Latvijas Zinātņu akadēmija kā vienu no nozīmīgākajiem Latvijas zinātnes sasniegumiem 2021. gadā atzina Māra Kūļa grāmatu Finis veritatis? Par patiesību un meliem, Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2021, 432 lpp.
Publicējam vēl vienu fragmentu no grāmatas. Pirmais fragments lasāms šeit: https://telos.lv/kritiskas-domasanas-kritika/. Vairāk par grāmatu skatīt tīmekļa vietnē https://parpatiesibu.lv/
Jesaja Berlins 1991. gadā publicētajā rakstā par nacionālisma rašanos un pastāvēšanu izteica vērojumu, ka nacionālisma uzplaukums acīmredzot ir skaidrojams kā jaunākās paaudzes dumpis: “Tā cēlonis ir izjūta, ka cilvēku tiesībām, kas sakņojas ticībā, ka cilvēki ir specifiski cilvēcīgi vēlmju, jūtu, uzskatu, ideālu, dzīves stila ziņā, netiek pievērsta pietiekama uzmanība “globālajos” aprēķinos un plašajās ekstrapolācijās, kas vada politikas veidotāju plānus un tādu milzīgu operāciju izpildītājus, kurās piedalās valdības, korporācijas un dažādas savstarpēji saistītas elites. Kvantitatīvā skaitļošana nemaz nevar rīkoties citādi kā pilnīgi ignorēt atsevišķu cilvēcisku būtņu īpašās vēlmes, bailes un mērķus. Tā vienmēr notiek, kad tiek izgudrota politika milzīgam cilvēku skaitam, taču tagad tas patiešām ir aizgājis par tālu.”[1] Tā ir situācija, ko, izsakoties filosofiskā sociologa Maksa Vēbera jēdzienos, var raksturot kā ieslodzījumu “dzelzs būrī”, proti, sabiedrisko kārtību, kurā arvien pieaug birokratizācija, racionalizācija, kontrole un aukstasinīga vērstība uz produktivitāti.
Berlina ieskatā aizvien vairāk jauniešu skaidri apjauš nolemtību, ka viņiem būs jādzīvo tādā pasaulē, kurā kaut kādi eksperti jau visu ir sarēķinājuši, sakārtojuši un paredzējuši. Tomēr šie jaunieši, šī dumpīgā paaudze “grib būt kaut kas un darīt kaut ko, nevis ļaut, lai ar viņiem, viņu labā vai vārdā notiktu darbības.” Citiem vārdiem, tas ir jautājums par cieņu pret cilvēku kā cilvēcisku būtni.
Iespējams, Berlins nemaz nezināja, ka tobrīd tikai mazliet vairāk nekā pirms gada CERN laboratorijās Tims Bērnerss-Lī izgudroja un izstrādāja vispasaules tīmekļa hipersaišu principu, kas interneta tehnoloģiju padarīja par pieejamu un saprotamu komunikācijas rīku. Internets, kas vēl nesen bija ASV militāristu projekts un darbojās vien dažās ASV universitātēs, grūti aptveramā ātrumā pārņēma visu pasauli, savažojot arī to dumpīgo paaudzi, par kuru runāja Berlins – viņš nezināja, ka un kas būs tīmekļa sociālie tīkli. Šie slēpti, taču ārkārtīgi skrupulozi uzraudzītie un vadītie tīkli dumpiniekus pārvērta masā, uzpirka par vislētāko naudu, piesolot viltojumu, kas patiešām labi spīd. Berlins cerēja uz individualitāti cienošu liberālismu, taču diez vai varēja iedomāties, ka tā vietā dabūs masveida viltotā individuālisma tīklus. Paraugoties atpakaļ, tas, ka Padomju Savienībā 1975. gadā varēja nākt klajā kinofilma Likteņa ironija jeb Vieglu garu!, kurā vides unikalitāte ir iznīcināta tik tālu (vienādas mājas, ielas, pagalmi), ka jebkuras individualitātes trūkums attēlots nevis kā šausmas, bet komēdija, mūsdienās var šķist kā vēl lielāka ironija. Nudien, uz Sibīrijas nometnēm nevienu vairs neved, taču tagad daudzi paši parūpējas, lai būtu vienādi – mēbeles nopērk IKEA, drēbes no H&M, bet galda piederumus iegādājas Rimi uzlīmju akcijās. Savukārt gara dzīvē par dvēseles atlikumiem parūpējas sociālie tīkli. [..]
