Pirmais latviešu laikraksts

Tieši pirms 200 gadiem Jelgavā Lestenes mācītāja Kārļa Vatsona redakcijā iznāca pirmā regulārā latviešu laikraksta – “Latviešu Avīžu” (daudzskaitlī) – pirmais numurs. Izdot jaunu laikrakstu latviešu valodā izlēma pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē 1817. gadā. Izdošanas atļauju (koncesiju) saņēma Jelgavas ģimnāzija (Academia Petrina, vēlāk Gymnasium Illustre), kas to iznomāja Lestenes mācītājam Kārlim Vatsonam un izdevniecībai “J. F. Štefenhāgens un dēls”. “Latviešu Avīzes” ir arī visilgāk pastāvējušais latviešu plašsaziņas līdzeklis, jo turpināja iznākt līdz 1915. gadam. To iespieda Jelgavā reizi nedēļā: no 1901. gada divas reizes, no 1911. gada trīs reizes nedēļā, no 1913. gada – katru dienu. Laikraksta pasūtītāju skaits pieauga no 3600 abonentiem 1860. gadā līdz apmēram 5000 abonentiem 1870. gadā. Atzīmējot “Avīžu” 200 gadu jubileju, 2022. gadā plānoti dažādi piemiņas un kultūras pasākumi. Piedāvājam izvilkumus no pirmajiem diviem 1822. gada janvāra numuriem.

Ar augstas Ieviešanas – Komisiones ziņu un novēlēšanu.

Nr. I. Ceturtdienā tanī 5tā Janvārī 1822.

Jelgava, 2trā Janvārī.
Tā augstā Ieviešanas–Komisione tam grāmatu spiedētājam Stefenhāgenam un Lestenes mācītājam Vatsonam, uz viņu lūgšanu atbildējusi: Ka viņiem esot vēlēts, apakš augstas Ieviešanas–Komisiones uzraudzīšanas, Latviešu Avīzes sarakstīt un iknedēļā vienu lapu rakstos iespiest. Pēc šīs augstas un cienīgas novēlēšanas viņai par šo lapu šo jaunu lietu iesāk un uzņem, bet papriekš ar saviem godīgiem lasītājiem īsos vārdos vajag aprunāties. –

Mēs gribam Latviešu zināšanas vairot. Dažas ziņas no klātienes un tālienes atnesdami, dažu labu padomu dodami, dažas gudrības izpauzdami, un brīžam pasmiedamies ko labu mācīt un tā cik spēdami piepalīdzēt pie arāju ļaužu prāta cilāšanas un labklāšanas. Vai šī mūsu sirds apņemšana izdarāma būs jeb ne, vai mūsu Avīzes lapiņas Latviešiem patīkamas būs jeb nepatīkamas, to nezinām uz priekšu; tie augļi un tā svētība pie visām cilvēku darbošanām no augšienes jāgaida. Tas cilvēks uzņem savu ceļu, bet Dievs vien pašķir viņa gājumu. – Par to vien īsti zinām, ka Latviešu tautu un Latviešu valodu no sirds mīļojam, tā kā vecais Stenders un vecais Stefenhāgens, kas nu abi pie Dieva, tos mīļoja. –

Tad nu mēs par šo jaunu lietu, to tagad Latviešiem par labu uzņemam, ar daudz cilvēkiem, augstiem kā maziem, esam aprunājušies, un labu padomu prasījuši. Mēs arīdzan daudz padomus esam dabūjuši, bet šie padomi stāvēja daudzreizām viens pret otru. Dažs slavēja mūsu Avīzes, dažs atkal turēja par nevajadzīgu nelietību; viens gribēja lai tā rakstām, otrs atkal citādi, tā ka mēs nezinādami kuram būs klausīt un par prātu darīt, savu lietu augstam Debesu Tēvam un saviem mīļiem lasītājiem gribam pavēlēt un savu ceļu staigāt, kā paši zinām un protam, prātā turēdami ko vienā labā grāmatiņā esam lasījuši: Tēvs ar savu dēlu esot gribējuši uz ceļu doties, bet viņiem tikai viens pats kumeļš, triju gadu vecs, bijis. Tēvs, jau vecīgs būdams, kumeļam mugurā kāpis, jāja, un dēls, jau labs prāvs puika būdams, gāja kājām blakām. – Nāk ceļa vīrs pretim un sāk skundēt uz to tēvu, sacīdams: Tu jāji, stiprs vīrs būdams, un tam jaunam bērnam jāiet kājām; tev stiprāki kauli, ļauj jel labāk bērnam jāt. – Tēvs paklausīdams, nokāpj zemē un sēdina savu puisi uz zirgu. Pēc mazu brītiņu sastop atkal ar citu ceļa vīru, kas dēlam uzsauc: Vai tev nav kauna, zēn, tu jāji un tavam vecam tēvam jāiet kājām? – Tas puisis nolec zemē, un nu visi trīs iet kājām. Tēvs par labu, dēls par kreisu roku, kumeļš vidū. – Nāk atkal trešais ceļa vīrs, tas smiedamies saka: Jūs esat patiesi ērmīgi ļaudis! Taču viens varētu likt nesties, vai nav gana, ka divi iet kājām? – Tēvs ar dēlu sāk aprunāties, viņam pašam neesot brīv jāt, dēlam ar nē, tad nu, gribēdami visiem padoma devējiem paklausīt, sasēja kumeļa kājas un bomi caur vāzuši, to smagu lopu uz kamiešiem nes, grūti pūlēdamies. – Tā var iet, ja it visiem cilvēkiem grib par prātu darīt. Mēs tādēļ visus savus godīgus lasītājus, augstus kā mazus, it mīlīgi lūdzam, ja varbūt kādu lietu iekš šīm Avīzēm atron, kas viņiem nepatīkama jeb, kā arī var trāpīties parūgta, un nesmeķīga būtu, lai mūs tūlīt nepazudina, bet lai viņa stāsta pieminēdami, jele apdomā, ka nevar, nedz visiem padomiem paklausīt, nedz arī it visiem cilvēkiem allažiņ par prātu darīt. –

