Atuls Gavande ir indiešu izcelsmes amerikāņu ķirugs, kurš kļuva slavens ar grāmatu Būt mirstīgam (Atul Gawande, Being Mortal: On Medicine and What Matters in the End, 2014) – ārsta pārdomām par cilvēku pēdējām dzīves desmitgadēm un gadiem sabiedrībā, kura aizvien vairāk noveco un kurā būtiski pieaug vecu cilvēku īpatsvars. Gavandes skatījumā mūsdienu tehnokrātiskā medicīna, lai arī radījusi izcilas iespējas paildzināt dzīvi un attālināt ķermeņa bioloģisko sabrukšanu, ir arī nodarījusi lielu kaitējumu un vairojusi ciešanas, aizmirstot iemeslus, kāpēc cilvēki grib vai arī negrib turpināt dzīvot. Gavandes skatījumā medicīnas galvenais mērķis ir nevis nodrošināt izdzīvošanu vai pat labu veselību atbilstoši noteiktam standartam, bet gan veicināt pieņemamu pašsajūtu un labu dzīvi – taču “laba dzīve” cilvēkam ir atkarīga no tā, vai viņš grib dzīvot un ko viņš grib darīt vēl atlikušajā laikā. Grāmatas epilogā viņš raksta: “Ja būt cilvēkam nozīmē būt ierobežotam, tad aprūpes profesiju un iestāžu – sākot ar ķirurgiem un beidzot ar vecu ļaužu pansionātiem, – uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem cīnīties ar šīm robežām. Dažkārt mēs varam piedāvāt ārstēšanu, dažkārt tikai īsu uzlabojumu, bet dažkārt pat ne to. Taču neatkarīgi no tā, ko mēs varam piedāvāt, mūsu iejaukšanās un ar to saistītie riski un upuri ir attaisnojami tikai tad, ja tie kalpo augstākiem cilvēka dzīves mērķiem. Ja mēs par šiem mērķiem aizmirstam, mūsu izraisītās ciešanas var būt barbariskas. Kad mēs par tiem atceramies, mūsu dotais labums var būt satriecošs.”
Grāmata Būt mirstīgam 2015. gadā iznāca latviešu tulkojumā Jāņa Rozes apgādā, taču šis fragments par kādu revolucionāru eksperimentu vecu ļaužu pansionātā ir tulkots no jauna.    

1991. gadā nelielajā Ņūberlīnes pilsētiņā Ņujorkas pavalstī kāds jauns ārsts, vārdā Bils Tomass, veica eksperimentu. Viņš īsti nezināja, ko dara. Viņam bija trīsdesmit viens gads. Aptuveni pirms gada viņš bija pabeidzis ģimenes ārsta rezidentūru un tikko bija sācis strādāt par galveno ārstu Čeisas Piemiņas parka pansionātā – iestādē ar astoņdesmit sirmgalvjiem invalīdiem. Aptuveni puse no viņiem bija fiziski invalīdi. Lielākajai daļai bija Alcheimera slimība vai kādi citi hroniski garīgi traucējumi.

Iepriekš Tomass bija strādājis par neatliekamās palīdzības ārstu tuvējā slimnīcā, kur apstākļi bija gandrīz pilnīgi pretēji pansionātam. Tur cilvēki ieradās neatliekamās palīdzības nodaļā ar konkrētām, risināmām problēmām – piemēram, ar lauztu kāju vai degunā iebāztu dzērveni. Ja pacientam bija nopietnākas un dziļākas kaites, teiksim, ja kājas lūzuma cēlonis bija demence, Tomasa uzdevums bija ignorēt šīs problēmas vai nosūtīt cilvēku citur, kur ar tām nodarbojas – piemēram, uz pansionātu. Jauno galvenā ārsta amatu viņš uztvēra kā iespēju pievērsties kaut kam citam.

Čeisas pansionāta personāls savā iestādē nekādas īpašas problēmas nesaskatīja, bet Tomass ar savām jaunpienācēja acīm katrā istabā redzēja izmisumu. Pansionāts viņu nomāca. Viņš vēlējās to uzlabot. Sākumā viņš mēģināja to uzlabot tā, kā viņš, būdams ārsts, mācēja. Redzot, ka pansionāta iemītniekiem nav ne dzīvotgribas, ne enerģijas, viņam radās aizdomas, ka viņi cieš no kādas nediagnosticētas slimības vai nepareizas zāļu kombinācijas. Tāpēc viņš sāka veikt iemītnieku fiziskās pārbaudes, nozīmēja skenēšanu un izmeklējumus, kā arī mainīja medikamentus. Taču pēc vairāku nedēļu ilgiem izmeklējumiem un pārmaiņām viņš neko daudz nebija panācis, izņemot to, ka bija dramatiski paaugstinājis ārstēšanas izdevumus un nokaitinājis aprūpes personālu. Pansionāta aprūpes direktors viņu izsauca uz pārrunām un lika pārtraukt.

“Es sajaucu aprūpi ar ārstēšanu,” viņš man stāstīja.

Tomēr Tomass nepadevās. Viņš sāka domāt, ka trūkstošā sastāvdaļa šajā pansionātā ir dzīvība kā tāda, un nolēma veikt eksperimentu, lai padarītu pansionātu dzīvāku. Viņa ideja bija neprātīga un naiva – un ģeniāla. Fakts, ka viņš panāca iemītnieku un pansionāta personāla piekrišanu, pats par sevi ir brīnums. [..]

Jau no pirmās darba dienas viņš izjuta asu kontrastu starp dzīvības pārpilnību, kas valdīja viņa lauku saimniecībā, un iegrožoto, reglamentēto dzīvības trūkumu, ar ko saskārās ikreiz, kad ieradās darbā. Redzētais viņu nomāca. Medmāsas teica, ka viņš pie tā pieradīs, bet viņš nepierada un negribēja samierināties ar realitāti. Tikai vairākus gadus vēlāk viņš spēja precīzi formulēt, kur slēpās problēma, bet kaut kur apziņas dziļumos viņš juta, ka apstākļi Čeisas pansionātā ir pretrunā ar viņa dzīves ideālu – pašpietiekamību.

Tomass uzskatīja, ka laba dzīve ir pēc iespējas neatkarīgāka dzīve. Taču tieši šāda dzīve pansionāta iemītniekiem nebija iespējama. Tagad viņš tos jau bija iepazinis. Senāk viņi bija bijuši skolotāji, veikalu pārdevēji, mājsaimnieces un rūpnīcas strādnieki – līdzīgi tiem cilvēkiem, kādus viņš bija pazinis bērnībā. Tomass bija pārliecināts, ka viņiem šeit ir iespējams dzīvot labāk. Tāpēc, rīkojoties tīri instinktīvi, viņš nolēma atdzīvināt pansionātu tā, kā savulaik bija darījis ar savām mājām, burtiskā nozīmē ievedot tajās jaunu dzīvību. Ja viņš pansionātu varētu atdzīvināt ar augiem, dzīvniekiem un bērniem, turklāt lielā skaitā – kas tad notiktu?

Viņš devās pie pansionāta vadības un ierosināja, ka viņi varētu finansēt šo ideju, piesakoties nelielai Ņujorkas pavalsts dotācijai, kas bija paredzēta inovācijām. Rodžeram Halbertam – administratoram, kurš Tomasu bija pieņēmis darbā, ideja principā patika. Viņš bija atvērts izmēģināt kaut ko jaunu. Divdesmit gadu laikā, kopš viņš strādāja Čeisā, viņš iestādei bija nodrošinājis lielisku reputāciju un pastāvīgi paplašinājis iemītniekiem pieejamo aktivitāšu klāstu. Tomasa jaunā ideja šķita turpinām līdzšinējos uzlabojumus. Tāpēc vadības locekļi sēdās pie galda, lai rakstītu pieteikumu inovāciju finansējuma saņemšanai. Tomēr Tomass, kā izskatījās, bija iecerējis kaut ko daudz plašāku, nekā Halbertam bija licies.