Domājot par dumpinieciskajiem jauniešiem, Berlins atsaucās uz cilvēka pašcieņu, kas nav savienojama ar skaitļotāju varu. Lai gan nebūt ne labākajās domās par romantisma radīto nacionālismu, Berlins trāpīgi pamanīja, ka cilvēcisko jūtu atzīšana ir būtiska, lai cilvēks baudītu atzīšanu. Un tomēr 20. gadsimta nogalē un, kā redzams, arī 21. gadsimtā virsroku ir ņēmuši tieši aprēķinātāji, turklāt visos politiskā spektra galos. To pašu racionālas valsts plānošanas ideju, ko iecerēja komunisti un nežēlīgi īstenoja Staļins, mūsdienās varam atpazīt aiz jēdzienu “eksperts” vai “speciālists” piesega. Tādā kontekstā vēl interesantāka kļūst Padomju Savienībā sešdesmitajos gados Viktora Gluškova vadībā iecerētā, bet tā arī neīstenotā mākslīgā intelekta ekonomikas plānošanas sistēma ОГАС, kurai visu Savienību vajadzēja savienot datoru tīklā, ko vadītu atbilstoši kibernētikas principiem.[2]
Dzīves digitalizēšanās nes līdzi ne tikai tehnoloģisko zinātību, know-how, bet arī patiesības digitalizāciju. Arvien vairāk un vairāk informācijas ir atkarīga no digitālo tehnoloģiju uzbūves principiem. Katram sava tīmekļa vietne vairs nav nekas ekskluzīvs, un gandrīz vai visas iestādes, uzņēmumi, organizācijas un personas ir atrodamas tīmeklī. Ja patiesības un melu temats ir rodams ārpus digitālās pasaules, nav itin nekādu iemeslu domāt, ka tas nav aktuāls arī digitalizētajā vidē gluži vienkārši tāpēc, ka arī tur noris komunikācija. Atšķirība ir komunikācijas medijā, saziņas formā, informācijas plūsmas ātrumā un ideoloģiskajā priekšstatā par tehnoloģijas ietekmi uz citām dzīves jomām.
Kopš Web 2.0 jeb līdzdalības tīmekļa nostiprināšanās 21. gadsimta sākumā lietotāja iesaiste tīmekļa satura veidošanā ir kļuvusi par normu. Šo principu izsaka vienkārša un ērta lietošana, līdzdalība satura veidošanā, kā arī savietojamība ar citām ierīcēm vai sistēmām. Lietotāji nu varēja izveidot savu lietotāja kontu, kas saglabāja personas datus, lai nodrošinātu iestatījumu pieejamību nākamajās tīmekļa lietošanas reizēs. Šā principa spilgtākie piemēri ir sociālie tīkli (Facebook, Draugiem, Vkontakte), blogi jeb emuāri (WordPress, LiveJournal, Myspace), lietotāju veidotā enciklopēdija Wikipedia un video koplietošanas vietne YouTube, savukārt reklāmas jomā arvien lielāku lomu ieņēma mērķvirzītās reklāmas.
Interneta tehnoloģiskā revolūcija, kā arī tās sākotnē pastāvošā anonimitāte un atvērtība bezrobežu sabiedriskošanās tīmekļa plašajās ārēs vēlāk radīja iedomu, ka jauno digitālo tehniku sniegtās iespējas tieši atbalsosies arī materiālajā pasaulē. Turklāt vēl aizvien pastāv iedoma, ka, līdzībā ar interneta šķietamo atvērtību, interneta tehnoloģiskā revolūcija it kā neizbēgami vedīs arī pie emancipētas, liberālas un pilsoniskas sabiedrības. Šis digitālās cerības noskaņojums retrospektīvi tomēr jādēvē par digitālo naivumu, kas spilgti izpaudās 2011. gada sabiedriskajā kustībā, kura tika nodēvēta gan par Arābu pavasari, gan Facebook revolūciju. Pret pastāvošo varu vērsto masveidīgo protestu dalībnieki ar viedtālruņiem rokās savstarpēji komunicēja un rīcību organizēja Facebook un Twitter saziņas kanālos, jo pastāvoša vara tos nespēja gana ātri un efektīvi iegrožot. Šī sabiedriskā kustība, kas noritēja uz digitālās skatuves, tomēr īpaši tālu netika. Atklājās, ka ar to vien, ka līdzjutēji Eiropā, ASV un citur noklikšķina jau par arhetipisku simboliku tapušo Facebook īkšķi jeb “patīk!”, tomēr nepietiek, lai notiktu kolektīva pārvēršanās par to emancipēto sabiedrību, kas pastāv tīmekļa teorētiķu digitālajos un utopiskajos projektos. Iespējams, ka Rietumos traģiskā apziņa par jauno tehnoloģiju bezspēcību un pretrunīgo pielietojumu – tas ir, arī klaji ļaunprātīgu izmantošanu – bija vēl lielāka vilšanās nekā sāpe par sabiedriski politisko revolūciju izgāšanos.
Ņemot vērā nemieru kontekstu, sociālekonomisko centienu caurkrišanu varēja vismaz norakstīt uz veciem un rasistiskiem, bet arī pamatīgi iesakņotiem aizspriedumiem par arābu vai islāma kultūras atpalicību. Taču jaunās interneta tehnoloģijas bija ne tikai vienkārši Rietumu liberālās, demokrātiskās, kapitālistiskās un visos veidos emancipētās kultūras produkts, bet arī tās lepnums un progresa iemiesojums. Tolaik, Arābu pavasara gaitā, Islāma valsts vērienīgā propaganda vai Krievijas iejaukšanās ASV vēlēšanās, manipulējot ar ziņām sociālajos tīklos, vēl nebija pat iztēlojama. Jūsmu par globāla mēroga liberalizēšanos ir nomainījušas bažas par nevaldāma merkantilisma vadītām manipulācijām, ko nodrošina lielapjoma datu analīze (piemēram, bēdīgi slavenā Cambridge Analytica).
Edvarda Snoudena atklājumi 2014. gadā par ASV veiktajiem masveida izspiegošanas pasākumiem cēla gaismā labi nojaustu, bet nepierādītu noslēpumu. Izrādījās, ka patiešām notiek plaša apmēra privāto datu iegūšana un tā attiecas ne tikai uz visu rangu noziedzniekiem, bet uz ikvienu. Snoudena nolūks, kā viņš skaidroja žurnālistam Glenam Grīnvaldam no The Guardian un dokumentālistei Lorai Poitrasai, bija nevis parādīt kādas konkrētas negantības, ko sastrādājuši ASV slepeno dienestu darbinieki, bet gan runāt par principiem un sistēmiskiem pārkāpumiem.
Tapa zināms, ka ASV Nacionālā drošības aģentūra, plašāk pazīstama kā NSA, bet arī visa izlūkošanas kopiena kā veselums, organizējusi un īstenojusi tādu datu ievākšanas sistēmu, kas darbojas masveidīgi. Proti, šī sistēma ievāc datus par visiem un vienmēr neatkarīgi no tā, vai tu esi vai neesi pie kaut kā vainīgs. Tas būtiski atšķiras no līdz šim ierastās spiegošanas vai izmeklētāja darba, kas ir vērsts uz konkrētu personu un notiek ar tiesneša atļauju. Masu novērošana ir pavisam kas cits – tā neuztraucas par atsevišķo, tā ir automatizēta visdažādāko veidu datu vākšana un uzkrāšana bez šķirošanas, lai vēlāk, ja ievajagas, datus varētu izvilkt gaismā. Iepriekš pastāvējušais un mierinošais pieņēmums, ka likumīgas izmeklēšanas procedūras ir veidotas tā, lai iespējami daudz aizsargātu pilsoņu privātumu, Snoudena atklājumu gaismā sabruka kā kāršu namiņš.
Datu iegūšanas pasākums PRISM nodrošināja piekļuvi vairāku lielāko ASV interneta tehnoloģijas uzņēmumu (Microsoft, Google, Apple, Yahoo u. c.) lietotāju datiem. Tomēr ASV spiegu aroda lielākais dārgums, kā atklāja Snoudens, ir izspiegošanas programma XKeyscore. Pieslēdzoties interneta pamattīklam (Upstream collection), optiskajiem kabeļiem un maršrutētājiem, un citstarp iekļaujot arī PRISM datus, NSA izveidoja pārskatāmu un ērtu lietotni, kurā analītiķi ieguva piekļuvi izpētāmo personu datiem: e-pastam, komentāriem, tērzēšanas vēsturei, lejupielādēm, apmeklēto tīmekļa vietņu sarakstam, zvanu vēsturei, YouTube skatījumiem, lasītajām e-grāmatām utt.
Snoudena atklājumu centrālā tēma ir jautājums par tiesībām uz privātumu, kas globālās digitalizācijas apstākļos iegūst pavisam citus vaibstus. “Ja nav, ko slēpt, tad nav, par ko uztraukties” – tā bieži tiek atbildēts uz bažām par izspiegošanas darbībām tīmeklī. Ierasta atbilde uz “nav, ko slēpt” argumentu ir tāda, ka ikvienam ir noslēpumi. Tomēr tā nav labākā atbilde, jo problēma ir dziļāka un vienlaikus grūtāk definējama. Protams, ja pieņemam, ka neplānojat veikt valsts apvērsumu vai nodarboties ar citām acīmredzami nelegālām un sabiedriski nosodītām aktivitātēm, vai arī, ka valstī pie varas nenāks agresīvs totalitārs režīms, tad principā par masveida uzraudzību un izspiegošanu varētu neuztraukties, pat ja tā iegūst ļoti intīmus noslēpumus. [..]
Arguments, ka nav ko slēpt, ir saistīts ar noteiktu privātuma izpratni, kas tiecas to skaidrot kā noslēpumainību. Taču privātums nav vienīgi tiesības uz noslēpumiem. Dialektika starp valsti vai megakorporāciju un indivīdu ir dialektika starp publisko un privāto. Privātums ir norobežošanās savās mājās, savā patvērumā. Tas ir jautājums par sajūtu, ko dod būšana vienam ar sevi.
Privātums ir nevis bīstams noslēpums, bet gan nosacījums identitātes tapšanai. Nošķirot sevi un savu privātumu no citiem, veidojas sevis apziņa. Privātums palīdz veidot Es apziņu, definēt pašam sevi priekš sevis. Bet tas ir svarīgi, lai cilvēks spētu pilnvērtīgi domāt jeb reflektēt. Domāšanai – refleksijai – vajag sevi, bet sev vajag privātumu. Personas privātumam jābūt pašas izvēlei.
Totāla novērošana, izspiegošana, uzraudzība nav tikai kaili dati. Tas ir arī pastāvīgs fona noskaņojums. Datu drošība ir viena lieta, bet klusā uzraudzība kā lēni iedarbīga inde bendē līdztiesības izjūtu. Problēma jau nav tajā, ka kāds varētu gribēt paveikt kaut ko nelikumīgu, bet gan brīvības pieejamībā. Tieši šī iespēja, ka es esmu autonoma būtne, kas principā, ja vien ļoti vēlētos, varētu arī rīkoties, ir tas, kas demokrātisku sabiedrību padara par patiešām brīvu. Kaut vai neapzināta nojausma, ka sarunā piedalās vēl kāds, var nevilšus mazināt vēlmi domāt. Savukārt demokrātija bez domājošiem cilvēkiem ir vienkārši farss.