***

Izdāvāšanas.

Jaunpils Kirššpēlē un Struteles muižā tas sudmalas – krogs uz nākošiem Jāņiem 1822 uz arrenti dabūjams, pie šī kroga arī aramas zemes pieder, un viņš stāv uz lielu ceļu no Tukuma uz Auci. Tā muižas valdīšana grib, lai kāds būmeisteris, mūrnieks, jeb dišleris šo krogu uz arrenti ņem un kas tādu amatu labi māk un šo krogu dabūt gribētu, lai teicās pēc kontrakta uzcelšanas pie Lielās Struteles muižas valdīšanas.

Darba meklēšana.

Tas Krievs Siman Jerofejeff, kas jau pie daudz kungiem darbu strādājis un to ar pienākamām grāmatām var apliecināt, grib labprāt par ziemu baļķus iekš dēļiem jeb latām sazāģēt un par to ar kungiem saderēt; viņš sola labu darbu un negrib prasīt dārgu maksu. Lestenes muižā par viņu ziņu var dabūt.

***

Latviešu Avīzes, Nr. 2. 12.01.1822.

Jelgavā, 10tā Janvārī. Tanī jauna gada naktī, mūsu Augsta Ķeizara brālis tas Cezarevičs Lielprincis Konstantin Pavlovič no Leišu zemes atbraucis, un citus zirgus še paņēmis, tūlīt uz Pēterburgu aizbrauca. –

***

Par izgājušu gadu iekš visām Jelgavas baznīcām 832 bērni kristīti un tikai 373 miroņi piesacīti. Iekš laulības sagāja par visam 220 pāri; bet pie Jelgavas Annas baznīcas arī turās visa Jelgavas Kirššpēle un tādēļ tikai tā mazāka puse pie pašas pilsētas pieder.

***

No Dundagas jūrmalas. Izgājušā gadā mums Lībiešiem itin laba un izdevīga zvejošana bijusi, tā ka nespējam mīļam Debesu Tēvam par savu svētību pateikt. Pie mūsu lielās jūrmalas, kas stāv uz ziemeļa pusi, mēs esam daudz Lestu (to citur arī Butes sauc) par vasaru ķēruši, vairāk nekā citiem gadiem, un pie mūsu mazās jūrmalas, kas stāv uz Rīgas pusi, atkal Dieva svētības Reņģu bija. Bet pie paša raga (kas ir tas seklums, kas desmits verstu jūrā ieiet) kur citiem gadiem tā labāka zveja, izgājušā gadā nekādu zivju nebija. Gan arī vētras un pastāvēdami vēji mūsu rudens zveju aizkavē, un mums dažu skādi darīja, bet taču mums ar pateicību jāsaka, ka mums labs gads bijis. –

***

Izgājušā gada mācības.

Tanī 5tā Februārī apakš Kroņa Vircavas vienas mājas nodegušas. Klēts un istaba aizgājušās ar uguni un pieci mazi bērniņi sadeguši. Viena veca sieviņa ar mokām no uguns liesmām izvilkusies, bet arī otrā dienā nomirusi. – Tie citi ļaudis nav mājās bijuši, un pēc Tiesas izmeklēšanām liekās, ka tas uguns no zagļiem tīšām ielaists. – Tā cilvēks cilvēkam daudzreizām tās lielākās bēdas dara! – Tās nenoziedzīgās bērnu asinis uz debesīm brēkušas; un savādi patiesi, ka tanī pašā vakarā, pie debess sarkans gaišums par pāri stundām bijis redzams, tādu gaišumu baigus jeb kāvējus sauc, viņš mēdz reti un allažiņ uz Ziemeļa pusi rādīties, bet šo reizi stāvēja citādi uz Vakara pusi, it kā kaunētos Debess par to briesmīgu grēku uz zemi! –

***

Tanī 25tā Aprīlī apakš Katvaru Muižas Valmieras apriņķī, Vidzemē, arī mājas nodegušas. Pats saimnieks par to bijis vainīgs, jo tas šāvis pēc putna, kas jumtā sēdēja. Jau daudzreizām no neapskatīšanas ar šaujamiem rīkiem ugunsgrēks cēlies, lai ikkatram ir par mācību, ar pielādētu plinti prātīgi dzīvot, jo nelaimi un nāvi sevim un citiem ātri var darīt, un garas raudas un žēlums to pēcāki nespēj izlīdzināt, ko aplams prāts vienā pašā acumirklī padarīja.

***

Sīkstums un izšķērdēšana.

Sīksts cilvēks sakrāj naudu un mantu pats nezinādams kāpēc. – Izšķērdētājs izdod naudu un mantu, pats nezinādams par ko. Sīkstam nav nekāds labums no savas bagātības; izšķērdētājam nelietīgs labums. Sīksts cilvēks var atgriezties pie prātīgas savas mantas valkāšanas, ja tikai no tiesas grib; bet itin reti sīkstam tāda gribēšana. – Izšķērdētājs gribētu labprāt, bet vairs nespēj. – Tas viens sev ienaidniekus dara, otrs draugus, kas niknāki, nekā ienaidnieki. – Viņš grib allažiņ tālāki tapt; šim žēl, ka jau tik tālu tapis. Sīkstums ir visu ļaunumu sakne; izšķērdēšana ir koks ar rūgtiem augļiem. Sīksta cilvēka peļņa ir bailība, izšķērdētāja skumjas. Daudzreizām jauns izšķērdētājs vecumā tapa bada – kāsis. Izšķērdētāja gals ir nabadzība. – Sīkstā nāve, viņa mantinieku līksmība.

***

Citas sludināšanas.

No Okseļu Muižas tas puisis Fricis, Kārļa dēls, 22 gadu vecs, un kam iekš Jelgavas un Bauskas Kirššpēles brīvi radi ir, bez pasu grāmatas tanī 26tā Decembra mēneša dienā pērnā gadā aizgājis un uz savu pagastu vēl nav atpakaļ nācis; tādēļ ikkatrs top lūgts šo bēgļu uz Okseļu Muižu atskapēt.

***

Kas māk izrēķināt?

Divi gani ar savām cūkām pakalnā sastapās. Frici, Ansis sacīja, dod manīm vienu no tavām cūkām, tad mums abiem būs vienādi. – Nē, Fricis atbildēja, dod manīm vienu no tavām, tad manīm būs otru tiesu tik daudz kā tevīm. – Uzmini nu, mīļo lasītāj, cik katram ganam cūkas bijušas?

Stāsts.

Vienā muižā pie Lazaretes, pāri kambaru bija, priekš veciem ļaudīm, kam nekādi radi, ka te rūmes un siltuma dabūtu. Tanī pagastā viens jauns saimnieks ar savu vecu tēvu slikti dzīvoja, vienā rāšanā. – Vecais prasīja, lai dēls viņu vedot pie nabagiem Lazaretē, tur būšot jo mierīga dzīvošana nekā pie dēla. Saimnieks paklausīja tūlīt un zirgu iejūdzis, aizveda savu veco tēvu prom, bet vecais nekādas gultas drānas atradis, lūdza pāri palagu no dēla. Tas jauns saimnieks, mājās pārnācis, tos divi sliktākus palagus izmeklēja un pavēlēja savam dēlam sacīdams: “Ej, Janci, aiznesi šos divi palagus vectēvam Lazaretē!” – Jancis aizejot to vienu palagu nama kaktā iebāž, tēvs to redzējis, atsauc atpakaļ, un prasa: kam esot darījis? – Tad Jancis atbildēja: “Es to, tēvs, Jums glabāju, jo kad liels būšu un mājas uzņemšu, tad palags jau būs rokās Jums līdzi dot, kad Jūs Lazaretē vedīšu.”
Mācies te, ka tev būs tavu tēvu un māti cieņā un godā turēt, ka tevim labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: