Sabiedrība bez pasaules

LU Akadēmiskais apgāds laidis klajā Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas un ētikas nodaļas vadītāja profesora Raivja Bičevska monogrāfiju Sabiedrība bez pasaules ‒ grāmatu, kas mēģina noteikt diagnozi sabiedrībai, kura pārāk aizrāvusies ar sevi, un vienlaikus arī apkopo autora pēdējos desmit gados domāto, redzēto, rakstīto un saprasto. 11. martā plkst. 14:00 Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā notiks “Latvijas Grāmatu izstāde 2022”. Tur paredzēta arī grāmatas Sabiedrība bez pasaules atvēršana un tikšanās ar autoru R. Bičevski. Piedāvājam ieskatu darba ievadā.

Modernā Okcidenta sabiedrība pēdējo gadsimtu gaitā ir izveidojusi savdabīgas, būtībā ļoti neskaidras attiecības ar realitāti – tā vien šķiet, ka visam esošajam ir nozīme tikai un vienīgi tad, ja tas nonāk šīs sabiedrības mediju ugunīs, ja esošais pakļaujas sabiedrības tvērienam un kļūst par izejvielu tās vēlmju un iegribu apmierināšanā. Šīs sabiedrības attiecībās ar realitāti zudis tas, ko var dēvēt par neizmantojamo, nekontrolējamo, nepakļaujamo, galu galā – neizzināmo. Reiz tam, kas ir nekontrolējams un netverams, nepakļaujams un neizzināms, bijusi atvēlēta nevis sekundāra, bet gan būtiska vieta cilvēka attiecībās ar realitāti. Attiecības, kurās cilvēks reiz stājās ar realitāti un kurās būtiska loma bija cilvēkam nepakļaujamajam un netveramajam, saucās “pasaule”.

Grāmatas Sabiedrība bez pasaules galvenā tēze skan šādi: modernā sabiedrība, zaudējot netveramā un neizmantojamā dimensiju attiecībās ar realitāti, ir zaudējusi arī pasauli. No pasaules pāri palikušas tikai sasniedzamu mērķu, izdarāmu lietu, fragmentētu baudu, nesaistītu pieredžu un patērējamu preču atlūzas. Tiesa, arī visu šo atlūzu un fragmentu jūklī valda kādas attiecības ar realitāti. Modernā laikmeta filozofi kritiskās laikmeta apcerēs ir mēģinājuši tās nosaukt vārdā, t. i., atrast pienācīgu apzīmējumu gan šīm attiecībām, gan tam, kas tajās ir zudis vai ievērojami mainījies. Martins Heidegers reiz šīs attiecības nodēvēja par “statni” (Gestell)[1]: viņa skatījumā tajās esošais (realitāte) tiek tverts kā cilvēkam – sabiedriski noteiktai būtnei – priekšā-statītais, kā epistemoloģiska un socializēta subjekta priekšstatītais, kam tādējādi nav pašam savas esamības, bet ir tikai tā, ko tam priekšstatā piešķir šis subjekts. Reālais tad kļūst par priekšstatu, kas atkarīgs no priekšstatu veidojošā subjekta un no sabiedrības, kurā šis subjekts socializējies un caur kuras prizmu stājies attiecībās ar realitāti. Šīs attiecības ar realitāti ir pamatā visām modernās sabiedrības jomām un struktūrām; pie tām piederas tehnikas, politikas un mākslas dimensijas, caur kurām tās pastāv, un valodas, domāšanas, darbības izpratne, caur kuru tās notiek.

Heidegera skatījums uz modernajā sabiedrībā valdošajām attiecībām ar realitāti ir viens būtisks mēģinājums aptvert Eiropas līdzšinējo attīstības gaitu un raksturot to, ko sauc par “moderno laikmetu”. Šajos centienos viņš, protams, nav bijis viens – modernais laikmets ir bijis ļoti pašrefleksīvs un paškritisks laiks. Vai ar refleksijas un kritikas līdzekļiem pietiek, lai mainītu kādas sabiedrības attiecības ar realitāti, ir viens no jautājumiem, kas izriet no šīs sabiedrības analīzes un apraksta. Grāmata Sabiedrība bez pasaules, ņemot vērā modernās filozofijas klasiku un pēdējo gadu pētījumus un publikācijas humanitārajās un sociālajās zinātnēs, pievēršas specifiskām modernās sabiedrības attiecībām ar realitāti. Grāmatas nodaļās analizēta modernās eiropeiskā tipa sabiedrības attīstība trīs fundamentālos aspektos: ikdienas, zinātnes un sociāli politisko institūciju valodas aspektā, sociāli konstruētas jēgas aspektā un realitātes kontroles un izmantošanas kāpinājuma aspektā. Grāmatas 30 nodaļās apkopoti un interpretēti daudzu modernā laikmeta un mūsdienu filozofu un zinātnieku skatījumi uz pēdējo divu gadsimtu Rietumu kultūras attīstību un izstrādāts noteikts jēdzieniskais aparāts šīs attīstības tvērumam, aprakstam un analīzei.

21. gadsimta sākuma Rietumu tipa sabiedrība ir pārmaiņu procesā, tā sākumi meklējami nozīmīgos modernā laikmeta laika nogriežņos kopš Franču revolūcijas, moderno zinātņu attīstības un laika, kad ievērojami pieauga tehnisko inovāciju ietekme uz cilvēka un realitātes attiecībām. Vismaz kopš 19. gadsimta beigām un līdz pat mūsdienām sniegtās Rietumu sabiedrības diagnozes, tādas kā eiropeiskais nihilisms (F. Nīče), mērķracionalitātes dominance (M. Vēbers, T. V. Adorno, M. Horkheimers), esamības aizmiršana (M. Heidegers), dabas pakļaušana (L. Klāgess), rezonanses par pasauli deficīts (H. Roza), reducēta valoda (Č. Teilors) u. c., liecina par ievērojamu un radikālu pavērsienu attiecībās ar realitāti, kuru aptveršana ir viens no būtiskākajiem mūsdienu domas uzdevumiem.

Attiecības ar realitāti

Sabiedrība bez pasaules ir sabiedrība bez realitātes, kas būtu no tās neatkarīga un būtu šīs sabiedrības neizdomāta un neiztēlota. Sabiedrība bez pasaules ir sabiedrība bez nekontrolējamā, sabiedrība bez nekonstruējamā, bez nepārvaldāmā. Savulaik Frīdrihs Nīče prognozēja nihilismu, kas iestājas, kad nav “augstāko vērtību”.[2] Vienā no fragmentiem viņš precizēja šo domu, saistot to ar pasaules jēdzienu: “Jūs maz zināt, kas man ir “pasaule”? Vai man to parādīt jums manā spogulī? Šī pasaule: spēka milzīgums bez sākuma, bez gala.”[3] Modernais laikmets pūlējies piekļūt šai pasaulei: “pasaule” kā jēdziens (un plašāk ‒ kā vārds, kas norāda veselas civilizācijas orientācijas virzienu) taču kalpojis par atskaites punktu tādu attiecību ar realitāti konstruēšanā, kurās “pasaule” ir tikusi dēvēta par vienīgo realitāti, par vienīgo domas un darbības lauku tad, kad dievišķā (“pasauli” pārsniedzošā, transcendējošā) dimensija aizvien vairāk nonākusi ilūzijas statusā. Taču paradoksālā kārtā, tieši tik lielā mērā koncentrējoties uz “pasauli”, modernā sabiedrība nonākusi tādā attiecību ar realitāti strupceļā, kurā no pasaules izslēgts viss Nīčes piesauktais “milzīgums”, t. i., viss, kas pārsniedz cilvēka iespējas pār to noteikt, proti, tieši tas, kas – saskaņā ar šīs grāmatas tēzi – būtiski veido tādas attiecības ar realitāti, kas būtu saucamas par pasauli.

Paskaidrojot teikto, var atsaukties uz 20. gadsimta filozofijā un kultūras zinātnēs labi pazīstamo nošķīrumu starp “kultūru” un “civilizāciju”. Rīdigers Safranskis, komentējot Nīčes lasījumus 20. gadsimtā un lietojot šo nošķīrumu, rakstīja: “Kultūrā ir pārāk daudz elementārā spēka, tādēļ tai sevi jāsargā, un tāpēc tā pievēršas masku drāmai. Maskēšanās ir atbilde uz elementārā, stihiskā pieredzējumu. Turpretim civilizācija ir šķīrusies no elementārā un organizējas ap maskarādes tukšo centru. Te vairs nav tādu dzīļu, kas būtu jāpiesedz. Civilizācija meklē drošu pamatu, kultūru pievelk bezdibeņa tuvums. [..] Civilizācijā [..] viss ir skaidrs un gaišs [..] viss skaidrs, bet viss arī beidzies.”[4] Sabiedrība bez pasaules ir sabiedrība ar tukšu centru, sabiedrība bez pasaules ir civilizācija, kurā viss ir skaidrs, bet tāpēc viss arī beidzas.

Grāmatā Sabiedrība bez pasaules viena no tēzēm ir tā, ka “augstāko vērtību” zudums primāri nav ētiska problēma, morāles jautājums – tas ir jautājums par attiecībām ar realitāti. Sabiedrība bez pasaules ir tādu attiecību ar realitāti modifikācija, kurā vairs netiek pieļautas “dzīles, kas būtu jāpiesedz”; tieši tāpēc šajās attiecībās valda vairs tikai maskarāde ap tukšu centru un civilizācijas virspusējais skaidrums.