Cits aspekts ir masveida izspiegošana komerciālos nolūkos, ko veic un veicina nevis valstu valdības, bet gan komercstruktūras, piemēram, Google, Facebook vai Microsoft. Snoudena rūpes zināmā mērā jau ir novecojis temats, ja ļaudis paši brīvprātīgi izvēlas lietot tehnoloģijas un pakalpojumus, kuru biznesa modeļa pamatā ir personas datu iegūšana, citiem vārdiem, “ja tu par preci nemaksā, tad prece esi tu pats.” Lietojot internetam pieslēgtus ledusskapjus, guļot uz “gudrā” spilvena vai izmantojot virtuālos palīgus (Apple Siri, Amazon Alexa, Microsoft Cortana vai Google Assistant), uzmācīga izspiegošana nemaz nav nepieciešama, jo persona pati no brīvas gribas sniedz visu nepieciešamo. Ja to ņem vērā, tad jātop skaidrākam daudzu brīvpieejas rīku patiesajam nolūkam. Google pakalpojumi (e-pasts, meklētājs u. tml.) no Google skatpunkta, pirmkārt un galvenokārt, ir datu ieguves vietas, un tikai pēc tam, otršķirīgi, seko lietotņu lietojamība, proti, uzņēmējdarbībā jācenšas izstrādāt labākus pakalpojumus tikai tādēļ, lai lietotāji paliktu uzticīgi un tad viņus varētu labāk izspiegot, lai vēl sekmīgāk aplaimotu ar reklāmas piedāvājumiem.
Personas datu izspiegošanas rūpalam ir īpaši pievērsusies Šošana Zubofa apjomīgajā pētījumā “Uzraudzības kapitālisms”, kurā viņa analizē modernā kapitālisma saaugšanu ar datu ieguvi. Viena no centrālajām ievadatziņām ir uzskats, ka uzraudzības kapitālisms ir bezprecedenta parādība, kuras aprakstam nepieciešamas jaunas premisas.[3] [..]
Aizgājušo laiku industriālā kapitālisma iespaidīgākā inovācija bija atskārta, ka dabu var pārinterpretēt kā nekustamo īpašumu, proti, visu materiālo pasauli visapkārt izprast kā potenciālu preci. Vēlāk kapitālisma teorētiķi saprata arī to, ka dažādas cilvēciskās darbības formas var pārdēvēt par darbu (labour), savukārt to var kvantificēt, uzskaitīt, apmaksāt, pirkt un pārdot. Uzraudzības kapitālisma inovācija ir apjausma, ka personu privātā dzīve ir resurss, gluži kā dabiskais izraktenis, ko var pirkt un pārdot. Ikreiz, kad lietotājs iedomājas, ka meklēšanas rīka Google pakalpojumus lieto par velti, tas neapjēdz, ka patiesā samaksa ir “dvēsele” jeb privātie personas dati.
Uzņēmuma un meklēšanas rīka Google sākotni iezīmēja pretruna. No vienas puses, tā izstrādātāji Lerijs Peidžs un Sergejs Brins bija radījuši izcilu rīku, kas pārspēja visus sava laika konkurentus (Yahoo!, Magellan, Lycos, Infoseek, Excite). No otras puses, lai gan pakalpojums nudien bija labs, tas nenesa peļņu ne izgudrotājiem, ne investoriem, bet tehnoloģiju uzturēšana arvien palielināja izmaksas. Nojausma, ko darīt, nāca vēlāk un daļēji nejauši. Lai uzlabotu meklēšanas pakalpojuma kvalitāti, Google analizēja lietotāju meklējumu vēsturi, taču daļu no šiem datiem uzskatīja par “atkritumiem”. Tas mainījās, kad, izmisīgi meklējot peļņas avotus, uzņēmumā saprata, ka šie dati ir nevis atkritumi, bet gan “uzvedības pārpalikums” (behavioral surplus), kas palīdz ne tikai identificēt lietotājus, bet arī analizēt un tad prognozēt to uzvedību. Kopš tā brīža par Google ienākumu avotu kļuva reklāmas vietas tirdzniecība. Google pārdotā prece ir paredzējumi par lietotāju nākotnes rīcību, kas atvasināti no rīcības pagātnē.
Uzņēmuma īstenotās masveida datu iegūšanas pirmo posmu raksturoja iegūstamo datu apjoma palielināšana. Otro posmu – datu kvalitatīva analīze. Taču trešais posms ir filosofiski iespaidīgs. Reklāmas pārdošanas apmēri ir atkarīgi no spējas prognozēt lietotāju uzvedību. Kā pētījumā atklājis, piemēram, Duglass Šmids, viedtālruņu operētājsistēma Android pat miega režīmā turpina sazināties ar Google serveriem un informāciju par savu fizisko atrašanās vietu pārraida aptuveni 340 reižu. Turklāt, pat neizmantojot Google lietotnes un rīkus, lietotāji, paši to neapzinoties, turpina sastapties ar Google reklāmām un izsekošanas rīkiem, kas turpina datu ievākšanu.[4]
Trešā posma radikālā inovācija ir apjausma, ka vēl labāk par datu vākšanu, analizēšanu un prognozēšanu darbojas lietotāju uzvedības ietekmēšana. Proti, jācenšas nevis uzminēt, ko lietotāji darīs, bet gan mudināt tos rīkoties noteiktā veidā. Tādējādi Google un citu uzraudzības kapitālisma pārstāvju uzņēmējdarbības modelis ir mērķtiecīga cilvēku uzvedības manipulēšana, turklāt, nevis vienkārši maldinot, bet gan iestāstot. Uzraudzības kapitālisms nepārdod parastas nākotnes uzvedības prognozes, tas piedāvā paša izveidotu nākotnes uzvedību.
Analizējot izspiegošanas kapitālisma saknes un darbību, Zubofa runā par personas tiesībām uz patvērumu (sanctuary) – savām mājām kā personīgo svētvietu, kur nekas netraucē un kur var norobežoties. Patiesības un melu kontekstā nozīmīgākās ir Zubofas bažas par tiesībām uz nākotni pretstatā digitālās reklāmas rūpala centieniem ietekmēt uzvedību. Tas ir jautājums par to, cik lielā mērā cilvēkam atliek brīvība izvēlēties savu ceļu, ja to nemitīgi tiecas ietekmēt reklāmas manipulatorā vara. [..]
Ņemot vērā digitalizācijas un interneta komunikācijas straujo pieaugumu, ko raksturo vienvirziena lietošanas biežuma attiecības izmaiņa starp tradicionālajiem un tīmekļa medijiem par labu otrajiem, ir jāpārdomā demokrātiskas valsts un pilsoniskas sabiedrības uzbūves noteiksmes. Priekšstatam par informētu pilsoni, kas piedalās sabiedriskos procesos un ziņas gūst no plašsaziņas līdzekļiem, jāatkāpjas tāda modeļa priekšā, kas uzsver informācijas ātrumu, nekontrolētu plūdumu un fragmentāciju. Ziņu – gan mediju sagatavotu, gan līdzcilvēku radītu – decentralizācija (pat ne policentrisms) noved pie tā, ka ikviena ziņa arvien lielākā mērā tiek izrauta no lokālā konteksta un tādējādi sadalās arī nozīmju horizonts. Sekas ir patiesības izkaisīšanās pat bez mērena mēroga piesaistes punktiem. Digitālajā pasaulē katrs lietotājs kļūst vienlaikus unikāls (jo dekontekstualizēts) un vienveidīgs (jo pakļaujas tehnoloģiju un patērniecības uzspiestajai manipulācijai). Tas nozīmē, ka iestājas kritisks patiesības pieejamības disbalanss. Vienā pusē ir lietotāja šķitums, ka patiesība ir viņam vienam, bet otrā pusē ir paredzēšanas un uzvedības modelēšanas tehnoloģijas.
Demokrātiska, līdztiesīga, brīva un godīga sabiedriskā kārtība tādā formā, kādā tā ilgstoši pastāvējusi, digitālajā laikmetā kļūst arvien problemātiskāka. Iespējams, ka tīmekļa tehnologu izstrādāti rīcības procesu optimizācijas algoritmi varētu vest gan pie taisnīguma, gan ekonomiskās labklājības. Tomēr skaidrs ir arī tas, ka maksa par šo pakalpojumu ir personas individuālā brīvība un unikālā iemestība vēsturiski mainīgā kultūrā.
[1] Jesaja Berlins, “Saliektais zars: par nacionālisma rašanos.” Tulk. Liena Muskare. Almanahs Filosofija, 2000, Nr. 2/99, 40. lpp.
[2] Benjamin Peters, How Not to Network a Nation: The Uneasy History of the Soviet Internet. Cambridge, Massachusetts; London: The MIT Press, 2017.
[3] Shoshana Zuboff, The Age of Surveillance Capitalism. New York: PublicAffairs, 2019.
[4] Douglas C. Schmidt, Google Data Collection. Digital Content Next, 2018.