Tomass izklāstīja savu priekšlikumu. Viņš sacīja, ka mērķis ir vērsties pret tā sauktajām “trim pansionāta sērgām” – garlaicību, vientulību un bezpalīdzību. Lai apkarotu šīs trīs sērgas, viņiem vajadzēja ievest pansionātā dzīvību. Katrā istabā bija plāns ievietot zaļojošus augus. Zālienu viņi nopļautu un tur ierīkotu sakņu un puķu dārzu. Un tad viņi ievestu dzīvniekus.

Tiktāl tas izklausījās pieņemami. Dzīvnieki gan varētu būt sarežģīts plāna punkts veselības un drošības apsvērumu dēļ. Taču Ņujorkas pansionātu noteikumi atļāva vienu suni vai vienu kaķi. Halberts pastāstīja Tomasam, ka viņi iepriekš divas vai trīs reizes bija mēģinājuši ieviest suni, bet bez panākumiem. Dzīvniekiem bija bijis neatbilstošs raksturs, un bija bijušas grūtības nodrošināt pienācīgu aprūpi. Taču viņš bija gatavs mēģināt vēlreiz.

– “Pamēģināsim divus suņus,” Tomass teica.
– “Reglaments to nepieļauj,” Halberts iebilda.
– “Vienkārši pierakstīsim to uz papīra.”

Uz brīdi iestājās klusums. Pat šis nelielais solis bija pretrunā ne tikai vērtībām, kas ir pansionātu reglamenta pamatā, bet arī tiem uzdevumiem, kas, pēc pansionātu dibinātāju domām, šīm iestādēm ir jāpilda – proti, jānodrošina vecu ļaužu veselība un drošība. Halbertam bija grūti saprast šo ideju. Kad nesen ar viņu to pārrunāju, viņš joprojām spilgti atcerējās šo ainu.

Telpā sēdēja aprūpes vadītāja Loesa Greizinga, atbildīgā par aktivitātēm un sociālā darbiniece…. Gara acīm redzu, kā viņi visi trīs tur sēž, skatās cits uz citu, bola acis un saka: “Tas būs interesanti.”

Es teicu: “Labi, pierakstu.” Mans noskaņojums bija: “Man tā nešķiet īpaši laba doma, bet es pierakstīšu: divi suņi.”

Tad Tomass jautāja: “Un kā ar kaķiem?”
– “Un kā ar kaķiem? Mēs esam pierakstījuši divus suņus.”
– “Daži cilvēki nav suņu mīļotāji. Viņiem patīk kaķi.”
– “Jūs vēlaties suņus UN kaķus?”
– “Pierakstīsim tos tikai apspriešanai.”
– “Labi. Es pierakstu: viens kaķis.”
– “Nē, nē, nē. Mēs esam divos stāvos. Kā būtu ar diviem kaķiem abos stāvos?”
– “Mēs gribam ierosināt veselības departamentam divus suņus un četrus kaķus?”
– “Jā, vienkārši pierakstiet.”
– “Labi, pierakstīšu. Bet es domāju, ka te mēs jau sākam aizrauties. Departaments to nepieņems.”
– “Vēl viena lieta. Kā ar putniem?”

Es atbildēju, ka reglamentā ir skaidri noteikts: “Pansionātos nav atļauts ievietot putnus.”

– “Bet kā ar putniem?”
– “Kas ar putniem?”
– “Vienkārši iedomājieties… Paskatieties ārā pa logu! Iedomājieties, ka ir janvāris vai februāris. Ārā ir trīsdesmit centimetrus biezs sniegs. Kādas skaņas jūs dzirdat pansionātā?”
– “Nu, es dzirdu dažu iemītnieku stenēšanu. Varbūt nedaudz smiešanos. Dažādās zonās es dzirdu ieslēgtus televizorus, varbūt nedaudz vairāk, nekā mēs vēlētos. Es dzirdu skaļruņu apziņošanas sistēmu.”
– “Kādas citas skaņas jūs dzirdat?”
– “Es dzirdu, kā personāls sazinās savā starpā un ar iemītniekiem.”
– “Jā, bet kādas skaņas tās ir? Vai tās ir dzīvības skaņas? Vai tās ir pozitīvas?”
– “Jūs runājat par putnu dziesmām.”
– “Jā!”
– “Cik daudz putnu jums vajadzētu, lai te skanētu putnu dziedāšana?”
– “Pierakstīsim simts.”
– “SIMTS PUTNU? ŠAJĀ VIETĀ? Jūs esat zaudējis prātu! Vai esat kādreiz dzīvojis mājā, kurā ir divi suņi, četri kaķi un simts putnu?”
– “Nē. Bet vai nebūtu vērts pamēģināt?”

Lūk, tāda bija būtiskā atšķirība starp doktoru Tomasu un mani. Pārējie trīs, kas sēdēja istabā, tagad bija iepletuši acis kā šķīvjus: “Ak Dievs! Mēs tiešām grasāmies to darīt?”

– “Doktor Tomass, es esmu jūsu pusē. Es gribu domāt drosmīgi. Bet nezinu, vai gribu, lai šeit izskatītos un smirdētu kā zooloģiskajā dārzā. Es nevaru iztēloties kaut ko tādu.”
– “Vai jūs varētu vienkārši man uzticēties?”
– “Varu. Bet tad jums man jāpierāda, ka no tā būs kāda jēga.”

Tieši šāds sākums Tomasam bija vajadzīgs. Halberts nebija teicis “nē”. Turpmākajās tikšanās reizēs Tomass viņu un pārējo komandu vienkārši nokausēja. Viņš atkal un atkal atgādināja par “trim sērgām”, par to, ka cilvēki pansionātos mirst no garlaicības, vientulības un bezpalīdzības un ka viņi vēlas atrast līdzekli pret šīm nelaimēm. Vai nebija vērts izmēģināt visu iespējamo, lai pret to cīnītos?

Viņi iesniedza finansējuma pieteikumu. Halberts domāja, ka tam nav nekādu izredžu. Taču Tomass aizveda pansionāta vadību uz pavalsts galvaspilsētu, lai personīgi lobētu ierēdņus. Un viņi saņēma dotāciju un visus nepieciešamos atbrīvojumus no regulējuma, lai plānu īstenotu. “Kad mēs saņēmām dotācijas apstiprinājumu,” Halberts atcerējās, “es teicu: “Ak Kungs! Mums tiešām nāksies to darīt!””

Projekta īstenošanu uzticēja aprūpes vadītājai Loesai Greizingai. Viņa bija ap sešdesmit gadus veca un pansionātos bija strādājusi gadiem. Iespēja izmēģināt jaunu veidu, kā uzlabot veco ļaužu dzīvi, viņu dziļi aizkustināja. Viņa stāstīja, ka tas šķitis darba dzīves “lielais eksperiments”, un viņa nolēmusi, ka viņas pienākums ir atrast vidusceļu starp Tomasa dažkārt vieglprātīgo optimismu un personāla bailēm un inerci.

Šis pienākums nebija viegls. Katrā institūcijā pastāv dziļi iesakņojusies kultūra, kas nosaka, kā tur “dara lietas”. “Kultūra ir kopīgu paradumu un gaidu kopums,” man teica Tomass. Viņa skatījumā paradumi un gaidas institucionālo rutīnu un drošību bija padarījuši par augstākām prioritātēm nekā laba dzīve un neļāva bez problēmām tur ievest pat vienu suni, lai tas dzīvotu ar pansionāta iemītniekiem. Bet viņš gribēja tik daudz dzīvnieku, augu un bērnu, lai tie kļūtu par katra pansionāta iemītnieka dzīves sastāvdaļu. Nenovēršami tā tiktu izjaukta personāla darba rutīna – bet vai tas galu galā nepiederēja pie mērķa?

“Kultūrai ir milzīga inerce,” Tomass stāstīja. “Tāpēc arī tā ir kultūra. Kultūra darbojas, jo tā turpinās. Kultūra jau saknē nokauj jauninājumus.”

Lai cīnītos pret inerci, viņš izlēma konfrontēt pretestību ar pilnu spēku – “uzbrukt ar visiem līdzekļiem”, kā viņš sacīja. Viņš to nosauca par “Lielo sprādzienu”. Plāns bija nevis atvest vienu suni vai kaķi, vai putnu un vērot, kā pansionāts reaģēs, bet gan ievest visus dzīvniekus gandrīz vienlaicīgi.

Tajā rudenī viņi uz pansionātu atveda kurtu, vārdā Tārgets, klēpja sunīt Džindžeru, četrus kaķus un putnus. Viņi izmeta visus mākslīgos augus un katrā istabā ienesa dzīvus augus. Pansionāta darbinieki atveda savus bērnus, lai tie pēc skolas tur pavadītu laiku. Viņu draugi un ģimenes locekļi ēkas aizmugurē ierīkoja dārzu un rotaļu laukumu bērniem. Tā bija šoka terapija.

Lai būtu apjaušams projekta mērogs: viņi pasūtīja simts papagaiļus tā, lai tos visus piegādātu vienā dienā. Vai viņi bija izdomājuši, kā ienest simts papagaiļus pansionātā? Nē, nebija. Kad ieradās kravas automašīna, putnu būrīši vēl nebija atvesti. Tāpēc šoferis putnus ielaida skaistumkopšanas salonā pirmajā stāvā, aizvēra durvis un aizbrauca. Būrīši ieradās vēlāk tajā pašā dienā, taču nesamontēti, plakanās kastēs.

Tā bija “elle un Indija”, stāstīja Tomass. Atmiņas par to dienu joprojām viņu uzjautrina. Viņš, viņa sieva Džūda, aprūpes vadītāja Greizinga un vēl daži citi pavadīja daudzas stundas, montējot būrīšus, dzenājot papagaiļus pa salonu cauri spalvu mākoņiem un tad nogādājot putnus katra iemītnieka istabā. Pansijas vecākie iemītnieki sapulcējās pie salona logiem, lai vērotu.

“Viņi smējās, vēderus turēdami,” stāstīja Tomass.

Atceroties viņš brīnās par komandas nekompetenci. “Mēs nezinājām, ko vispār darām. Ne-zi-nā-jām, ko darām.” Tur arī bija šī pasākuma skaistums. Viņi bija tik acīmredzami nekompetenti, ka citi padevās un vienkārši nāca palīgā – arī pansijas iemītnieki. Kas varēja, palīdzēja izklāt būrus ar avīzēm, iekārtoja istabās suņus un kaķus, pierunāja savus bērnus palīdzēt. Tas bija krāšņs haoss – vai, Greizingas diplomātiskajiem vārdiem runājot, “paaugstinātas intensitātes apstākļi”.

Daudzas problēmas viņiem bija jārisina procesa laikā – piemēram, kā dzīvniekus barot. Viņi nolēma organizēt ikdienas “barošanas apgaitas”. Džūda atrada vecus medikamentu ratiņus no kādas slēgtas psihiatriskās slimnīcas un pārtaisīja tos par mobilo putnu barotavu. Barotavu piekrāva ar putnu sēklām, suņu našķiem un kaķu barību, un tad kāds darbinieks tos stūma no istabas uz istabu, lai nomainītu avīzes un pabarotu dzīvniekus. Tas bija skaists un simbolisks pavērsiens – izmantot medikamentu ratiņus, kas savulaik bija izvadājuši tonnām hlorpromazīna, lai tagad vestu suņu cepumus.

Bija visdažādākās krīzes, un katra no tām būtu varējusi eksperimentam pielikt punktu. Kādu nakti pulksten trijos Tomasam piezvanīja medmāsa. Tas nebija nekas neparasts. Viņš bija atbildīgais par medicīnas jautājumiem. Taču medmāsa nemaz negribēja runāt ar viņu. Viņa gribēja runāt ar Džūdu. Viņš padeva Džūdai klausuli. “Suns izkakājās uz grīdas,” medmāsa teica Džūdai. “Vai nāksiet te sakopt?” Ciktāl tas attiecās uz medmāsu, šis uzdevums neietilpa viņas pienākumu lokā. Viņa nebija absolvējusi medmāsu skolu, lai tīrītu suņu mēslus.

Džūda atteicās ierasties. “Bija sarežģījumi,” stāstīja Tomass. Nākamajā rītā, kad Tomass ieradās darbā, viņš konstatēja, ka medmāsa virs mēsliem ir nolikusi krēslu, lai neviens tajos neiekāptu, un aizgājusi.

Daži pansionāta darbinieki uzskatīja, ka vajadzētu nolīgt profesionālus dzīvnieku kopējus. Dzīvnieku aprūpe nebija medmāsu darbs, un neviens viņām par to papildus nemaksāja. Īstenībā viņām pēdējos divus vai trīs gadus nebija paaugstinātas algas, jo pavalsts budžetā bija samazināts finansējums pansionātiem. Un tomēr tā pati pavalsts administrācija tērēja naudu istabas augiem un baram dzīvnieku?

Citi uzskatīja, ka, tāpat kā ikvienās mājās, par mājdzīvniekiem ir jārūpējas visiem kopā. Ja ir mājdzīvnieki, notiek dažādi negadījumi, un tas, kurš tobrīd ir klāt, arī uzņemas atbildību un risina – vienalga, vai tas būtu pansionāta direktors vai palīgmāsa. Tā bija cīņa starp fundamentāli atšķirīgiem pasaules redzējumiem: vai darbinieki šeit vadīja iestādi vai arī nodrošināja cilvēkiem mājas?

Greizinga centās panākt, lai pareizā atbilde būtu otrā. Viņa palīdzēja darbiniekiem līdzsvarot pienākumus. Pamazām cilvēki sāka pieņemt, ka atdzīvināt Čeisas pansionātu ir visu un ikviena uzdevums. Un viņi to darīja nevis racionālu argumentu vai kompromisu dēļ, bet gan tāpēc, ka drīz vien šī eksperimenta ietekmi uz iemītniekiem vairs nebija iespējams nepamanīt. Iemītnieki sāka mosties un atdzīvoties.

“Cilvēki, par kuriem mēs uzskatījām, ka viņi ir zaudējuši runas spējas, atsāka runāt,” stāstīja Tomass. “Cilvēki, kas bija pilnīgi noslēgušies sevī un nestaigāja, sāka nākt pie māsiņām un teikt: “Es izvedīšu suni pastaigāties.”” Pansionāta iemītnieki pieņēma visus simts papagaiļus un deva tiem vārdus. Cilvēku acis atsāka mirdzēt. Grāmatā, kuru Tomass vēlāk uzrakstīja par šo pieredzi, viņš citēja personāla pierakstus, kuros ir labi redzams, cik neaizvietojami dzīvnieki bija kļuvuši pansionāta iemītniekiem – pat tādiem, kuri cieta no stipras demences:

“Gusam ļoti patīk viņa putni. Viņš klausās to dziedāšanā un viņiem jautā, vai viņi gribēs padzerties viņa kafiju.”

“Pansionāta iemītnieki tiešām atvieglo manu darbu; daudzi no viņiem man katru dienu atskaitās par saviem putniem (piemēram, “dzied visu dienu”, “neēd”, “šķiet mundrāks”).”

“M. S. šodien kopā ar mani devās putnu apgaitā. Parasti viņa sēž pie noliktavas durvīm un vēro, kā es eju un nāku, tāpēc šorīt es viņai pajautāju, vai viņa grib mani pavadīt. Viņa ar lielu entuziasmu piekrita, un mēs gājām kopā. Kamēr es baroju un dzirdināju putnus, M. S. turēja barības trauku. Es viņai skaidroju katru darbību, un, kad es migloju putnus ar ūdeni, viņa nespēja pārtraukt smieties.”

Pie Čeisas Piemiņas parka pansionāta iemītniekiem tagad piederēja simts papagaiļi, četri suņi, divi kaķi, kā arī trušu kolonija un dējējvistu bars. Bija arī simtiem istabas augu un zaļojošs puķu un sakņu dārzs. Mājā bija pieejams bērnu pieskatīšanas pakalpojums darbiniekiem un jauna brīvā laika programma skolēniem.

Zinātnieki divus gadus pētīja šīs programmas iedarbību, salīdzinot dažādus Čeisas pansionāta iemītnieku rādītājus ar cita netāla pansionāta rādītājiem. Pētījumā atklājās, ka vidējais izrakstīto medikamentu recepšu skaits vienam iemītniekam samazinājās uz pusi salīdzinājumā ar kontroles pansionātu. Īpaši samazinājās psihotropo medikamentu, tādu kā haloperidols, izrakstīšana. Kopējās zāļu izmaksas samazinājās līdz 38 procentiem no summas otrā pansionātā. Mirstības gadījumu skaits samazinājās par 15 procentiem.

Pētījums nespēja atbildēt uz jautājumu, kāpēc tā. Bet Tomass uzskatīja, ka zina: “Esmu pārliecināts, ka atšķirības mirstības rādītājos var izskaidrot ar cilvēka pamata vajadzību pēc iemesla dzīvot.” Šo secinājumu atbalstīja arī citi pētījumi. 1970. gadu sākumā psiholoģes Džūdita Rodina un Elena Lengere veica eksperimentu, kura laikā Konektikutas pansionātā katram iemītniekam iedeva dzīvu augu. Pusei no viņiem bija dots uzdevums augu laistīt, un viņi apmeklēja lekciju par to, kādu labumu dod atbildības uzņemšanās dzīvē. Otrai pusei lika laistīt augu un noklausīties lekciju par to, ka personāls ir atbildīgs par viņu labklājību. Pēc pusotra gada tā grupa, kuru mudināja uzņemties lielāku atbildību – pat par tādu nieku kā istabas augs –, izrādījās aktīvāka un mundrāka un dzīvoja ilgāk.

Savā grāmatā Tomass stāstīja par kādu vīrieti – L. kungu. Trīs mēnešus pirms viņa uzņemšanas pansionātā nomira viņa sieva, ar kuru viņš bija precējies vairāk nekā sešdesmit gadus. L. zaudēja interesi par ēdienu, un viņa bērniem nācās aizvien vairāk viņam palīdzēt veikt pašas vienkāršākās ikdienas darbības. Tad viņš iebrauca grāvī ar automašīnu, un policija izvirzīja versiju, ka tas bijis pašnāvības mēģinājums. Pēc L. kunga izrakstīšanas no slimnīcas ģimene viņu ievietoja Čeisas pansionātā.

Tomass atcerējās viņu pirmo tikšanos: “Es biju pārsteigts, ka šis cilvēks vispār vēl ir dzīvs. Pēdējo trīs mēnešu notikumi bija sagrāvuši viņa pasauli. Viņš bija zaudējis savu sievu, mājas, brīvību un, kas, iespējams, ir pats sliktākais, – sajūtu, ka viņa turpmākai eksistencei ir kāda jēga. Viņam nebija nekāda prieka no dzīves.”

Pansionātā, par spīti antidepresantu terapijai un centieniem viņu uzmundrināt, viņa stāvoklis nemitīgi pasliktinājās. Viņš pārtrauca staigāt. Viņš vairs neizkāpa no gultas. Viņš atteicās no ēdiena. Tomēr apmēram šajā laikā sākās jaunā, revolucionārā programma, un viņam piedāvāja pārīti papagaiļu.

“L. kungs piekrita ar to vienaldzīgo attieksmi, kas raksturīga cilvēkam, kurš zina, ka drīz viņa vairs nebūs,” stāstīja Tomass. Taču tad viņš sāka mainīties. “Sākumā pārmaiņas bija gandrīz nemanāmas. L. kungs iekārtojās savā gultā tā, lai varētu vērot, ko dara viņa jaunie aprūpējamie.” Viņš sāka dot padomus personālam, kas nāca aprūpēt putnus, stāstot, kas viņiem patīk un kā viņiem klājas. Putni viņu lēnām vilka ārā no depresijas. Tomasam tas bija lielisks apliecinājums, ka viņa teorija par to, kādus brīnumus var paveikt dzīvu radību klātbūtne, ir patiesa. Nogarlaikotam cilvēkam tā dāvā spontanitāti. Vientuļam – klātbūtni. Bezpalīdzīgam – iespēju rūpēties par kādu citu būtni.

“L. kungs atkal sāka ēst, ģērbties un iziet no savas istabas,” stāstīja Tomass. “Suņus vajadzēja katru pēcpusdienu izvest pastaigāties, un viņš mums deva ziņu, ka ir īstais cilvēks šim darbam.”

Trīs mēnešus vēlāk viņš izvācās no pansionāta un atgriezās savās mājās. Tomass ir pārliecināts, ka programma izglāba viņa dzīvību.