Šos akcentus ļoti labi uztvēra Nīčes ietekmētās paaudzes Eiropā. Šo akcentu tā saturiskajā ietilpīgumā interpretēja un izvērsa daudzi, kas pievērsās modernā laikmeta aprakstam: Makss Vēbers runāja par “principiāli izzināmu realitāti”, kurai noticējusi Rietumu civilizācija, par “īstenības atburšanu” kā modernā laikmeta fundamentālu iezīmi; Ludvigs Klāgess savās invektīvās pret moderno kultūru attīstīja Ruso un Nīčes cilvēces vēstures scenāriju, kurā tās modernie sasniegumi ir veids, kā iznīcināt dzīvību un sagraut sākotnējās cilvēka attiecības ar realitāti; Martins Heidegers jautāja, vai ir aizmirsta esamība, t. i., vai realitāte padarīta par atkarīgu no objektivizējošas domāšanas, subjekta un tehnikas. Sabiedrība bez pasaules ir sabiedrība bez cilvēku pārsniedzošā un cilvēka iegribas ierobežojošā. Sabiedrība bez pasaules ir sabiedrība bez tikšanās ar to, kas atrodas viņpus sociālas konstrukcijas (“maskarādes”), bez saviem darbiem un domām nepakļaujamas viņpuses.

Par šādām attiecībām, kas vairs nepieļauj nekontrolējamo, neizzināmo un nepakļaujamo, un par problēmām, kuras rodas no šādas ievirzes un kuras gan konkrēti skar indivīdu dzīvi sabiedrībā bez pasaules, gan ir strukturāli ieēdušās sabiedrības sociāli politiskos, kultūrpolitiskos un psihopolitiskos līmeņos, modernā laikmeta gaitā ir ticis runāts ļoti daudz. Tomēr var pamanīt arī to, ka trūkst viena jēdziena, kas fokusē daudzos aspektus. Centieni šādu jēdzienu izveidot, protams, nevar būt pašmērķis, taču mēģinājums tādu iegūt varētu ļaut labāk izprast to, kas daudzos aspektos ticis daudzkārt pamanīts un aprakstīts. Šajā grāmatā izmēģināta perspektīva, kuru izsaka pats grāmatas nosaukums, – “sabiedrība bez pasaules”. Tas ir jēdziens, kas savās niansēs apvieno daudzus aspektus attiecībās ar realitāti un attiecībās ar sabiedrību, lai gan nebūtu pareizi apgalvot, ka visus. Daudzi mūsdienu sabiedrības diagnozes projekti vēl nav noslēgušies,[5] laikmets vēl nebūt nav skaidrs savās pamataprisēs.

Skaidrs, ka šis jēdziens pats nav bijis iespējams bez norādēm, kuras snieguši modernā laikmeta domātāji. Daudzi no viņiem īpaši uzsvērti grāmatas nodaļu apakšvirsrakstos, kuros atrodamas norādes uz digresijām – apkārtceļiem un atkāpēm, caur kurām mēģināts aprakstīt un analizēt sabiedrību bez pasaules. Tas, kuri sarunbiedri izrādījušies pastāvīgākie un pie kuriem domas gaita aizvien atgriežas, nav nejauši: vēl viena no grāmatas tēzēm ir tā, ka vairāki no kontinentālās filozofijas domātājiem ir nepelnīti aizmirsti, lai gan viņu asredzība un spēja domāt pāri šauri izprastu laikmetu robežām un ierastu shēmu rāmjiem ir acīmredzama. Tas nenozīmē, ka digresijās biežāk minētie domātāji pilnībā teikuši vienu un to pašu un ka viņu domas identificējamas kā tāpatīgas. Katrs savā domas ceļā tie nonākuši krustcelēs, kurās satiekas – varbūt tikai uz brīdi. Šo satikšanos izsaka no kopu teorijas ņemtais apzīmējums ∩ starp viņu vārdiem (kopu šķēlums); tas apvieno un tomēr neidentificē pilnībā. Bene docet, qui bene distinguit.[6]

“Sabiedrība bez pasaules” ir pētnieciska uzsākuma nosaukums – mēģinājums attīstīt filozofisku pētījumu par attiecībām ar realitāti un par laikmetu, kurš nav beidzies, bet gan drīzāk iegājis jaunā sava likteņa fāzē.



[1] Martin Heidegger, Gesamtausgabe, Bd. 7. Frankfurt am Main, 2000, S. 20.

[2] Friedrich Nietzsche, Kritische Studienausgabe, Bd. 12: Nachgelassene Fragmente 1885–1887. München, New York, 1988, S. 350.

[3] Pirmie teikumi no 1885. gada vasarā rakstītas piezīmes. Cit. no: Rīdigers Safranskis, Nīče. Viņa domāšanas biogrāfija, Rīga, 2010, 249. lpp.

[4] Turpat, 284. lpp.

[5] Labprāt vēl iepazītos ar vairākiem modernās sabiedrības apraksta un analīzes mēģinājumiem, kuru autori ir apsolījuši savu darbu turpināt. Starp tiem izceltu Svena Hillenkampa “Negatīvās modernitātes” pieteikumu – daļu no viņa Brīvības spīļu projekta, kura “brīvības struktūru un iegāšanās iekš Nekā” formu apraksts noteikti vēl gaida asredzīgu turpinājumu. Sk. šī projekta pirmos divus sējumus: Sven Hillenkamp, Ende der Liebe, Stuttgart, 2009; Sven Hillenkamp, Negative Moderne. Strukturen der Freiheit und der Sturz ins Nichts, Stuttgart, 2016.

[6] No latīņu valodas: “Labi māca tas, kurš veic labus nošķīrumus.”

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: