Tas bija oficiāli – Meat Loaf bija miris. Patiesību sakot, nekāds lielais Meat Loaf cienītājs jau nebiju, bet tā viena dziesma – And I Will Do Anything for Love –, tā mani patiesi uzrunāja. Tās pompozitāte, tās patiesi skaistā, kičīgā un sīrupainā pompozitāte. “I would do anything for love, I’d run right into Hell and back”. Gluži kā Dante. Un tagad bija attaisnojums (pat pienākums) to paklausīties Youtube. 189 miljoni skatījumu! Laikam šī dziesma joprojām aizskar kaut kādu kolektīvo sirds stīgu.
Klausījos Meat Loaf bez apstājas, visu rītu. Pēc sestās kafijas krūzes ieslēdzās pašanalīzes mehānisms – man ir tāds nelāgs ieradums.
Nav vērts noliegt: es biju noilgojies pēc mīlestības. Nē, laikam pareizāk būtu teikt – pēc iemīlēšanās. Bija jūtama tāda kā iekšējo maņu atrofija, jūtu mehanizēšanās. Es gribēju nogalināt pūķi, dziedāt bardu dziesmas, jā, kaut ko tādu – spēcīgu, stihisku un romantisku. Laikam vēl precīzāk, ja labi padomā, būtu teikt, ka es vienkārši biju noilgojies just. Atdzīvināt sevī afektu pašu par sevi, ja tā var izteikties. Es biju noilgojies pēc mīlestības idejas. Man bija bijušas pārāk daudzas iespējas notrulināties, un es tās pārāk daudz biju izmantojis.
Redz, kā tas Meat Loaf mani bija ietekmējis. Es iegrimu astoņdesmito gadu plejlistē – More Than a Feeling, Everywhere, Don’t Stop Believing, Betty Davis Eyes, Take My Breath Away, I Won’t Let The Sun Go Down On Me, Time After Time, Eternal Flame, Every Rose Has Its Thorn. Es sajutu spēcīgu nostaļģiju – nostaļģiju pēc laika, kad vēl nebiju dzimis. Tā ir modernās pasaules problēma – laika un telpas robežu noārdīšanās, kas rada bezrobežu kibertelpu ar savu nebeidzamo nostaļģijas arhīvu. Šķiet, ka 1980. gadi bija pēdējais posms cilvēces vēsturē, kad cilvēki vēl varēja izpaust dažādas romantiskas ilūzijas – izpaust tās bez ironijas, bez cinisma, pat naivi un gandrīz nevainīgi. Tieši 1979. gadā iznāca Liotāra Postmodernais stāvoklis – grāmata, kurā tika pasludināts “metanaratīvu sabrukums”. Un vai tad romantiskā mīlestība nav visu metanaratīvu metanaratīvs? Sakritība? Nē, beigu sākums!
Tā es te sēžu vienās apakšbiksēs, ar kafijas krūzi rokās. Klausos gandrīz piecdesmit gadus vecas dziesmas par mīlestību, un man iekšpusē paveras kaut kāds milzīgs, kliedzošs tukšums. Un bailes. Un man gribas raudāt. Jo META Loaf, taču ir miris… Lai dzīvo META Loaf!
Pretēji paša labās gribas apsolījumiem es atkal ielogojos vietnē Tinder. Šis bija tikai rīts starp daudziem citiem rītiem.
***
Kovids bija apstādinājis visu darbību, visi un viss iesoļoja digitālajā pļavā, kuru daži gan sauca par cietumu. Iepazīšanās digitālajā vidē bija populāra jau iepriekš – tur attiecības izveidoja daudz vairāk pāru nekā miesiskajā pasaulē. Naktslokālu mīlestība vairs nebija lielā cieņā. Bet, sākoties vīrusam, tā izzuda pilnībā.
Aplikācija Tinder – pati populārākā no visām iepazīšanās aplikācijām – sākotnēji tika izveidota geju vajadzībām. Tajā pilnībā dominēja vizuālais aspekts, straujš ritms, iespējamība satikt neskaitāmus partnerus ļoti īsā laikā, tur valdīja kvantitāte pār kvalitāti, proti, jo vairāk, jo labāk – tā bija lielā, digitālā nakstkluba tualete.
Bet tad kādā brīdī to sāka izmantot abu dzimumu pārstāvji. Princips bija pavisam vienkāršs – ieraugi bildi, izdari secinājumu. Ja patīk – novelc pa labi, ja nepatīk – novelc pa kreisi. Ja ir abpusēja patika, rodas iespēja sazināties čatā.
Bezmaksas versija deva iespēju dienā novērtēt tikai ierobežotu bilžu skaitu, savukārt maksas versija – glaudīt ekrānu kaut līdz pasaules galam (vai pirksta nokrišanai). Es gan maksāt atteicos. Tik tālu tomēr nebiju spējīgs pazemoties. Iepazīšanās princips bija balstīts uz atrašanās vietu, lai gan maksas versijas piedāvāja arī globālas komunikācijas iespējas.
Šajā aplikācijā bija sapludināts sliktākais no visām pasaulēm: panoptikons, Pavlova suņa reflekss, Skinera biheiviorisma metodes, visas primitīvās manipulācijas. Efektīvas manipulācijas metodes vienmēr ir primitīvas – ja tās ir sarežģītas, tad tās nav efektīvas. Kibernētiķu teksti vienmēr ir piebāzti neizprotamām matemātikas formulām, sarežģītiem vienādojumiem, neskaitāmiem nesaprotamiem teikumiem, bet, ak vai, cik tas viss patiesībā ir prozaiski. Viss reducējas līdz vienkāršajam: stimuls – atbildes reakcija.
Norberts Vīners savu leģendāro grāmatu Kibernētika jeb kontrole un komunikācija pie dzīvniekiem un mašīnās būtu vienkārši varējis nosaukt par Burkānu un pātagu, iemest tur pāris smieklīgas bildītes, kādu anekdoti un nobeigt ar lol. Triecieni tiek izdarīti pa pašu primitīvāko smadzeņu daļu – reptiļu smadzenēm, to daļu, kurā cirkulē visi tumšie priekšplūdu instinkti, pirmatnējās, dzīvnieciskās himēras, visa tā tumsa, no kuras cilvēce kopš saviem pirmsākumiem ir mēģinājusi aizbēgt. Un, jo spēcīgās stimuls, jo tiešāka atbildes reakcija. Un vai ir vēl spēcīgāks stimuls par seksualitāti?
Diezgan negaidīts aicinājums satikties, piedevām tikai vakar sāku ar viņu sarunāties. Varbūt vientulība? Kas gan cits. Sievietes jau vispār pašas parasti neaicina. Pajautāju iemeslu šādam negaidītam uzaicinājumam, atbilde bija īsa un izsmeļoša – “Vīns!”
Bija skaidrs, ka visus lēmumus pieņēma jau minētās reptiļa smadzenes; tā smadzeņu daļa, senākā un primitīvākā, kas izsmej racionālus apsvērumus (vai morālus spriedumus). Šķita, ka viņas rindojas nebeidzamā virknē, nē, nevis viņas, bet viņu bildes – avatāri. Tagad katrs var justies kā šeiks un būt izvēlīgs. Protams, tas nav gluži tik vienkārši. Dažreiz viņas pazūd, neatbild, pagaist, izgaist, bet tas nav nopietni uztverams. Šī ir spoku pasaule. Darbojoties šeit bez vienaldzīgas atsvešinātības – bez krama sirds, ir sagaidāmi tikai sirdsēsti un depresija. Tāpēc arī paziņu lokā daudzi no tindera “sportiņa” ir atteikušies. Un vīriešiem, ticiet man, te ir lielāka iespējamība iedzīvoties sirdssāpēs – jo īpaši tiem “ego tipiem”.
Dažkārt viņas man stāstīja par gadījumiem, kad kāds no bēdu brāļiem, kurš ticis atvienots no līnijas, pēkšņi turpina savu misiju caur Facebook, uzstājīgi pieprasot paskaidrojums. Kad arī šī līnija tiek slēgta, viņš ierodas darbavietā. Google pasaulē darbavietu parasti nav grūti noskaidrot. Sliktākajā gadījumā noskaidro pat mājas adresi. Stalkera tipa darbības, dziļš aizvainojums, kas, visticamāk, savijies ar citiem aizvainojumiem un pazemojumiem, ir vispārējas emaskulācijas pazīme. Tādos gadījumos pat neliels atraidījums tinderī var iedarbināt veselu prātā sajukšanas mehānismu.
Tomēr, ņemot vērā visas sliktās pieredzes, – ko viņas vēlas šeit atrast? To es vienmēr kādā brīdī centos pajautāt. Muļķīgs jautājums, jo uz to var dot tikai nekonkrētu atbildi. Ja man atbildēja ar pretjautājumu, man pašam neizdevās izmocīt neko labāku par: “Nez, neko konkrētu. Tikai paskatīties, kas te notiek.”
Sestdien man bija jāsatiekas ar X. Bet ko es par viņu zinu? Blondi mati, meditē, nodarbojas ar cross-fit, ļoti aizņemta, ir bērns (laikam), ļoti aizņemta, ir nelielas mākslinieciskas noslieces (laikam), ļoti aizņemta. Vienmēr ļoti aizņemta, jo satikšanās tika sarunāta divas nedēļas iepriekš, kad plānotājā bija brīvs lodziņš. Divas stundas. Man bija dotas divas stundas. Birokratizēta romantika, strikti saplānota.
Nenoliedzami izskatīga, pat skaista. Viņa runāja par savu darbu, par savām nākotnes ambīcijām, par saviem ceļojumiem, par saviem ieplānotajiem ceļojumiem, par savu plašo draugu loku, par saviem neskaitāmajiem hobijiem. Es drīz vien jutos noguris, ļoti noguris. Karjeras sieviete, veiksmīga, katras feministes sapnis. Vienmēr aizņemta, vienmēr ļoti aizņemta. Teica, ka tinderī esot piereģistrējusies tikai nesen, jo, ņemot vērā kovida ierobežojumus, vairs nevar piekopt savu senāko stratēģiju – pālī pieiet klāt izskatīgākajam džekam bārā (viņas vārdi) un vilkt viņu uz māju pusi.
Ar šo KARJERAS SIEVIETES arhetipu es sastapos vēl un vēl. Viņām vīrieši nav vajadzīgi, nē – viņām nav vajadzīgs viens konkrēts vīrietis – kāds, kurš ierobežotu viņu neatkarības izpausmes. Viņām dažreiz, sekojot dabas likumiem, ir vajadzīgs kaut kāds vīrietis, kas nu tajā brīdī pagadās pa sitienam. Bet principā viņas par sevi var ļoti labi parūpēties. Un, pat ja šī tipa sieviete izveidotu attiecības, vīrietis vienmēr tajās justos tikai sekundārs, pakārtots citām interesēm.
Varbūt īsti reakcionārajiem tipāžiem ir taisnība, ka sieviešu masveida ieiešana darba tirgū bija liela kļūda. Šķita gan, ka aiz visām tām runām par savu personu slēpās tukšums – vēlme pašai sevi pārliecināt, ka dzīve ir izdevusies skaista un brīnišķīga.
***
Ak! Tie, kuri uztur spēkā mītu par tuvojušos Kalpones stāsta pasauli – cik tālu viņi ir no patiesības! Šeit, Rietumos, mēs esam daudz tuvāk Lemnai, kur ielas klāj vīriešu līķi, kur sievietes beidzot ir nolēmušas no mums atbrīvoties, jo esam kļuvuši par nevajadzīgu slogu – parazītisku, uzmācīgu radījumu, kas stājas viņām ceļā. Un, tiešām, sēžot savā aptumšotajā istabā, truli glaudot viedtālruņa ekrānu “like” virzienā, vai tad es jau nebiju savā ziņā miris? Padomājiet, visi tie sviedri un asinis, kas cilvēcei bija jāizlej, lai es šeit varētu sēdēt un pasīvi blenzt banknotes izmēra ekrānā – apkaunojoši! Viss monumentālais, titāniskais darbs, kas bija jāpaveic, lai viss beigtos… šādi? Vai tiešām šis ir galapunkts? Vai tamdēļ Prometejs karājās pie klints? Atkārtoju – vai šis ir tas galapunkts, slavenās vēstures beigas, progresa kulminācija? Vai man nebūtu jāizcīna milzīgas cīņas, jāizdzīvo trakojošās vētrās, jāpakļauj kosmiskā telpa? Varbūt pat briesmīgs karš būtu vēlamāks par šo? Kirkegors jau reiz rakstīja – daudz biedējošāks par ļaunumu ir trulums. Būtu pat labāk ļaut sevi aprīt kādai trauksmainai kaislībai Hamleta stilā, bet kā gan šajā spoku pasaulē sevī to uzkurināt?
