Māris Kūlis Izklāsti

Tīmeklis un patiesība

Latvijas Zinātņu akadēmija kā vienu no nozÄ«mÄ«gākajiem Latvijas zinātnes sasniegumiem 2021. gadā atzina Māra Kūļa grāmatu Finis veritatis? Par patiesÄ«bu un meliem, RÄ«ga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2021, 432 lpp.
Publicējam vēl vienu fragmentu no grāmatas. Pirmais fragments lasāms Å”eit: https://telos.lv/kritiskas-domasanas-kritika/. Vairāk par grāmatu skatÄ«t tÄ«mekļa vietnē https://parpatiesibu.lv/

Jesaja Berlins 1991. gadā publicētajā rakstā par nacionālisma raÅ”anos un pastāvÄ“Å”anu izteica vērojumu, ka nacionālisma uzplaukums acÄ«mredzot ir skaidrojams kā jaunākās paaudzes dumpis: ā€œTā cēlonis ir izjÅ«ta, ka cilvēku tiesÄ«bām, kas sakņojas ticÄ«bā, ka cilvēki ir specifiski cilvēcÄ«gi vēlmju, jÅ«tu, uzskatu, ideālu, dzÄ«ves stila ziņā, netiek pievērsta pietiekama uzmanÄ«ba ā€œglobālajosā€ aprēķinos un plaÅ”ajās ekstrapolācijās, kas vada politikas veidotāju plānus un tādu milzÄ«gu operāciju izpildÄ«tājus, kurās piedalās valdÄ«bas, korporācijas un dažādas savstarpēji saistÄ«tas elites. KvantitatÄ«vā skaitļoÅ”ana nemaz nevar rÄ«koties citādi kā pilnÄ«gi ignorēt atseviŔķu cilvēcisku bÅ«tņu Ä«paŔās vēlmes, bailes un mērÄ·us. Tā vienmēr notiek, kad tiek izgudrota politika milzÄ«gam cilvēku skaitam, taču tagad tas patieŔām ir aizgājis par tālu.ā€[1] Tā ir situācija, ko, izsakoties filosofiskā sociologa Maksa Vēbera jēdzienos, var raksturot kā ieslodzÄ«jumu ā€œdzelzs bÅ«rÄ«ā€, proti, sabiedrisko kārtÄ«bu, kurā arvien pieaug birokratizācija, racionalizācija, kontrole un aukstasinÄ«ga vērstÄ«ba uz produktivitāti.

Berlina ieskatā aizvien vairāk jaunieÅ”u skaidri apjauÅ” nolemtÄ«bu, ka viņiem bÅ«s jādzÄ«vo tādā pasaulē, kurā kaut kādi eksperti jau visu ir sarēķinājuÅ”i, sakārtojuÅ”i un paredzējuÅ”i. Tomēr Å”ie jaunieÅ”i, Ŕī dumpÄ«gā paaudze ā€œgrib bÅ«t kaut kas un darÄ«t kaut ko, nevis ļaut, lai ar viņiem, viņu labā vai vārdā notiktu darbÄ«bas.ā€ Citiem vārdiem, tas ir jautājums par cieņu pret cilvēku kā cilvēcisku bÅ«tni.

Iespējams, Berlins nemaz nezināja, ka tobrÄ«d tikai mazliet vairāk nekā pirms gada CERN laboratorijās Tims Bērnerss-LÄ« izgudroja un izstrādāja vispasaules tÄ«mekļa hipersaiÅ”u principu, kas interneta tehnoloÄ£iju padarÄ«ja par pieejamu un saprotamu komunikācijas rÄ«ku. Internets, kas vēl nesen bija ASV militāristu projekts un darbojās vien dažās ASV universitātēs, grÅ«ti aptveramā ātrumā pārņēma visu pasauli, savažojot arÄ« to dumpÄ«go paaudzi, par kuru runāja Berlins ā€“ viņŔ nezināja, ka un kas bÅ«s tÄ«mekļa sociālie tÄ«kli. Å ie slēpti, taču ārkārtÄ«gi skrupulozi uzraudzÄ«tie un vadÄ«tie tÄ«kli dumpiniekus pārvērta masā, uzpirka par vislētāko naudu, piesolot viltojumu, kas patieŔām labi spÄ«d. Berlins cerēja uz individualitāti cienoÅ”u liberālismu, taču diez vai varēja iedomāties, ka tā vietā dabÅ«s masveida viltotā individuālisma tÄ«klus. Paraugoties atpakaļ, tas, ka Padomju SavienÄ«bā 1975. gadā varēja nākt klajā kinofilma Likteņa ironija jeb Vieglu garu!, kurā vides unikalitāte ir iznÄ«cināta tik tālu (vienādas mājas, ielas, pagalmi), ka jebkuras individualitātes trÅ«kums attēlots nevis kā Å”ausmas, bet komēdija, mÅ«sdienās var Ŕķist kā vēl lielāka ironija. Nudien, uz SibÄ«rijas nometnēm nevienu vairs neved, taču tagad daudzi paÅ”i parÅ«pējas, lai bÅ«tu vienādi ā€“ mēbeles nopērk IKEA, drēbes no H&M, bet galda piederumus iegādājas Rimi uzlÄ«mju akcijās. Savukārt gara dzÄ«vē par dvēseles atlikumiem parÅ«pējas sociālie tÄ«kli. [..]

Domājot par dumpinieciskajiem jaunieÅ”iem, Berlins atsaucās uz cilvēka paÅ”cieņu, kas nav savienojama ar skaitļotāju varu. Lai gan nebÅ«t ne labākajās domās par romantisma radÄ«to nacionālismu, Berlins trāpÄ«gi pamanÄ«ja, ka cilvēcisko jÅ«tu atzÄ«Å”ana ir bÅ«tiska, lai cilvēks baudÄ«tu atzÄ«Å”anu. Un tomēr 20. gadsimta nogalē un, kā redzams, arÄ« 21. gadsimtā virsroku ir ņēmuÅ”i tieÅ”i aprēķinātāji, turklāt visos politiskā spektra galos. To paÅ”u racionālas valsts plānoÅ”anas ideju, ko iecerēja komunisti un nežēlÄ«gi Ä«stenoja Staļins, mÅ«sdienās varam atpazÄ«t aiz jēdzienu ā€œekspertsā€ vai ā€œspeciālistsā€ piesega. Tādā kontekstā vēl interesantāka kļūst Padomju SavienÄ«bā seÅ”desmitajos gados Viktora GluÅ”kova vadÄ«bā iecerētā, bet tā arÄ« neÄ«stenotā mākslÄ«gā intelekta ekonomikas plānoÅ”anas sistēma ŠžŠ“ŠŠ”, kurai visu SavienÄ«bu vajadzēja savienot datoru tÄ«klā, ko vadÄ«tu atbilstoÅ”i kibernētikas principiem.[2]

DzÄ«ves digitalizÄ“Å”anās nes lÄ«dzi ne tikai tehnoloÄ£isko zinātÄ«bu, know-how, bet arÄ« patiesÄ«bas digitalizāciju. Arvien vairāk un vairāk informācijas ir atkarÄ«ga no digitālo tehnoloÄ£iju uzbÅ«ves principiem. Katram sava tÄ«mekļa vietne vairs nav nekas ekskluzÄ«vs, un gandrÄ«z vai visas iestādes, uzņēmumi, organizācijas un personas ir atrodamas tÄ«meklÄ«. Ja patiesÄ«bas un melu temats ir rodams ārpus digitālās pasaules, nav itin nekādu iemeslu domāt, ka tas nav aktuāls arÄ« digitalizētajā vidē gluži vienkārÅ”i tāpēc, ka arÄ« tur noris komunikācija. AtŔķirÄ«ba ir komunikācijas medijā, saziņas formā, informācijas plÅ«smas ātrumā un ideoloÄ£iskajā priekÅ”statā par tehnoloÄ£ijas ietekmi uz citām dzÄ«ves jomām.

KopÅ” Web 2.0 jeb lÄ«dzdalÄ«bas tÄ«mekļa nostiprināŔanās 21. gadsimta sākumā lietotāja iesaiste tÄ«mekļa satura veidoÅ”anā ir kļuvusi par normu. Å o principu izsaka vienkārÅ”a un ērta lietoÅ”ana, lÄ«dzdalÄ«ba satura veidoÅ”anā, kā arÄ« savietojamÄ«ba ar citām ierÄ«cēm vai sistēmām. Lietotāji nu varēja izveidot savu lietotāja kontu, kas saglabāja personas datus, lai nodroÅ”inātu iestatÄ«jumu pieejamÄ«bu nākamajās tÄ«mekļa lietoÅ”anas reizēs. Šā principa spilgtākie piemēri ir sociālie tÄ«kli (Facebook, Draugiem, Vkontakte), blogi jeb emuāri (WordPress, LiveJournal, Myspace), lietotāju veidotā enciklopēdija Wikipedia un video koplietoÅ”anas vietne YouTube, savukārt reklāmas jomā arvien lielāku lomu ieņēma mērÄ·virzÄ«tās reklāmas.

Interneta tehnoloÄ£iskā revolÅ«cija, kā arÄ« tās sākotnē pastāvoŔā anonimitāte un atvērtÄ«ba bezrobežu sabiedriskoÅ”anās tÄ«mekļa plaÅ”ajās ārēs vēlāk radÄ«ja iedomu, ka jauno digitālo tehniku sniegtās iespējas tieÅ”i atbalsosies arÄ« materiālajā pasaulē. Turklāt vēl aizvien pastāv iedoma, ka, lÄ«dzÄ«bā ar interneta Ŕķietamo atvērtÄ«bu, interneta tehnoloÄ£iskā revolÅ«cija it kā neizbēgami vedÄ«s arÄ« pie emancipētas, liberālas un pilsoniskas sabiedrÄ«bas. Å is digitālās cerÄ«bas noskaņojums retrospektÄ«vi tomēr jādēvē par digitālo naivumu, kas spilgti izpaudās 2011. gada sabiedriskajā kustÄ«bā, kura tika nodēvēta gan par Arābu pavasari, gan Facebook revolÅ«ciju. Pret pastāvoÅ”o varu vērsto masveidÄ«go protestu dalÄ«bnieki ar viedtālruņiem rokās savstarpēji komunicēja un rÄ«cÄ«bu organizēja Facebook un Twitter saziņas kanālos, jo pastāvoÅ”a vara tos nespēja gana ātri un efektÄ«vi iegrožot. Å Ä« sabiedriskā kustÄ«ba, kas noritēja uz digitālās skatuves, tomēr Ä«paÅ”i tālu netika. Atklājās, ka ar to vien, ka lÄ«dzjutēji Eiropā, ASV un citur noklikŔķina jau par arhetipisku simboliku tapuÅ”o Facebook Ä«kŔķi jeb ā€œpatÄ«k!ā€, tomēr nepietiek, lai notiktu kolektÄ«va pārvērÅ”anās par to emancipēto sabiedrÄ«bu, kas pastāv tÄ«mekļa teorētiÄ·u digitālajos un utopiskajos projektos. Iespējams, ka Rietumos traÄ£iskā apziņa par jauno tehnoloÄ£iju bezspēcÄ«bu un pretrunÄ«go pielietojumu ā€“ tas ir, arÄ« klaji ļaunprātÄ«gu izmantoÅ”anu ā€“ bija vēl lielāka vilÅ”anās nekā sāpe par sabiedriski politisko revolÅ«ciju izgāŔanos.

Ņemot vērā nemieru kontekstu, sociālekonomisko centienu caurkriÅ”anu varēja vismaz norakstÄ«t uz veciem un rasistiskiem, bet arÄ« pamatÄ«gi iesakņotiem aizspriedumiem par arābu vai islāma kultÅ«ras atpalicÄ«bu. Taču jaunās interneta tehnoloÄ£ijas bija ne tikai vienkārÅ”i Rietumu liberālās, demokrātiskās, kapitālistiskās un visos veidos emancipētās kultÅ«ras produkts, bet arÄ« tās lepnums un progresa iemiesojums. Tolaik, Arābu pavasara gaitā, Islāma valsts vērienÄ«gā propaganda vai Krievijas iejaukÅ”anās ASV vēlÄ“Å”anās, manipulējot ar ziņām sociālajos tÄ«klos, vēl nebija pat iztēlojama. JÅ«smu par globāla mēroga liberalizÄ“Å”anos ir nomainÄ«juÅ”as bažas par nevaldāma merkantilisma vadÄ«tām manipulācijām, ko nodroÅ”ina lielapjoma datu analÄ«ze (piemēram, bēdÄ«gi slavenā Cambridge Analytica).

Edvarda Snoudena atklājumi 2014. gadā par ASV veiktajiem masveida izspiegoÅ”anas pasākumiem cēla gaismā labi nojaustu, bet nepierādÄ«tu noslēpumu. IzrādÄ«jās, ka patieŔām notiek plaÅ”a apmēra privāto datu iegÅ«Å”ana un tā attiecas ne tikai uz visu rangu noziedzniekiem, bet uz ikvienu. Snoudena nolÅ«ks, kā viņŔ skaidroja žurnālistam Glenam GrÄ«nvaldam no The Guardian un dokumentālistei Lorai Poitrasai, bija nevis parādÄ«t kādas konkrētas negantÄ«bas, ko sastrādājuÅ”i ASV slepeno dienestu darbinieki, bet gan runāt par principiem un sistēmiskiem pārkāpumiem.

Tapa zināms, ka ASV Nacionālā droŔības aÄ£entÅ«ra, plaŔāk pazÄ«stama kā NSA, bet arÄ« visa izlÅ«koÅ”anas kopiena kā veselums, organizējusi un Ä«stenojusi tādu datu ievākÅ”anas sistēmu, kas darbojas masveidÄ«gi. Proti, Ŕī sistēma ievāc datus par visiem un vienmēr neatkarÄ«gi no tā, vai tu esi vai neesi pie kaut kā vainÄ«gs. Tas bÅ«tiski atŔķiras no lÄ«dz Å”im ierastās spiegoÅ”anas vai izmeklētāja darba, kas ir vērsts uz konkrētu personu un notiek ar tiesneÅ”a atļauju. Masu novēroÅ”ana ir pavisam kas cits ā€“ tā neuztraucas par atseviŔķo, tā ir automatizēta visdažādāko veidu datu vākÅ”ana un uzkrāŔana bez ŔķiroÅ”anas, lai vēlāk, ja ievajagas, datus varētu izvilkt gaismā. IepriekÅ” pastāvējuÅ”ais un mierinoÅ”ais pieņēmums, ka likumÄ«gas izmeklÄ“Å”anas procedÅ«ras ir veidotas tā, lai iespējami daudz aizsargātu pilsoņu privātumu, Snoudena atklājumu gaismā sabruka kā kārÅ”u namiņŔ.

Datu iegÅ«Å”anas pasākums PRISM nodroÅ”ināja piekļuvi vairāku lielāko ASV interneta tehnoloÄ£ijas uzņēmumu (Microsoft, Google, Apple, Yahoo u. c.) lietotāju datiem. Tomēr ASV spiegu aroda lielākais dārgums, kā atklāja Snoudens, ir izspiegoÅ”anas programma XKeyscore. Pieslēdzoties interneta pamattÄ«klam (Upstream collection), optiskajiem kabeļiem un marÅ”rutētājiem, un citstarp iekļaujot arÄ« PRISM datus, NSA izveidoja pārskatāmu un ērtu lietotni, kurā analÄ«tiÄ·i ieguva piekļuvi izpētāmo personu datiem: e-pastam, komentāriem, tērzÄ“Å”anas vēsturei, lejupielādēm, apmeklēto tÄ«mekļa vietņu sarakstam, zvanu vēsturei, YouTube skatÄ«jumiem, lasÄ«tajām e-grāmatām utt.

Snoudena atklājumu centrālā tēma ir jautājums par tiesÄ«bām uz privātumu, kas globālās digitalizācijas apstākļos iegÅ«st pavisam citus vaibstus. ā€œJa nav, ko slēpt, tad nav, par ko uztrauktiesā€ ā€“ tā bieži tiek atbildēts uz bažām par izspiegoÅ”anas darbÄ«bām tÄ«meklÄ«. Ierasta atbilde uz ā€œnav, ko slēptā€ argumentu ir tāda, ka ikvienam ir noslēpumi. Tomēr tā nav labākā atbilde, jo problēma ir dziļāka un vienlaikus grÅ«tāk definējama. Protams, ja pieņemam, ka neplānojat veikt valsts apvērsumu vai nodarboties ar citām acÄ«mredzami nelegālām un sabiedriski nosodÄ«tām aktivitātēm, vai arÄ«, ka valstÄ« pie varas nenāks agresÄ«vs totalitārs režīms, tad principā par masveida uzraudzÄ«bu un izspiegoÅ”anu varētu neuztraukties, pat ja tā iegÅ«st ļoti intÄ«mus noslēpumus. [..]

Lorenco Lippi, IzlikŔanās alegorija, 1642.

Arguments, ka nav ko slēpt, ir saistÄ«ts ar noteiktu privātuma izpratni, kas tiecas to skaidrot kā noslēpumainÄ«bu. Taču privātums nav vienÄ«gi tiesÄ«bas uz noslēpumiem. Dialektika starp valsti vai megakorporāciju un indivÄ«du ir dialektika starp publisko un privāto. Privātums ir norobežoÅ”anās savās mājās, savā patvērumā. Tas ir jautājums par sajÅ«tu, ko dod bÅ«Å”ana vienam ar sevi.

Privātums ir nevis bÄ«stams noslēpums, bet gan nosacÄ«jums identitātes tapÅ”anai. NoŔķirot sevi un savu privātumu no citiem, veidojas sevis apziņa. Privātums palÄ«dz veidot Es apziņu, definēt paÅ”am sevi priekÅ” sevis. Bet tas ir svarÄ«gi, lai cilvēks spētu pilnvērtÄ«gi domāt jeb reflektēt. DomāŔanai ā€“ refleksijai ā€“ vajag sevi, bet sev vajag privātumu. Personas privātumam jābÅ«t paÅ”as izvēlei.

Totāla novēroÅ”ana, izspiegoÅ”ana, uzraudzÄ«ba nav tikai kaili dati. Tas ir arÄ« pastāvÄ«gs fona noskaņojums. Datu droŔība ir viena lieta, bet klusā uzraudzÄ«ba kā lēni iedarbÄ«ga inde bendē lÄ«dztiesÄ«bas izjÅ«tu. Problēma jau nav tajā, ka kāds varētu gribēt paveikt kaut ko nelikumÄ«gu, bet gan brÄ«vÄ«bas pieejamÄ«bā. TieÅ”i Ŕī iespēja, ka es esmu autonoma bÅ«tne, kas principā, ja vien ļoti vēlētos, varētu arÄ« rÄ«koties, ir tas, kas demokrātisku sabiedrÄ«bu padara par patieŔām brÄ«vu. Kaut vai neapzināta nojausma, ka sarunā piedalās vēl kāds, var nevilÅ”us mazināt vēlmi domāt. Savukārt demokrātija bez domājoÅ”iem cilvēkiem ir vienkārÅ”i farss.

Cits aspekts ir masveida izspiegoÅ”ana komerciālos nolÅ«kos, ko veic un veicina nevis valstu valdÄ«bas, bet gan komercstruktÅ«ras, piemēram, Google, Facebook vai Microsoft. Snoudena rÅ«pes zināmā mērā jau ir novecojis temats, ja ļaudis paÅ”i brÄ«vprātÄ«gi izvēlas lietot tehnoloÄ£ijas un pakalpojumus, kuru biznesa modeļa pamatā ir personas datu iegÅ«Å”ana, citiem vārdiem, ā€œja tu par preci nemaksā, tad prece esi tu pats.ā€ Lietojot internetam pieslēgtus ledusskapjus, guļot uz ā€œgudrāā€ spilvena vai izmantojot virtuālos palÄ«gus (Apple Siri, Amazon Alexa, Microsoft Cortana vai Google Assistant), uzmācÄ«ga izspiegoÅ”ana nemaz nav nepiecieÅ”ama, jo persona pati no brÄ«vas gribas sniedz visu nepiecieÅ”amo. Ja to ņem vērā, tad jātop skaidrākam daudzu brÄ«vpieejas rÄ«ku patiesajam nolÅ«kam. Google pakalpojumi (e-pasts, meklētājs u. tml.) no Google skatpunkta, pirmkārt un galvenokārt, ir datu ieguves vietas, un tikai pēc tam, otrŔķirÄ«gi, seko lietotņu lietojamÄ«ba, proti, uzņēmējdarbÄ«bā jācenÅ”as izstrādāt labākus pakalpojumus tikai tādēļ, lai lietotāji paliktu uzticÄ«gi un tad viņus varētu labāk izspiegot, lai vēl sekmÄ«gāk aplaimotu ar reklāmas piedāvājumiem.

Personas datu izspiegoÅ”anas rÅ«palam ir Ä«paÅ”i pievērsusies Å oÅ”ana Zubofa apjomÄ«gajā pētÄ«jumā ā€œUzraudzÄ«bas kapitālismsā€, kurā viņa analizē modernā kapitālisma saaugÅ”anu ar datu ieguvi. Viena no centrālajām ievadatziņām ir uzskats, ka uzraudzÄ«bas kapitālisms ir bezprecedenta parādÄ«ba, kuras aprakstam nepiecieÅ”amas jaunas premisas.[3] [..]

AizgājuÅ”o laiku industriālā kapitālisma iespaidÄ«gākā inovācija bija atskārta, ka dabu var pārinterpretēt kā nekustamo Ä«paÅ”umu, proti, visu materiālo pasauli visapkārt izprast kā potenciālu preci. Vēlāk kapitālisma teorētiÄ·i saprata arÄ« to, ka dažādas cilvēciskās darbÄ«bas formas var pārdēvēt par darbu (labour), savukārt to var kvantificēt, uzskaitÄ«t, apmaksāt, pirkt un pārdot. UzraudzÄ«bas kapitālisma inovācija ir apjausma, ka personu privātā dzÄ«ve ir resurss, gluži kā dabiskais izraktenis, ko var pirkt un pārdot. Ikreiz, kad lietotājs iedomājas, ka meklÄ“Å”anas rÄ«ka Google pakalpojumus lieto par velti, tas neapjēdz, ka patiesā samaksa ir ā€œdvēseleā€ jeb privātie personas dati.

Uzņēmuma un meklÄ“Å”anas rÄ«ka Google sākotni iezÄ«mēja pretruna. No vienas puses, tā izstrādātāji Lerijs Peidžs un Sergejs Brins bija radÄ«juÅ”i izcilu rÄ«ku, kas pārspēja visus sava laika konkurentus (Yahoo!, Magellan, Lycos, Infoseek, Excite). No otras puses, lai gan pakalpojums nudien bija labs, tas nenesa peļņu ne izgudrotājiem, ne investoriem, bet tehnoloÄ£iju uzturÄ“Å”ana arvien palielināja izmaksas. Nojausma, ko darÄ«t, nāca vēlāk un daļēji nejauÅ”i. Lai uzlabotu meklÄ“Å”anas pakalpojuma kvalitāti, Google analizēja lietotāju meklējumu vēsturi, taču daļu no Å”iem datiem uzskatÄ«ja par ā€œatkritumiemā€. Tas mainÄ«jās, kad, izmisÄ«gi meklējot peļņas avotus, uzņēmumā saprata, ka Å”ie dati ir nevis atkritumi, bet gan ā€œuzvedÄ«bas pārpalikumsā€ (behavioral surplus), kas palÄ«dz ne tikai identificēt lietotājus, bet arÄ« analizēt un tad prognozēt to uzvedÄ«bu. KopÅ” tā brīža par Google ienākumu avotu kļuva reklāmas vietas tirdzniecÄ«ba. Google pārdotā prece ir paredzējumi par lietotāju nākotnes rÄ«cÄ«bu, kas atvasināti no rÄ«cÄ«bas pagātnē.

Uzņēmuma Ä«stenotās masveida datu iegÅ«Å”anas pirmo posmu raksturoja iegÅ«stamo datu apjoma palielināŔana. Otro posmu ā€“ datu kvalitatÄ«va analÄ«ze. Taču treÅ”ais posms ir filosofiski iespaidÄ«gs. Reklāmas pārdoÅ”anas apmēri ir atkarÄ«gi no spējas prognozēt lietotāju uzvedÄ«bu. Kā pētÄ«jumā atklājis, piemēram, Duglass Å mids, viedtālruņu operētājsistēma Android pat miega režīmā turpina sazināties ar Google serveriem un informāciju par savu fizisko atraÅ”anās vietu pārraida aptuveni 340 reižu. Turklāt, pat neizmantojot Google lietotnes un rÄ«kus, lietotāji, paÅ”i to neapzinoties, turpina sastapties ar Google reklāmām un izsekoÅ”anas rÄ«kiem, kas turpina datu ievākÅ”anu.[4]

TreŔā posma radikālā inovācija ir apjausma, ka vēl labāk par datu vākÅ”anu, analizÄ“Å”anu un prognozÄ“Å”anu darbojas lietotāju uzvedÄ«bas ietekmÄ“Å”ana. Proti, jācenÅ”as nevis uzminēt, ko lietotāji darÄ«s, bet gan mudināt tos rÄ«koties noteiktā veidā. Tādējādi Google un citu uzraudzÄ«bas kapitālisma pārstāvju uzņēmējdarbÄ«bas modelis ir mērÄ·tiecÄ«ga cilvēku uzvedÄ«bas manipulÄ“Å”ana, turklāt, nevis vienkārÅ”i maldinot, bet gan iestāstot. UzraudzÄ«bas kapitālisms nepārdod parastas nākotnes uzvedÄ«bas prognozes, tas piedāvā paÅ”a izveidotu nākotnes uzvedÄ«bu.

Analizējot izspiegoÅ”anas kapitālisma saknes un darbÄ«bu, Zubofa runā par personas tiesÄ«bām uz patvērumu (sanctuary) ā€“ savām mājām kā personÄ«go svētvietu, kur nekas netraucē un kur var norobežoties. PatiesÄ«bas un melu kontekstā nozÄ«mÄ«gākās ir Zubofas bažas par tiesÄ«bām uz nākotni pretstatā digitālās reklāmas rÅ«pala centieniem ietekmēt uzvedÄ«bu. Tas ir jautājums par to, cik lielā mērā cilvēkam atliek brÄ«vÄ«ba izvēlēties savu ceļu, ja to nemitÄ«gi tiecas ietekmēt reklāmas manipulatorā vara. [..]

Ņemot vērā digitalizācijas un interneta komunikācijas straujo pieaugumu, ko raksturo vienvirziena lietoÅ”anas biežuma attiecÄ«bas izmaiņa starp tradicionālajiem un tÄ«mekļa medijiem par labu otrajiem, ir jāpārdomā demokrātiskas valsts un pilsoniskas sabiedrÄ«bas uzbÅ«ves noteiksmes. PriekÅ”statam par informētu pilsoni, kas piedalās sabiedriskos procesos un ziņas gÅ«st no plaÅ”saziņas lÄ«dzekļiem, jāatkāpjas tāda modeļa priekŔā, kas uzsver informācijas ātrumu, nekontrolētu plÅ«dumu un fragmentāciju. Ziņu ā€“ gan mediju sagatavotu, gan lÄ«dzcilvēku radÄ«tu ā€“ decentralizācija (pat ne policentrisms) noved pie tā, ka ikviena ziņa arvien lielākā mērā tiek izrauta no lokālā konteksta un tādējādi sadalās arÄ« nozÄ«mju horizonts. Sekas ir patiesÄ«bas izkaisÄ«Å”anās pat bez mērena mēroga piesaistes punktiem. Digitālajā pasaulē katrs lietotājs kļūst vienlaikus unikāls (jo dekontekstualizēts) un vienveidÄ«gs (jo pakļaujas tehnoloÄ£iju un patērniecÄ«bas uzspiestajai manipulācijai). Tas nozÄ«mē, ka iestājas kritisks patiesÄ«bas pieejamÄ«bas disbalanss. Vienā pusē ir lietotāja Ŕķitums, ka patiesÄ«ba ir viņam vienam, bet otrā pusē ir paredzÄ“Å”anas un uzvedÄ«bas modelÄ“Å”anas tehnoloÄ£ijas.

Demokrātiska, lÄ«dztiesÄ«ga, brÄ«va un godÄ«ga sabiedriskā kārtÄ«ba tādā formā, kādā tā ilgstoÅ”i pastāvējusi, digitālajā laikmetā kļūst arvien problemātiskāka. Iespējams, ka tÄ«mekļa tehnologu izstrādāti rÄ«cÄ«bas procesu optimizācijas algoritmi varētu vest gan pie taisnÄ«guma, gan ekonomiskās labklājÄ«bas. Tomēr skaidrs ir arÄ« tas, ka maksa par Å”o pakalpojumu ir personas individuālā brÄ«vÄ«ba un unikālā iemestÄ«ba vēsturiski mainÄ«gā kultÅ«rā.

[1] Jesaja Berlins, ā€œSaliektais zars: par nacionālisma raÅ”anos.ā€ Tulk. Liena Muskare. Almanahs Filosofija, 2000, Nr. 2/99, 40. lpp.

[2] Benjamin Peters, How Not to Network a Nation: The Uneasy History of the Soviet Internet. Cambridge, Massachusetts; London: The MIT Press, 2017.

[3] Shoshana Zuboff, The Age of Surveillance Capitalism. New York: PublicAffairs, 2019.

[4] Douglas C. Schmidt, Google Data Collection. Digital Content Next, 2018.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: