotels redz Visumu kā kaut ko dinamisku un spriedzes pilnu. Visas lietas tiecas uz savu pilnību; katra lieta ir spriedzes stāvoklī starp to, kāda tā ir, un to, kādai tai jābūt, – līdzīgi uzvilktai atsperei vai loka stiegrai. No otras puses, lietu spējības var tikt īstenotas un kļūt aktuālas, un šīm lietām ir noteikta, skaidra iedaba – “galapunkts”, uz kuru tās tiecas.
Gan individuālās lietas, gan universālās idejas ir vienlīdz reāli pastāvošas Esības sastāvdaļas, turklāt lietas ir “primārās substances” (jo tās mūsu saprāts uztver pirmām kārtām), bet idejas – “sekundārās substances”. Var teikt arī tā: Platonam no “Rozes” izriet roze, bet Aristotelam no rozes izriet “Roze”. Īstu zenītu Rietumu pasaulē reālisms sasniedza 13. gadsimta otrajā pusē, pateicoties sv. Akvīnas Tomam un tomismam.
Piedienības aspektā ir saikne ar taisnīgumu, jo pareizie rīcības iemesli ietvers tās darbības, kuras morāli nepieciešams veikt, lai izpildītu savus pienākumus pret citiem. Proti, dodot citiem to, kas viņiem pienākas vai ko es esmu viņiem parādā.