Viņa bija par mani vairāk kā desmit gadus vecāka, bet joprojām pietiekami izskatīga, iegājusi otrās jaunības fāzē. Vismaz viņa skaidri zināja, ko vēlas tinderī atrast – papriecāties ar jaunākiem vīriešiem. Pavisam vienkāršs uzstādījums. Stāstīja, ka viņas vecuma vīrieši esot nožēlojami un salauzti, izsmelti, ar mirušām acīm, mirušiem instinktiem. Piedevām viņi pārsvarā meklējot jaunākas meitenes, kuras, citēju, katru viņu teikto sūdu uztvertu kā kaut ko ģeniālu.
Caur viņas stāstiem iepazinu arī centrālo vīrieša dzimuma tindera arhetipu. Tas ir nošņurkājies čalītis tā ap trīsdesmit, kurš divdesmit gadu vecumā pagādājis bērnu, bet tagad sūdzas, ka seksa dzīve ar sievu gandrīz pilnībā apsīkusi, ka esot garlaicīgi, nospiedoši, pelēki, pat neizturami. Vienīgais, kas atliek, ir mēģināt sameklēt neatļautus prieciņus tinderī, lai gan pat tas nav vienkārši, jo šie tipāži parasti esot palaidušies kā miesā, tā garā. Grūti esot atrast trīsdesmitgadnieku bez fizioloģiska tipa traucējumiem. Antidepresantu izraisīta impotence – tas esot īpaši populāri.
Laulība nav (un nevar būt) pietiekami spēcīga aizsardzība pret visaptverošo pagrimumu. Tie ir pārāk plāni mūri, drīzāk tāda kartona dekorācija vienā no Beketa absurdistu izrādēm. Daudzi draugi un paziņas dažādu neveiksmīgu, traumatisku attiecību un laulību rezultātā ir pilnībā izstājušies no spēles. Atmetuši sievietēm ar roku. Iebaidīti, padevušies. Baudas neesamība viņus biedē mazāk par iespējamo sāpinājumu. Viņi parasti nododas kaut kādam darbam, lai arī maznozīmīgam. Iebāž degunu monitorā, iebāž galvu zemē. Visapkārt ir pārāk daudz šķiršanās – tādā mērā, ka tas jau sāk šķist aizdomīgi. Tas sāk atgādināt masveidīgi organizētu pasākumu.
Kāds man nesen sacīja, ka nevienas patiešām laimīgas attiecības nezinot. Tas ir pesimistiks skatījums, bet skaidri parāda, ka neesmu vienīgais, kurš veicis līdzīgus novērojumus.
Un dažos no viņiem ir dzimis naids – naids pret sieviešu dzimumu. Un dažreiz tie atriebīgie parādās arī tinderī, bet mīlestību viņi vairs nemeklē. Man ir atstāstīti viņu meklējumu galamērķi…
Viņa tiešām dzīvo trūcīgi, piedevām neatklāj, ar ko nodarbojas. Astotais stāvs, viss te ir vecs un nolietots, diezgan liela netīrība. Īstākais guļamrajons, kur tiešām var nākt tikai izgulēties. Teicama izvēle dzērumā. Eju uz balkona uzpīpēt. Lejā pretīgām deviņstāvenēm piekrauts lauks. Komuņagas šos monstrus uzbūvēja, lai mūs pazemotu un dehumanizētu, – tam es ticu. Jāsaka, ka viņiem izdevās. Katrs apgaismotais logs ir slazds, kurā noķerts rēgs. Esmu ienācis svešā pasaulē, kura nav mana pasaule, esmu ienācis nedaudz paskatīties. Drīz es pazudīšu un nekad vairs te neatgriezīšos. Pēc tam uzradīsies kāds cits, kurš arī drīz vien pazudīs. Visos šajos betona monstros notiek viens un tas pats. Tur notiek insektu līmeņa darbības – bezjēdzīgas, tukšas, atrofējošas, pieskaņotas pelēkajiem toņiem. Laba metafora kopējai lietu kārtībai.
Interesanti, kāpēc viņa negrib atklāt, ar ko nodarbojas? Bet es, ziniet, neesmu okšķeris. Tāds netikums man nepiemīt. Dažreiz citi to spēj novērtēt.
Tinderis, patiesību sakot, ir tikai simptoms, kuram es mēģinu piedēvēt slimības lomu. Lai tāda muļķīga lieta eksistētu, lai tādu muļķīgu lietu kāds izmantotu, ir jāizpildās neskaitāmiem priekšnoteikumiem. Tinderis ir atsvešinātības un pagrimuma sekas, nevis cēlonis. Tas var eksistēt tikai pasaulē, kurā viss ir trivializēts līdz idiotisma līmenim. Senāk par tādu lietu cilvēki būtu vienkārši smējušies, nolikuši to vienā līmenī ar vēstulēm, kuras dīvaiņi publicē apšaubāmas kvalitātes erotiskajos žurnālos. Vai arī pastāvētu tādi morāles uzstādījumi, kas neļautu šādai muļķībai rasties un attīstīties.
Taču tagad to dēvē par emancipējošu jaunievedumu, kas atvieglojis attiecību veidošanu, radījis jaunas iespējas satikties, īsāk sakot – visas sen zināmās banalitātes. Brīvā Mīlestība 2.0, Drosmīgā Jaunā Pasaule – tas ir skaisti, pretī nākotnei! Bet varbūt man nevajag tā sūdzēties. Provinciāls hedonisms, būsim godīgi, tomēr ir nedaudz mazāk atbaidošs kā modernais onānisms. Es viņus atpazīstu pa gabalu – tos hroniskos. Skatiens bez fokusa, zem acīm zili riņķi, nervozas kustības, pilnīga maņu atrofija. Tā nav nejaušība, ka mēs tiekam baroti ar pornogrāfiju no agra vecuma. Jebkāda vitalitātes izpausme ir potenciāls drauds. “Viņi” grib tevi redzēt ar trīcošām rokām, aizmiglotu prātu, atrofētu instinktu. Tās ir tās pašas komuņagu jaunceltnes. Tas pats princips, tas pats mērķis, tas pats rezultāts.
Vēl viena sieviete no karjeras aprindām. Stāsta, ka esot atgriezusies TIRGŪ (tieši šo vārdu viņa arī izmantoja, ļoti godīgi), jo iepriekšējās attiecības esot sabrukušas darba dēļ. Ir bērns. Ķīmiķe, jautā, vai uz randiņu esot jāvelk papēži. Viena no tām gara auguma sievietēm, kas iepriekš to skaidri pavēsta. Saku, ka esmu 1,40 m garš rūķītis. Viņa apsola, ka tādā gadījumā papēžus nevilkšot, vilkšot čības. Es tiešām sameloju par savu augumu, pieliku pāris centimetrus. Projām jau nemuks. Bet es zinu, ka būs garlaicīgi, es vienkārši zinu. Nekad nav sanācis kļūdīties. Varbūt viņa man var parādīt kādus ķīmijas eksperimentus? Kā uztaisīt bumbu, lai uzspridzinātu tinderi, visu to digitālo infrastruktūru. Visu to pārvērst putekļos un drupās.
Uzsākot sarunu, es diezgan ātri izsecinu, ar ko man darīšana. Pieņemu vajadzīgo toni, pieregulēju izteiksmes veidu, inteliģences koeficentu, attiecīgo rakursu. Vēlmes, kā zināms, ir dažādas. Kas gan ir četri balti krekli? Man ir četrdesmit kreklu, bet pat tādās paunās joprojām ir vēsi. Iekšā ir tāds kā āliņģis, kurā pats slīkstu. Velku “like, like, like”. Aiz loga ir sasnidzis – viss izskatās kā pasakā. Auksts, smags sniegs agrīnajā kušanas fāzē. Man gribās tajā pavārtīties, lai atgūtu materialitātes izjūtu. Es komunicēju ar nullītēm un vieniniekiem. Dažreiz mani pārņem paranoīda fantāzija, ka tinderis, ļoti iespējams, ir vienkārši liels, masveidīgs Tjūringa tests. Par to sanāktu labs zinātniskās fantastikas stāstiņš, taču grūti koncentrēt domas, lai kaut ko uzrakstītu.
Jau atkal runas par darbu, pārsējiem, orgāniem, slimībām. Medicīnas darbiniece, piedevām ar misijas apziņu. Būtībā jau nav slikti, bet kāpēc man tas viss jāklausās? Nopietna, ļoti nopietna savam vecumam (27), bet tāda kā priekšlaicīgi novecojusi. Tante jaunas sievietes ķermenī. Bieži tādas novēroju. Visvairāk jaunības enerģijas, šķiet, saglabājusi tā četrdesmitgadniece. Tik tiešām – jo jaunāka sieviete, jo vairāk viņa atgādina Faustu. Mileniāļi ir garlaicīgākie cilvēki civilizācijas vēsturē. Viņos ir kaut kas dziļi aseksuāls, kaut kas līdzīgs baltai, sterilai medicīnas laboratorijai, kur nedrīkst nosēsties ne mazākais puteklītis…
Noguruši! Bet no kā?
Dažreiz es vēlētos būt tuksneša dzejnieks, kurš sēž gara mieta galā un sarunājas ar eņģeļiem. Ir lasīti tādi pastāstiņi iz vēstures. Bet, ja tā padomā, es jau esmu tuksnesī. Es jau sēžu gara mieta galā, tikai dzejas vietā ir tukšas frāzes un eņģeļu vietā ir rēgi – tie avatāri.
Beidzot arī diezgan patīkama saruna, intelektuāli stimulējoša. Dažreiz jau paspīd. Tomēr ir kaut kas savāds viņas teiktajā, tāds kā mulsums. Viņas dzīves uztvere sakņojoties skepticismā, lūk, bet ar to taču nav jālepojas, ar skepticismu nevienu mezglu nesasiesi. Šoreiz man tiešām gribētos satikties, tā pa īstam. Biju jau piemirsis to sajūtu. Bet, ak vai, 1,88 m! Latvijā galu galā dzīvo garākās sievietes pasaulē. Tā ir viena statistika, kurai ticu. Es esmu 1,74 m garš, būtībā rūķītis. Labi, ka sirgstu ar Napoleona sindromu vieglā formā, dažreiz tas palīdz. Šķiet, ka viņu tas pārāk neuztrauc – vienkārši būs nedaudz uz leju jāskatās. Man savukārt uz augšu, tas jau pat grūtāk – nu, kaklam un tā. Jā, mums bija intelektuāli stimulējoša saruna, vismaz pēc tindera standartiem. Nekādas lielās cerības gan neloloju.
Dienasgaisma mani apreibina. Desmit stundas esmu pavadījis tumsas valstībā. Jūtu ap sevi riņķojam feromonu daļiņas, ausis pilnas ar atbalsīm. Viena no tām retajām reizēm, kad nejūtos ne labi, ne slikti, pat ne neitrāli. Ir tikai tieša uztvere savā visprimitīvākajā formā, dzīvnieciska. Un nelielas paģiras.
Sieviete no trešā stāva izsviež Ziemassvētku eglīti, tādu pavisam apbrūnējušu. Nodomāju, ka patiesībā diezgan novēloti, lai atbrīvotos no eglītes.
Stāvlaukumā BMW zīmē kliņģerus, izmantojot ledus piedāvātās iespējas. Droši vien viens no tiem “ego tipiem”, nodevies savai personīgajai cīņa pret emaskulāciju. Varbūt ārstē kādu nesenu tindertraumu.
Apsēžos tramvaja pieturā. Divi noskranduši tipiņi blakus dzer ļergu. Šinī rajonā tādu ir lielā skaitā, jo netālu ir patversme. Man ienāk prātā, ka šie cilvēki taču arī reiz ir kādu mīlējuši vai tikuši mīlēti. Vai varbūt nē? Iedomājieties, ja atbilde būtu “Nē”. Iedomājieties sajūtu, ka neviens nekad jūs nav iekārojis, es domāju – patiesi iekārojis. Vai tad maz tādu gadījumu? Un ko tas nodara cilvēkam?